Saldā mīla jeb sausserdis — kad un kur šo skaistumu stādīt?

Māja un Dārzs
Anija Pelūde
Anija Pelūde
17. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Lauku mājas romantika nu nekādi nav iedomājama bez vecas ābeles, peonijām un – saldās mīlas reibinoši vijīgās smaržas.

Man vienmēr šķitis dīvaini, kāpēc saldās mīlas īstais vārds ir sausserdis, emocionāli kaut kas pilnīgi pretējs. To spēj izskaidrot vienīgi dendrologi. Izrādās, ģints nosaukums patiešām atspoguļo būtību: vairumam sausseržu sirdī – serdes viducī – ir tukšums. Sausā sirds. Toties sausserži ir viena no daudzveidīgajām ģintīm. Tie var būt gan trīsmetrīgas liānas, gan mazi, stilīgi krūmiņi, gan lieli krūmi, gan ar sarkanām un neēdamām ogām, gan ar zilām un ēdamām ogām. Sausseržiem ziedi smaržo, bet var arī nesmaržot. Divu sugu sausserži aug pie mums arī savvaļā – parastais un Pallasa sausserdis.

Sausserdim dārzā nav augstu, neizpildāmu kaprīžu.

Galvenais, nodrošini tam saulainu vietiņu, bet arī noēnojumu pacieš. Labāk būtu auglīga drenēta augsne, bet lieliski aug arī normālā dārza zemē un, ja ir mazas novirzes, neko daudz neiebilst. Izteikti mazprasīgs pret kopšanu. Draud tikai viena nelaime – ja vasara gadās silta un mitra, tam uz lapām sāk parādīties miltrasa. Ne visiem, bet dažam sugām vairāk nekā parējām.

Tā kā sausseržu ģints ir ļoti plaša, pirms, ļaujoties romantiskām jūtām, dodies uz stādaudzētavu, vajadzētu izlemt, ko tu tieši gribi, kur nopirkto stādu stādīsi un ko no tā gaidi. Kas tev ir pats svarīgākais – zieda krāsa, forma, smarža, auglīšu smukums vai ēšanas prieks, salizturība, ziemcietība, slimībizturība… Šoziem, apmeklējot dendroloģijas guru Aijas Kaškures kursus par kokaugiem, sapratu, ka katras sugas pārstāvim ir savs raksturs.

Vijīgās liānas

  • Saldā mīla jeb parastais vīteņsausserdis (Lonicera caprifolium) ir vispazīstamākais ar savu krēmkrāsas ziedu smaržu un apbrīnojamo dzīvessparu – liāna spēj uzkāpt pat 4–6 metru augstumā. Bet – mēdz uzmesties miltrasa un, augot ēnā, neko daudz nezied.
  • Brauna vīteņsausserdis (Lonicera x brownii). Vijas ar rumpi ap 3–4 centimetru diametra apaļkoka balstu pulksteņvirzienā. Zied ļoti ilgi – no jūlija līdz pat oktobrim. Ziedi – oranžsarkani, zvanveida, sakārtoti bagātīgās ziedkopās. Turklāt auglenīca un putekšņlapas, kas parādās virs ziedlapām, piešķir augam papildu dekoratīvu akcentu. Ziemcietīgākais vīteņsausserdis. Mīnusi? Nesmaržo. Pirmajos gados nav īpaši ātraudzīgs un nav arī nasks uz vīšanos. Latvijā visvairāk pārdotā šķirne ir ‘Dropmore Scarlet’.
  • Japānas sausserža (Lonicera japonica) šķirne ‘Aureoreticulata’. Veido krūmu un drusku ložņā pa zemi, īpašs ir šī sausserža dzeltenraibais lapojums. Labi aug ēnainā vietā. Ziedus gan vari arī neredzēt, jo Latvijas austrumu daļā tas ziemā mēdz nosalt līdz sniega segas līmenim, pēc tam atkal ataug.
  • Vācijas vīteņsausserdis (Lonicera periclymenum). Liāna, kas aizvelk līdz trim metriem, bet var arī tik augsta neizaugt. Dzeltenīgi balti ziedi, no ārpuses – sarkanīgi. Aija Kaškure iesaka šķirni ‘Serotina’: ziedam ārpuse ir tumšā purpurkrāsā, bet iekšpuse dzeltena, ļoti smaržo. Lapas ir zilganākas nekā citiem, un, ja ir slapja vasara, tad miltrasa visdrīzāk garām nepaies. Vēlais ziedētājs – priecē līdz pat oktobrim. Mūsu klimata zonā drusku jutīgāks pret aukstumu nekā parastā saldā mīla.
  • Atvašu vīteņsausserdis (Lonicera prolifera). No Aijas Kaškures trīs plusi. Drukns, masīvs sausserdis, augums līdz diviem metriem. Dzelteni ziedi, nesmaržo, toties šarlaksarkanās ogas saglabājas vēl pēc lapu nokrišanas – tiesa, tās nav ēdamas. Mēdz gadīties miltrasa. Atvases – par spīti sugas nosaukumam, tās neaug un visu dārzu nepārņem.
  • Tēlmaņa vīteņsausserdis (Lonicera x tellmanniana). Par šo Aija Kaškure nejūsmo. Jā, ir trīsmetrīga liāna, bet – ziedpumpuri austrumu zonā bieži izsalst. Obligāti vajadzīgs balsts, citādi aug kā liels krūms.

