• Šobrīd

    weather img

    Rīga +18°C Migla, Z vējš, 0.51 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Eksotisko augu karaliene – Zaiga Graudiņa. Citur daudz kā nav, kas viņai ir!

    Iedvesmas dārzs
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    28. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Zaiga apskāvusi vienu no saviem mīlulīšiem – parasto krūkli.
    Foto: Gvido Kajons
    Zaiga apskāvusi vienu no saviem mīlulīšiem – parasto krūkli.
    Sakstagals ir aukstākais Latvijas punkts. Tāpēc rūdītie retumu mednieki runā tā: «Jābrauc pie Zaigas! Ja pie Zaigas aug, tad augs arī visur citur Latvijā!» Un vēl – Zaigas Graudiņas stādaudzētavā ir, kā viņa pati atzīst, ērmīga augu dažādība. Citur daudz kā nav, kas viņai ir!

    Zaiga Graudiņa:

    • Vidējā no trim māsām. Pēc izglītības mežiniece, studēja Lauksaimniecības universitātes Mežkopības fakultātē. Un kā citādi, ja vectēvs Janis Ruževics 40 gadus bijis apgaitas mežsargs Bikstu mežniecībā un tēvs Arturs Ruževics arī visu mūžu bijis izcili gudrs mežkungs. «Uz manu izlaidumu Jelgavā tēvs ieradās ar lielu rožu pušķi – 1977. gadā lauciniekam dabūt deficīta rozes bija liela varonība.»
    • Darbs Valsts meža dienestā – 35 mūža gadi. Un tad lēmums mainīt dzīvi – veidot savu stādaudzētavu. Graudiņu ģimenes stādaudzētavas Sakstagals sirds un dvēsele.
    • Stādaudzētava oficiāli papīros reģistrēta 2007. gadā. Kolekciju stādījumos tagad aug aptuveni 2000 nosaukumu augi, no kuriem tiek pavairoti un pircējiem piedāvāti tuvu pie 800 nosaukumu augiem.
    • Ķēriens un kaifs introducēt eksotiskus augus. Sakstagalā aug un zied arī Latvijas klimatam pielāgotas, pieradinātas ovālās katalpas, jūdaskoks, Amūras mākija un daudzi citi svešinieki.
    • Konkursa Rēzeknes novada uzņēmums 2014 laureāts nominācijā Gada inovatīvu produktu/pakalpojumu ieviesējs.
    • Konkursa Rēzeknes novada uzņēmums 2019 laureāts nominācijā Gada ģimenes uzņēmums.
    • Izaudzinājusi četrus bērnus: Māra (40), Lauris (32), Valda (30). Un Ieva, viņu 38 gadu vecumā šajos Ziemassvētkos Dieviņš pasauca pie sevis – kopt debesu dārzus.

    – Zaiga, pērnvasar, kad biju pie jums flokšu un liliju ziedēšanas laikā, stādu placī augus laistījāt un tagad, Lieldienās, atkal!

     – Būtu labi, ja jūs pa ceļam atvestu kādu lietus mākonīti! (Smejas.) Pie mums, Latgalē, šinī pavasarī bija liels sausums. Un arī aukstas naktis. Lieldienas iekritušas 18. aprīlī, bet puķudobēs tikai mazītiņas gārsiņas sāk laukā no zemes rādīties. Teiču purvā – braucu garām – vēl ledus. Arī mums te, stādaudzētavā, zem rododendriem ledus apakšā. Šogad augiem nepatika, ka ārkārtīgi ilgi zeme bija sasalusi, tāpēc dzinumi kalta.

    Savukārt tik traks un tik ilgs karstums kā pagājušajā vasarā arī agrāk netika piedzīvots. Krietni pāri 35 grādiem! Un bez lietus. Cik paši palējām, tik bija. Kur nelējām, tur pat zāle nokalta. Toties ziemā mums ir tas pats aukstums, kas Zosēnos. Pirmās salnas te ir ļoti agri. Nekur citur Latvijā nav, bet man no rīta mašīnas stiklam uzsalusi pamatīga ledus kārta. Sakstagals ir tāda īpatnēja vieta.

