• Šobrīd

    weather img

    Rīga +22°C Skaidrs, Z vējš, 0 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Kliģenu saimniecības veiksmes atslēgaitāļu princips

    Iedvesmas stāsts
    Indra Ozoliņa
    6. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    No mammas dzimtas mājām aizgūstot nosaukumu, Kliģeni ir caur un cauri ģimeniska zemnieku saimniecība. Te valda itāļu princips – kopā sadzīvo vairākas paaudzes un bērni turpina vecāku iesākto. Diānas un Aleksandra Raubiško mīlestības, uzmanības un dzīvesziņas ieskauts, griezdamies aug viss – bērni, mazbērni un citas puķes…

    Raubiško ģimene

    • Pirms 30 gadiem radījuši uzņēmumu Dārznieks (z/s Kliģeni).
    • Saimniecībā darbojas visa ģimene – Diāna un Aleksandrs, meitas Inga, Inese un Ilze, Ineses vīrs Reinis, kura uzraudzībā ir vairumtirdzniecība, un Ilzes draugs Kristaps, kas risina tehniskus jautājumus.
    • Siltumnīcas nav svešas arī Ingas bērniem Agatei (11) un Markam (6), Ineses meitām Loretai (13) un Karlīnai (7), Ilzes meitiņai Jasmīnai Paulai (2). 
    • Ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu ierīkotās siltumnīcās trīs hektāros audzē tomātus un gurķus, puķes aug 8000 m2 platībā zem stikla, bet vasarā augus izvieto vēl 5000 m2 neapkurināmā teritorijā.
    • Gada laikā izaudzē vairāk nekā pusmiljonu augu – prīmulas, vasaras puķes, pavasara sīpolpuķes, atraitnītes, nokarenos augus podos, krizantēmas, puansetijas…
    • Apzaļumo Cēsis, kopj pilsētas apstādījumus un strūklakas, pa ziemu dod mājvietu un aprūpē Cēsu pils parka gulbjus.

     

    – Nojaušu, ka tetovējums aiz auss – trīs ziedi – ir par godu jūsu trejmeitiņām.

    Diāna– Jā, viņas izauga siltumnīcā kopā ar puķēm un dārzeņiem, ņēmu līdzi uz darbu, jo nebija, kas mājās pieskata. Manai mammai Ainai Cēruzei Raunā bija liela saimniecība. Pa dienu strādājām siltumnīcā, bet vakarpusē braucām viņai palīdzēt vākt sienu, runkuļus un kāpostus.

    – Kādas ir jūsu bērnības atmiņas no siltumnīcas?

    Inga– Man prātā palicis tas, ka vecāki mūžīgi bažījās par laika apstākļiem. Ziemā, kad varētu priecāties par sniegu, bija problēmas ar kurināšanu, bet karstās vasarās augus vajadzēja vairāk laistīt. Katru rudeni saimniecības ēkā bija jāšķiro un jāloba tulpju sīpoli. Manām rokām tas nepatika, āda vienmēr bija sausa.

    Ilze: – Es esmu visjaunākā, un arī man nebija citu variantu kā strādāt siltumnīcās. Izmācījos gan par kosmetoloģi, bet sāku darboties tepat, dārzniecībā, pārsvarā tirdzniecībā. Man vienmēr kā paraugs ir bijis tētis.

    Inese: – Atceros, ka reiz braucām Jūrmalā gar Bulduru dārzkopības vidusskolu un tēvs sacīja: «Šī ir tava nākamā skola!» Teicu, ka neparko nemācīšos par dārznieci, tomēr to izdarīju un nenožēloju.

    – Kā ir strādāt kopā ar vecākiem? Kā sadalāt pienākumus?

    Inga: – Vecākus uzrunājam vārdā. Nevaram taču sapulcē sacīt mamma un tētis

    Inese: – Katru dienu ar Aleksandru pārrunājam darbus. Gadās arī skarbāka vārdu apmaiņa. Viņš daudzas lietas ļauj mums pārņemt un vairs tajās nejaucas, tikai pamāca no savas pieredzes, kā labāk darīt.

    Esam sadalījušas darbības jomas un cita citu kontrolējam.

    Neko neizlemjam vienpersoniski. Inga galvenokārt atbild par veikaliem un floristiku. Diāna vislabāk pārzina sortimentu un siltumnīcās notiekošo. Es pārsvarā nodarbojos ar ziediem, bet Ilze pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā.

