Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc ir vērts saglabāt senās šķirnes? Uz šo jautājumu varu atbildēt no divām pozīcijām. Ja runāju kā Rūta no Zutiņiem, tad saku, ka galvenokārt noturības dēļ. Viens no seno šķirņu trumpjiem ir morālā noturība – šādi mēdzu teikt, runājot par pupiņām. Mūsdienās pupiņām ir ļoti daudz krāsu un šķirņu, mēs arī cenšamies tās jaunās un košās dabūt un ieaudzēt. Bet jau otrajā audzēšanas gadā redzam orģiju augļus – jaunās šķirnes ir ļoti naskas uz saziedēšanos! Savukārt mūsu senās, mantotās latviešu šķirnes nebūt nav tās košākās un skaistākās, tās ir vienkārši pelēcīgas ar strīpiņu, toties tieši šīs pupiņas ir vislabāk pieradušas pie mūsu klimata, nesaziedas tik ļoti un dod vislabāko ražu. Daudzas jaunās, modernās šķirnes ir izvirstošas, tām pēc pāris gadiem sāk parādīties kādas mātes vai tēva auga īpašības. To dēvē arī par šķirnes šķelšanos.
Vēl gribu uzsvērt seno šķirņu noturību pret laikapstākļiem un dažkārt arī pret slimībām. Piemēram, mēs atvedam kādu skaistu pupiņu šķirni no siltajām zemēm, teiksim, no Spānijas. Kamēr mums būs saulaina, silta vasara, tās arī skaisti ražos. Bet, kolīdz būs mūsu tipiskā vēsā un lietainā vasara, raža būs maza un kvalitāte slikta.
Ar ārzemju šķirnēm gadās, ka pat nav, ko novākt sēklai, bet senās vietējās mūs nepieviļ.
Vienmēr visiem saku – ja iegādājaties vai mantojat vecas lauku mājas, ļoti iesaku izpētīt, kas dārzā aug, un censties to saglabāt – gan augļu kokus un ogu krūmus, gan puķes un košumkrūmus. Neatkarīgi no tā, vai tie ir dārzeņi, augļu koki vai puķes, – ja tie aug šeit, Latvijā, vairāk nekā 30 gadu, tie dēvējami par mantotajiem kultūraugiem, un ikviens var piereģistrēt savās mājās augušos augus. Nav pat jāzina šķirnes nosaukums, var reģistrēt, piemēram, omītes dzeltenos ķirbīšus, aprakstot, kādi tie ir!
Savukārt, ja es runāju ne tikai kā Rūta no Zutiņiem, bet Slow food kustības vārdā – viens no šīs kustības pamatprincipiem ir ražot tīru, godīgu vietējo pārtiku. Un, lai to veiksmīgi darītu, ir jātur godā tradīcijas un mūsu zemes mantojums. Tāpēc mums ir arī seno šķirņu popularizēšanas un atdzīvināšanas virziens. Pašā sākumā, ap 2018. gadu, mēs sadarbībā ar Andri Ansi Špatu izglītojām sabiedrību par purva dzērvenēm. Tad pievērsāmies pupiņu slavināšanai, tostarp izcēlām saulītē vienu no senajām šķirnēm ‘Cīruļoliņa’ – garā pupa, vienkārša, raiba. Jā, garās pupiņas audzēt ir grūtāk, jāsprauž mieti un tā… Pamazām cilvēki sāka tās audzēt arvien retāk, tāpēc iesaistījāmies, lai ‘Cīruļoliņu’ saglabātu. Pēc tam veidojām grāmatu par skābajiem ķiršiem.
Bet pēdējais skaļākais slavinājums, kas guvis arī starptautisku rezonansi, ticis ‘Latvijas Ābolu Dzeltenajam’ kālim. Šis jau būs piektais gads kāļa popularizēšanā. Mēs zinājām, ka tāds kālis ir bijis, bet to vairs nekur neaudzēja – saujiņu astoņus gadus vecu sēklu atradām vien pie Dārzkopības institūta vadošās pētnieces Līgas Lepses. Tā kā kālis ir diezgan jutīga kultūra, sēklas uzticējām izaudzēt māsām Ilgai un Aijai no Priekuļiem. Viņas ir zemnieces un mājražotājas, arī Slow food kustības biedres, ar lielu pieredzi sakņu dārzeņu audzēšanā.
No saujiņas izdevās atdzīvināt un izdiedzēt astoņas sēkliņas.
Kāļu pavairošana nav tik vienkārša kā, piemēram, ķirbim – izaudzē un paņem sēklas sēklai. Nē, kālis ir divgadīga kultūra, kas pirmajā gadā izaudzē sakni, tā nākamajā gadā atkal jāiestāda zemē, un tikai tad būs ziedi un sēklas. Bet abām māsām tas izdevās, un pēc pāris gadiem kopā ar pavāriem rīkojām kāļu ēšanas svētkus, bet 2023. gadā jau varējām piedāvāt sēklas interesentiem. Redz, latviešiem ar kāļu mīlestību ir, kā ir, – padomju laikos tos audzēja lopbarībai, un arī Eiropā nostāja pret kāli ir kā pret kalpu, zemnieku ēdienu. Bet, kad sākām dižoties ar mūsu kāli, mums pievienojās zviedri, dāņi, islandieši un citi ziemeļu tautu gardēži. Viņi gan vairs nevar lepoties ar savām senajām šķirnēm, toties kāli joprojām ēd un nekautrējas par to. Pateicoties kālim, braucām cits pie cita ciemos, stāstījām stāstus par produktiem un receptēm. Priecē, ka nu Latvijas kālis ir arī restorānos – Slow food kustības dalībnieks Ēriks Dreibants to piedāvā rudens ēdienkartē savā Pavāru mājā, un arī Ingmārs Ladigs savā jaunajā restorānā 3 sezonas ķēries pie vietējo, īpašo Latvijas produktu popularizēšanas.
Palīdzi lolot sēklas un nodot tās nākamajām paaudzēm!
- Pievienojies sēklu lolotāju kustībai, kas vāc, glabā, audzē un pavairo seno šķirņu genotipus! Šī brīvprātīgā apvienība ir liels atbalsts seno šķirņu saglabāšanā, tā ir tautas selekcija. Lūk, daži iedvesmojoši pieturas punkti!
- Pavaicā saviem senčiem, radiem un draugiem, kādas sēklas viņi sēj un kur tās dabūjuši! Teju katrā dzimtas dārzā atradīsies arī kāda senā šķirne – vecmāmiņas laikos audzēti sīpoli, burkāni, pupiņas, zirņi, kartupeļi, tāpat arī ābeles, upenes, zemenes, dažādas puķes.
- Ja zini, ka sēklas Latvijā audzētas vismaz 30 gadu, dod iespēju tām neizzust. Iesaisties seno sēklu lolotāju kustībā – iesēj pats un iedod vēl citiem cilvēkiem, par kuriem zini, ka viņi sēklas lolos, iesēs un dalīsies atkal tālāk.
- Ieskaties sēklu lolotāju mājaslapā mantots.permakultura.lv un uzzini vairāk.