      Toties to, kas aug pie jums, var droši stādīt visur citur Latvijā – gan Liepājā, gan tajos pašos Zosēnos!

    – Es gribētu sacīt tā: ja pie mums izdzīvo, tad citur ir jādzīvo. Katrā ziņā pastāstīt es varu, kā tas augs uzvedas. Aug vējā vai ne vējā, saulītē vai ēniņā. Man nemitīgi gribas pamēģināt ko jaunu, pirksti niez! Viena lieta, ka pasaules saitos pa ziemu var degunu pabāzt iekšā un meklēt retumus. Augu sēklas pasūtu no sēklu apmaiņas fondiem botāniskajos dārzos, pērku internetā.

    Otra vieta, kur es ķekselēju fifīgākas lietas laukā, ir mūsu Latvijas vecie lauku parki.

    Tur ļoti daudz ko interesantu var atrast un jau absolūti aukstumizturīgus augus. Kaut vai tā pati plūksnlapu stafileja Staphylea pinnata ir no turienes. Un tā slimība – retumu medības – ir neārstējama. Kamēr vien elposim, tikmēr ar to slimosim. Es jau neesmu vienīgā tāda. Te daudzi atbrauc tikpat slimi. (Smaida.)

    Reizēm arī slinkums parāda ceļu, kā darīt… Aizpagājušajā ziemā Rēzeknes Rimi nopirku vīģes augļus. Atnesu mājās, iekožos… Man tā garša likās pretīgi pliekani salkana. Arī bērniem nepatika. Bet – tā dullība ir neārstējama: vajag taču sēkliņas iespļaut krūzītē un pavasarī iesēt. Un šīs ņem un arī sadīgst! Ahā, nu labi, pa vasaru paaug, joka pēc izstādīju podiņos. Rudenī daļu podu sanesu plēves mājā, daļa palika nosviesti laukā, stādu laukumā – lai godīgi nosalst, nav ko tur pārdzīvot. Vārdu sakot, nelikos ne zinis.

    Bet toziem mums te, Sakstagalā, aukstums pāris nakšu krietni pāri trīsdesmit grādiem uzknieba. Domāju: vīģēm liktenis paredzams. Bet pienāk pavasaris, un, man par lielu pārsteigumu, visas bija dzīvas! Gan plēves mājā, gan uz lauka. Plikas un basas – dzīvas! Ja man kāds to stāstītu, es neticētu ne par grasi. Nu ko? Visu cieņu, jāskatās, kas notiks tālāk. Šogad vīģītes jau izaugušas lielākas. Kam kārojas, lai brauc pakaļ.

    Protams, ka liela daļa retumu slimīgi uztver šejienes ziemas apstākļus: auksts, silts, auksts, silts, slapjš, atkal aukstums… Mainīgais temperatūras režīms pa augiem sit diezgan sāpīgi. Mūsu vietējie koki to pacieš labāk, bet ārzemnieki – tie ir lielāki ņergas, tiem nepatīk. Bet vispār interesanti. Jo vairāk uzzini, jo vairāk atklājas, ka nekā nezini…

     Ir arī drusciņ amizanti gadījumi. Piemēram, kādai sievietei, kas speciāli atbraukusi uz stādaudzētavu, vajag skābardi. Labi, ņemu lāpstu, ejam rakt laukā. Jau ķeros pie darba, bet viņa pēkšņi protestē: «Nē, man nevajag koku! Man vajag skābardi!» – «Re, kur ir!» – «Man vajag puķi!» – «Tad varbūt kazbārdi?» ieminos… «Nē, skābardi!» – «Skābardis ir koks, un kazbārdis – puķe.» Tad gan viņa mazliet samulsa.

    Ņem telefonu, zvana, lai tas, kurš stāstījis, vēlreiz paskaidro, kā konkrētais augs izskatās. Beidzot tapa skaidrs – «Ņemam kazbārdi!» Visādi pekstiņi gadās. Citreiz kādai kundzītei tirgū vajag puķi surenu. Nevis pureni, bet tieši surenu. «Kā tā puķe izskatās?» jautāju. Tāda un tāda… Kur redzējusi? Tur un tur – augot pie Malnavas kapu malas. Āāāā, tad skaidrs – dižsūrene.

