Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tu jau veselu gadu esi portāla un digitālā žurnāla galvenā redaktore – kas tev pašai šajā amatā šķiet visaizraujošāk?
Tas, ka man ir iespēja tik daudz izlasīt! Pie mums nonāk rakstu zelta izlase. Ikdienā man nebūtu ne laika, ne apņēmības lasīt tik daudz, bet tagad es izlasu visu labāko, kas top izdevniecībā Žurnāls Santa, un tēmu loks ir ļoti plašs. Tad nu man ir visādi interesanti un noderīgi atklājumi, piemēram, par veselības tēmām, par kurām agrāk pat neinteresējos. Un receptes – mums ir ārkārtīgi daudz lielisku recepšu, galvenokārt no IEVAS Virtuves.
Tikko izdevniecības Zelta spalvas ceremonijā pasniedzi balvu portāla visvairāk lasītajam rakstam – intervijai ar Leldi Ceriņu žurnālā Santa – un visvairāk lasītajam autoram, Privātās Dzīves žurnālistei Evijai Kalnbērzai. Kas īsti cilvēkus vairāk interesē?
Citi cilvēki. Arī pašu problēmas – veselība, mājas iekārtošana un dārza darbi –, tomēr visvairāk – populāru cilvēku pieredze un lielās, dziļās intervijas. Ja kāda interesanta saruna ir palaista garām žurnālā, to var izlasīt digitālajā žurnālā SANTA+. Lasītājus uzrunā patiess pārdzīvojums, gan pozitīvs, gan sāpīgs. Daudziem šādi privāti un atklāti stāsti ir arī mierinājums, jo viņi ierauga, kā arī traģiskiem notikumiem var tikt pāri, var pārdzīvot smagu šķiršanos, piecelties pēc nopietnām slimībām.
Beidzamajā laikā lasītājus ļoti interesē vientulības, sevišķi sieviešu vientulības tēma.
Pēc Indras Briķes intervijas, kurā viņa atklāja: «Esmu laimīga, ka dzīvoju viena,» – bija ļoti daudz komentāru. Daudzas sievietes atzinās, ka arī viņas ir vienas un laimīgas, ka labāk dzīvo bez attiecībām, nevis samierinās ar partnera trūkumiem un netikumiem. Lasītāji atsaucas uz tiem stāstiem, kuros ir patiesā dzīve. Skaties šo slaveno cilvēku dzīvi Instagramā, un tur ir balles un skaisti tērpi, bet, kad izlasi, kam patiesībā viņi šajā dzīvē gājuši cauri, saproti – mūsu visu dzīves ir līdzīgas. Visas šīs cilvēciskās detaļas un vaļsirdības mirkļi dod mums iespēju citu stāstos ieraudzīt pašiem sevi. Portālā santa.lv ļoti iecienītas ir mazās, raibās ziņas par slavenību dzīvi. Jo gribas taču uzzināt, ko kurš uzvilcis, kur ceļojis, ko kuram pateicis. Tās mazās lietiņas, par kurām pēcāk papļāpāt ar draugiem kafejnīcā.
Tautā digitālos medijus dēvē arī par klikšķu biznesu – sak, jūs jau tikai gribat pelnīt ar klikšķiem! Kā tas īsti notiek?
Klikšķis ir atsaucība uz to, ko esam publicējuši, tas parāda cilvēku patieso interesi. Protams, klikšķis ir būtisks – tas ir novērtējums. Jo vairāk portāls apmeklēts, jo interesantāks tas ir reklāmdevējam. Un tas ir svarīgi, lai šāds digitālais medijs varētu pastāvēt, jo mums ir arī daudz bezmaksas satura.
Kad portālā parādās kāds raksts no žurnāla IEVA, virsraksti tiem nereti ir nomainīti un kļuvuši skaļāki un kliedzošāki. Kāpēc tie tā jāmaina?
Kad nopērc žurnālu, tu jau esi nobalsojis par šo produktu, tevi uzrunājusi viena vai vairākas tēmas. Daudz ko izšķir sajūta – vāks, žurnāla imidžs. Portālā tieši virsraksts ir 90 % no raksta veiksmes vai neveiksmes. Portāla lasītājs pāris sekundēs pieņem lēmumu, vai lasīt šo rakstu. Un nav jābaidās no skaļiem virsrakstiem! Tā ir stāsta esence.
Drukātajai presei jau sen prognozē izzušanu, tomēr mūs lasa joprojām. Kādas ir tavas prognozes par lasīšanas paradumiem un drukātajiem un interneta medijiem?
