Rīga +13°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pēdējā laikā daudz piesaucam novecošanu sociālā līmenī – ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas sabiedrība noveco. Pateicoties medicīnas zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem, mēs dzīvojam ilgāk. Gerontoloģijā ir termins – individuālā novecošana, jo mēs novecojam dažādi, tiekam (vai netiekam) līdzi laikam dažādi. Proti, cilvēka bioloģiskais vecums var nesakrist ar viņa reālajiem pases datiem.
Vienlaikus ar novecošanu mums nākas saskarties arī individuālā līmenī – katrai ar savu novecošanu un ar vecāku novecošanu. Pēdējos gados redzu, cik tā otra maniem draugiem un paziņām (un arī man pašai) ir nevienkārša. Turklāt izpratne un sajūtas par un ap novecošanu (vecāku un savu) ar laiku iegūst jaunas nianses un dimensijas, taču nemainīgs paliek fakts, ka šo procesu ir grūti pieņemt visiem – gan tiem, kas noveco, gan tiem, kas ir blakus.
Runājot ar psihoterapijas speciālisti Gintu Ratnieci par vecāku novecošanu, abas secinājām, ka vecāku novecošana maina mūsu realitātes sajūtu, radot ļoti dažādas emocijas – sākot no skumjām, līdz pat apjukumam un dusmām. Kā nu kurai. Kā nu kuro brīdi. Jo tas, kā uztveram vecāku novecošanu, kā ar to sadzīvojam, patiesībā ir stāsts par mums pašām – mūsu patieso pieaugšanu un spēju pieņemt savu novecošanu.
Man ļoti patīk arī nesen dzirdētais sociālantropoloģes Annas Žabickas aicinājums palūkoties uz novecošanu kā uz privilēģiju, kas ne katram dota (ne visi šo dzīves posmu sasniedz). Es papildināšu – visticamāk, arī iespēju piedzīvot savu vecāku novecošanu mums vajadzētu uztvert kā privilēģiju, kas ne visiem lemta. Kā privilēģiju, kas mums palīdz tapt līdzcietīgākiem un labākiem cilvēkiem, ieraudzīt un apzināties to, kādas mēs pašas būsim pēc piecām minūtēm. Jo, lai kā mēs vairītos to pieņemt, – atšķirība starp novecojošajiem vecākiem un mums pašām patiesībā nemaz nav tik liela. Vecums ir pati neizbēgamākā un profilaktiski nenovēršamākā slimība, pat neraugoties uz visiem anti-aging industrijas izmisīgajiem un nenoliedzami sekmīgajiem pūliņiem. Mēs visi bez izņēmuma slimojam ar vecumu, tikai dažādās stadijās. Vecākiem tās vienkārši ir vēlīnas, mums – vairāk vai mazāk agrīnas stadijas.
Taču vienlaikus negribu noliegt – jo ilgāk nākas dzīvot līdzi savu vecāku novecošanai, jo vairāk spēka un pacietības vajag. Un dažkārt vienīgais risinājums un palīgs ir spēja paskatīties uz to ar humoru. Man to savā ziņā palīdzēja nepārspējamais ebreju humors Aleksandra Gaļitska (viņš vairākus gadu desmitus nostrādāja veco ļaužu mītnēs Izraēlā) pārdomu esejās Mammu, nebēdā! Arī mani draugi, pēc mana ieteikuma tās izlasot, teica lielu paldies, un, nenoliedzami, arī šajā rakstā TEV esmu ietekmējusies no dažām viņa atziņām un ieteikumiem. Lai labi lasās un ir noderīgi!
Kāpēc mūs šī situācija kaitina?
