Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aleksandrs dzimis un audzis Rīgā, bet vienmēr sapņojis par māju jūras krastā. Var teikt, ka tas piepildījies – viņš kopā ar sievu mīt Liepājā, divsimt metru no pludmales, īrētā dzīvoklī daudzstāvu namā. Guļamistabas logi paver skatu uz kāpu priedēm. «Kad ir nostalģisks noskaņojums, skatos pa logu un jūtos tā, it kā dzīvotu mežā,» atzīstas treneris, kurš ārēji vienmēr atstājis skarba un tieša vīra iespaidu. Tomēr tūlīt pat sev raksturīgajā ironiskajā manierē viņš pajoko, ka dzīvo miljonāru rajonā, bet miljonārs varētu būt tikai Baltkrievijā.
Ar Aleksandru tiekamies laikā, kad pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi vēl nav tik strikti. Laiks ir pavisam rāms, kad dodamies lēnā pastaigā gar jūru. Pa ceļam nelielā laukumā izvietoti āra trenažieri. «Cilvēki tomēr mainās. Padomju laikā tas viss jau sen būtu salauzts,» treneris pamāj to virzienā. Kad bijis jaunāks, brīvajā laikā viņš izgājis paskriet, tagad nepieciešamību pēc fiziskajām aktivitātēm realizē, stundiņu izbraucot ar riteni pa veloceliņu. «Vasarā izbraucu katru dienu, tagad ne. Un nevis tāpēc, ka kaut kas sāpētu. Slinkums!» viņš godīgi atzīstas.
Reizēm noliedzoši atbildot pat uz sievas aicinājumiem doties pastaigā. «Negribas, jo jāskatās filmas. Man ļoti patīk mūzika, vēsture, politika. Sieva brīnās – kā tu visu zini par Trampu, Baidenu? Bet mani tas interesē! Kad sākās Otrais pasaules karš? Ar ko? 1939. gada 1. septembrī Vācija iebruka Polijā ar Gleivicas incidentu. Kad sākās Krievijas–Japānas karš? 1904. gadā, kad japāņi uzbruka Portarturas ostai.»
Ielas bērns
Lai arī pēc vārda un uzvārda Aleksandrs Cicurskis neizklausās pēc latvieša, tā gluži nav taisnība. Viņš audzis latviskā ģimenē, tikai saknes nāk no Polijas. Uzvārds mantots no vectēva. Mamma Olga apprecoties nepārgājusi vīra uzvārdā. Tēvs nomira 1948. gadā, kad Aleksandram bija vien divi gadiņi.
Māsas un brāļu viņam nav, auga kā vienīgais bērns ģimenē. Dzīvoja kopā ar vecvecākiem divstāvu mājā Buļļu ielā, Iļģuciemā. Nams piederēja vectēvam. Mamma strādāja par grāmatvedi, vēlāk kafejnīcā Dailes teātrī, un ar iztikšanu negāja viegli. «Esmu audzis, zinot, cik maizīte maksā, cik – džinsi. Pirmo pulksteni pats sev nopirku, jo gāju strādāt,» stāsta Aleksandrs.
«Vispār biju ielas bērns – kolīdz māte uz darbu, es ārā! Un uz ielas sākās arī manas sportista gaitas.
Tolaik visi skrēja, lēca, sportoja, nevis sēdēja iekārtās, kā tagad. Vienīgais televizors privātmāju rajonā, kur dzīvojām, bija tādiem Puriņiem. Tas atradās pirmā stāva viesistabā, un bērni no visām apkārtējām mājām gāja skatīties.»
Pabeidzis to pašu vidusskolu, kuru Maestro Raimonds Pauls, abu mātes bija labas draudzenes, ģimenes dzīvoja netālu. «Mana māte agrāk, kad visādās godībās ieķēra divdesmit gramus, teica: manam Aleksandram jau laba balss, vajadzēja muzikālam būt, iet dziedāt, Pauls jau viņu klausījās!» viņš atceras. «Nekāds dziedātājs nebiju, bet mammai tā likās. Un ne pie kāda Paula negāju skoloties.»