Skaistie krūmi

Jā, šie nevijas, bet, ja laukos ir pietiekami daudz zemes, kā dekors – izcils! Aijas Kaškures favorīts ir Alberta sausserdis (Lonicera albertii), viņa tam liek četrus plusus. Kāpēc? Augums 0,7–1,5 metri. Vainags izturīgs, smalki zarots un – pārkarens. Ja ir kāds balstiņš, tad vēl labāk.  Bet vissvarīgākie ir ziedi – violeti rozā un smaržīgi kā vīriešu parfīms. Aija savam Alberta sausserdim ir atļāvusi uzkabināties uz kalnu priedes formas ‘Varella’, abi kopā izskatās skaisti. Alberta sausserdim ir pelēkzaļas lapiņas.

Alpu sausserdis (Lonicera alpigena).
Alpu sausserdis (Lonicera alpigena).

Nākamais četrus plusus no Aijas Kaškures ieguvis Alpu sausserdis (Lonicera alpigena). Augstums 1,5–2 metri, notur savu noapaļoto vainaga formu bez cilvēka palīdzības. Interesanti zied: uz palielās lapas plātnes vidū sēž neuzkrītoši baltzaļgani ziediņi. Kad šie ziediņi pārtop par koši sarkanām kopā saaugušam ogām lapas vidū, skats ir fantastisks. Turklāt uz lapām nemetas ne plankumi, ne citas ligas. Tā kā Alpu sausserdis pacieš pusēnu, tas ļoti bagātina gan rododendru, gan citus plašākus stādījumus. Ziemā vainags skaisti sudrabaini pelēks, bauda skatīties.

Ledebūra sausserdis (Lonicera ledebourii). Kalsnavas arborētumā aug, ka prieks! Stādīšanai vajadzētu izvēlēties saulainu vietu vai pusēnu. Augums – divi metri, vainags ir noapaļoti stāvs. Bet ar ziediem gan interesanti – tie atrodas lapu žāklēs uz stāviem, 2–4 centimetrus gariem kātiem, pats zieds ir dzeltenoranžs, bet zieda kauss – samtaini tumšsarkanas seglapas. Tā kā ziedi veidojas uz jaunajiem dzinumiem, sanāk, ka krūma apakšā dzeltenā zieda vietā sēž melna spoža oga, bet pret vidu – jaunie ziedi. Arī melnā oga guļ sarkanajā samta kausiņā.

Māka sausserdis (Lonicera maackii). Aijai Kaškurei tas arī ļoti, ļoti mīļš, četri plusi. Vienkārši – skaists. Augstumā līdz 2,5 metriem, vainaga platums – tikpat. Visu laiku gaiši zaļas lapas, ļoti harmonisks vainags, viegli pārkarens, kompakts, un ziedi ir nevis pa vienam, bet ziedkopās – krēmīgi balti rindiņā sēž kā mazi putniņi uz zara. Vēlāk balto ziediņu vietā veidojas koraļļsarkani auglīši, kas arī tāpat sēž rindiņā. Bet rudenī kļūst pavisam interesanti: gaiši zaļās lapas nokrāsojas dzeltenas, un dažām ir violets tonējums. Ēncietīgs.

No ziedošajiem krūmiem Aija Kaškure neizvēlētos Tatārijas sausserdi (Lonicera tatarica). Vainags noapaļots, liels augumā – 3–4 metri. Ļoti uzņēmīgs pret miltrasu, bojā arī kaitēkļi. Lai gan skaisti rozā, smaržīgi ziedi un visai efektīgi, tomēr zied švaki.