Var arī jautāt citādi – kāpēc cienīt un tolerēt svešus vecus cilvēkus ir vienkāršāk un vieglāk nekā savus vecākus? Tāpēc, ka svešie mums ir vienkārši veci cilvēki. Mēs viņus nekad neesam redzējuši citādus, proti, jaunus un spēcīgus, mūs nesaista ar viņiem kopīgas atmiņas, mums nav kopīgas priekšvēstures. Savukārt ar vecākiem mūs vieno dziļa piesaiste. Mēs atceramies viņus skaistus, enerģijas un spēka pilnus, tāpēc nespējam un negribam ļaut kļūt viņiem nevarīgiem, apjukušiem un slimiem. Mēs aizvien viņus gribam redzēt gudrus un vitālus, lepoties ar viņiem, taču tas nav iespējams, tāpēc kļūstam sāpinātas un dusmīgas, ka mūsu kādreiz apbrīnas vērtie un visu varošie vecāki ir kļuvuši nevarīgi, apjukuši un slimi. Ka ir izmainījies veids, kā viņi domā, reaģē, izskatās un kustas.
Kaut labi zinām, ka novecošana ir neizbēgams un neatgriezenisks process, mums ir grūti samierināties un pieņemt to, ko ar vecākiem dara laiks. Lai kā gribētu, mēs nevaram viņiem atdot jaunību, uztveres ātrumu un dzīves jaudu. Tāpēc ir aplami sagaidīt, ka vienmēr izjutīsim prieku un lepnumu par vecāku vecumdienām, mūsu uzdevums – iespēju robežās nodrošināt viņiem iespējami komfortablu un patīkamu dzīvi atbilstoši viņu izpratnei un prasībām. Turklāt viena lieta ir aprunāties ar draudzenes mammu, apmeklēt pansionātā kādu vecu cilvēku, padraudzēties ar viņu vai apciemot kādu attālu radinieci gados. Šādās situācijās mēs jebkurā laikā varam piecelties un aiziet prom, un, iespējams, nekad vairs neatgriezties. Ar vecākiem tas nav iespējams – mēs nekur nevaram pazust, nelikties par viņiem ne zinis.
Ļaut vecākiem novecot
Turklāt novecot tā, kā viņi to spēj, grib vai uzskata par pareizu. Nevis tā, kā mēs to vēlamies vai sagaidām. Tas, iespējams, ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, kas mums dzīvē jāiemācās un jāizpilda. Lai kā mums sāpētu, lai kā mēs gribētu viņus redzēt veselus un spēkpilnus, viņi nav vainīgi pie tā, ka noveco. Arī mēs ne. Tāda vienkārši ir pasaules kārtība. Neļaujot vecākiem novecot, mēs tērējam bezgala daudz enerģijas, emociju un laika. Arī lieku reizi sāpinām viņus un nomokām sevi.
Turklāt ne tikai ļaut vecākiem novecot, bet cienīt viņus par to vīrišķību un savā ziņā bezbailību, ar kādu viņi dodas pretī savas dzīves beigām, paši to ļoti labi apzinoties un izprotot. Konflikti sākas tāpēc, ka neesam gatavi pieņemt to, ko ar viņiem dara laiks. Pirmais solis, lai padarītu attiecības vieglas un vienkāršas, izvairītos no asumiem un strīdiem, ir atrast sevī spēku un gatavību ļaut viņiem būt tādiem, kādi viņi ir. Cienīt viņu pat vismuļķīgākās iegribas, bērnišķīgākās vēlmes, atsaukties viņu iracionālajiem lūgumiem, piekrist visdīvainākajām prasībām un nejēdzīgākajām kaprīzēm. Nestrīdēties tad, ka viņi runā acīmredzamas un absolūtas aplamības, meklē bērnišķīgus ieganstus tam, kāpēc kaut ko negrib darīt vai nav izdarījuši.