Aleksandrs mācījies vienā klasē ar gāzes importētājkompānijas Itera Latvija prezidentu un hokeja kluba Dinamo Rīga padomes priekšsēdētāju Juri Savicki un pirmo Latvijas ārlietu ministru pēc neatkarības atgūšanas Jāni Jurkānu. «Ja es jums pateikšu, kādi viņi bija skolā, neticēsiet,» Aleksandrs nosmīn. «Tādi paši kā es! Biju diezgan nerātns, vienīgais pluss – diezgan labi mācījos. Skolotāji vienmēr teica – tev gaiša galva, kā vari skriet tajās sporta biksēs, vai tad ar to maizi pelnīsi?»
Uz Ulmaņlaiku slidām
Kad nosaucu Aleksandru par leģendu, viņš atgaiņājas – viss atkarīgs no dzīves sakritībām. Hokejā esot nokļuvis pavisam nejauši un par treneri – vēl nejaušāk. «Uzaugu ar visiem ielu dzīves plusiem un mīnusiem. Tie bija piecdesmitie gadi. Pēc nodarbošanās dalījāmies divās daļās – vieni, kā es, aizrāvās ar sportu, otri kāvās, fenderēja, iedzēra aliņu, uzpīpēja. No tā laika arī daudzus bandītus pazīstu. Ar vienu no Rīgas galvenajiem mafijas pārstāvjiem spēlējām hokeju vienā aizsargu pārī, tagad viņš miris. Pazīstu arī daudzus Liepājas negatīvos cilvēkus, jo viņi nāk uz hoķi vai viņu dēli ir pie manis trenējušies.
Tolaik populāri bija sporta turnīri starp skolām. Es diezgan labi biju samācījies futbolu spēlēt, pie manis pienāca treneris un aicināja sporta skolas komandā. Mamma mani uz treniņiem neveda, pats aizgāju. Netālu no mājām bija divi gari dīķi, diezgan sekli, ātri aizsala. Tur es iemācījos slidot. Hokeju sāku spēlēt, man pat kauns teikt, sešpadsmit gados. Toreiz jau bērnu komandu nebija. Pirmās bija jauniešu un pieaugušo komandas. Puiši teica – tu labi spēlē futeni, nāc arī uz hoķi.»
Mamma sākumā pat nezināja, ka dēls aizrāvies ar šādu sporta veidu. Lai trenētos hokejā, tajos laikos vēl nebija vajadzīga tik liela nauda kā mūsdienās. Katrs izmantoja tādu ekipējumu, kādu iedeva, tajā skaitā to, ko pieaugušo komandai vairs nevajadzēja. «Spēlēju ar Ulmaņlaikos – 1938. gadā – ražotām slidām. Hokeja kreklā, kas bija līdz ceļiem, pa mājām staigāju, uz skolu gāju. Mamma vienreiz atnāca uz spēli un pēc tam teica – kam tev tas vajadzīgs, tevi tur sit, gāž zemē. Bet, ja jau patīk, neaizliedza. Traumas jau piederas pie lietas. Tagad man uz sejas vien ir kādas desmit rētas, bija lauztas ribas, smaga ceļa trauma, menisks operēts. Bet citādi gandrīz vispār neslimoju. Pirmā nopietnā slimība bija četrdesmit piecu gadu vecumā. Aizbraucām uz turnīru, tur krievu valodā bija rakstīts, ka nedrīkst dzert krāna ūdeni. Es iedzēru un smagi saslimu ar botkinu. Atbraucu mājās dzeltens. Gandrīz nomiru. Tas man bija pirmais brīnums ārzemēs – ka jāpērk dzeramais ūdens.»