    Es vienmēr, kad pētu internetā jūsu stādaudzētavas katalogu, brīnos par jūdaskoku.

    – Ja cilvēks grib par jūdaskoku tērēt naudu, man ir! Cercis canadensis. Izaudzis jau manā augumā. Iebāzu aiz citiem krūmiem, un tur tas jūtas ļoti labi. Jūdaskoks pie mums jāliek aizvējā. Tad dzīvo un uzzied. Manējais jau ziedēja. Un daudziem zied, kas no manis pirkuši stādus. Ziediņi līdzīgi kā zalktenei, tikai ciešāk klāt pie paša stumbra un zariem. Vairāk uz dienvidiem, kur jūdaskokam normālāki apstākļi, stumbri izskatās kā aplipuši ar koši violetiem ziediem! Zied pirms lapu plaukšanas.

    Tajā pašā laikā, ja gribi, lai tev agri pavasarī būtu ziedi dārzā, kad visapkārt vēl pliks un pelēks, atnes no meža mūsu pašu parasto zalkteni Daphne mezereum un iestādi, un tad simtprocentīgi zināsi, ka tai nekādi laikapstākļi nekaitēs. Stādi jebkurā vietā – vējā, nevējā –, dzīvos. Un vēl smuki smaržos!

      Tikai indīga esot. Pavasarī pilns internets bija ar brīdinājumiem: «Ja jūs pieskarsieties ziediņam vai atrausiet miziņu, uz pirkstiem būs apsārtums un čūliņas. Visas zalktenes daļas satur toksīnus, bet lielākā koncentrācijā tie ir mizā un augļos. Saindējoties ar zalktenēm, var sākties vēdergraizes, galvassāpes, caureja, smagākos gadījumos delīrijs un krampji…»

    – Paga, paga! Kā mani kaitina šīs runas par augu indīgumu! Tas viss ir lielā mērā pārspīlēti. Un tik aplami un pārspīlēti. Viens kaut ko kaut kur padzirdējis un tad atkārto, un trešais vēl piepušķo. Krieviem ir teiciens: slišal zvon, da ņe poņal, ot kuda on – dzirdēju zvanu, tik nesapratu, no kurienes tas. Kad biju maza meitene, mēs dzīvojām mežā – mans tēvs bija mežkungs, un mani, protams, neviens nepieskatīja.

    No rīta izgāju laukā, meži visriņķī apkārt, un es darīju, ko gribēju. Mežā bija pilns ar zalktenēm. Kad tās ziedēja, mēģināju nolauzt zariņus pušķim, bet tie nelauzās – tādi lunkani, elastīgi… Tad es to koku ar zobiem košļāju. Daudz košļāju. Taisīju pušķīšus, nesu mājās, liku vāzītēs – kā jau bērns.

    – Un dzīva!

     – Dzīva. Bet zalkteņu koši sārtās odziņas gan neesmu pagaršojusi… Laikam tomēr nevajag.

    Kā augu advokātei man radies vēl šāds jautājums… Prese brīdina par zalktenes indīgumu, bet tajā pašā laikā pilns veikals ir ar sāli, šņabi, plastmasas limonādēm – vai tad tie nav indīgāki?!

    Arī par īvēm daudzi satraucas: ai, ai indīgas! Tad parādiet man kaut vienu Latvijā, kurš no īvēm būtu dabūjis galu vai kādu vainu. Stirnas, kas ēd īves, visas ir dzīvas. Viļānos, kur agrāk dzīvoju, stirnas īves ēda, ka šņakst vien. Te, Sakstagalā, stādaudzētavai apkārt ir sēta.

    – Zvēri lielu postu izdara…

    – Kamēr nebija žoga, stirnas šķibīja nost pat rododendru ziedpumpurus. Lai gan viņas ziemā barojām un mūs tās pazina kā ģimenes locekļus. Visi citi bija ienaidnieki, bet mūsu ģimeni stirnas uzskatīja par sava bara locekļiem. Nāca pagalmā, turpat siena šķūnī ēda, suņi bija iemācīti stirnas neaiztikt. Viss bija labākajā kartībā. Taču daba ir daba, katram, kā smejies, sava āda tuvāka.