Ļaut vecākiem mierīgi novecot nozīmē arī neprasīt, lai viņi neēstu bulciņas, neskatītos kādus bezgaumīgus seriālus, lietotu sociālos tīklus, izmestu ārā veco novalkāto džemperi, nomainītu veco ledusskapi pret jaunu. Neuzstāt, lai viņi iemācās lietot viedtālruni un darboties ar datoru, lai vairāk kustas. Nepieprasīt, lai viņi atzīst savus novecojošos un atpalikušos uzskatus, maina savu redzējumu uz šā brīža norisēm sabiedrībā, kultūrā un politikā, utt. Vecie cilvēki ir citādi. Viņi dzīvo citās – savās laika, vērtību un motivācijas – koordinātu sistēmās. Tāpēc, lai kā mēs censtos viņus pārliecināt, pierunāt vai citādi piespiest dzīvot pareizi, tas ir, atbilstoši mūsu uzskatiem, mūsu normām, nekas labs no tā neiznāks. Mūsu uzdevums nav vecākus pāraudzināt un uz kaut ko īpaši piespiest. Mūsu uzdevums ir ļaut viņiem vienkārši būt. Dzīvot ar visiem tarakāniem un pārējo zvērudārzu, kas ir viņu bagāžā.
Mēs ļoti daudz projicējam uz citiem cilvēkiem to, kas mums šķiet vērtība, ko mēs pašas vēlamies saņemt, tāpēc Ginta Ratniece iesaka: ja attiecībās ar vecākiem ir diskomforts, tad galvenais ir izpētīt un saprast, kas to rada – aizvainojums, neapmierinātība ar savu personisko dzīvi, gluži reāls izsīkums vai neizrunātas lietas? Jāpajautā sev, kāpēc es jūtu pārmēru lielu atbildību par savu vecāku labklājību (emocionālo, psiholoģisko, finansiālo utt.) un tik ļoti vēlos kontrolēt un vadīt viņu dzīvi?
Kāpēc velk uz kašķi?
Strīds ir kā aizmiršanās. Kā nedomāšana par šā brīža nepievilcīgo (netaisnīgo) realitāti un neizbēgamo (biedējošo) nākotni. Tas ir sava veida glābiņš, lai nedomātu par vecumu, slimībām un nevarību, neizbēgamo (drīzo) aiziešanu un citām gana skumjām lietām.
Kārtīgs kašķis, reāls strīds ir labākais veids, kā visu šo novecošanas nepanesamo vieglumu kaut uz brīdi piemirst. Nekas –
ne televīzijas skatīšanās, ne adīšana, ne pastaiga vai saruna ar kaimiņieni – tā nenovērš uzmanību no sāpēm, kaitēm, personīgajām problēmām, bēdām par tik ātri paskrējušo dzīvi un skumjām vai nožēlas pilnām atmiņām, kā intensīvs strīds. Tas ir veids, kā sajust dzīvas un spilgtas emocijas, atkal būt zirgā un apzināties, ka vēl kaut ko šajā dzīvē ir viņu spēkos mainīt. Nu vismaz tuvinieku noskaņojumu.
Sliktām ziņām – nē
Cilvēki gados kļūst daudz egoistiskāki, un tā atkal nav viņu vaina. Sliktā pašsajūta, nebeidzamās kaites un nepārejošās sāpes, bailes no tā, ka kļūs vēl sliktāk, liek viņiem galvenokārt domāt un uztraukties par sevi. Viņiem ir pārāk grūti respektēt citu (tajā skaitā savu bērnu) vajadzības un labbūtību, jo visus spēkus un jau tā nelielos resursus paņem raizes par savu labsajūtu un veselību. Dziļākajā būtībā vecāki nevēlas sliktās ziņas. Lai cik tas nepievilcīgi izklausītos, viņus tās neuztrauc mūsu dēļ, bet gan viņu pašu dēļ. Kā tas sliktais, kas notiek mūsu dzīvē, ietekmēs (un tas noteikti ietekmēs) viņu dzīvi, labbūtību un komfortu.
Turklāt vairumā gadījumu vecāki visa mūža garumā bērnu neveiksmes un neizdošanās uztver kā personīgu kļūdu vai aplauzienu. Arī vecumā. Tikai ar to atšķirību, ka jaunības un brieduma gados viņi varēja palīdzēt, spēja kaut kā ietekmēt situāciju, bet mūža nogalē to vairs nevar. Šāda bezpalīdzība ir ļoti mokoša. Tā atgādina par viņu pazemojošo stāvokli – vecuma nevarību un nespēju palīdzēt savam bērnam, tāpēc arī neapmierinātība un satraukums, pat aizkaitinājums.
