• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Bulduru skolotāja Gunta Krastiņa: Nevajag raudāt par to, kas dārzā neaug

    Iedvesmas stāsts
    Lolita Lūse
    Lolita Lūse
    14. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Photo Agency F64
    Viņa ātri iet, ātri domā un runā, tic zaļajiem īkšķīšiem un iesaka izpētīt, kuros gados dzimst labākie dārzkopji. Skolotāja Gunta Krastiņa Bulduros strādā tik ilgi, ka šad tad viņu paķer uz zoba – sak, cilvēki tik ilgi pat nedzīvo, cik tu strādā vienā darbavietā!

    GUNTA KRASTIŅA

    • Augļkopības skolotāja ar stāžu, Bulduru dārzkopības vidusskolas Dārzkopības katedras vadītāja.
    • Strādā skolā jau trīsdesmit gadus, pati to beigusi.
    • Dzimusi Preiļos, latgalietes stīga joprojām caurstrāvo Guntas personību.
    • Ieguvusi agronomes izglītību Latvijas Lauksaimniecības Universitātē.
    • Ar prieku iekārto māju un kopj savu dārzu, ceļo, tiekas ar draugiem.
    • Vīrs Jānis, dēli Juris un Jēkabs. Jānis un Jēkabs arī beiguši Bulduru dārzkopības vidusskolu.
    • Pavasaros kopā ar vīru un dēlu Jēkabu kopj klientu ābeļdārzus.
    • Dzīves moto – uz visu jāskatās pozitīvi!

     

    Cik sen jau esat Bulduros?

    – Strādāju kopš 1990. gada – rit jau trīsdesmit pirmais gads. Un pirms tam te vēl mācījos. Man bija audzinātāja, augļkopības skolotāja Daina Ezeriņa – izcila pedagoģe! Kādu laiku nostrādāju pie viņas par laboranti, bet tad skolotāja pēkšņi nomira – vienā skaistā ziemas rītā vairs neatvēra dzīvokļa durvis. Tas bija februāris, mācību gada vidus.

    Bijusī skolas direktore Ruta Auziņa iesauca mani kabinetā un teica: mēs nemeklēsim jaunu skolotāju – tev jāiet vadīt stundas. No bailēm un uztraukuma, ka kāds man kaut ko pajautās, pirmās lekcijas nolasīju tādā ātrumā!

    Kad audzēkņiem bija jāaizpilda lekcijas novērtējuma anketas, tur bieži parādījās piezīme ļoti ātri runājāt. Es arī tagad ātri runāju, bet mācos ieturēt pauzes.

    Vai audzēkņi pirms trīsdesmit gadiem bija tādi paši kā tagad?

    – Audzēkņi ļoti, ļoti mainās. Kādreiz, lai tiktu Bulduros, bija jāiztur konkurss. Kad es te stājos, no astoņdesmit pretendentiem uzņēma sešdesmit: kārtojām iestājeksāmenus, vērtēja arī to, kā strādājam uz lauka. Šobrīd priecājamies par katru, kurš izvēlas Buldurus.

    Ir jaunieši, kas ir ļoti motivēti – kam ir savas saimniecības un kas darba nebaidās. Ar tādiem ir viegli – viņi ir ļoti ieinteresēti. Grūtāk ir ar tiem, kas atnāk kādam līdzi vai nevarēja izdomāt, kur mācīties. Gadās arī tādi, kas nav dzīvē grābekli rokās turējuši un nezina, kā izplūkt nezāli.

    Manuprāt, valstiski dārzkopība ilgi ir turēta zemā līmenī.

    Bija tāda nostāja: nabaga lauksaimnieki un dārznieki – tiem tikai jāravē, bet nav ne ražas, ne gandarījuma. Mūsdienās, līdz ar visām jaunajām tehnoloģijām, kas ienākušas arī dārzkopībā, stāsts jau ir pavisam cits. Tagad ir tādas iespējas! Kultūru audzēšana zem seguma, piemēram.

    Daudziem jauniešiem, kas te nāk, vecāki audzē zemenes, augļu kokus vai ko citu, nodarbojas ar graudkopību, ir lielas puķu saimniecības. Ir tāda modernizācija!

    Bulduros ir arī meristēmu (meristēmas jeb veidotājaudi ir augu audu veids, ko izmanto augu pavairošanā, lai iegūtu lielu skaitu identisku augu – autores piezīme) laboratorija – audzēkņi tur iet, strādā, ir projektu iespējas.