    Inga: – Pēc uzņēmējdarbības studijām sākumā strādāju dārzniecības administrācijā, bet sapratu, ka nevaru tikai pie papīriem. Visu laiku gribējās nokāpt lejā un notvert siltumnīcas sajūtu. Izmācījos floristiku un sāku strādāt mūsu veikalā, jo gribēju vairāk darboties radoši. 

    Diāna: – Agrāk mums ar Aleksandru mājās visas sarunas grozījās ap puķēm un dārzeņiem. Pēdējā laikā ir arī citas nodarbes, piemēram, rūpes par mazbērniem. Tomēr mīnuss ir tas, ka siltumnīcas jākontrolē 24 stundas diennaktī, nevaram no tā visa atslēgties un visi kopā pāris nedēļu atpūsties.                

    Inga: – Reiz, pirms gadiem desmit, tomēr bijām ceļojumā uz Ēģipti, bet bez Diānas. Kopā ceļot vairs nevaram ne tikai siltumnīcu dēļ. Mums katrā mājā ir arī dzīvnieki, par kuriem jārūpējas.

    Atceros, ka deviņdesmito gadu sākumā siltumnīcas cita pēc citas izputēja. Kā jums izdevās tās saglābt?

    Diāna: – Vispirms mums piederēja pārtikas veikaliņš, bet, tā kā Aleksandrs ir beidzis Buldurus, viņam vairāk pie sirds bija puķes, tāpēc, kad radās iespēja, privatizējām Cēsu ziedu siltumnīcas – vispirms Vaļņu ielā un pēc tam Ābolu ielā.

    Sākām pamazām. Kā pirmos siltumnīcā audzējām lociņus, pēc tam tomātus, ko pārdevām tirgū. Vecākās meitas arī bija līdzi un palīdzēja, jo nebija, kas viņas pieskata. 

    Inga: – Vecāki joko, ka saimniekošanas gēns mums no omas. Atmodas pirmajos gados viņas saimniecība bija viena no reģiona vērienīgākajām, uz kuru ārzemnieki brauca skatīties kūti. Tas bija pirmsākums, uz kā pamata varējām paņemt aizņēmumu un attīstīt dārzkopību.

    – Jāatzīst, skaisti pie jums siltumnīcā!

    Inese: – Lai tā izskatītos, visu laiku jādomā un jāstrādā. Tas ir sistemātisks darbs, sākot ar sortimenta izvēli, augu pareizu kopšanu, nodrošinot ar vajadzīgajām barības vielām un klimatu.  Lai ko mēs darītu, augiem nepieciešams laiks. Ja audzēšanas procesā tiek pieļauta kļūda, tad to var labot pārsvarā tikai nākamajā sezonā. Vienmēr jādomā pāris soļu uz priekšu. Augi visu laiku jāuzmana, jo tie ir dzīvas radības.

    Siltumnīcā nav tā vide, kur vienā dienā varam darīt tā un otrā – citādi.

    Inga: – Tāpat kā, šodien iedzerot vitamīnus, jau rīt nebūsi vesels, tā arī augiem mēslojums iedarbosies tikai pēc laika. Jābūt pareizām un sabalansētām barības vielām. Laistot tikai ar ūdeni, nevar gaidīt, ka tie būs veselīgi un skaisti ziedēs. 

    – Kā jūsu siltumnīcas no pirmsākumiem mainījušās?

    Inga: – Vispirms uzbūvējām modernizētu dārzeņu siltumnīcu korpusu un tad mēdzām smieties – aiziesim uz Eiropu! Tikmēr puķu siltumnīcās vēl strādājām pēc vecām tehnoloģijām.

    Inese: – 2018. gadā veicām vērienīgu puķu siltumnīcu rekonstrukciju. Tagad pie mums ir tāpat kā citur Eiropā – Somijā, Vācijā, Holandē. Vienīgi nav tik lielas platības ar vienu kultūru. Jaunās siltumnīcas ir specializētas podu kultūru audzēšanai. Aleksandram bija sapnis uzbūvēt puķēm šādu modernu siltumnīcu. Tas ir piepildīts, bet sapņi nebeidzas. Citādi nekāda attīstība nevar notikt. 

    Diāna: – Temperatūru regulējam un augus aplaistām, izmantojot viedtālruni. Varam dzīvot Kanāriju salās un visu kontrolēt (smejas).

