Rīga +23°C 
Izpildi testu
Receptes
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kā tad tur īsti ir – vai novecot ir labāk un veselīgāk vienam vai ģimenē?
Šeit ir vēl divi jautājumi. Viens ir par novecošanu vispār – novecošana mūsdienās kļuvusi par kaut ko tādu, kas vairs nav dabisks, kas mums ir jāmācās un ko varam izdarīt labāk vai sliktāk. Novecošana vairs nav mūsu dzīves daļa, bet tā mums jāapgūst. Otrs jautājums ir par vientulību, un tas nav saistīts tikai ar dzīves nogales posmu, bet vispār ar dzīvi un to, kā mēs mākam veidot un uzturēt attiecības. Sabiedrībā vecumam zināmā mērā ir piešķirta negatīva nozīme, tāpēc mēs no tā baidāmies un vecums kļūst vientulīgāks.
Bet runājot par novecošanu vienam vai ģimenē, tā ir lieta, ko mēs nevaram ieplānot. Ja skatāmies uz Latvijas demogrāfisko situāciju, redzam, ka vecuma grupā 65+ mums ir daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu. Arī laulību ilgums tagad ir nedaudz ilgāks par desmit gadiem, un tas viss atstāj ietekmi. Viens ir tas, ko mēs gribētu, un otrs – tas, kas patiešām ir. Kurš tad gribētu novecot vienatnē? Bet daudzi cilvēki to pieņem un iemācās ar to sadzīvot, daudzi to mēģina pieņemt un izbaudīt. Un ir daļa cilvēku, kas cīnās un mēģina vientulību dzīt projām. Pētījumi uzrāda interesantus līdzsvara meklējumus. Proti, no vienas puses, ģimene uzliek zināmus pienākumus, un tad arī novecošanas posmā cilvēks nevar dzīvot tā, kā grib. Daudzi sniedz bērnu apkalpošanas pakalpojumus – vecmammas tīra māju bērniem, pieskata mazbērnus, lai atvieglotu bērnu dzīvi. No otras puses, lielai daļai senioru Latvijā ideālais variants ir tas, ka pats var izvēlēties, kā veido attiecības ar ģimeni. Un vidusceļš parasti ir tāds, ka seniors iesaistās bērnu un mazbērnu dzīvē, bet viņam ir iespēja paturēt arī savu privāto telpu un uzturēt autonomiju, un viņš nav pilnībā atkarīgs no ģimenes. Tad ir jautājums, vai viņš ir ar ģimeni, ja dzīvo atsevišķi? Un tad kādā attālumā? Cik bieži viņš palīdz bērniem ar mājas darbiem un mazbērnu pieskatīšanu? Nonākot situācijā, kad autonomija vairs nav iespējama un kad kādam ir jāskatās, vai seniors aizgriež gāzi vai neatstāj katliņu vārīties, jo atmiņa vairs nevelk, ir jāpārvācas pie bērniem. Un tad autonomija lielā mērā ir iegrožota un ir grūti atrast savu privāto dzīves stūrīti. Tāpēc uz jautājumu, kā novecot ir labāk, nevar atbildēt. Labi ir tad, ja visas šīs lietas varam paši izvēlēties.
Lielākoties uzskata tā: ja noveco, dzīvojot ģimenē un esot kopā ar savējiem, tad cilvēkam ir fiziski vieglāk, viņš arī nejūtas tik vientuļš. Taču dažkārt arī ģimenē attiecības nebūt nav vienkāršas.