Ginta Ratniece tomēr iesaka pret vecākiem saglabāt patiesu attieksmi – nemelot un neizlikties, taču nebūšanu detaļās neielaisties un nepārlikt tās uz vecāku pleciem. Tas ir līdzīgi kā bērnībā, kad vecāki emocionāli rūpējas par saviem bērniem – satur (psihoterapijā lieto tieši šo jēdzienu) savu satraukumu, piemēram, par bērna veselību vai citiem kreņķiem, lai varētu viņu emocionāli nomierināt un adekvāti par viņu
parūpēties.
Novecojošu vecāku lietošanas pamācība
- Nestrīdēties. Saskarsmē ar veciem cilvēkiem mēs ne no kā cita nenogurstam tik ļoti, kā no patiesa aizkaitinājuma un dusmām, no nebeidzamiem strīdiem. Risinājums viens – no tiem izvairīties, necensties par katru cenu pierādīt savu patiesību. Atceramies, vecāki nav mūsu pretinieki. Viņi ir veci, vairāk vai mazāk bezspēcīgi, slimi un nevarīgi cilvēki. Tāpēc galvenais – neatbildēt uz pārmetumiem ar pārmetumiem, necīnīties, nedzirdēt un ignorēt pamācības un uzbraucienus. Neattaisnoties, neko nepierādīt, nepārliecināt. Nekādā gadījumā neizrādīt aizvainojumu vai sarūgtinājumu, neapmierinātību vai neiecietību ne nopūtu, ne skatienu, ne žestu vai vārdu formā. Vislabākais risinājums – atjokot, mainīt tēmu vai uz brīdi vispār pārtraukt sarunu, iziet no istabas. Vienmēr atcerēties – lai kas arī notiktu, lai cik arī grūti un smagi būtu, lai kādi pārmetumi un apvainojumi mums tiktu izteikti, rīt būs jauna diena. Un līdz rītdienai šodienas rūgtums un pāridarījums būs norimis. Un rīt sāksim visu no tīras un baltas lapas, jo mēs taču viņus ļoti mīlam. Jo neviens nezina, cik vēl ilgi viņi būs kopā ar mums.
- Dāvināt emocijas nevis jaunu gludekli. Lai labi justos, nepieciešami jauni un pozitīvi iespaidi. Mūža nogalē tādu ir maz – dienas kārtību galvenokārt veido sāpes un kaites, fiziskais diskomforts, vientulība, nevarība un bažas par rītdienu. Šos lielumus nav iespējams nedz mainīt, nedz pārvarēt vai kā citādi izlabot. No mokošām fiziskām sajūtām, drūmām domām un sāpīgiem pārdzīvojumiem iespējams tikai distancēties vai kaut uz brīdi pārslēgt fokusu. Tāpēc – uzdāviniet vecākiem laiku, radiet iespēju pārslēgties no iekšējās pasaules bezcerības uz ārējo realitāti – dzīvi apliecinošu un spilgtu.
- Negaidīt no saskarsmes pozitīvus iespaidus. Mēs ļoti – katru reizi un par katru cenu – gribam gūt pozitīvus iespaidus, prieku no ikvienas saskarsmes ar vecākiem. Ja tas neizdodas, jūtam sarūgtinājumu. Pārmetam sev, ka darām kaut ko nepareizi – ja reiz mūsu rīcība būtu pareiza, apmierinājums un gandarījums taču iestātos… Abpusēja atklātība, abpusējs prieks no kopīgi pavadīta laika, saskarsmes vairāk raksturo draugu attiecības, bet bērnu un vecāku – ne vienmēr. Novecojošie vecāki nav mūsu draugi, viņi ir mūsu novecojošie vecāki. Un ar viņiem attiecības ne vienmēr ir prieka un gandarījuma avots, nereti vairāk – pārbaudījums. Pārbaudījums mūsu spējai un gatavībai palīdzēt, no sirds mīlēt un cienīt viņus tādus, kādi viņi ir, nevis tādus, kādus, vislabāko nodomu vadīti, vēlamies viņus redzēt. Gandarījums var būt vienīgi no tā, ka mēs iemācāmies šo pārbaudījumu novērtēt kā iespēju, kas mūs dara par labākiem un empātiskākiem cilvēkiem. Māca mums pacietību un iecietību. Māca otra cilvēka beznosacījumu pieņemšanu.