Dzīves sakritības
Arī trīs gadus dienot armijā, Obņinskā, divsimt kilometru no Maskavas, pēdējos divus Aleksandrs sportoja. «Armijā alga bija 3,80 rubļi mēnesī. Man bija septiņu rubļu piemaksa, jo spēlēju futbolu un biju seržants. Kad pārnācu no armijas, vecvecāki jau bija slimi, mamma bieži brauca pie viņiem uz Iļģuciemu. Mēs tad jau bijām dabūjuši dzīvokli Āgenskalna priedēs. Kaimiņos dzīvoja Miķelis Martinsons, kuram esmu pateicīgs līdz dzīves beigām. Viņš strādāja finiera ražošanas uzņēmumā Latvijas bērzs, un uzaicināja pamēģināt spēkus rūpnīcas darbā.
Man ar koka virpu vajadzēja zāģēt un līmēt vākus kastēm, kurās lika radioaparātu komplektā ar plašu atskaņotāju. Alga bija laba, uzreiz uzvalku un tupeles nopirku. Tas bija jūlijā. Augustā pie manis pienāca ceha priekšnieks un teica: «Aleks, mums ir rūpnīcas spartakiāde, vajadzētu aizstāvēt ceha godu.» Uzspēlējām futbolu pret galveno cehu, kam bija laba komanda. Smagi zaudējām, bet es labi nospēlēju. Latvijas bērza treneris Virsovs to ievēroja un atcerējās mani no U-18 izlases, aicināja komandā. Teicu, ka nevaru, esmu nupat no armijas, man jāapģērbjas. Viņš – tu nesaprati, mēs aldziņu tev maksāsim, nevajadzēs darbā iet! Es tam nepiekritu. Sākumā strādāju un paralēli gāju uz treniņiem. Septembrī čaļi saka – tu taču hokeju arī spēlē? Divus gadus nebiju spēlējis, tāpēc sākumā teicu, ka neesmu nekāds spēlētājs. Pierunāja. Pirmos divus mēnešus grūti gāja.»
Tā nu Aleksandrs trenējās pieaugušo komandā, līdz viņam piedāvāja Latvijas bērza jauniešu komandas trenera vietu. «Paņēmu čaļus februārī, un mums gāja diezgan labi. Nākamajā sezonā Latvijas bērzs veidoja Rīgā specializēto bērnu un jaunatnes hokeja skolu. Tāda vēl bija tikai Dinamo. Mani bez augstākās izglītības paņēma par treneri. Piecus gadus peldēju trenera darbā. Nesapratu vienu lietu – pats māku slidot, bet kā iemācīt otram? Vecākie treneri mani mazliet pamācīja.
Krievijas hokeja elitē tiku ar 1970. gadā dzimušu puišu Latvijas bērza komandu. Tajā bija Viktors Ignatjevs, Sandis Ozoliņš, Aigars Cipruss, Sergejs Žoltoks un citas zvaigznes. Tā es izsitos lielajā hokejā. No tiem laikiem pazīstu daudzus Krievijā populārus hokeja trenerus un speciālistus.
Mamma reiz atnāca uz spēli, skatās – kas man nekait, uzvalkā, šlipsītē stāvu aiz borta pusotru stundu: «Dēliņ, cik tev labi, nostrādāji pusotru stundiņu, uzkliedzi, uzvarējāt, visi tevi apsveic, smuku naudiņu nopelnīji. Es atnāku uz kafejnīcu, pārnāku mājās vienpadsmitos vakarā bez kājām. Tā katru dienu. Un vēl nāk visādi cilvēki. Vienam tas negaršo, citam kafija ne tāda.» Bet trenēt bērnus ir ļoti smags darbs. Komandā ir trīsdesmit cilvēki. Skaidrs, ka visi neslido ļoti labi, tā nenotiek. Skolā klasē arī ir trīsdesmit bērni. Cik ir teicamnieku? Trīs, četri. Vēl pieci mācās labi, ir bariņš viduvējo un desmit aunu. Sportā tieši tāpat. Ir Porziņģis, brāļi Bertāni un tie, kas piedalās Liepājas meistarībā.
Visi nevar tikt uz augšu, citādi mēs ražotu ministrus, miljonārus katrā klasē un nebūtu, kas sūdus ved, nebūtu dzērāju un prostitūtu.