Jā, tāpēc tas nav viennozīmīgi un vajadzīgs ļoti smalks līdzsvars. Kad pazūd autonomija, ģimene reizēm kļūst par slogu pat gadījumos, kad visiem attiecības ir labas. Un tad pastāv risks attiecības sabojāt. Jāņem vērā, ka ne jau tikai ģimene cilvēkiem kliedē vientulību. Mums ir pētījums, analizējām arī starptautiskos pētījumus, un tajos parādījās, ka ikdienas komunikācija – aci pret aci ar cilvēkiem, nevis internetā – visbiežāk vecajiem ļaudīm, kas dzīvo vieni, notiek ar kaimiņiem un tikai tad seko ģimenes locekļi. Daudziem senioriem ģimene nav līdzās, tā pieejama tikai telefonā vai planšetē, ja bērni dzīvo ārzemēs, bet tas nenozīmē, ka cilvēks palicis pilnīgi viens. Ir daudz aktīvu cilvēku, kuri piedalās senioru biedrībās un klubos, viņi atrod vietas, kas ļauj dzīvot aktīvi un pilnvērtīgi un nejusties vientuļi. Tas, ka cilvēks dzīvo viens, nebūt nenozīmē, ka viņš ir pamests un nabadziņš. Tā lielā mērā ir izvēle, ko katrs dara.
Taču, kā zināms, cilvēki ir dažādi, un visiem nav ne šīs vēlmes, ne spējas iesaistīties senioru organizācijās.
Protams, ir cilvēki, kuri vēlas, lai viņus liek mierā. Mēs intervējām tādus seniorus, kas ir priecīgi par to, ka viņus neviens netraucē un liek mierā. Mēs esam dažādi, un mums ir dažādas vajadzības. Problēma rodas tad, ja ir plaisa starp vajadzībām un iespējām. Ja cilvēks dzīvo vientuļi, tālu laukos un neviena tuvumā nav, tad vientulība ir uzspiesta un grūti panesama. Bet kādreiz cilvēks pēc kā tāda ilgojas. Mums ir pētījumi senioru namos, kur cilvēki salikti pa diviem trim istabiņā, un daļa atzīst, ka ilgojas pēc zināmas vientulības, savas vietas un telpas, bet viņam tās nav. Mana kolēģe, kas prezentēja šo pētījumu, strādāja veco ļaužu namā, kur bija izdomāts, cik jauki būtu, ja cilvēki varētu rosīties dobītēs un audzēt puķes. Viņi dobes uztaisīja, bet neviens negāja. Jo pansionātā to darīt ir pilnīgi citādi nekā mājās, savā dārzā. Tā ir ļoti smalka lieta. Īpaši vecumā, kad cilvēka raksturs ir nostiprinājies, viņš vairs nav tik atvērts jaunām lietām un pārmaiņām – visiem tas nav iespējams. Un ir seniori, kas 90+ gados apgūst tehnoloģijas un interesējas par jaunām lietām. Līdz ar to tas ir ļoti dažādi.
Saprotams, ka vecums uzliek fiziskos ierobežojumus, un cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka vairs nav tik daudz spēka. Arī publiskie pakalpojumi nereti ierobežo cilvēkus, piemēram, seniors nevar normāli iekāpt vilcienā vai neprot izmantot digitālos pakalpojumus, kas tagad ir visur. Cilvēkam nav jājūtas nelāgi tāpēc, ka viņš nespēj apgūt tehnoloģijas vai nevēlas lietot debetkarti. Tāpēc cilvēkiem, īpaši gados vecākiem, jābūt saglabātām alternatīvām, lai viņi varētu dzīvot cieņpilnu dzīvi.
Ko darīt, ja seniors ir viens, uz pansionātu doties negrib, bet par sevi īsti parūpēties arī nevar? Ja nu pēkšņi viņu skars insults vai citas veselības problēmas un piezvanīt palīdzībai viņš pats nespēs?
Tas nav stāsts par vientulību, bet par autonomiju un ķermeņa spējām. Tad ir jāizmanto pašvaldības piedāvātie pakalpojumi, jāorganizē pakalpojums mājās, kas palīdz autonomiju uzturēt ilgāk. Tas ir daudz lētāk nekā cilvēku pārvietot uz sociālās aprūpes centru. Tāpat var sarunāt ar kaimiņiem, ka viņi ik pa laikam apskatās un viens otru pieskata. Rietumu valstīs tam ir elementārs risinājums – drošības poga, arī Latvijā tāda ir. Ja cilvēks noteiktā laikā pogu nenospiež, viņam piezvana. Ja viņš vienkārši aizmirsis, viss kārtībā, ja neatbild – kāds brauc skatīties. Tas atkal ir daudz lētāk nekā cilvēku ielikt iestādē pastāvīgā uzraudzībā. Nevienam nav jādzīvo bailēs, ka kaut kas varētu notikt. Tā ka tas nav šķērslis vai slogs, ka tagad esi vecs un viens. Galu galā, dažādas nelaimes var notikt ar cilvēku jebkurā vecumā.