- Nerunāt pamācoši un augstprātīgi, neko nepārmest. Aizmirstam par «Mammu, saņemies!», «Tēti, tu taču vari, tikai negribi!», «Es taču jau desmit reizes rādīju, kā darboties ar TV pulti, atkal tu neatceries!». Visticamāk, vecāki jau tāpat dara ļoti daudz (vairāk, nekā spējam to iedomāties), lai saņemtos un saturētu visus lēni zūdošos spēkus, noturētos visos tehnoloģiju amerikāņu kalniņos, tāpēc šādiem vārdiem ir tukša un necienīga skaņa.
- Nemodernizēt. Atceramies – veci cilvēki vairumā gadījumu modernizācijai nepakļaujas. Mēs nevaram uzlabot – atjaunot un uztjūnēt – savu vecāku programmatūru. Izmainīt viņu viedokļus un dzīvesveidu. Tas praktiski nav iespējams. Esošā (vecā) mājvieta ir vieta, kur mūsu vecāki vismazāk jūtas kā vecīši, jo tā asociējas ar viņu jaunību, ar viņu neatkarīgās dzīves posmu. Lai kādi būtu jaunie apstākļi, ko varam viņiem piedāvāt, tie ir saistīti ar viņu novecošanu, tāpēc ir biedējoši un traumējoši. Viņiem ir svarīgi par katru cenu turēties pie savas jaunības, savas varēšanas. Arī vecās kafijas dzirnaviņas vai vecā tējkanna ir saikne ar pagātni, jaunību – pašu svarīgāko, kas viņiem ir. Izmetot vai atņemot šīs lietas, mēs pārraujam šo saikni. Neglābjami.
- Turēt distanci. Izvairīties no potenciāli sāpīgām un emocionāli sarežģītām tēmām. Normēt saskarsmi – atrast sev un vecākiem optimālo un pieņemamo līdzsvaru. Apzināties, atrast un likt lietā tās metodes, kas palīdz atjaunot personiskos resursus. Ginta Ratniece atgādina – lai varētu labi parūpēties par otru, pirmkārt, vienmēr ir jāparūpējas par sevi. Pretējā gadījumā varam sevi pakļaut izdegšanas vai pat darba nespējas un nopietnākiem veselības riskiem. Nepieciešamības gadījumā jāpiedomā arī pie tāda aprūpes modeļa, kas iesaista radus, draugus un profesionāļus, jo reizēm rūpes par veciem cilvēkiem ir maratons nevis sprints.
Un vēl. Varbūt kādos izsīkuma un paguruma brīžos ir vērts uz saskarsmi ar novecojošajiem vecākiem paraudzīties kā uz sarunu ar sevi. Apzināties, ka līdzjūtība un mīlestība, ko izrādām viņiem, ir mīlestība pret mums pašām – tām, kādas kļūsim pēc gadiem divdesmit vai trīsdesmit. Jo, lai arī kādi būdami – vārgi, apjukuši, noguruši utt. –, vecāki vienalga stāv aiz mums. Kā tāda droša un sargājoša siena. Kā mierinājums un apsolījums, ka mūsu dzīves finišs vēl nav pavisam tuvu, ka mūsu kārta vēl nav pienākusi. Ka mums vēl ir laiks un iespēja sagatavoties savai aiziešanai, tikt skaidrībā ar sevi un sakārtot savas attiecības gan ar dzīvi, gan nāvi.