    Sestdien aizeju sarkanās bietītes paretināt, stirnas turpat divus trīs metrus nostāk no manis stāv un mierīgi skatās. «Svoloči!» es viņām saku: «Būtu vismaz neravētās bietes ēdušas, bet nē – vajag tās, kuras ir jau izravētas un izretinātas. Visas pa tīro.»

    Draudzība vējā!

    – Nu, ko es daudz viņām teikšu?! Palamāju, palamāju, stirnas paskatās uz mani, pagriež balto ļipaspusi un mierīgi ēd tālāk. Gudri dzīvnieki.

    – Jums stādaudzētavā palīdz arī pašas bērni. Tā ir liela lieta. Kā jūs viņus dabūjāt pie zemes?

    – Man nebija šāda mērķa, dzīve pati tās lietas kārto. Kad no Viļānu mežniecības, kur biju mežzine, pārcēlos uz šejieni, nedomāju veidot lielu stādaudzētavu. Bet arī tas kaut kā pats no sevis notika. Jo būtībā esmu izlēcēja. Nopirku šeit vecu, pussabrukušu būdu, kas bija nātrēs un atkritumu kaudzē līdz ausīm ieaugusi. Sākumā gulēju mašīnā, jo mājelē pat matraci nebija, kur nolikt, tādā stadijā tā bija. Toties tā ir MANA māja, apstādīju apkārt savus krūmus…

    Nu ja, siltumnīcu izcēlām, paņēmu lielo kredītu aiz sava dulluma, ar dievpalīgu atdevu pāris gados. Dēls Lauris tobrīd jau bija aizgājis savā dzīvē, Māra arī jau taisījās prom, Ieva strādāja ārzemēs, Valdiņa vēl mācījās vidusskolā… Tas bija pirms piecpadsmit gadiem. Dēls, kad trīs četrus gadus bija pa ārzemēm nodauzījies, atnāca uz šejieni. Kā es smejos, mammas dubļi izrādījās vislabākie. Ieviņa arī atgriezās, viņa bija mans lielais palīgs – potēja un acoja. Darīja visu, ko vajadzēja.

    Ieviņa šoziem pēkšķi nomira. Tā ka… šogad neko nepotējām.  Vairotava tagad ir drusku piebremzēta. Viens vai otrs, vai trešais – pārējie ģimenes locekļi varbūt ievingrinās roku. Laiks visu paradīs.

    Tur jābūt talantam un zaļajiem pirkstiņiem?

    – Jā. Ieviņai tas padevās. Kā man degunu izšņaukt, tā viņai potējumi.  

    Bet… jāpieņem to, kas ir. Mēs varam dusmoties uz to, kas ūdens krānus augšā regulē, sniega maisus purina un arī citas lietas kārto, vai varam lūgties un skaitīt pātarus, viņš tāpat visu izdara, kā pats grib. Vienkārši mums jāpielāgojas un jāizdzīvo. Gan cilvēkiem, gan augiem.

    Jūs esat slavena arī ar to, ka savus augus nečunčināt.

    – Sausuma periodos podi ir jālej, bet tiem augiem, kas dzīvo uz lauka, jāiztiek ar to, kas ir. Vienīgi dobēs man visur, kur čabas sabērtas, apakšā ir paklāts melnais agrotīkls un mulča virsū. Ģeotekstils man nepatīk, jo tam, kā jau austajam materiālam, vārpatas asie deguni lien cauri, arī kosas. Bet agrotīklam tās nelien cauri. Tā kā man vajag daudz mulčas, es nepērku glaunās priežu mizas, bet atvedu skujkoku šķeldu no gatera, saberu to. Tad iestādītās augu grupas tā nekalst, augsne saglabā mitrumu.

    Kāda te augsne?

    – Smilts un grants – cieta, blīva, neauglīga. Atsevišķās vietās ar māla piedevu. Lāpstu nevar zemē iedabūt.