    Inese: – Protams, programmas iespējams palaist arī attālināti, bet kādam ir jāskatās, kuri augi jālaista vairāk, kuri – mazāk. Ja mēs audzētu tikai vienu kultūru, kā dara ārzemēs, tad būtu vienkāršāk. Bez cilvēku roku darba nevar iztikt. Mūsu saimniecība nevarētu izaugt tik liela bez labas komandas, kurā tagad mums jau ir virs simt darbinieku.  

    – Kā izvēlaties puķes, kuras audzēt?

    Diāna: – Vairāk specializējamies uz podu puķu audzēšanu. Tās ātrāk aug un ir vieglāk transportēt. No grieztajiem ziediem jau no janvāra vidus piedāvājam narcises, tulpes un hiacintes. Piedāvājums atkarīgs no modes. Tendences mainās, tāpēc mums jābūt elastīgiem. Tas, kas kādreiz bija pieprasīts, vienu brīdi vairs nav populārs, un tad atkal nāk atpakaļ. Līdzīgi kā ar peonijām. Agrāk visiem patika, tad kādu laiku vairs nebija modē, bet tagad atkal ir topā.    

    No vasaras puķēm pēdējā laikā mazāk pērk alises, lobēlijas, verbēnas un balzamīnes, bet pēc laika tās droši vien atkal būs pieprasītas. Varbūt cilvēkam apnīk katru gadu viens un tas pats. Bet nāk jauna paaudze, kurai liekas, ka tās ir smukas puķes.

    Agrāk bija tāds stereotips, ka rudens puķes jāpērk rudenī un pavasara puķes pavasarī, bet tagad tāda aizsprieduma vairs nav.

    Piemēram, krizantēmas pieprasa visu cauru gadu. Varbūt pirktu arī tulpes un narcises, bet mūsu klimatiskajos apstākļos, kaut siltumnīcā, tomēr audzējam vairāk vai mazāk sezonālas puķes.

    Inese: – Bet kopumā pieprasītākās ir nokarenās vasaras puķes podos: pelargonijas, petūnijas, begonijas, bakopas. Daudz audzējam puķes apstādījumiem: leduspuķes, Jaungvinejas balzamīnes, graudzāles. Pavasarī iecienītas kompozīcijas ar visām mūsu audzētajām puķēm – narcisēm, prīmulām, krokusiem, muskarēm, tulpēm. Pavasara ziedus piedāvājam jau no janvāra vidus vai beigām.

    Inga: – Tikmēr floristikā šobrīd modē sausie augi, smilgas, salmenes, dažādi balināti augi, kas kādreiz maksāja smieklīgi maz, bet tagad cena ir augusi. Sausos augus pielieto kompozīcijās ar dzīvajiem un arī mākslīgi veidotiem augiem. 

    – Vai jums ir novērojumi, kā atšķiras jauno un veco cilvēku gaume attiecībā uz ziedu izvēli?

    Inese: – Seniori dod priekšroku tam, pie kā jau pieraduši. Jaunāki grib izmēģināt vieglāk kopjamus augus, piemēram, graudzāles. Tāpēc arī top dārzi minimālisma stilā, taču tas nenozīmē, ka to veidošanā ir ieguldīts mazāks darbs. Arī tur ir savas nianses.

    Inga: – Vasaras sākumā daudzi atbrauc ar savām balkona kastēm, un mēs sastādām augus. Ne katrs zina, kā tie izskatīsies vēlāk, kad izaugs, uz kuru pusi lieksies. Augu stilists, kā mēs sakām, visu saliek kopā, cilvēks tikai paņem kasti un aizved. Protams, tiem, kam tas patīk, darbojas paši.

    Daudzi pie mums iegādājas arī adventes vainagu. Taisot mājās, jānopērk dažādi floristikas materiāli, līdz beigās tas izmaksā pat vairāk nekā gatavs izstrādājums.

    Inese: – Un vēl var novērot – uz Valentīndienu vairāk pērk sarkanas, uz Sieviešu dienu grib rozā, bet uz Lieldienām dzeltenas puķes. No puansetijām pirktākās ir sarkanās, jo tas ir Ziemassvētku simbols. Ja mājās ir kāds īpašs interjers, iegādājas arī rozā vai baltas Ziemassvētku zvaigznes.

    – Vai tagad, kovida laikā, puķes pērk mazāk?