    Vai audzēkņiem ir kāds trakāks darbs par ravēšanu?

    – Arī tas ir jāiemācās: atpazīt nezāles, atšķirt burkānu no balandas. Ravēšana ir viens no kopšanas darbiem, īpaši mazās platībās, jo ķīmija tur nederēs.

    Man ir cita taktika: pasaku, ka šodien jāizravē tik un tik daudz – šis gabaliņš, jānoved no lauka nezāles, tad pāriesim lauku ar grābekli, vēl sakopsim to, un tad – viss. Tā darbs tiek padarīts ātrāk. Parasti ravēšana ir pirmajā kursā, vēlāk ir jau profesionālāki darbi – tur jau būtu goda jautājums, vai sūtīt ravēt.

    Audzēkņiem patīk, ja darbu, kam neredz galu, sadala gabaliņos.

    Ja teikšu, ka ravēsim līdz pieciem, viņi stieps gumiju un nedarīs. Kad audzēkņi aiziet strādāt uz saimniecībām, viņiem ir kvalifikācijas prakse, un arī tur ir jāravē. Bet – pārdzīvo arī to, un ātri aizmirstas.

    Jūs pati ravējat ar prieku?

    – Jā. Mācoties mūs savulaik iedzina 100 hektāru laukā, ko vajadzēja pāriet pēc miglošanas. Vagas bija bezgalīgas. Ravēšana māca pacietību. Kādreiz ir tā, ka ieraugi un nolaižas rokas, bet – sāc un dari!

    Jaunībā ravēju plikām rokām, bet tagad gan – tikai ar cimdiem. Taču ne gumijas, jo tajos pampst rokas. Ņemu elpojošos, krāsainos cimdus, dažreiz tiem ir gumijots pārklājums plaukstas daļā.

    Un vēl ir nozīme kaplim. Man mājās ir vecs, vecs vīra omītes kaplis – pamatīgs.

    Jums kā skolotājai arī trīsdesmit gadu laikā bijis jāmainās?

    – Tagad jārunā citādi nekā kādreiz – audzēkņiem jādod ļoti precīza informācija. Agrāk varēja pateikt – sakārtosim klasi, un visi cēlās un kārtoja. Tagad ir konkrēti jāpasaka, kam un kas tieši jādara.

    Aizejam uz lauka. Ja pasaku, ka tagad izravēsim to vai izgriezīsim to, tad tikai tas arī tiks izdarīts, bet neredzēs, ka ir vēl kādi acīmredzami darbi. Stāvēs un gaidīs, kamēr pateikšu, ka arī tas jāizdara.

    Mācu, ka jāredz kopsakarības, jāsavelk jaunā informācija ar to, kas stāstīts iepriekš.

    Par kuriem saviem skolniekiem jums īpašs prieks?

    – Viņu ir tik daudz, ka tas, kuru nenosaukšu, domās, kāpēc viņš nav pieminēts. Edgars Neilands no Labajiem kokiem, apzaļumotāji Ansis Birznieks un Varis Sprancmanis, daudzi kokaudzētavu vadītāji – Rinalds Rullis, Maruta Kravale, kas vada Mārupes siltumnīcas, mana bijusī kolēģe Ilze Grāvīte, kas tagad ir vadošā pētniece Dārzkopības institūtā.

    Ar šiem un citiem Bulduru absolventiem man ir laba sadarbība – gan praktiskajā jomā, gan ar padomu. Bulduros, starp citu, ir mācījušies arī Uģis Joksts un Ansis Klintsons.

    Kurā brīdī pamanāt, no kura audzēkņa būs lietaskoks?

    – Jau pirmajā kursā var redzēt, kuram ir interese. Un audzēkņi gadu no gada atšķiras.

    Ir tādi kursi, par kuriem visi skolotāji uzreiz saka: cik laba grupa!

    Galīgi neesmu māņticīga, bet varbūt tas atkarīgs no horoskopa? Tas būtu pētījuma vērts – kuros gados dzimst dārznieki.

    Neesat māņticīga, bet vai Mēness fāžu ietekmi Bulduros māca?

    – Nē. Tās vairāk varētu attiekties uz mazajiem audzētājiem. Ja sekotu Mēness fāzēm, lielā saimniecībā nekur tālu netiktu – ja augs aug un prasa savu, nebūs laiks gaidīt pareizo fāzi! Esmu no Latgales, tur gan skatījās, kurā mēnesī cirst kokus, sēt miežus un rudzus, kad pļaut un kult.