Arī ar ēdamām ogām

No pasaulē zināmajām vairāk nekā 200 sausseržu sugām pārtikā izmanto vien dažas, kuras savvaļā aug Tālajos Austrumos un Austrumsibīrijā. Ēdamais sausserdis (Lonicera edulis) un tā šķirnes pie mums galvenokārt nākušas no Sibīrijas. Augums 1,5–1,7 metri. Krūmveida, vainagi ir stāvi noapaļoti, visi ēdamie sausserži agri zied (aprīļa beigās, maija sākumā), arī augļi ienākas agri – grāmatās un publikācijās parasti raksta, ka divas nedēļas agrāk par zemenēm. Un tā patiešām notiek – pirmās ēdamās ogas dārzā! Tumši zilas ar apsarmi, tikpat vērtīgas kā mellenes un krūmmellenes.

Garša nav šķebinoši salda, vairāk skābena, dažām šķirnēm ar mazu rūgtuma noti. Tiesa, saulainākā vietā ienāksies kvalitatīvākas ogas, proti, būs dāsns labo vielu komplekts: antociāni, kas palīdz izvadīt no organisma brīvos radikāļus, organiskās skābes (pamatā ābolskābe un citronskābe), vitamīni (C, P, PP, B grupa un A), pektīnvielas, minerālvielas, miecvielas, flavonoīdi un pārējais. Garenās odziņas ienākas pakāpeniski, tāpēc krūms jāapciemo katru dienu, citādi nogatavojušās ogas mēdz nobirt. Jālasa ar maigiem pirkstiem, jo ogas jāsargā no saspiešanas. Taču šo ogu vislielākais pienesums – vismaz pēc manas pieredzes – ir lielais pārsteigums. Kad ciemiņiem atnesu no dārza bļodiņu ar zilajām ogām, daudzi joprojām izbrīnā iepleš acis – kas tas tāds?

Kamčatkas sausserdim (Lonicera Kamtschatica)
Kamčatkas sausserdim (Lonicera Kamtschatica)

Taču par skaistumu runājot… Reiz, kad intervēju Nacionālā botāniskā dārza leģendu zinātnieku Alfrēdu Ripu, viņš sacīja, ka ēdamo sausseržu krūmi esot neglīti kā slotas. Tagad, kad pašai dārzā aug trīs krūmi, es teiktu, ka daļēja taisnība Ripas kungam ir bijusi. Logu priekšā ēdamos sausseržus es nestādītu, tiem vieta pie citiem ogu krūmiem, kur ir laba, pietiekami mitra dārza augsne. Salapo agri pavasarī, mīnuss – ziemā jaunie zariņi ļoti garšo stirnām, vismaz manā dārzā ik gadu apšķibī (samazina ražu, jo ogas ražo uz pagājušā gada dzinumiem!), un tagad nopietni domāju, ka katram krūmiņam pa ziemu būs jāapliek zaļais pusotrmetrīgais glabējžoga metāla pinums. Piegriez vajadzīgo lielumu, lai tiek apkārt krūmam, un malas savieno. Pēc tam viegli noņemt.

Vēl svarīgi ievērot: tā kā ēdamais sausserdis ir pašneauglīgs, jāstāda vismaz trīs vienlaikus ziedoši krūmiņi, katrs no savas šķirnes – lai notiktu apputeksnēšanās. Jo vairāk šķirņu pārstāvju aug, jo drošāk! Izvēle ir plaša. Es iesaku doties uz Kalsnavas kokaudzētavu, viņiem ir ēdamo sausseržu kolekcija. Laba ir šķirne ‘Pavlovskaja’ – ogas lielas, ar biezāku miziņu, maz birst, augsta ražība. Arī Zoluška un Salaspils.

Ēdamas ogas ir arī Kamčatkas sausserdim (Lonicera Kamtschatica) un tā šķirnēm.

Aija Kaškure atkal liek četrus plusus. Krūma augstums ir 0,8–1,2 metri, platums – līdz pusotram metram. Augums – nevis slota kā ēdamajam sausserdim, bet glīts, plats un noapaļots vainags, kas sēž uz zemes. Kamčatkas sausserdi var stādīt kā robežu starp sakņu dārzu un dzīvojamo zonu. Salīdzinoši rūgtenas ogas.

Lapas ir pelēcīgi zaļas, rudenī krāsojas dzeltenas. Laba šķirne ir Pārsteigums. Lielas ogas, salīdzinājumā ar citiem ēdamajiem sausseržiem ienākas vēlāk. Leningradskij velikan ir saldākās ogas. Valda Laugale, Dārzkopības institūta pētniece, zina, ka šie sausserži vislabāk aug vidēji smagās smilšmāla vai mālsmilts augsnēs ar skābumu pH 5,5–6,5. Tiem nepatīk smags māls un sausas smiltis. Nestādi zemās vietās, kur ziedus apdraud pavasara salnas un pārmērīgs mitrums! Ja iegādātais stāds aug konteinerā, tad nav nozīmes, kad tieši to liec zemē – pavasarī, vasarā vai rudenī. Starp krūmiem gan atstāj 1,5–2 metru atstatumu.

