Rīga +9°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kopš tās nakts pagājis vairāk nekā piecpadsmit gadu. Toreiz draudzenei atbildēju: būs labi, es tikšu galā, tev nevajag braukt. Un es arī tiku galā, rīts pienāca, un dzīve turpinājās, kā jau tam bija jānotiek. Bet šos draudzenes vārdus joprojām ik pa laikam atceros – kā mērauklu tuvai draudzībai. Kā atgādinājumu tam, uz ko patiesā draudzībā drīkstam cerēt, paturot prātā – kādā brīdī tas pats var tikt sagaidīts arī no mums. Būšana līdzās. Pat ja citu neko palīdzēt nevar, tas tomēr nav maz.
Neatceros, kurā filmā tas bija, bet galvenā varone, reiz piedzīvojusi smagu draudzenes nodevību un zaudējusi ticību sieviešu draudzībai, teica: «Es visas draudzenes esmu iznīcinājusi.» Es neesmu iznīcinājusi nevienu. Zaudējusi divas. Tā reizēm notiek – jūs vienkārši izaugat un aizaugat viena no otras prom. Neko nelīmējat, nemēģināt savas attiecības reanimēt, drīzāk ļaujat tām nomirt dabīgā nāvē vai arī nogriežat kā ar nazi, un viss, un nav ceļa atpakaļ. Man ir draudzene, ar kuru vienā dienā beidzām sarunāties. Uzmeklējām viena otru arvien retāk un retāk, līdz pavediens satrūka. Pagāja pieci gadi. Un tad kādā saulainā dienā satikāmies uz ielas. Pilnīgi nejauši. Aizgājām uz tuvāko kafejnīcu. Starp mums bija mulsums un tāda kā kauna un neērtības sajūta par šo piecu gadu klusēšanu, bet mēs viena otrai to atklāti pateicām. Un mūsu draudzība bija atjaunota. Bet ir draudzības, kas klusē jau gadiem. Ļauju tām klusēt, pieņemot, ka varbūt kādu dienu tas mainīsies. Reizēm vienīgais veids, kā atjaunot attiecības, ir – lēnām. Bet, ja arī nekas nemainīsies, mums kopā ir bijis brīnišķīgs laiks.
Daļa no pieaugušā dzīves ir atļauja sev pieņemt, ka ne visām attiecībām jāturpinās līdz kapa malai.
Nekad neesmu piedzīvojusi konkurenci draudzeņu attiecībās – nu, vismaz man tā gribētos domāt. Kā personības un kā sievietes ar tuvākajām draudzenēm mēs esam absolūti atšķirīgas, mūsu karjeras teritorijas nesaskaras, mums nekad nav patikuši vieni un tie paši vīrieši – mums īsti nav bijis, ko dalīt. Mums pat nav kopīgu hobiju, katra darām savu lietu un liekam mieru otrai – es nevelku viņas skriet, viņas man neliek dziedāt vai nodarboties ar prāta spēlēm. Un mēs neko nepārsaldinām – nerunājam pieklusināti maigā tonalitātē un nesaucam viena otru par mīļo, kā tagad pieņemts sociālo tīklu sabiedrībā. Patiesībā, ja kāda no mums tā darītu, otra domātu, ka tai pirmajai galvā trāpījis saules dūriens. Un, ja draudzene sociālajos tīklos kādā prāta skurbuma brīdī ielikusi foto, kur viņa nemaz tik labi neizskatās, mēs zem tā nekomentējam: mīļā, cik tu skaista.
Patiesībā mani kaitina negatīvas, nopeļošas runas par sieviešu draudzību, jo tas, ko esmu piedzīvojusi, ir kaut kas pavisam cits – klātbūtne, atbalsts, kopā dalīti prieki un bēdas.
Un kopīgas atmiņas, kas ir gluži kā līme, kas salīmē kopā cauri gadiem. Skaidrs, ka ne viss šajos daudzajos gados bijis gluds kā jūras ūdens saulainā dienā, bet ir piedošana. Un otrs atslēgvārds ir – sarunāšanās. Cauri gadiem tu veido savu cilti, to, kas ārpus ģimenes.
Viens no maniem pēdējo gadu lielākajiem pārsteigumiem – jaunas draudzības iespējams izveidot jebkurā vecumā. Nu nav tā, ka īsti vērtīgās draudzības ir tikai tās, kas nāk līdzi dzīvē no bērnudārza laikiem! Nesen savai draudzenei, ko esmu ieguvusi diezgan nesen, aizsūtīju šādu Instagram ieraudzītu tekstu: «Visi runā par draudzību, kas nāk līdzi no bērnības. Neviens nerunā par draudzību, ko izveido, kamēr mēģini izdzīvot pieaugušo pasaulē.» Draudzene šim tekstam pielika sirsniņu. Mēs abas zinām, par ko ir stāsts. Varam viena otrai piezvanīt nakts vidū, un esam arī zvanījušas. Ir liels miers, ja zini – tev ir tāds cilvēks. Un pusastoņos no rīta tev telefonā būs ziņa: «Draudziņ, kā tev iet?» Abpusēji. Viena no mūsu frāzēm, kad otrai nav tas labākais brīdis, ir: «Vai gribi, lai es pie tevis aizbraucu?» – lai arī jābrauc ir uz citu pilsētu, gandrīz divas stundas vienā virzienā, un rīt agri no rīta jābūt darbā.
Un vēl ir man nozīmīgas sievietes, kuras par draudzenēm gan nesaucu (uzskatu, ka šis vārds jālieto ļoti uzmanīgi un rūpīgi), bet kuras ar savu esību, klātbūtni, padomu ir blakus īstajā brīdī un vietā. Kuras, pat neko daudz nezinot par manu dzīvi, pasaka tik viedus vārdus, ka saproti – tieši šajā mirklī tev viņa bija jāsatiek. Lai piepucētu tavu kroni, notīrītu brilles, uzfrišinātu vai parādītu īsto virzienu pretī savam sirdsmieram. Kā nu kuru reizi. Un mēs katra varam otrai kļūt par draugu, pašapziņas vai briļļu pucētāju – kā nu kurā brīdī lemts. Reizēm pietiek tikai ar tasi siltas tējas vai dažiem vārdiem.