    Bet tam, ka ir zaļie pirkstiņi, ticat?

    – Jā, tie gan ir! Ir cilvēki, kam padodas viss, ko vien iesēj. Un ir tādi, kas mēģina, bet nesanāk… Protams, visam nāk klāt arī zināšanas un praktiskā pieredze, bet kaut kāds augstāks papildu spēks arī ir.

    Varbūt tos augus, kas īsti labi neaug, vienkārši vajag izraut un izmest, lai nebojā skatu!

    – Kopā ar audzēkņiem ļoti daudz piedalos projektos, braucam uz citām valstīm – mums ir sadarbība ar Eiropas dārzkopības skolām, piedalāmies dažādos konkursos. Kādai Igaunijas skolotājai, dendroloģei, kam Repinā ir ļoti skaists apskates dārzs, vienmēr ir līdzi divi koferi: vienā, kā viņa pati saka, šmotki, bet lielais koferis augiem, un vienmēr pilns.

    Prasu – bet kur to visu var sastādīt? Viņa atbild – man taču ir lāpsta! Kas sliktāk aug, to izrok un iestāda vietā jaunu, vēl interesantāku!

    No kuras Latgales puses esat?

    – No Preiļiem – Bulduriem ļoti tālas vietas. Kā 1986. gadā pēc astotās klases atnācu mācīties, tā šeit esmu palikusi. Apbrīnoju vecākus – kādas viņiem noteikti bija sirdssāpes, laižot mani tik tālu. Kā palaida, tā neatgriezos.

    Vai tad nebija nevienas Preiļiem tuvākas skolas?

    – Tuvāk bija Višķi, bet gribēju mācīties Bulduros un ļoti mērķtiecīgi gāju tieši uz šo skolu. Tai bija laba slava, Bulduru vārds visiem kaut ko izteica, pirms tam te jau mācījās brālēns. Jā, ceļš bija tāls, pirmais gads pavisam grūts – autobusi, vilcieni dārgi.

    Piecas stundas bija jābrauc ar autobusu, stājās katrā pieturā. Neiedomājami! Dzīvoju kopmītnēs, nesu smagas somas – Bulduru stacija tālu.

    Ko mamma bija lielajā somā salikusi?

    – Izmazgātās drēbes un pārtiku. Neatceros, vai vedu kartupeļus, bet mamma vienmēr bija pirmajam laikam kaut ko sagādājusi – izcepusi, gaļiņas sagatavojusi. Un naudiņu, protams, ielika. Vecāki nebija bagāti, cik varēja – iedeva, bet centos un dzīvoju no stipendijas.

    Mūsdienās jaunieši to nevērtē tik augstu kā mēs toreiz.

    Zinu, ka arī tagad daudziem ir grūti apstākļi, bet ne visi cenšas. Lauku bērni, kas zina, cik grūti un lēni naudiņa ripo, dara vairāk, lai saņemtu stipendiju: var dabūt pat 100 eiro un ceturtajā kursā vēl vairāk. Taču ir jaunieši, kas saka – kas tas tur, kapeikas!

    Esat augusi īstos laukos?

    – Mums Preiļos bija mazdārziņš. Man patika – ravēju, vācu ražu, palīdzēju vecākiem. Jūnija sākumā mūs, radu bērnus, ar visām lellēm un somām sasēdināja mašīnā un aizveda uz laukiem pie vecmammas un augusta beigās paņēma atpakaļ. Bija jāparavē un jāpalaista gurķu dobes, cūkām lapas jāsaplūc, sieniņš jāsavāc.

    Daudzi cilvēki saka – viņus lauku vide ir piebeigusi, tā strādājuši, ka negrib vairs neko neredzēt. Es to visu atceros ar prieku.

    Diez kur rodas šī atšķirība: viens to pašu atceras ar prieku, otrs – ar šausmām?

    – Man ir divi dēli un reāls pierādījums. Mums Babītē bija vīra vecāsmātes māja un dārziņš, siltumnīca, un abi dēli tur brauca strādāt. Vecākajam Jurim ir divdesmit septiņi gadi, viņš strādā bankā un gandrīz nevienai puķei nezina nosaukumu. Dāvina man ziedus un saka – esot prasījis visskaistākās, tās sarkanās. Viņš neatšķir, ka tās ir gladiolas!