    Inese: – Jā. Lielveikali ir daļēji slēgti, augus realizācijai vairs neņem tik daudz. Pašiem jātiek galā, tāpēc mēģinām tepat taisīt dažādas akcijas. 

    – Agrāk vērienīga bija jūsu vasaras puķu nakts izpārdošana ar dzīvo mūziku.

    Diāna: – Pat rindas bija kā tagad pie jaunatvērtajiem lielveikaliem. Cilvēki brauca vairākas reizes, pirka gan sev, gan kaimiņiem un draugiem. Šogad izpārdošanu rīkojām visas dienas garumā, lai kovida laikā nebūtu liela drūzmēšanās.

    – Ar ko atšķiras vietējās podu puķes no importa augiem, kas veikalos ir vairākumā?

    Inese: – Audzēšanas tehnoloģija visur ir apmēram tāda pati, atšķiras tikai agronomiskie knifi. Vietējām puķēm ir īsāks transportēšanas laiks no audzēšanas uz tirdzniecības vietu, tāpēc tās pārcietušas mazāk stresa un ir izturīgākas. No mūsu siltumnīcām augi, vēlākais, dienas laikā nokļūst veikalu plauktos. 

    Inga– Transportējot bieži tiek pieļautas kļūdas, jo pārvadājumu firmu darbinieki nav dārznieki un viņiem ir vienalga, kas notiek ar puķēm. Rezultātā augi garajā ceļā var būt cietuši.

    – Siltumnīcā uzziedinātas puķes neesot paredzētas ilgstošai saglabāšanai.

    Inese: – Mums pierasts augus saglabāt, taču citās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, kur dzīvo mana draudzene, izmest ārā. Jā, var jau turēt līdz nākamajam gadam, bet, lai iekrāsotos uz Ziemassvētkiem, puansetija divus mēnešus vakaros jāaptumšo, ko diezin vai kāds gribēs darīt. Tāpat arī krizantēmām ātrāk jātaisa rudens, lai tās saprastu, ka jāzied. Mēs siltumnīcās puansetijas netumšojam – septembra beigās stādmateriālu saņemam no sertificētas Vācijas audzētavas un izaudzējam realizācijai.

    – Atklājiet, kuras puķes vieglāk audzējamas, kuras cimperlīgākas?

    Diāna: – Vienkāršāk ir ar tām, kurām nevajag daudz siltuma, piemēram, prīmulām. Cimperlīgākas ir siltumu mīlošās – tās pašas puansetijas. Taču Ziemassvētkus bez tām nav iespējams iedomāties.

    Inese: – Puansetijas audzējam tikai vietējam tirgum, apmēram piecus tūkstošus augu. Tas ir maz salīdzinājumā ar prīmulām, ko realizējam vairāk nekā 50 tūkstošus.

    – Kāpēc tad jūsu interneta mājaslapā kā pirmais ievietots eksotiskās strelīcijas attēls, nevis, piemēram, prīmula?

    Inese: – Kad Daugavpils zieds savulaik likvidēja dārzniecību, zvanīja Aleksandram un prasīja, vai nevajag stādus. Viņam laba sirds – kā neņemsi. Kad būvējām jaunās siltumnīcas, strelīcijas rakām laukā ar ekskavatoru, jo to saknes bija gandrīz lielākas nekā pašas un pamatīgi ieaugušas gruntī. Pēc tam sastādījām lielos podos, bet tās nav pārdošanai. Tā ir vienkārši kaislība, augu patikšana – bez tās nu nekur.

    Audzētāju padoms

    Kā saglabāt Ziemassvētku zvaigzni?

    • Pirmais, jau nopērkot svarīgi, lai to rūpīgi iesaiņo, jo vēsā laikā nešana no mašīnas uz dzīvokli puansetijai var izrādīties nāvējoša.
    • Izvēloties vietu mājoklī, jāskatās, lai augs nav caurvējā un tuvu apkures radiatoriem.
    • Ar laistīšanu piesardzīgi – tas ir dienvidu augs, kuram nav ieteicams liels mitrums! Pārlaistot ātri vien nopūs saknes – puansetija pret to ir diezgan jutīga.
    • Ja gribas augu saglabāt arī pēc svētkiem – kad lapiņas sāk birt, apgriež un ļauj līdz rudenim atpūsties.

    Raksta turpinājumā iespēja ielūkoties z/s Kliņģēnu siltumnīcā!

     

    Nākamā lapa

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
    Nākamais: Tropi pašu priekam

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+