Trenerim jābūt ļoti stabilai nervu sistēmai, ko es par sevi nevaru teikt. Agrāk baigi uzvilkos un tā devu vaļā! Bet tie bija laiki, kad krievu valodu varēja pielietot. Tagad bērni varbūt tāpēc ir izlaisti, ka viņiem par daudz viss ir atļauts – gan skolā, gan treniņos. Ja varētu atgriezt laiku atpakaļ, varbūt es arī nepaliktu par treneri.»
Pēcāk Aleksandrs bija Latvijas U-18 un U-20 izlases treneris, līdz 1998. gadā, kad Liepājā atvēra ledushalli, junioru komandu pārveda uz vēju pilsētu. «Man piedāvāja pārcelties, un es piekritu. Tieši biju izšķīries ar pirmo sievu. Citādi varbūt arī nebrauktu.» Vēlāk viņš nonāca hokeja kluba Liepājas Metalurgs sistēmā, bet pēc tam – Sporta spēļu skolā.
Aleksandra pirmā sieva bija maskaviete, strādāja augstā amatā Latvijas PSR Ekskursiju un ceļojumu birojā. Abi iepazinās ar sporta starpniecību, apprecējās 1976. gadā. Pēc gada piedzima meita Inga, viņa tagad strādā uz kuģa, kas apkalpo naftas atradnes Ziemeļjūrā, prot septiņas valodas. Kad sabruka Padomju Savienība un Latvija atguva brīvību, sieva zaudēja darbu, jo nezināja latviešu valodu. Aizgāja strādāt tirdzniecībā, bet ļāvās alkohola vilinājumam. «Neko nevarēju izdarīt, biju spiests izšķirties,» viņš nosaka.
Ar otro sievu Irinu Aleksandrs iepazinās nejauši. Viņš dzīvoja dienesta viesnīcā Liepājā, Kūrmājas prospektā. Janvāris, auksti, vakarā laba hokeja spēle, bet viesnīcā nebija televizora. Devās spēli noskatīties uz izklaides un atpūtas centru Klondaika, kur par pārvaldnieku strādāja kāda audzēkņa tēvs. Solīdi apģērbies skatījās spēli, kad pa durvīm ienāca liktenīgā sieviete – pārvaldnieka sievas bērnības draudzene. Tā abi iepazinās un kopā dzīvo jau 20 gadu.
Alkoholam – nē
Drēgnais laiks liek sevi manīt, un nolemjam doties uz Aleksandra dzīvokli iedzert kafiju. Tur mūs pirmais sagaida kaķis Andris, ko ģimene saņēma dāvinājumā no sievas draudzenes. Gaitenī pie sienas aplūkojami suvenīri – vimpelīši, piespraudes un apbalvojumi no ārzemju turnīriem. Uz viena rakstīts: «Aleksandram Cicurskim par ieguldījumu Latvijas un Krievijas hokeja attīstībā.» Viesistabā treneris ar lepnumu rāda sievas zīmējumu, kas ierāmēts un pielikts pie sienas. Sekcijā rindojas paša apbalvojumi no Sporta laureātu godināšanas ceremonijām un citiem pasākumiem. Viņš palepojas, ka 2007. gadā nosaukts par Latvijā korektāko treneri. Turpat arī foto kopā ar hokeja leģendu Vladislavu Tretjaku. «Kas ir viņš, un kas esmu es? Vieglāk ir iepazīties ar mūsu prezidentu nekā ar Tretjaku kopā kafiju iedzert.» Tomēr reiz Tretjaks Aleksandram Maskavā pasniedza pulksteni un gleznu kā labākajam ārzemju trenerim.
No skapīša Cicurskis izņem kaudzi medaļu. Ikdienā tās goda vietā netur. Tur ir gan bronza par trešo vietu LPSR meistarsacīkstēs, gan zelts Latvijas čempionātā 1968. gadā, medaļa no Pasaules junioru čempionāta, arī Liepājas komandu dažāda kaluma medaļas. Ir arī mapīte ar nozīmīgākajiem avīžu un žurnālu rakstiem par Aleksandra sasniegumiem.