    Juris labprāt pļauj zāli, tūju rindai izrok piecdesmit metru garu tranšeju, ka prieks. Skatās uz dobēm, saka: skaisti pie jums… Bet to nu Juris ir pateicis – tavas dobes es neravēšu!

    Ahā! Jurim patīk tādi darbi, kur kaut kas ir starp pašu un zemi – zāles pļāvējs vai lāpsta. Un jaunākais dēls?

    – Jēkabam ir divdesmit divi gadi, viņam lauku darbi patīk jau no bērnības. Jēkabam bija kādi četri gadi, kad viņš pieskatīja, lai kastītē iesētos un sadīgušos salātus dārzā neizstādām bez viņa. Jēkabs arī nevairās ravēt. Vienvasar, kad biju smagi lauzusi kāju, viņš izravēja manas zemeņu dobes – brauca kā uz darbu. Apgrieza krūmus, izlauza ķiplokiem galotnes.

    Prasu – kā tu zini, ka tā jādara? Laukos esot redzējis! Jēkabs beidza Buldurus, ir parka dārznieks, šobrīd studē Rīgas Tehniskajā universitātē pilsētvides inženieriju un vasarā strādā savā specialitātē – kopj zālienu golfa laukumā.

    Tad jau bijāt dēlam skolotāja!

    – Jēkabs jau smejas, viņam tā grūtā bērnība – mamma skolotāja. Dzīvojām dienesta viesnīcā, viņš nāca man līdzi uz skolu, kautrīgi slēpās aiz muguras, bet pēc tam izdomāja te mācīties. Dēls zināja visus Bulduru skolotājus, un visi pazina viņu. Kad teica, ka grib te mācīties, bažījos – kā tas būs, ka mani draugi tagad kļūs viņam par skolotājiem.

    Tieši togad, kad viņš sāka mācīties, man bija lauzta kāja, uz darbu negāju. Veselu mēnesi Jēkabs bija no klasesbiedriem slēpis, ka viņa mamma te strādā, bet beigās atzinās, ka visus pazīst un visu te zina.

    Tas, ka biju skolotāja, Jēkabam deva nevis priekšrocības, bet drīzāk radīja grūtības. Tiklīdz viņš kaut ko nebija izdarījis, kolēģi zvanīja man – Jēkabs varēja labāk!

    Ko dara mamma? Mamma, protams, baras! Jēkabs atkal dusmīgs – kāpēc viņi nesaka man, kāpēc saka tev?

    Jūs jau otrreiz pieminat lauzto kāju. Kas toreiz notika?

    – Dzīve nolika pie vietas – acīmredzot par daudz strādāju, līdztekus skolotājas darbam vienmēr ir daudz projektu. Mēs ar ģimeni bieži braucam pastaigāties uz Zakopani Polijā, Tatros. Ļoti laba atpūtas vieta!

    Neveiksmīgi nokritu un atbraucu ar ģipsi. Visu vasaru neko nevarēju darīt, bet vīrieši tika galā – sakopa gan mūsu pašu, gan mana darba dārzus.

    Vīrs jums arī dārznieks?

    – Jā, vīrs Jānis arī ir buldurietis – mēs te iepazināmies. Viņš bija beidzis šo skolu, tad aizgājis studēt un atnāca uz Bulduriem vasaras praksē. Tā, pa dārzu dzīvodamies, iepazināmies.

    Kaplēdami!

    – Kaplēdami vai vākdami ābolos, vairs īsti neatceros.

    Tad jau jums saskan gan dārzā, gan dzīvē!

    – Abi ar vīru esam augļkopji, vīrs Bulduros bija augļu dārza vadītājs, arī augļkopības skolotājs, tad nomainīja profesiju. Mūsu ģimenes papildu prieks un hobijs pavasaros ir augļu koku veidošana. Nekur neliekam ne sludinājumus, ne reklāmas, bet klienti pastāsta viens otram, un mums ir daudz darāmā.

    Cilvēki ļoti grib sakopt lielās ābeles – negrib no tām šķirties.

    Ierauga, ka kaimiņam ir skaisti apgrieztas, un grib tādas arī sev. Pirms gadiem divdesmit augļudārzus kopu viena – braucu tepat pa Jūrmalu, sakopu pa trim, četrām, piecām ābelēm privātdārzos. Tad netiku vairs galā, braucu gan es, gan vīrs.

