Zvana skanējumam ir īpašība, kas to būtiski atšķir no citiem sitamajiem instrumentiem, – skaņa tiek paildzināta. Pēc katra uzsitiena tā atbalsojas vēl labu laiku, radot pārpasaulīgu iespaidu. Efekts rodas no bagātīgā virsskaņu daudzuma, kas sākas reizē ar zvana ieskandēšanu.
Pareizticīgajā kultūrā zvana nozīme izcelta vairāk nekā Romas katoļu vai protestantu baznīcās: tajā uzskata, ka baznīcas zvana skaņa spēj dziedināt. Svētā Gara iesvētītais metāls iegūst jaunu spēku. Ar savu skaņu tas spēj attīrīt vidi no dažādiem enerģētiskajiem piesārņojumiem un mierināt vētras cilvēku dvēselēs. Ar zvanu skaņu pavadītas lūgšanas kļūstot spēcīgākas, un šādi no cilvēka enerģētiskā lauka tiekot izvadīta negatīvā enerģija. Zvana skaņa veido pozitīvu enerģētisko lauku. Senāk vientuļnieki mūki izmantojuši zvanus kā sakrālu instrumentu, lai aizsargātos no ļaunajiem gariem. Dziedniecībā praktizē, ka ar sīku zvaniņu skaņu var enerģētiski attīrīt mājokļa telpas.
Daudzi cilvēki ir liecinājuši, kā tikuši dziedināti pēc zvanu spēles noklausīšanās. Zinātnieki jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados esot noskaidrojuši, ka tādas cilvēku kaites kā beziemesla uztraukums, bailes, nervozitāte un bezmiegs pakļaujas dziedināšanai ar zvana skaņām. Bet dažādu zvanu radītu muzikālo skaņdarbu klausīšanās var ārstēt depresiju un citas psihiskas slimības.
Vibrācija – tīkama un biedējoša
Kāpēc zvanīšanu izjūtam īpaši? Izrādās – to izraisa skaņas vibrācijas. Zvans ir metāla vai koka telpa, kurā ar piesitienu iesvārsta skaņu. Tā rodas vibrācija.
Ķermenī ir vairāki punkti, kas mūs ievibrē. Mēs varam uztvert skaņas ar krūtīm, vēderu, kakla zonu, muguru, un tieši šāda caurstrāvojoša skaņa raksturīga zvaniem. Lielais baznīcas zvans zvana basa tonalitātē. Nozīmīgākais jautājums ir – kādas izjūtas raisa šis tonis. Vai tā ir vientulība, skumjas, nolemtība, ko sajūtam sirdī, vai arī zvans skan cēli, majestātiski un iedvesmojoši? Varbūt skaņa nav tik pacilājoša kā, piemēram, valša melodija? Sajūtas ir individuāla lieta, un katram tās ir citādas. Izjūtas rodas ne tikai no patikas vai nepatikas pret skaņu, bet arī no dzīves pieredzes. Ja cilvēks atceras zvanu kā skaņu, kas skanēja vecmammas bērēs, tad šī atmiņu līnija, iespējams, ietekmēs viņu visu mūžu. Kādam zvana skaņas saistās ar pirmo mīlestību, bet citam – ar debesu valstību. Dažas lietas ieguvušas savu nozīmīgumu vēsturiski, nevis tāpēc, ka ir īpašas. Tā noticis arī ar zvaniem.