Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Inese Ebele, Dārzkopības institūta direktore, Diāna Saukāne, stādaudzētavas vadītāja, Laila Ikase, ābeļu selekcionāre.
Daudziem Dobele asociējas galvenokārt ar ceriņiem, taču patiesībā Latvijas Dārzkopības institūta prioritāte ir radīt Baltijas jūras reģionam piemērotas slimību izturīgas, augstvērtīgas augļaugu šķirnes. Institūtam laika gaitā ir mainījies nosaukums un statuss, taču ar pētījumiem te nodarbojas jau kopš 1956. gada. Pašlaik ir divas pētījumu bāzes – galvenā Dobelē un otra Pūrē. Šeit izstrādā tehnoloģijas, lai izaudzētu kvalitatīvu ražu un to veiksmīgi nogādātu līdz patērētājiem. Institūtā pēta augu slimības, kukaiņus, sēnes un patogēnos vīrusus, tas ir īpaši svarīgi, mainoties klimatam. Kopā ar sadarbības partneriem tiek veidoti inovatīvi pārtikas produkti, kas nopērkami ne tikai Eiropas valstīs, bet arī Āzijā un ASV.
Ko pārdomāt pirms stādu iegādes?
Kāda ir šķirnes ziemcietība?
Ļoti svarīgs rādītājs ir ziemcietība. Dobelē izveidotās šķirnes no tām, kuru augļus var nopirkt lielveikalos, atšķiras ar piemērotību klimatam. «Eiropā piedāvā tādas šķirnes, kurām Latvijā augļi būtu jānovāc pēc sala iestāšanās. Cilvēki mēdz prasīt: vai jums ir ‘Braeburn’, vai jums ir ‘Granny Smith’? Es saku – nu jā, ap Ziemassvētkiem varēsiet lasīt ābolus,» joko Laila. «Mūsu selekcionētās šķirnes izvēlas igauņi, zviedri un pat somi. Mums ir demo saimniecību tīkls visā Latvijā un sadarbība ar audzētājiem, kuri pārbauda, kā tās jūtas dažādās Latvijas vietās.»
Pērkot augļu koku stādus lielveikalos, jāskatās salcietības zona, kas maziem burtiņiem norādīta uz etiķetes. Droši var iegādāties augus, kas atbilst 4., 5. vai 6. klimatiskajai zonai, bet 6. zona gan nederēs visā Latvijā. Jo mazāks cipars, jo lielāka ziemcietība.
Ko un cik daudz stādīt?
«Nereti lēmumus pieņemam spontāni, taču jāpatur prātā, ka augļu koku mēs stādām arī nākamajām paaudzēm, tāpēc ir vērts kārtīgi pārdomāt un aprunāties ar tuviniekiem, kādi augļi katram garšo, cik ģimene var patērēt svaigā veidā un vai ir vēlēšanās gatavot krājumus ziemai,» iesaka Inese.
Jāizvērtē, vai visam kārotajam dārzā pietiks vietas. Varbūt labāk stādīt kolonnābeles, kas ir dekoratīvas un no kurām var novākt vienu līdz divus spaiņus ābolu no koka, nevis ābeles, kas izaug lielas un saražo 30–80 kilogramu augļu. Vai varēsim tik daudz ābolu izlietot?
Piemājas dārzam vajadzētu kādu vasaras ābeli – vienu agrāku, vienu vēlāku – un rudens ābeli.
Ja mājās nav piemēroti apstākļi ilgstošai ābolu uzglabāšanai, varbūt ziemas ābolus labāk nopirkt.
Jāņem vērā visu ģimenes locekļu vēlmes. Laila novērojusi, ka jauniešiem garšo cietāki augļi, bet vecākiem cilvēkiem mīkstāki. Ieraugot veikalā zaļu, cietu ābolu, latvietis teiks, ka tas nav nekāds ābols, bet citās valstīs uzskata, ka ābolam jābūt stingram. Uzbeku kolēģi prasa, kāpēc Latvijā āboli ir tik mazi, un mēs jokojam, ka mums nav tik lielas mutes.
Esam pieraduši, ka lielveikalā nopērkamās importa plūmes ir cietas, taču mums pašiem ir brīnišķīgas šķirnes kā, piemēram, ‘Ance’ vai ‘Adele’ un ģimenes dārziem īpaši piemērotā ‘Zane’. Aprikozes vairs nevar uzskatīt par eksotisku augu – Dobelē radītās šķirnes ‘Boriss’, ‘Gundega’, ‘Dimaija’ un ‘Velta’ var augt visā Latvijā un dot pat 70 kilogramu augļu ražu no koka.
Daudziem patīk bērnības garša, un to var atrast arī jaunajās šķirnēs, kas ir daudz izturīgākas un vieglāk kopjamas. Piemēram, šķirnes ‘Lienīte’ āboli garšo līdzīgi ‘Trebū’, bet ir ar stingrāku mizu un neslimo ar kraupi.
Kāda būs izturība pret slimībām?
Ļoti svarīgs rādītājs ir slimību izturība, kas dažādām šķirnēm atšķiras. «Mūsu šķirnēm ir laba slimību izturība, tās iztur gan kraupi, gan puves, gan miltrasu un vairāk vai mazāk arī vēzi. Nopērkot stādus lielveikalā, iespējams, paveiksies, bet varam arī izplatīt slimības visā dārzā. Bet galvenais, ka lielveikalos stādi ir nomocīti tā, ka raudāt gribas, un daudzi no tiem Latvijā nemūžam neaugs,» norāda Laila.