    Pēdējos piecos gados ir dārzi, kur braucu viena, bet vīram ir savi klienti, un ir arī tādi dārzi, kur braucam trijatā – es, vīrs un Jēkabs. Sākumā dēls bija tikai izpalīgs – nesa lielos nogrieztos zarus –, bet nu jau arī pats zāģē. Es tikai eju pa dārzu un rādu – jānogriež tas, tas un tas.

    Ar vīru smejamies, ka Jēkabam paliks mantojumā mūsu klienti.

    Ir tik daudz jaunu šķirņu. Kāpēc cilvēki grib saglabāt vecās ābeles?

    – Ļoti bieži tas ir sentiments – vecātēva vai vecāsmātes stādītie koki. Vēl cilvēkiem ir svarīga bērnības garša, un tam piekrītu – tā ir vislabākā. Jaunās šķirnes ir radītas vidējam patērētājam – skaisti, sarkani, koniski, saldskābi āboli. Tādi, kas nopērkami katrā lielveikalā. Bet kādus ābolus grib savā dārzā?

    Cukuriņus!

    – Protams, cukuriņus! Cilvēki grib ābolus ar izteiktu garšu – ‘Cukuriņš’, ‘Baltais Dzidrais’, ‘Antonovka’. Tādus, ko var atšķirt no citiem.

    Tagad ir tik daudz informācijas. Vai cilvēki neiemācās zarus augļu kokiem izgriezt paši?

    – Ķeras klāt arī paši, bet tad zvana, saka – saprotam, ka nesaprotam. Reizēm ieraugu ābeles, kuru man žēl, jo var redzēt, ka darbojies neprofesionālis – griezts bez domas, nogriezts par daudz. Zinoša augļkopja darbu uzreiz var atšķirt.

    Pavasaros jau vairākus gadus lasu lekcijas par augļu koku veidošanu, bet, pieejot pie savas ābeles, izrādās, ka tai ir pavisam cits zarojums, cits zaru izvietojums – neko vairs nevar saprast.

    Man ļoti patīk šis brīdis: pienākt pie koka un sajust – es vienkārši zinu, kas jāgriež.

    Parasti cilvēki nogriež apakšējos zarus, jo tie traucē nopļaut zālīti, bet augša paliek bieza kā kārtīga cepure.

    Jūs Bulduros vadāt augļkopības kursus arī pieaugušajiem. Kas uz tiem nāk?

    – Tie, kam ir dārzi un kas grib nevis kaut ko kaut kā pamācīties, bet tiešām iemācīties. Pandēmijas laikā kursiem pieteicās cilvēki, kas strādā pavisam citās jomās, ar pavisam citu izglītību – IT speciālisti, kultūras darbinieki, grāmatveži, kas gribēja iemācīties sakopt savus dārzus. Vienmēr saku – nedomājiet, ka uzreiz iesim dārzā un griezīsim.

    Viss sākas ar koka uzbūvi: stumbrs, zari – skeletzari, augļu zari, ūdenszari. Par katru skaidroju, kāpēc tas ir vai nav jānoliec, kāpēc ir vai nav jāgriež. Pirms sākt griezt, ir jāzina koka fizioloģija – tikai tā var saprast, kāpēc ir jādara tā, kā jādara.

    Man klase vienmēr ir pilna ar dažādiem zariem – esmu nokrāvusies ar tiem no galvas līdz kājām.

    Vai Jūs runājat ar kokiem?

    – Laikam tomēr ne, pieeju darbam praktiski. Bet pēc tam, kad viss pabeigts, kad arī zari novākti, noteikti apstājamies, apskatāmies un secinām – skaisti!

    Man pēc ābeles apgriešanas zari ir saauguši kā ērgļa ligzda – trīsreiz vairāk, nekā bija pirms tam.

    – Tas ir normāli. Kad kokam izgriezts liekais, tam ir vairāk gaismas, vairāk barības vielu, tāpēc jāturpina griezt, līdz ar gadiem panāk, ka augļu koks dod ražu, nevis tikai malku.

    Pareizi sakopta ābele dod mazāk, bet labākus augļus – lielus un skaistus.

    Nevienam nevajag, lai zem ābeles ir klājiens ar augļiem – nav pat, kas savāc.

    Cilvēki neuztraucas, ka izgriežat par daudz?