Nav noslēpums, ka drukātā prese kļūst par aizvien ekskluzīvāku produktu. Bet katram medijam ir sava auditorija, un daudziem tieši žurnālu lasīšana ir īpašs rituāls un laiks sev. Mūsdienu dzīves ātrums nosaka to, kāpēc digitālie mediji kļūst aizvien populārāki. Kļūstam steidzīgāki, vēlamies ātri atrast interesējošo informāciju, lasīt savās viedierīcēs jebkurā vietā un laikā. Taču arī digitālo mediju patērētāji kļūst arvien prasīgāki – vēlas padziļinātus rakstus, arvien kvalitatīvāku lasāmvielu. Ir tendence, ka arī digitālie mediji aizvien biežāk ir par maksu – jo par kvalitatīvām lietām ir jāmaksā.
Taču šis ir laiks, kad jebkurš influenceris vai tiktokeris jūtas kā žurnālists, un daudziem ir miljoniem sekotāju. Kā jūs varat konkurēt?
No vienas puses, ir jau interesanti – slavenību Instagram kontos tu redzi, kā katrs pats veido savu tēlu. Cilvēki sociālajos tīklos paši par sevi visu izstāsta – ko gatavo vakariņās, ar ko tiekas, kā piedzimis bērns, ko velk mugurā… Bet tās bieži vien ir tādas virspusējas lietas.
Nereti interesantākais un svarīgākais ir tas, ko šie cilvēki savos kontos neparādīs.
Turklāt nav iespējams sekot visiem, bet mēs varam izcelt būtiskāko. Mani gan satrauc jaunās paaudzes informācijas iegūšanas paradumi, kas pamatā balstās sociālajos tīklos. Tā dzīve tiktokā – īsie, ātrie stāstiņi par jebko. Un nav vairs svarīgi, cik patiesa ir šī informācija. Arī pieaugušie bieži tā dara – ļoti ātri, skrollējot un vairs īsti neiedziļinoties, iziet cauri simtiem stāstu, simtiem dzīvju, simtiem recepšu un padomu.
Es arī sevi reizēm pieķeru pie tā, ka jau pusstundu esmu skrollējusi visādus kaķīšu video…
Jā, un tavu dzīvi tie nemaina, tikai kalpo stresa noņemšanai. Sociālie tīkli vienkārši piedāvā visu, bet mūsu – digitālo mediju – uzdevums ir apzināt patiesās vajadzības un intereses un piedāvāt kvalitatīvā veidā.
Man ļoti patīk tas, ka, darbojoties portālā, ātri varu saņemt atgriezenisko saikni, redzēt – vai tas uzrunā lasītājus. Cilvēki arī mēdz komentēt rakstus, un man ļoti patīk mirkļi, kad izsaka komplimentus interviju varoņiem. Vai arī aktīvi apspriež kleitas! Kaut vai pēdējā laika hits – slapjā kleita, kāda bija Lindai Leen un Laurai Vizlai. Tur ir tik daudz pozitīvu emociju!
Skaisti, bet mēs zinām, ka komentāri mēdz būt arī ļoti nepatīkami. Ko tu dari, ja kāds ieraksta, ka viņam šis raksta varonis riebjas?
Ja to ieraksta pieklājīgi, tad nedaru neko. Taču ir cilvēki, kas raksta ļoti rupji, pārkāpj robežas. Atzīšos, dažreiz apskatos šo komentētāju profilus feisbukā – kas gan ir šie cilvēki, kas var uzrakstīt tik ļaunu komentāru. Ļoti bieži tie ir cilvēki, kam bildēs viss kārtībā – māja, sunītis, dārzs, cilvēks pozē pie ziedoša krūma vai dižakmens… Un tad man ir jādomā –
kas patiesībā notiek šā cilvēka sirdī un dzīvē, ja viņam gribas paust tik indīgu viedokli vai pat ļaunu novēlējumu?
Taču tādu komentāru mums nav daudz. Un zem mūsu rakstiem par slavenajiem jubilāriem bieži ir tik jauki komentāri un apsveikumi!
Tu 18 gadu esi nostrādājusi daudz karstākā frontes līnijā – žurnālā Privātā Dzīve, kur piecus gadus biji arī galvenā redaktore. Kā ir strādāt tā saucamajā dzeltenajā presē?
