Rīga +17°C 
Izpildi testu
Receptes
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai arī čīkstētājs šķiet nevarīgs, dzīves apdalīts un vārgs, tā gluži nav – tādējādi izpaužas arī agresija. Tie, kam spēka un enerģijas ir gana, pieprasa, izcīna, kliedz, sit logus un līdzcilvēkus. Aiz čīkstētāja žēlabām arī slēpjas neapmierinātība, dusmas, aizvainojums, tikai viņam trūkst enerģijas, lai ietu un rīkotos, ņemtu to, kas, pēc viņa domām, pienākas. Čīkstētājus var saukt par enerģētiskajiem vampīriem – tā ir pasīvās agresijas forma, proti, vampīrs enerģiju sūc lēnītēm, ar čīkstēšanu, nevis uzbrūkot un paņemot ar varu. Pasīvais jau arī tā gribētu, bet nevar, jo trūkst spēka. Vienīgais enerģijas iegūšanas veids, ko pieprot čīkstētājs, ir nemitīga signālu sūtīšana – man ir slikti, man dara pāri… Ja kāds atsaucas, mērķis ir sasniegts – kāds pamanīja, pievērsa uzmanību.
Kur tādi rodas?
Dažādas teorijas sniedz dažādus skaidrojumus. Piemēram, Zigmunds Freids uzskata, ka čīkstētājs nāk no bērnības, pirmajiem trim dzīves gadiem. Pat pieaudzis viņš vēl aizvien turpina būt bērns, kas netiek sadzirdēts un kam netiek pievērsta uzmanība. Mazs bērns savas vajadzības piesaka ar raudāšanu un kliegšanu, jo ir atkarīgs no vecākiem. No tā, cik ātri vecāki apmierinās bērna vajadzības, atkarīgs arī tas, cik ātri viņš apklusīs. Ir vecāki, kuri mazulim neliek gaidīt uz ēdienu, uzmanību, rotaļām. Citi vecāki saka: «Nekas, nekas, lai pačīkst, nedrīkst bērnu izlutināt!» Bija laiki, kad progresīvās audzināšanas metodes stingri noteica bērnu barot tikai noteiktos laikos, pēc grafika. Bērni bļāva, mātes cietās, bet, ja doktors Spoks un vietējais pediatrs tā bija teicis, tad tam arī nelokāmi vajadzēja sekot. Un tad nu līdz ar mātes pienu mazulis iezīda vērtīgu atziņu un vadmotīvu visai tālākajai dzīvei: kaut ko panākt var tikai ar nemitīgu raudāšanu un dīkšanu. Tas strādā.
Arī čīkstētāji atšķiras
Ir čīkstētāji, kuri čīkst par visu un nemitīgi. Viņiem nekad un nekas nav pietiekami labs. Valsts slikta, visi zog. Veikalā rinda pārāk gara, pārdevēja neuzsmaidīja vai, tieši otrādi, pasveicināja un pasmaidīja. Darba pārāk daudz, naudas pārāk maz. Vasarā karsti, ziemā auksti. Īsta bēdu ieleja! Varbūt tāds ir kāds kolēģis, varbūt tā ir mamma, kurai vakara telefonsarunas paredzētas tieši šādiem vēstījumiem, vai dzīvesbiedrs, kurš cieš no tā, ka līdzcilvēki viņu pienācīgi nenovērtē, tāpēc viņam dzīvē neveicas, kaut arī viņš taču ir pats labākais un gudrākais. Jebkurā gadījumā ir grūti sadzīvot ar šādiem cilvēkiem, jo viņiem enerģija nepieciešama nemitīgi, bet tu esi avots, no kā to smelt un smelt.
Ir gadījuma čīkstētāji. Mums visiem reizēm trūkst enerģijas, resursu, padoma, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā. Un tad vairāk par visu nepieciešams, lai kāds uzklausa un ļauj sajust, ka neesi viens un rīts gudrāks par vakaru. Tikai tāds sīkums kā apskāviens, paturēšana azotē un mierinājums – un cilvēks jūtas nomierinājies, atspirdzis un tālāk jau spēj rīkoties pats.