    Ko jūs tādā vietā?!

    – Vienkārši, kad devos prom no Viļānu mežniecības, meklēju vietu pie ceļa. Valdiņa vēl skolā gāja, un man bija svarīgi, lai ziemā, kad mašīna ieputināta sniegā un ir slinkums ar lāpstu rakties laukā, varu vismaz iziet uz lielās šosejas un pacelt roku stopētājas manierē: «Zaigiņa grib braukt!» Un viss notiek: kāda mašīna vienmēr apstājās un aizveda. Tāpēc saku, ka laukos cilvēki ir pašpietiekami.

    Pati esmu no Zebrus ezera puses, mana dzimtene ir Dobeles novads, uz robežas ar Kurzemi. Mani radi sastopami no Dobeles līdz pašai Liepājai.

    Bet jūs, cik jūtu, Latgalē esat riktīgi iedzīvojusies. Jums ir pat latgaļu akcents!

    – Vispār jā. Un tagad mums ir pašiem sava koncertzāle – Gors –, tā brīnišķīgus mirkļus sagādā. Atzīšos, kovida laikā man tās pietrūka. Bez veikaliem var iztikt, bet ne bez koncertiem. Mans labais gariņš Aija Kaškure visai programmai vienmēr seko līdzi, un laiku pa laikam ir zvans: tad un tad, tikos un tikos esi gatava!

    Jo ierakstus klausīties ir viena lieta, bet, kad redzi dzīvajā – o, pavisam kas cits. Kaut vai Auļus ar programmu Senču balsis… Jā, ir man Auļu disks, bet nav tas, kad klausos un skatos, – tāda sajūta, ka es dzīvotu tajā laikā, pirms cik tur tūkstošiem gadu. Trīs tenorus un Sāru Braitmenu paklausos. Tādā veidā var izlāpīties.

    – Kovids daudzus atgriezis atpakaļ pie zemes. Cilvēki nu jau ļoti novērtē savus lauku īpašumus un arī to, ka ir iespējams strādāt attālināti un vienlaikus būt savā dārzā. Jūs to jūtat?

     – Kad 2020. gada vasarā Latvijā neieveda stādus no Polijas, jutu, ka cilvēki vairāk brauca uz mūsu stādaudzētavu. Pagājušogad atkal atļāva vest stādus iekšā no Polijas, un – jā, manas leduspuķītes daļa palika neizpirktas, begonijas tāpat… Visos tirgos tirgojas ar poļu stādiem, un mans bizness vairs tik spoži neiet. Ja godīgi, poļu stādi tiešām ir labas kvalitātes.

    – Guna Rukšāne savā grāmatā uzrakstījusi par selekcionāru godaprātu. Audzētāju godaprātu. Es pirmo reizi kaut ko tik atklātu par šo tēmu lasīju. Ko jūs sakāt – sastopama arī negodīga konkurence?

    – Ir izjusts viss kaut kas. Atbrauc cilvēki pie manis uz stādaudzētavu pēc kokiem un krūmiem un stāsta: «Mēs no jūsu meitenes Rēzeknes tirgū puķes jau sapirkām.» – «Labrīt!» es saku: «Nevienu dienu šogad tirgū neesmu tirgojusi nevienu stādu!» Jā, ir Rēzeknē viena dāmīte ar poļu stādiem, kas stāsta, ka viņa ir no Sakstagala.

      Bet tas nozīmē, ka jūsu vārdu izmanto kā firmas, kvalitātes zīmi!

    – Izmanto.

    Kā jūs reaģējat uz to, ka cilvēkam jūsu dotais stāds aiziet bojā?

    – Mēģinām noskaidrot apstākļus, kādos tas gājis bojā, un, ja jūtu, ka varētu būt mana stāda vaina, iedodu citu vietā. Ir bijuši arī gadījumi, ka meita, tikko sākusi strādāt stādaudzētavā, sajauca augus. Kamēr nav lapu, jaunos kociņus vai krūmus grūti atšķirt, un iedod ko citu. Atbrauc cilvēks, stāsta: «Izplauka ne tas!» – «Kas jums pārdeva?» – «Tāda, tāda meitene.» Ahā, skaidrs: «Piedodiet, ne aiz ļauna prāta.»