Patiesībā ļoti interesanti. Tur nekad nav rutīnas, tu esi raibā notikumu jūklī, un tos notikumus sāc producēt – saskati, izvēlies, veido. Man nekad nav bijis kauns par to, ka esmu strādājusi tā sauktajā dzeltenajā žurnālistikā. Tas ir mūžīgs izaicinājums, bieži vien – savu robežu pārvarēšana. Jāprot noturēt līdzsvaru starp ziņkārību un informēšanu. Man vienmēr bija svarīgi, lai varu atrast atbildi uz jautājumu – kāpēc es to daru.
Un kāda parasti bija atbilde?
Šo jautājumu es sev uzdevu ikreiz, kad bija grūtas izvēles: kāpēc man uzrunāt šo cilvēku, kāpēc uzdot tik privātu vai pat sāpīgu jautājumu? Un galvenā atbilde bija – es gribu šim cilvēkam dot iespēju izstāstīt viņa stāstu. Varbūt arī tas nebūs vienīgais patiesais stāsts, bet būs viņa stāsts, viņa atbilde uz jautājumu. Un es ticu, ka lielākoties raksta varoņiem šī atklātība nāk tikai par labu. Arī tad, ja tajā brīdī viņiem tā vēl nemaz nešķita.
Tev vienmēr bijusi sajūta, ka tas viņiem nāk par labu?
Lielākoties jā. Esmu diezgan empātisks cilvēks, un mana tuva draudzene pat ir teikusi, ka esmu izvēlējusies absolūti nepiemērotu profesiju, jo man nekad nav gribējies apzināti pārkāpt otra robežas. Es apzinos, ka kāds varēja justies aizskarts un kādam varbūt šķita, ka ir iekāpts viņa intīmajā zonā. Bet es ceru, ka nevienam tas nav sagrāvis dzīvi.
Tev kāds ir pārmetis rakņāšanos netīrajā veļā?
Jā, ir.
Taču tad der arī aizdomāties, kādēļ gan šīm cilvēkam ir tik daudz netīrās veļas.
Man gan liekas, ka es neesmu ass cilvēks, un lielākoties mani šādās situācijās neizjūt kā draudu, drīzāk kā atbalsta personu vai cilvēku, kurš gatavs uzklausīt.
Arī žurnālisti reizēm tiek vajāti un apdraudēti. Tu kādreiz esi jutusi draudus sava darba dēļ?
Jā, bet nevaru teikt, ka man bijis bail. Esmu saņēmusi ļoti aizskarošus vārdus, pārmetumus un pat draudus no slavena mūziķa. Taču tajā situācijā es nejutos vainīga. Reiz pēc stāsta par kādu sievieti, kura bija neprātīgi iemīlējusies slavenā vīrietī – savā bijušajā skolasbiedrā – un vajāja viņu, uz laiku es pati kļuvu par viņas vajāšanas upuri. Tad gan bija mazliet neomulīgi.
Pat grūti iztēloties, cik daudz rakstu tev tapis 18 gadu laikā! Ar kuriem no tiem tu pati biji visvairāk aizrāvusies?
Man visvairāk patika tie, kur bija vajadzīga žurnālistiskā izmeklēšana un bija tāda detektīva sajūta. Pirms vairākiem gadiem rakstīju par miljonāru Viesturu Koziolu, kuru smalki piemānīja jauna meitene – viņa ļoti viltīgi izmānīja daudz naudas, stāstot, kā mācās un spēlē hokeju Kanādā, taču patiesībā dzīvoja tepat Latvijā. Iepazinos ar šo meiteni, gāju uz tiesu, un šis stāsts mani fascinēja, tas bija Netflix cienīgs seriāls!
Visskaistākie mirkļi ir tie, kad salūst ledus.
Reiz uz sarunu atnāca tolaik zināms advokāts – nopietna intervija, bet viņš bija nosmērējis seju ar kečupu. Es visu interviju domāju – teikt vai neteikt? Atzīšos, ka tas kečups viņu padarīja tik cilvēcisku, un man tas ļāva justies brīvāk – jā, viņam ir perfekts uzvalks un dārgs pulkstenis, bet viņš pirms tam ir ēdis hotdogu!
