Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Lauku Māja arhīva
Padomos dalās trīs eksperti:
- Andris Dekšnis, Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta laboratorijas inženieris,
- Tomass Kotovičs, Latvijas valsts mežu Komunikācijas daļas vadītājs,
- Raivis Stepiņš, krāšņu mūrnieks.
Kurināšanas pamatlikumi
Ja krāsns ilgi nav kurināta, sākumā var būt grūti iekurt, jo skurstenī mitrs un vēss gaiss. Tāpēc pirmajā reizē būtu jāiekurina ar lielu uguns liesmu, talkā ņemot speciālās kurināšanas tabletes vai papīru.
Sausa malka
Sausa malka ir ne tikai garants siltumam, bet arī tam, vai vispār izdosies aizkurināt un malka degs, nevis gruzdēs un bojās dūmejas. Sausā malkā mitruma līmenim nevajadzētu pārsniegt 20 procentus. Salīdzinājumam – augošā kokā ir kādi 50 procenti mitruma.
Ja malkā mitrums ir vēl ap 40 procentiem, tā gruzdēs un izdalīs kvēpus.
Iesākumā, lai labāk saprastu, vai malka ir sausa vai ne, var iegādāties speciālu mitruma mērīšanas aparātu (ap 30 eiro un dārgāk). Ja malku gādā pats, tad vajadzēs vienu vasaru, lai to izžāvētu, bet ideālā gadījumā divas. Protams, svarīgi malku glabāt piemērotā šķūnī vai arī pareizi sakrautās grēdās.
Vilkme
Tik vienkārši – ja nebūs vilkmes, nebūs kurināšanas. To, vai ir vilkme, var pārbaudīt ar roku vai talkā ņemot degošu sveci: ja liesma liecas uz leju, tad vilkme par mazu, ja dziest – par lielu, ja taisna – vilkme normāla. Vilkmes stiprums atkarīgs no skursteņa augstuma, ārējā gaisa un dūmgāzu temperatūras starpības. Ziemā ir lielāka vilkme, tāpēc arī degšana straujāka.
Kārtīgi un pēc auguma
Malku vajadzētu ienest telpā vismaz 12 stundas pirms kurināšanas, lai tā iesilst. Skaldīta malka degs labāk, jo tai ir šķautnes, kurās ugunij ieķerties. Ja dedzina apaļu malku ar mizu, tad vispirms tās virsmai ir jāuzsilst līdz 300–400 grādiem, tikai tad koksne sāks degt. Vajadzētu izvēlēties līdzīga garuma malku, lai deg vienlaikus un tādējādi efektīvāk.
Šim pašam nolūkam malku kurtuvē vajadzētu izkārtot tā, lai resnākās pagales pa vidu, bet tievākās virspusē. Ja mūrētā krāsnī liek cietā koka pagali – arī to vajadzētu likt pa vidu. Malka kurtuvē jāliek guļus kārtīgā kaudzē vai mazākā kurtuvē – stāvus. Apakšējās var salikt retāk un iešķībi, lai labāk aizdegas. Svarīgi, lai pie pagalēm piekļūst gaiss, kas nepieciešams labai degšanai.
Pilna mute
Kurinot mūrēto krāsni, iesaka piekraut pilnu kurtuvi, lai nav jāvirina durtiņas un jālaiž iekšā aukstais telpas gaiss. Ja krāsns ir laba, ar to arī vajadzētu pietikt vienai kurināšanas reizei. Nākamo tad ieplānojot pēc 12 līdz 18 stundām vai pat diennakts.
Jāņem vērā, ka siltums šādā krāsnī parādās divu vai pat triju stundu laikā. Tāpēc te nederēs nepārtraukta malkas piemešana un kurināšana, līdz nevar roku pielikt, jo vienā brīdī krāsns vienkārši būs pārkurināta.
Sākumā mūrēto krāsni iesaka kurināt ar stipru vilkmi, tad mērenāku, raugoties, lai liesmas neslāpst un neparādās tumši dūmi vai arī nav spilgti balta un liela liesma, kas liecina par pārāk lielu gaisa pieplūdi un to, ka siltums aiziet skurstenī.
Skursteņa aizbīdni jeb šīberi ver ciet tikai tad, kad kurtuvē vairs nav liesmas – ir tikai gailošas oglītes.
Vispār mūrēto krāšņu kurināšana ir gandrīz māksla, un tai jāpiešaujas: atšķirīgs ir gan vēlamais malkas daudzums, gan kurināšanas intervāls, gan gaisa padeves regulēšana.
Starp citu, kurināšanu ietekmē arī tas, vai tiek izgrābti pelni. Bieza pelnu kārta apgrūtina iekurināšanu.
Čuguna krāsni iekurina ar lielu gaisa padevi. Kad palikušas tikai lielas, gailošas ogles, bet nav liesmas, gaisa padevi var samazināt līdz minimumam. No jauna piemetot malku, atkal palielina gaisa padevi. Tad malka deg tīri un neveidojas tik daudz kaitīgo dūmgāzu.