«Ja tu veikalā nopērc šķirnes ‘Lobo’ ābolus un tev tie ļoti garšo, tas nenozīmē, ka šī šķirne būs piemērota arī tavam dārzam, jo šai ābelei būs visas iespējamās slimības. Vajadzīgi profesionālie līdzekļi un zināšanas, lai šo šķirni izlolotu. Kopumā mēs Latvijā lietojam daudz mazāk ķimikāliju nekā, piemēram, Polijā. Mums ir klimats, kas ļauj padsmit reizes ābeles nemiglot. Ābolus var izaudzēt arī bez ķīmijas, bet par plūmēm gan ļoti šaubos. Ja nemiglos, zāģlapsene augļus nograuzīs un kātiņi vien paliks.»
Bioķīmiskās analīzes liecina, ka, miglojot pareizi, augļos nepaliek augu aizsardzības līdzekļu atliekvielas. «Sabiedrībā valda mīts, ka augu aizsardzības līdzekļu lietošana ir bīstama veselībai, savukārt izgriezt puvušu ābolu nav nekas slikts, taču īstenībā ir otrādi,» uzsver Inese. Iepuvušā ābolā veidojas kancerogēna viela patulīns, tāpēc tādus nevajag ēst. Un, lai augļi nesāktu pūt, vislabāk tos novākt no koka. Tikai jāsaprot, kurā brīdī āboli ir gatavi, tad tie būs garšīgāki un labāk glabāsies.
Jā, augļu kokus var audzēt arī dabiski, taču jāatceras, ka kultūraugs ir pieradināts. «Tas ir kā klēpja sunītis – nepalaidīsi taču uz ielas, lai ēdienu meklē pats,» salīdzina Laila. «Cilvēki nereti pārprot un, ja grib bioloģisku produkciju, neko nedara, taču tā ir vardarbība pret augiem. Izvēloties dabisko ceļu, tev jābūt ļoti gudram, jo rezultāts jadabū bez ķīmijas, taču tas nenozīmē, ka augs jāatstāj novārtā. Mazu kociņu nevar iestādīt zālē – apkārt jābūt vismaz metru lielai apdobei. Zāles saknes iet ap 15 centimetru platumā iekšā apdobē, un, ja bedrīte ir maza, zāle paņem visu labumu sev.»
Vai kokam vajag draudziņu?
Jāatceras, ka daudzām ķiršu, plūmju un aprikožu šķirnēm nepieciešams draudziņš, jo tās pašas neapputeksnējas. Reizēm iestāda tikai vienu šķirni un brīnās, kāpēc nav augļu. Otram kociņam nav jābūt gluži blakus. Pietiks, ja cita šķirne augs kaimiņa dārzā.
Kailsakņus vai konteinerstādus?
Rudenī un agri pavasarī līdz lapu plaukšanai tiek piedāvāti kailsakņu stādi, taču cilvēki parasti dārzā sāk rosīties, kad jau saplaukušas lapas, un tad var iegādāties tikai konteinerstādus. «Daudziem patīk, ka augam var redzēt saknes, bet citiem atsegtas saknes rada nedrošības sajūtu,» novērojusi Diāna. Septembris ir labs stādīšanas laiks ābelēm un ogulājiem. Kailsakņu stādus var iegādāties līdz 15. oktobrim.
«Agrāk tirgojām tikai kailsakņus, taču ar tiem ir jāuzmanās, tāpat kā vedot bērniņu no dzemdību nama. Ir bijuši visādi kuriozi, piemēram, cilvēki uzsien stādus uz mašīnas jumta, braucot vējā saknītes apkalst, un stādus var izmest,» saka Inese.
Ja dārzā aug kadiķi, vai bumbieres slimos ar bumbieru-kadiķu rūsu?
Laila aizstāv bumbieres. «Esmu novērojusi, ka, pamanot bumbieru-kadiķu rūsu, cilvēki 90 procentos gadījumu atstāj augam kadiķi, bet nocērt nabaga bumbieri. Būtu jādara otrādi, jo rūsa pārziemo uz kadiķiem, nevis bumbierēm. Slimība sāka izplatīties, kad dārzos sākām stādīt dekoratīvos kadiķus. Meža kadiķis nav pie vainas, slimo pārsvarā kazaku un Ķīnas kadiķi. Kad pie mums viesojās franču bumbieru audzētāji, stāstīja, ka samaksājuši visiem kaimiņiem, lai nestāda kadiķus.»
Kā nodrošināsim kociņiem labsajūtu?
Institūta speciālisti izstrādā tehnoloģijas, kas palīdz gan dārzeņiem, gan augļu kociņiem justies labi. Piemēram, plūmēm un ķiršiem patīk, ja tos iestāda slīpi, ar galotni uz dienvidiem. Saulīte labāk tiks klāt un kociņi sāks 2–3 gadus agrāk ražot. Tikai pēc tam ir svarīgi tos veidot.
«Vecos laikos teica, ka koki jāgriež martā, jo tad pēc griešanas tie augs kā traki, bet mēs to darām, kad koki jau saplaukuši, un tas pievalda augumu,» atklāj Laila.
Zini!
- Vairāk informācijas par Dārzkopības institūtu vari meklēt darzkopibasinstituts.lv.
- Informācija par augļkopības aktualitātēm un notikumiem, kā arī padomi, kā kopt augļu kokus, atrodami fruitttechcentre.eu/lv.