Taču atmiņā paliek arī sliktais. Pirms daudziem gadiem rakstīju par kādas šķirtas miljonāres jauno draugu. Šis vīrietis stāstīja, ka ir dziednieks, taču tas viss bija acīmredzami dīvaini. Viņam bija pitons un baltas pelītes, kuras it kā pārņēma klientu problēmas. Viņš tās izbaroja pitonam, un tā viss it kā atrisinājās. Tas šķita uzjautrinoši, un es par to kariķētā veidā uzrakstīju. Pirmais nepatīkamais signāls bija, kad sāka zvanīt lasītāji un prasīt viņa kontaktus. Pagāja vairāki gadi, un reiz ar mammas draugu, kuram sieva bija nomirusi ar vēzi, aizrunājāmies par dziedniekiem viltvāržiem. Viņš atklāja, ka vedis pie šā dziednieka savu sievu. Viņš jau bija atdevis kādus desmit tūkstošus, sievai kļuva tikai aizvien sliktāk, bet dziednieks tikai zvanīja un teica: «Vediet viņu vēl!»
Pēc šīs sarunas man bija dziļi riebīga sajūta, jo cilvēki izmisuma brīžos mēdz pieķerties arī šādām neticamām lietām.
Tas lika domāt par to, cik uzmanīgai jābūt, ļaujot šādiem cilvēkiem izpausties.
Es tevi pirmoreiz satiku pirms daudziem gadiem, kad tu pavisam jauna strādāji tīņu žurnālā Sīrups. Kāpēc tu izvēlējies žurnālistiku?
Es biju radošs bērns, kurš daudz lasīja un arī pats centās rakstīt. Atceros, biju ceturtajā klasē, vakarā sēdēju pie televizora, un tēvs jautāja – kas es būšu, kad izaugšu. Teicu – es būšu rakstniece. «Tu nevari būt tikai rakstniece, jo tā nav īsta profesija. Kā tu pelnīsi naudu? Ja gribi rakstīt, tu vari būt žurnāliste.» Viss, no tā mirkļa zināju, ka būšu žurnāliste. Man liekas – tas uzreiz bija mans liktenis. Jau pamatskolā piestrādāju vietējās avīzēs Brīvā Daugava un Jēkabpils Vēstis.
Mana pirmā nopietnā intervija bija ar Lembergu. Mācījos 10. klasē, un viņš bija atbraucis uz mūsu skolu kā absolvents. Devāmies ar draudzeni uz interviju, un mums pat nebija diktofona! Es jautāju, bet draudzene visu pierakstīja ar roku! Viņš bija diezgan uzjautrināts par jaunajām žurnālistēm, bet avīzes darbinieki brīnījās, ka mēs to dabūjām gatavu.
Kāda ir tava paralēlā dzīve laikā, kad tu nestrādā portālā Santa?
Es esmu darbaholiķe, un tā ir mana problēma. Esmu pieradusi dzīvot intensīvā ritmā, un man vēl aizvien ir interese par to, ko daru. Esmu sevi pieķērusi, ka bieži lasu tāpēc, ka tas noderēs darbam, un skatos tāpēc, ka varēšu izmantot darbā. Taču es gribētu atrast laiku šķietami bezjēdzīgām nodarbēm. Man ļoti patīk zīmēt. Un vēl – vasarā visi mani brīvie brīži pieder mūsu lauku mājai.
Tavas Lapsalas, kur notiek draugu vasaras festivāli?
Jā, lauku māja bija mans sapnis, lai gan vispār neesmu praktisks cilvēks. Toties praktisks ir mans dzīvesbiedrs Viesturs. Pirms dažiem gadiem atradām savu paradīzes stūrīti Mazozolos, netālu no Ērgļiem. Uz turieni ved ļoti skaists līkumots ceļš, un es jau pusceļā sajūtos kā citā pasaulē. Lapsalas ir vieta, kur darbs pakāpjas solīti atpakaļ un varu noķert parastās dzīves skaistumu. Taču es laikam nekad nekļūšu par lauksaimnieci vai dārznieci. Katram jādara tas, kas viņam padodas.
Bet ārpus Mazozoliem tu esi darbaholiķe. Ko par to saka tavs Viesturs?
Es saprotu daudzus žurnālistus, kuriem attiecības neizdodas,
tā ir profesija, kas ļoti daudz paņem no cilvēka un viņa ģimenes
. Droši vien nožēlošu to, cik maz laika veltīju savam bērnam! Es vienmēr esmu ļoti daudz strādājusi, un tā ir galvenā strīdu tēma mūsu ģimenē. Jo man vienmēr vēl kaut kas jāizdara un jāpaspēj.
Tavs Viesturs ir galdnieks. Jūs iepazināties, kad tu pasūtīji inkrustētu kafijas galdiņu?
Mēs iepazināmies portālā draugiem.lv caur draugiem, kuri ieteica mums iepazīties, – smieklīgi, vai ne? Sākumā likās, ka nekas neiznāks, bet sanāca, lai gan esam ļoti atšķirīgi pēc rakstura un dzīves uztveres. Mums sanāk jau 18 gadu. Un man ļoti patīk, ka mājās ir skaistas mēbeles.