Uzskata, ka mūsdienās lielākā problēma senioriem ir vientulība.
Domāju, ka tas nav saistīts tikai ar vecumu. Patiesībā arī jauniešiem ir diezgan liela vientulība pretēji tam, kādus mēs iztēlojamies jaunības gadus. Daļa cilvēku ir vientuļnieki, un viņi tādi ir bijuši visu mūžu. Tas ir atkarīgs gan no rakstura, gan dzīves pieredzes. Ja cilvēks ir introverts, viņam bijis grūtāk atrast draugus, un, ja vēl šie draugi pamazām aiziet, ir ārkārtīgi smagi. Bet cita risinājuma nav kā vienīgi mēģināt spiest sevi iet ārā, un iespēju ir daudz – pulciņi, pasākumi, senioru kopienas. Cilvēki nereti saka, ka vecumā pazūd vēlme kaut ko darīt, un tad gan ir sliktāk. Taču arī tad paliek kaimiņi – neko nemaksā katru dienu sasveicināties, parunāties, pieskatīt citam citu. Agrāk tā bija ģimene, kas cilvēku vairāk pieskatīja, tagad mēģinām veidot attiecības plašāk un lēnām virzāmies uz kopienas dzīvi. Daudziem attiecības ar kaimiņiem ir pārtrūkušas, un bieži cilvēki pat nezina, kas viņiem dzīvo blakus durvīs. Bet to var mainīt, un tas pamazām mainās. Tas attiecas ne tikai uz senioriem, bet visiem, jo labas attiecības ar citiem cilvēkiem uzlabo dzīves kvalitāti visos vecumos.
Bieži senioriem iesaka arī uzturēt labas attiecības ar draugiem, bet realitāte ir tāda, ka draugi nomirst, citiem ir veselības problēmas vai jākopj laulātais ar smagu slimību. Arī draugi kļuvuši veci un nespējīgi, un bieži ir tā, ka pats netiec ārā no mājas, arī draugs netiek, un tad nevar satikties un draudzēties. Tad atkal svarīga ir vietējā kopiena, kas palīdz tikt ārā, un bieži tie ir kaimiņi, kas ir pieejamākais resurss, kā arī pašvaldību pakalpojumi, ko var gudri organizēt. Vēl arī digitālās iespējas – pie drauga netiec, bet ir telefons, un arī saruna var mazināt vientulības sajūtu.
Kā jums šķiet, kā jūtas seniori Latvijā?
Seniori ir ārkārtīgi dažādi – ir tādi, kas raksta projektus un organizē pasākumus, un tādi, kas kaut kādu iemeslu dēļ jūtas atstumti un nejūtas pietiekami labi. Taču atkal – tas ir līdzīgi kā jebkurā vecumā. Kādreiz vienkārši ir jāpieliek pūles un pašiem arī jāpārkāpj pāri kādām lietām, kas agrāk nebija aktuālas, bet tagad jādara. Daudzi seniori ir samierinājušies, ka bērni ir projām un komunikācija lielākoties notiek digitāli, – daļa senioru veiksmīgi pārgājuši uz šo komunikāciju, telefonā spēlē spēlītes un tādā veidā mēģina risināt, kā mana kolēģe teica, eksistenciālo garlaicību. Ja vientulība rada garlaicību, tas ir vientulības negatīvais aspekts. Bet, kā zinām, mēs varam garlaikoties, arī esot kopā ar citiem cilvēkiem, – katrs būs sēdējis bezjēdzīgi garlaicīgā sapulcē. Dzīve nav vienkārša, un šādas problēmas skar ne tikai seniorus, bet cilvēkus jebkurā vecumā.