Ēdināšana un veidošana

Es pati ar minerālmēsliem neaizraujas, bet cenšos izmantot organiskas izcelsmes mēslojumu – kompostu, labi satrūdējušus kūtsmēslus. Taču ne vienmēr šāda manta ir pa ķērienam. Tad der arī minerālīši. Daru, kā iesaka Valda Laugale: pirmo reizi slāpekļa mēslojumu (apmēram 30 g amonija nitrātu vai 40 g amonija sulfāta uz kvadrātmetru) pakaisu pavasarī, kad sāk plaukt pumpuri un augt jaunie dzinumi.

Otrreiz uz pusi mazāku slāpekļa devu ierušinu augsnē jūnija vidū, lai veicinātu pēc iespējas bagātīgāku ziedpumpuru veidošanos nākamā gada ražai. Tad augsnē iestrādāju arī pa 15 gramiem superfosfāta un kālija sāls uz kvadrātmetru.

Ēdamajam un Kamčatkas sausserdim ogas veidojas lapu žāklēs uz iepriekšējā gada dzinumiem. Ja dzinums būs tikai pāris centimetru garš, vairāk par četrām ogām uz tā neaizmetīsies.

Tāpēc svarīgi panākt, lai dzinumiem būtu vismaz 10–15 centimetru pieaugums gadā. Trešo reizi sausserdi var barot septembrī, oktobra sākumā – atkal jādod pa 15 gramiem superfosfāta un kālija sāls uz kvadrātmetru.

Vēl vajadzētu šad tad pavasarī paveidot krūmu. Dzimumu galotnes sausserdim nekad neīsini, nē! Pirmos piecus gadus izgriež tikai aplauztos zarus un tos, kas nokaltuši. Pēc tam vainagu retina, izgriežot krūma iekšpusē sīkos zariņus, kas to sabiezina, kā arī vecos un bojātos zarus līdz spēcīgam jaunajam dzinumam. Par pieaugušu uzskatāms septiņgadīgs ēdamā sausserža krūms, bet intensīvas ražošanas periods ilgst līdz 15 gadiem. Kad krūma mūžs sniedzas pāri šiem 15 gadiem un sāk novecot, tas jāatjauno – gan retinot, gan izgriežot augstos skeletzarus, lai to vietā veidotos spēcīgi sānžuburi. Pēc atjaunošanas krūms tev bagātīgi ražos pat līdz 30 gadu vecumam!

Praktiķa padoms

Ieteicams vienuviet stādīt gan agri, gan vēlu ziedošas sausseržu liānu šķirnes. Var audzēt pie ēku sienām, žogiem, pergolām. Tā kā sausserdis vijas ar stumbru ap apaļkoka balstu, tad, dažādi izveidojot konstrukciju, var iegūt dažādus liānas augšanas virzienus.

Kā dabūt vairāk?

Sadalīt sausserža krūmu vai liānu nevar, jo pie pamata tas daudz nezarojas. Taču visus sausseržus bez lielām grūtībām var pavairot ar spraudeņiem, labāk – ar zālainajiem jeb jaunajiem dzinumiem, kas vēl nav pārkoksnējušies. Turklāt saldā mīla pati ir ļoti naska uz vairošanos: ja kāds zars noliecas pie zemes, drīz vien saknītes veidojas katrā mezglu punktā, pie katra pumpura, un, ja tam ļauj šādi izvērsties, saldā mīla pārvēršas par nezāli.

NĒ, labāk nestādi!

1. Spožlapu sausserdis (Lonicera nitida), 0,6 m. Ziemzaļš. Kolekcionāriem.

 2. Zemais sausserdis (Lonicera pileata), 0,3–0,5 m. Daļēji mūžzaļš. Švaka ziemcietība.

Kur pirkt stādus?

  • Latvijas Valsts mežu kokaudzētavas
  • Kokaudzētava Ei dārzi
  • Stādaudzētava Dimzas
  • Zaļenieku kokaudzētava
  • Kokaudzētava Robežnieki
  • Stādaudzētava Sakstagals
  • Kokaudzētava Baltezers
  • Stādaudzētava Bulduri
  • Kokaudzētava Meža rasas
  • Stādaudzētava Arumi
  • Stādaudzētava Rožlejas

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+