Tavs dēls Henrijs mācās jau 10. klasē. Kā tu pamanījies izaudzināt dēlu, strādājot Privātajā Dzīvē?
Tas lielā mērā ir Viestura nopelns. Pirmajos gados, kad bērnam parasti svarīgāka ir mamma, viņam vairāk bija tētis. Tagad Henrijs ir izaudzis, viņam veidojas sava dzīve, un šajā dzīves posmā es varu iedot vairāk. Mums ir kopīgie ceļojumi, ejam uz teātri, es cenšos viņam parādīt pasauli. Man ļoti patīk dēla raksturs – viņš, tāpat kā Viesturs, ir diezgan noslēgts, taču neatlaidīgs. Un es cenšos apvaldīt savu vēlmi kaut ko kritizēt, jo mēs nākam no paaudzes, kuru vecāki nemēdza slavēt. Mācos dēlā vairāk pamanīt labo. Dēls ir manas dzīves lielākā veiksme, jo šajā profesijā daudzi paliek bez bērniem, profesija paņem ļoti daudz, un tu pierodi tā dzīvot.
Kā tu glābies, kad viss ir līdz brošai un liekas, ka viss ir slikti?
Ja tāda iespēja ir, tad vienkārši eju gulēt. Tā ir ļoti laba īpatnība – jebkurā dzīves situācijā, kad ir patiešām slikti, es varu ilgi gulēt. Taču
pat vissliktākajos dzīves brīžos esmu ticējusi, ka viss būs labi, un līdz šim tā arī bijis.
Reiz bija pat tā, kā, šķiet, notiek tikai kino. Man pēkšņi piezvanīja no medicīnas iestādes, kur biju ārstējusies pirms desmit gadiem. Esot radītas jaunas paaudzes zāles, kas man varētu palīdzēt, un man vajadzētu pie viņiem atbraukt. Biju neizpratnē, jo nekādas zāles visus šos gadus nelietoju, nekāda īpašas diagnozes man nebija. Viņi jautāja: «Kā, jūs nezināt?!» Manā slimības vēsturē esot ļoti nopietna reta diagnoze, kāda Latvijā ir tikai dažiem cilvēkiem. Pēc telefonsarunas sāku lasīt par šo diagnozi, un tas bija milzīgs šoks. Briesmīga diagnoze ar ļoti sliktu prognozi. Visu nakti noraudāju un nolēmu, ka tā es nedzīvošu, labāk pazudīšu bez vēsts – aizbraukšu nomirt uz Indiju. Nevienu neapgrūtināšu! Mulsināja tikai tas, ka nekādus simptomus nejutu.
No rīta tomēr nolēmu piezvanīt uz slimnīcu un jautāju, ko man tālāk darīt. Viņi bija apmulsuši un teica, ka atzvanīs. Atceros, stāvēju pie loga, gaidīju zvanu, bija tik zilas debesis, un es domāju – nevar būt, ka drīz man tā visa vairs nebūs! Man atzvanīja un teica, ka ir kļūdījušies. Piezvanījuši nepareizajam cilvēkam. Bet es taču tajā naktī varēju sev kaut ko izdarīt! Tādi brīži maina apziņu. Tajā naktī skaidri apjautu, ko daru nepareizi, par ko man būs žēl un par ko nebūs. Bet es neko neizmainīju. Es arī šogad janvārī nokļuvu slimnīcā ar pneimoniju, un arī tur domāju, ka tagad dzīvošu citādi. Vēl nedzīvoju.
Bet ko tu tomēr gribētu sevī un savā dzīvē mainīt?
Es gribētu atļaut sev vairāk brīvības. Es sevi visu laiku ielieku pienākumos, neprotu pateikt nē. Man ir draudzenes, kas ar gadiem ir iemācījušās sevi vairāk mīlēt un likt pirmajā vietā – ja viņa būs nogurusi, tad neies uz pasākumu, piemēram. Man vēl neizdodas.
Ja es jūtos nogurusi, bet zinu, ka kāds mani gaida, es iešu.
Domāšu par to, kā jutīsies tas otrs, jo es justos slikti. Bet vai man nav pateikuši nē? Ir! Es vēl neprotu novilkt to robežu. Vēl es gribētu iegūt lielāku pašapziņu. Es zinu, ka varu daudz izdarīt. Un man gribas uzvarēt. Ne jau visus, bet sevi.