Ir arī slēptie čīkstētāji. Gribētu žēloties, bet lepnuma dēļ to nedara. Arī viņos ir agresija, turklāt pat vairāk nekā citos čīkstētājos, tikai šajā gadījumā tā tiek vērsta nevis uz ārpusi, citiem cilvēkiem, bet uz iekšpusi, uz sevi. Klusētājs jau bērnībā ir samierinājies un sapratis, ka ar raudāšanu neko panākt nevar. Ja viņam netiek dots, viņam nepienākas, jo ir pārāk slikts. Arī pieaudzis šāds cilvēks nelūdz un nepieņem palīdzību. Rodas iespaids, ka šāds cilvēks ir stiprs, lepns, nereti pat apbrīnas vērts. Taču patiesība ir traģiska. Atsakoties no sadarbības, palīdzības, šis cilvēks tādējādi sevi soda. Čīkstētājs krīt uz nerviem visiem, tomēr savu enerģijas devu dabū un izdzīvo, savukārt lepnais klusētājs var arī neizdzīvot. Aizveroties pasaulei, viņš sevi soda ar augstāko soda mēru. Līdz pat letālam iznākumam – pašnāvībai.
Uzklausīt vai ignorēt?
Situācija Nr. 1 – kā cimds ar roku
Pieņemsim, ka kabinetā strādā divi – viens ir čīkstētājs, bet otrs – donors. Donors pacietīgi uzklausa sūrošanos, piekrītoši māj ar galvu, piebalso, pažēlo. Ieguvēji ir abi – čīkstētājs saņem savu ikdienišķo devu, bet donors sirds dziļumos var justies novērtēts, vajadzīgs. Viņš sevi var apliecināt kā labs un iejūtīgs cilvēks, kuram nav vienaldzīgas citu problēmas. Ja šāds attiecību modelis apmierina abas puses, uzspiest citu risinājumu nav jēgas un vajadzības.
Situācija Nr. 2 – kurš aizies pirmais?
Ja kopā strādā čīkstētājs un cilvēks, kas nav gatavs uzklausīt hroniskus negāciju izvirdumus, attiecības neveidosies tik harmoniskas un patīkamas. Ja klausītājs vairs neklausās un nereaģē uz žēlabām, čīkstētājs, nedabūjis savu enerģijas porciju, ātri vien meklēs citas iespējas, kur to dabūt. Viņš jutīsies neapmierināts, dusmīgs par neiejūtīgo kolēģi un, iespējams, pats aizies. Visticamāk, viņš pažēlosies puspasaulei, cik netaktiski un vienaldzīgi cilvēki dzīvo blakus, bet neko darīt – atrasties blakus kurlam kolēģim vairs nebūs izdevīgi. Taču gadās, ka, nevarēdams izturēt rūgumpodu, ātrāk aiziet otrais. Ja šāda situācija ir iespējama – kāpēc ne? Arī fiziska attālināšanās ir risinājums.
Situācija Nr. 3 – racionāla pieeja
Mēdz gadīties tā, ka čīkstētājs sastopas ar veselīgi un racionāli domājošu cilvēku. Tādu, kas nevēlas klausīties žēlošanos un uzņemties atbildību par nabadziņu, bet raida bumbu atpakaļ viņa laukuma pusē. Viņa piedāvājums ir – ja tu uzņemies atbildību, es tev varu palīdzēt, bet, ja to nevēlies, izbeidz čīkstēt! Tomēr visbiežāk racionāli piedāvājumi un risinājumi nav tas, ko čīkstētājs vēlas saņemt. Katram saprātīgam argumentam pretī viņam ir vairāki emocionāli: «Jā, bet…», «Es jau labprāt, bet viņi…» Galvenā vajadzība – prasība pēc uzmanības un enerģijas – tā arī netiek apmierināta, tāpēc arī šajā gadījumā čīkstētājs sadusmojas, apvainojas un galu galā meklē citu upuri.