Ja pats gatavo malku
Malku iesaka sagatavot, vēlākais, martā, lai līdz ar siltāka pavasara iestāšanos tā jau varētu sākt žūt. Malku zāģējot, jācenšas zāģēt visus gabalus vienā garumā. Jo mazākas pagales, jo ātrāka žūšana. Obligāti skaldāmi tādi koki, kuriem ir bieza miza, piemēram, apse, bērzs, citādi tie slikti žūst. Bet jebkurā gadījumā – labāk žūst koksne bez mizas.
Tāpat ļoti svarīgi ir sazāģēto malku pareizi sakraut. Grēdas jākrauj klajā, saulei un vējam pieejamā vietā. Tās nevajadzētu likt cieši kopā un kraut īpaši augstas. Apakšā paliek kokus, kas pasargā malku no saskares ar zemi. Malku krauj blīvi un taisni, lai lietus netecētu garām. Pēdējo malkas rindu liek ar skaldīto pusi uz leju. Izžuvušo malku uzglabā malkas šķūnī ar redeļainām sienām.
Malkas mērvienības
Viens malkas sters ir telpas kubikmetrs, kas aizpildīts ar malku. Tajā ietilpst arī spraugas starp malkas pagalēm, tāpēc sterā ir ap aptuveni 0,6–0,7 kubikmetri koksnes.
Beramkubs ir tilpuma mērvienība sabērtai malkai. Lai saprastu, cik kubikmetru koksnes iegūsi, tilpums jāreizina ar koeficientu – malkai tas būtu aptuveni 0,7.
Cietie un mīkstie
Plānojot māju pastāvīgi apkurināt ar malku, noderīgi būtu ielāgot, kā izskatās viena vai otra koksne, lai spētu to atšķirt arī tad, kad priekšā stāv bluķis, nevis lapains augs. Vienīgais risinājums te pētīt un iegaumēt īpašās pazīmes.
Piemēram, alksnim miza plāna, pelēka, melnalksnim koksne brūna, baltalksnim – gaiša, zāģējuma vieta iekrāsojas sārta. Savukārt apsei ir bieza, gluda, sulīga miza, koksne balta, plūksnaina, svaigi cirsta – ar izteiktu apsei raksturīgu smaržu.
Bieži saistībā ar malku var dzirdēt – cietie koki, mīkstie koki. Šie raksturojumi ir svarīgi, jo lielā mērā nosaka malkas siltumatdevi. Cietajiem kokiem ir blīvāka koksne, līdz ar to tā dod vairāk siltuma, arī ogles ilgāk turas. Cieto, karsto galu pārstāv ozols, osis, augļu koki, piemēram, ābele, ķirsis, arī ceriņi.
Jau zāģējot šos kokus, var sajust starpību – redzēts, kā veca plūme nepadodas ķēdes motorzāģim. Tāpēc cieto koku malku var atpazīt – tā ir smaga pat izžuvusi. Kaut no šīs malkas var iegūt labu karstumu, te jāņem vērā ierobežotā pieejamība un arī tas, ka tā nederēs visām krāsnīm.
Diezgan plaši pieejama bērza malka. Bērzs ir vidējas cietības koks. Ar bērzu ir interesanti – no vienas puses tieši bērza tāsī slēpjas lielākā siltumietilpība – par 50 procentiem vairāk nekā koksnē. Tāsī esošās ekstraktvielas veicina degšanu, līdz ar to ir labs iekurs. Bet, līdzīgi kā skujkoki, bērza malka ar tāsi degot veido kvēpus un veicina dūmvadu aizsērēšanu.
Populāra ir arī alkšņa malka, kurai gan ir zemāka siltumatdeve, taču tā ātri iedegas, labi kuras un degšanas laikā nedūmo.
Skujkokiem (egle, priede), kaut tie liekami vienā kategorijā ar mīkstajiem lapu kokiem, pateicoties sastāvam, ir augstāka siltumietilpība. Tie dod labu siltumu, taču satur sveķus, degot sprakšķ un, kas sliktākais, izdala daudz dūmu un sodrēju. No skujkoka var sagatavot labus skalus iekuram.
Savukārt apsei ir samērā maza blīvuma koksne, tāpēc lielu siltumu tā nedos. Taču noderēs dūmvadu attīrīšanai, tādēļ tā iemantojusi krāsns daktera titulu.
Piekopjot bezatlikumu saimniekošanu, kurināšanai var izmantot arī resnākus krūmus, piemēram, lazdas. Jo vecāki krūmi, jo blīvāka koksne, jo lielāka siltuma efektivitāte. Ja krūmi pavisam zaļi, siltuma no tiem maz.
Mūrētajai krāsnij piemērotāks būs dažādu koku malkas sajaukums: alksnis, apse, kāda skujkoka pagale. Malkas komplektu var arī piemērot āra temperatūrai: spelgonī piemetot vienu (bet ne vairāk) cietā koka pagalīti.
Ja paredzēts kurināt čuguna krāsni, tad neiesaka skujkokus, bet droši var izvēlēties lapu koku malku, arī cieto.
Koku tops (no cietākā uz mīkstāko)
Ozols, osis, augļu koki (ābele, ķirsis u. c.), kļava, ieva, pīlādzis, goba, vīksna, bērzs, lapegle, priede, egle, melnalksnis, baltalksnis, apse, papele, vītols, liepa, kastaņa.