Viņš nokaunējies rāda Latvijas galvenā sporta žurnāla atvērumu – pa divām lapām gozējas virsraksts, pēc kura var nospriest, ka treneris aizraujas ar alkoholu.
Bet tā nav. «Jaunībā kādreiz ierāvu ar! Varbūt tāpēc nebiju Rīgas Dinamo vai augstākās līgas komandas treneris. Bija gadījums, kad mani tur paņēma stažēties, bet es sadropējos un trāpījos milicijā. Pēc tam man pateica – pagaidām tomēr nesadarbosies. Es to uztvēru ļoti mierīgi. Domāju – gan jau rīt atkal izsauks. Tagad man jau septiņdesmit pieci, bet vairāk nesauc!» Aleksandrs pajoko.
«Pēdējoreiz riktīgi piedropējos 1999. gadā Liepājā. Par to vēl tagad leģendas hokejistu aprindās klīst. Mani hokeja kolēģi Mihails Vasiļonoks un Leonīds Beresņevs bija ieslēguši mani istabā, atnāk no rīta, es vēl galīgā pālī. Izmeklēja visu māju, kur esmu paslēpis šņabi, nevarēja atrast. Bet uz galda stāvēja vāze, tā bija pielieta pilna ar šņabi. Vēlāk viņiem pateicu. Smējās, ka mani vajadzēja par izlūku likt kara laikā, būtu piemānījis vāciešus.
Bet es jau katru dienu nedzēru, tā nevarēja. Pirmajā janvārī visi dropē, es nē, jo nākamā dienā izbraukuma spēle. Pienāk 19. janvāris, satieku uz ielas paziņas, ejam ieraut un dodam vaļā trīs dienas. Es vesels, daudz varu turēt. Visi kolēģi tad teica, ka Cicura Somijā. Man bija teiciens «Paņemsim divas Finlandia, prīmā!» Agrāk tā bija pieņemts, apvainojās, ja neieņēmi kādu malku. Gāja uz pirti, ierāva. Krievijā spēlējām, vajadzēja ieraut, citādi nebiji viņu cilvēks.
Beidzu dzert, jo, pirmkārt, iepazinos ar savu otro sievu. Otrkārt, mani izsauca Liepājas Metalurga īpašnieks Sergejs Zaharjins un pateica: ja vēl vienu reizi iedropēsi, brauc atpakaļ uz mājām. Domāju: man čaļi saka – es tik foršs treneris, pamēģināšu. Paņēmu un atmetu. Tāpat pīpēšanu nometu. Un man pat vairs nevelk, katram savs laiks. Labāk saldējumu apēdu.» Agrāk tā nebūtu bijis, bet tagad mājas bāriņš stāv pilns ar alkoholiskajiem dzērieniem. Jaunajā gadā Aleksandrs var iedzert glāzi vīna vai šampanieša, un vairāk nevajag.
Sveiks, Cicura!
Pagājušā gadā Aleksandrs pārtrauca sadarbību ar Liepājas Sporta spēļu skolu. «Pirmkārt, vajadzēja beigt vecuma dēļ. Esmu spiests pateikt atklāti, ka tas darba tonuss vairs nav tāds kā agrāk. Tagad spēles laikā varu mierīgi stāvēt pie borta. Agrāk bija jāvinnē viss un vienmēr. Man nekad nebija galvenais piedalīties. Vienmēr gribēju, lai mēs būtu pirmie, lai man būtu vislabākā komanda, vislabāk audzinātie čaļi! Man nevarēja būt tā, ka komanda nāk un nesveicinās. Vienmēr skatījos, kādas zeķes uzvilktas, vai krekli kārtībā. Manējie nekad neskrēja, nebļāva. Kad braucām izbraukumos, autobusa šoferi vienmēr teica: «Aleks, paldies!» Es pats tā esmu audzināts. Varbūt tagad tas nav vajadzīgs, bet vienalga pie tā pieturējos.»