    Agri pavasarī stādiņi doti, un nav piefiksēts, ka pa ziemu tāds švakāks palicis, tad arī naudiņu pārskaitu atpakaļ. Mēģinu ar godu tikt cauri. Bet, ja kādam maijvabole stādu noēd, tur gan manas vainas nav. Vai arī, kā viena kundzīte saka, visa iestādītā egļu rinda aizgājusi bojā, lai dodu citus stādus vietā! «Bet manas vainas tur nav, ka jums virca tek uz eglēm. Šoreiz es vietā nedošu.»

    Kā jūs zināt, ka virca tecējusi?

    – Dēls aizbrauca paskatīties. Patiesība jānoskaidro!

    Kādreiz braucām uz Bulduriem uz Rudens stādu parādēm, tad iepriekšējā vakarā pēc darba busiņš bija fiksi jāpiekrauj ar stādiem. Jau tumšs! Valdiņa vēl skuķis, iedodu augu sarakstu, lai uz datora uzdrukā. Pārlasīt man pašai laika toreiz nesanāca. Stādu parādē izliekam sarakstu, cilvēki nāk, lasa, pērk…

    Pēcpusdienā pie mūsu stādiem apstājas solīds kungs ap gadiem četrdesmit, pēta sarakstu: «Jums gan te tādi interesanti nosaukumi…» Es, zinādama, ka atvesti dažādi retumi, lepna kā gailis uz laktas izriešu krūti: «Man ir arī Grieķijas periploka un man ir paxistima!» Vīrieša sejā ne vaibsts nepakustās, tik ļoti nopietns. Kungs kaut ko nopirka, aizgāja, cilvēku jau krietni mazāk, domāju: augu sarakstā izstrīpošu tos, kas jau nopirkti un šodien vairs nav pārdošanā…

    Lasu sarakstu, un tad es sapratu, kāpēc tas kungs tā bija teicis. Tur, kur rakstīts mūžzaļie bukši, meitēns bija ierakstījis mūžzaļie bikši, bet tur, kur vajadzēja būt graudzālei ķemmveida spartīnai, bija ierakstīts ķēmveida spartīna. Divas kļūdas. Šito nekad neaizmirsīšu! (Smejas.) Un es vēl tik lielīga – man ir tas un man ir šis…

    – Ko cilvēki iepriekšējā sezonā visvairāk pirka?

    – Visu ko. Vienkāršumus un retumus. Ir, kas uz augļu kokiem kāru aci uzlikuši. Piemēram, vecās ābeļu šķirnes – ‘Cukuriņš’, ‘Suislepas Rožu’, ‘Vīksnas Rožu’, ‘Bumbierābele’, ‘Trebū Sēklaudzis’…

    Un ko jums pašai vēl gribētos?

    – Man ir bērni, astoņi mazbērni. Es savu dzīvi piepildu ar visu šo, kas man ir apkārt. Varbūt tā arī ir laime, ka cilvēks aiz sava dulluma izdomā to darīšanu tik daudz, ka viņam visu laiku ir, ko darīt, un nevienu brīdi nav garlaicīgi. Bērni un mazbērni apkārt, un vienmēr man ir bardaks mājās, jo visu laiku ir ļembasts, jādomā arī, ko vēderiņā ielikt, vešiņa jāpamazgā un ap māju jāmēģina sakopt, un stādu laukumā ir darba jūra.

    Sēklu kastītes jāpārcilā, par stratifikāciju jāpadomā, e-pasti katru dienu nāk kaudzēm – cilvēki interesējas par augiem. Un, ja es viņiem varu atbildēt, tātad ir jau kaut kas lietderīgs izdarīts. Tātad tas ir mans labais veikums. Un vēl ļoti lielais gandarījums, ka manas zināšanas, ko esmu sakrājusi, izurbjoties cauri reto augu audzēšanai, ir vajadzīgas cilvēkiem.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+