Situācija Nr. 4 – aci pret aci, zobu pret zobu
Šāda situācija veidojas, ja klausītājs nevēlas ne klausīties, ne dot padomus, bet sāk dusmoties un pārmest čīkstētājam. Tā jau ir atklāta agresija, kur apmierināts var būt tikai tas, kurš to izpaudis. Bet, tā kā čīkstētājs nav klaji agresīvs, viņam atliek vien sadusmoties un apvainoties, jo kārtējo reizi viņš ir palicis bešā.
Ja čīkstētājs ir ģimenes loceklis
To paciest un pārdzīvot ir diezgan smagi, ja vien šī situācija nav zemapziņas pasūtījums. Proti, darbavietā kolēģus mēs neizvēlamies, bet dzīvesbiedru gan. Tāpēc šādi partneri viens otram ir nepieciešami, lai realizētu savas zemapziņas programmas. Lūk, reāla situācija – vīrs, mūžīgais neveiksminieks, ko sāk, tas neizdodas, jo kāds ierieba, izjauca, nesaprata, arī kolektīvs slikts… Sieva šādā situācijā velk, stumj, noglauda galvu, jūt līdzi, reizi pa reizei gan pasūkstās un teic: «Ko gan viņš bez manis iesāktu, aizietu vēl postā!» Kurš gan no laba prāta kaut ko tādu izvēlētos? Bet tā sieva var realizēt kādu savu slēptu, neapzinātu vajadzību – būt noderīgai, stiprai, kontrolēt situāciju, uzņemties vadību. Ja viņa šo situāciju apzinātos, mainītu, tad ģimene izjuktu, jo ne viņai tāds vīrs būtu vairs vajadzīgs, ne vīram tāda sieva.
Attiecībās ar vecākiem arī ne viss norisinās ideāli un patīkami. Pavisam parasta situācija – vakarā (un labi, ja vakarā, nevis darba laikā) piezvana mamma (tēvi parasti nezvana). Sākas parastais vakara seanss – meita spiesta noklausīties, cik viss ir slikti. Meita klausās un kļūst aizvien īgnāka, bet zina, ka ar mammu nav vērts strīdēties. Normāli būtu, ja bērns saņemtu enerģiju no saviem vecākiem, kaut arī sen jau pieaudzis vai pusmūžā. Tāpēc šāds attiecību modelis ir bīstams un jāpārtrauc.
Ja atklāj čīkstētāju sevī
Šad un tad gadās katram. Neveiksmīga diena, nozaga maku, izplēnēja cerība, neizdevās plānotais… Patiesībā tu saproti, ka ar čīkstēšanu neko nevar mainīt un vajadzīgs vienkārši kāds, pret ko atbalstīties šajā brīdī. Ja tā, – vai tad nav vienkāršāk palūgt, lai tevi samīļo? Tieši un vienkārši, bez čīkstēšanas. Ir vēl viens paņēmiens, bet tad gan būs kārtīgi jāpastrādā kopā ar psihoterapeitu, jo likt lietā dabisku aizsargmehānismu – humora izjūtu – spēj retais. Humors, situācijas uztveršana no smieklīgās un paradoksālās puses lieliski saglabā enerģiju.
Akūtas čīkstēšanas gadījumā ļoti labi palīdz enerģija, kuru var saņemt no dabas. Taču hroniskam čīkstētājam tā nederēs. Viņam ieteikums pasildīties saulītē būs līdzvērtīgs apvainojumam. Viņam nepieciešama cita enerģija, ne tik smalka un tīra kā dabas sniegtā.
Hroniskam čīkstētājam vispār nav daudz izdzīvošanas variantu – vai nu enerģijas donors, vai, ja tāda nav, krīze. Tāda pamatīga, līdz pašai apakšai. Un tad ir divas iespējas – mainīties un celties uz augšu vai palikt apakšā bez resursiem, klaji agresīvam, ar sagrautu dzīvi un slimībām perspektīvā.