Otrkārt, Aleksandrs darba attiecības pārtrauca kāda starpgadījuma dēļ ar izglītības iestādes vadību. Sieviete, kura atbildēja par hokeju, neaizsūtīja dokumentu, ko Cicurskis lūdza, tāpēc viņš pateica pāris skarbu vārdu. Apgalvo, ka neviena rupjība neizskanēja. «Bet es jau direktoram biju baltā vārna. Viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas neņem [no vecākiem] naudu. Gada beigās būtu pats aizgājis, bet te pēkšņi mani met ārā. Ja man būtu četrdesmit gadu, baigi pārdzīvotu, bet tagad uztveru to normāli, mierīgi sēžu mājās.»
Aleksandrs uzskaita, ka izaudzinājis astoņus NHL hokejistus: Sandi Ozoliņu, Sergeju Žoltoku, Viktoru Ignatjevu, Grigoriju Panteļejevu, Raiti Ivanānu, Ronaldu Ķēniņu, Kristiānu Pelšu un Rūdolfu Balceru. «Kāpēc man sanāca būt labam trenerim? Tai lietai ir jāpatīk. Tādas grāmatas, kas iemācītu būt par treneri, nav. Viens no slavenākajiem krievu hokeja treneriem Vladimirs Jurzinovs vienreiz teica, ka man Dieviņš ir devis dotības būt par treneri, instinktīvi pareizi visu daru. Kad sešdesmit gados mācījos Sporta akadēmijā – tie bija laiki, kad pat bērnudārzā prasīja augstāko izglītību –, sapratu, ka pie daudzām zinībām biju jau piegājis pašmācības ceļā.
Mana lielākā zvaigzne ir Sandis Ozoliņš. Kad viņš satiek mani uz ielas, neapķer un nesaka – treneri, jūs mans dievs… Saka: «Sveiks, Cicura! Paldies, ka neizmeti ārā!»
Viņš bija smags gadījums. Un Miks Indrašis tāds pats. Es strādāju gadus piecdesmit, un tikai divus cilvēkus esmu atskaitījis no komandas, abus Liepājā. Nekad nevienam bērnam neesmu teicis, ka tu nekas nebūsi. Karstumā varu pateikt, ka galīgs auns esi, bet pēc tam ieeju ģērbtuvē un, ja man nav bijusi taisnība, atvainojos. Pat kolēģi brīnījušies, kā es tā: man sešdesmit, septiņdesmit gadu, bet atvainojos sīkajiem. Bet tie čaļi jau to jūt un saprot! Pirms treniņa ieeju ģērbtuvē, ar visiem sasveicinos, zinu, kā katram māsu, brāli, vecomāti sauc, kādi dzīves apstākļi, kam vajag palīdzēt. Kad Latvijas izlase brauca pēc spēlēm prom no Liepājas, teicu – čaļi, atstājiet kādu nūjiņu! Viņi atstāj piecas, izeju treniņā, iedodu tiem, kam grūtāk iet. Es jau varētu par dārgu naudu pārdot. Viena nūja būtu mana divu mēnešu alga.»
Treneris uz mirkli nozūd citā istabā un iznācis ar lepnumu rāda audzēkņu dāvanu – rozā džemperi ar mīļākās dziedātājas – Lady Gaga – attēlu un uzrakstu Speciāli Cicurskim. «Man bija dzimšanas diena. Atbrauca divas komandas, pilnas trepes. Vēlāk visi kaimiņi runāja,» viņš stāsta. «Vai es esmu laimīgs cilvēks? Skaidrs, ka esmu! Laime ir darīt to, kas tev patīk. Man pienāk tāds maziņš klāt un saka: «Čau, Cicura!» To nevar nopirkt ne par kādu naudu, tas vai nu ir, vai nav. Tās balvas un medaļas – vai es tās uzlikšu un iešu uz veikalu?! Priekš kam? Man pat kaimiņiene reiz teica: «Aleksandr, es tak nezināju, ka jūs esat ievērojams cilvēks, ar Latvijas izlases treneri Bobu Hārtliju pat esat bijis kopā!»