    – Gadās, ka kāds saka – vai, te vairs nekas nav palicis, nebūs nekādas ražas. Bet tā nav! Sākums dažreiz izskatās bēdīgs – ir pavasaris, nav lapu, bet pēc tam viss ir labi, un pēc gada mūs aicina atkal. Neatbalstu zaru griešanu ziemā.

    Pirmkārt, pašam strādājot ir auksti, bet biezas drēbes traucē kustēties. Un, otrkārt, nekad nevar zināt, kāds būs pavasaris – februārī laiks mēdz būt tik mainīgs, un nepareizi apgriezts koks var apsalt.

    Jums noteikti ir paraugdārzs – ābeles kā no kataloga!

    – Daudzi saka – tev noteikti TĀDS dārzs! Manam jaunajam dārzam rit trešā sezona – šogad ir pirmais gads, kopš pārcēlāmies dzīvot šajā vietā, esam no kopmītnes istabiņas tikuši līdz savai mājai. Dārzu iekopām pļavas vidū – tā bija mana vīra vecāsmātes zeme. Mums tur nav neviena liela koka, jo vecāsmātes ābeles ir blakus zemes gabalā.

    Mācoties par parka dārznieku, Jēkabam bija jāizstrādā kursa darbs – viņš uzzīmēja plānu, kā skolotājs bija prasījis: ražošanas zona, saimnieciskā daļa, skatījās debespuses un valdošos vējus.

    Kas jums aug dārzā?

    Hortenzijas, flokši, lavandas, no manas Latgales mājas atvestas pujenes un citas puķes. Ir mazs dārziņš ar to, ko ēdam, – gurķi, burkāni, sīpoli, ķiploki. Un klasiskā latviešu siltumnīca ar tomātiem. Šogad izmēģinājām melones, briest divi arbūzi.

    Tūjas pirkām jau lielas, lai sargātos no vēja, arī košumkrūmus pietiekami apjomīgus, lai uzreiz ir kaut kas pamanāms. Bet augļu kokus un ogu krūmus vairojam paši – būtu kauna lieta pirkt, ja varam izaudzēt.

    Sameklēju to, kas man garšo, un audzēju no spraudenīša. Būs jāņogas ēšanai – viena baltā un viena sarkanā, un drusku, ko savārīt, lai ziemā var debesmannā pagatavot.

    Upenes mums garšo, savāru ziemai ārstnieciskiem nolūkiem. Mani puiši zina: ja ir drusku saaukstējušies, ja klepus, paņem burciņu upeņu, iemaisa karstā ūdenī un dzer. Arī upenēm mode mainās – agrāk šķirnes vairāk bija paredzētas pārstrādei, tagad gribas saldākas deserta ogas. Bulduros audzēkņi skolas dārzā savām mājām noskata spraudeņus no konkrētiem upeņu krūmiem – lai ir saldas, garšīgas ogas.

    Noteikti nebūšu tā, kas centīsies dārzā ieaudzēt izteiktus svešzemju augus.

    Jo mūsu klimats nav piemērots ne hurmai, ne granātāboliem. Tad es labāk aizbraucu uz dienvidu valstīm un tur tos nobaudu.

    Jums ir kāds augs, ko tomēr gribētos, bet neaug?

    Es esmu par to: ja neaug – es necīnīšos! Kas ir pamēģināts un neauga, no tā tiku vaļā.

    Pērn dārza centrā Zakopanē nopirkām Japānas kļavu ar sarkanām lapām – Polijā daudzos dārzos tādas aug. Atvedu, iestādīju. Pagājušajā vasarā auga, pavasarī konstatēju, ka ir apsalusi. Apgriezu, nāca divas lapiņas, bet, kamēr ravēju dārzu, suns nograuza gan tās lapiņas, gan stumbru! Teicu – tātad nav un nebūs, nav lemts.

    Tomēr gribēju, lai dārzā ir kaut kas košāks, un uzacoju uz mežeņa dekoratīvo ābeli ar sarkanām lapām, kas pavasarī zied rožainiem ziediem. Būs man kļavas vietā dekoratīvā ābele.

    Raudāt, pirkt un stādīt atkal kļavu – nē. Ir nevis jāraud par to, kas neaug, bet vairāk jārūpējas par tiem augiem, kam dārzā patīk! Jāpalīdz tiem augt vēl labāk, tad dārzs būs gan skaists, gan ražīgs.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+