Rīga +9°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Viņa ļoti gribēja, lai uzklausu viņas kritiku, taču savu viedokli atklāšot nevis tagad uzreiz pa telefonu, bet gan nākamreiz, kad tiksimies – klātienē. Jutos nepatīkami ne tāpēc, ka viņai nebija sakāms kas labs, bet tāpēc, ka nu bija jāgaida kaut kas slikts. Tomēr nākamajā reizē, kad tikāmies, viņa savas domas nepastāstīja, un es arī neuzprasījos, ar prieku turpināju baudīt apkārtējo pozitīvās atsauksmes par paveikto.
«Tu nemāki uzklausīt kritiku!» viņa secināja pēc pāris gadiem, kādā pavisam skaistā dienā pēkšņi atgādinot par mūsu nekad nenotikušo sarunu, no kuras es, izrādās, esot vairījusies… Precīzāk – nebiju mudinājusi viņu izteikties par šo tēmu. Tajā brīdī – teikšu atklāti – paliku vaļā muti, jo kritika bija ieguvusi pavisam jaunu seju, tā mani bija iemetusi tajā kritizēšanas līmenī, kurā tiek izteikta kritika par to, ka ignorēju kritiku.
Esmu satikusi dažādus kritizētājus.
Vieni kritizē, jo vēl tev labu.
Vieni kritizē, jo tad paši jūtas labāk.
Vieni uzsver, ka grib tikai pateikt savas domas.
Vieni domā, ka zina labāk par citiem.
Vieni jūtas kompetenti ikvienā jomā.
Vieni uzskata, ka viņu viedoklis ir pareizs.
Vieni ikvienā labā lietā ierauga trūkumus.
Vieni uzskata, ka bez kritikas tu nevarēsi augt.
Vieni ir pārliecināti, ka cilvēkus nevajag slavēt, jo tad viņi cels degunu debesīs, bet kritika ir vitāli nepieciešama, lai nolaistos uz zemes.
Vieni norāda, ka citi ausīs lies medu, bet viņi vienmēr pateiks visu, kā ir.
Vieni domā, ka par labo nav jārunā, bet sliktais jāizceļ vienmēr.
Šo sarakstu varētu turpināt… Zem kritizēšanas plīvura var būt paslēpusies arī skaudība, dusmas, aizvainojums un daudz kas cits. Arī es pati kādreiz esmu mētājusies ar kritizējošām frāzēm. Jo esmu jutusies zinoša. Jo esmu gribējusi paspīdēt. Jo… Vai tad vienmēr vajag iemeslu?! Pirmajā brīdī liekas, ka nav nekā vieglāka, kā otru nokritizēt. Ķeries tikai klāt, saki visu, kas uz mēles, un starp zobiem sasmalcini jebko, kas pagadās ceļā. Izbradā tā, ka pēc tevis vairs zāle neaug!
Taču, ja vēl kādreiz vēlies šai vietā atgriezties un satikt otru, tad īstenībā nav nekā grūtāka, kā otru nokritizēt. Pateikt precīzi, ko domā, īstajā brīdī īstajā vietā un vienlaikus nepateikt par daudz. Turklāt pateikt tā, lai otrs sadzirdētu, nevis dusmās aizcirstu durvis vai dienām mocītos ar bezmiegu. Ko tur liegties – visiem mums jutīga dvēsele!
Man pašai visgrūtāk ir kritizēt otra cilvēka radītu darbu. Jo, pirmkārt, man neprasās to darīt. Otrkārt, es ļoti novērtēju, ka cilvēks ir kaut ko radījis, tukšā vietā uzbūris veselu pasauli. Treškārt, uzskatu, ka cilvēks tajā brīdī ir darījis labāko, ko viņš varēja izdarīt. Un, ja labāk viņš tobrīd nevarēja, kāpēc gan man būtu jābūt tai, kura viņam to iebāž acīs?
Tā kā nekad savā pieredzē neesmu redzējusi nevienu priecīgu nokritizētu cilvēku, pieņemu, ka arī pēc manas kritikas viņš kļūs bēdīgs. Paralēli vēl man iešaujas prātā vairākas domas… Vai viņš kaut ko iegūs no manas kritikas? Vai mainīs savas domas, attieksmi, rīcību un turpmāk darīs citādi? Vai man vispār ir tiesības kaut ko teikt? Un vai man maz ir taisnība? Tik daudz jautājumu…
Bet arī tie vēl nav visi. Kā neaizvainot? Kā neiznīcināt? Vai piedomājam, lai sarunas karstumā neaizmirstu maģisko vārdiņu manuprāt, vai arī bliežam pa otra vārīgajām vietām, vicinot savu taisnības karogu? Vai ievērojam hamburgera principa ieteikumus – sākt ar pozitīvo, pateikt negatīvo (es drīzāk teiktu – paanalizēt no sava skatpunkta) un beigt uz pozitīvas nots? Vai arī uzskatām, ka tā ir laika šķiešana un nevajadzīga tolerance?
Nevienam jau nav aizliegts teikt otram visu, kas uz mēles, – arī dzēlīgas piezīmes, indīgus vārdus, nelūgtus padomus, nepārdomātu kritiku. Bet tad arī nevajag brīnīties, ka cilvēki pazūd no tavas dzīves… Manuprāt, nevienam nav viegli uzklausīt kritiku, taču mēs visi dzīves laikā mācāmies pieņemt arī neglaimojošus viedokļus. Es pati esmu saņēmusi arī ļoti labi pasniegtu kritiku. Tā bijusi pārdomāta un nav bijusi aizvainojoša, pēc tam nav bijis jāpārdzīvo mēnešiem ilgi, un varbūt tāpēc tā vienmēr tikusi uzklausīta, sadzirdēta un kāda pat likta aiz auss…
Ar šo tekstu es nolēmu paust savu kritisko nostāju mūsu komunikācijas prasmēs, un tāpēc uzskatīsim, ka neesmu labāka par citiem kritizētājiem. Bet es jau arī vēl tikai mācos nekritizēt vai vismaz izdarīt to pietiekami taktiski.
