Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Mēdz teikt, ka mīlestība ir dzīves centrs.
– Es teiktu, ka dzīves centrā ir četras psiholoģiskās pamatvajadzības un spēja vai nespēja tās apmierināt.
– Un mīlestība nav pamatvajadzība?
– Nē, bet, iespējams, caur mīlestību daļu no tām var apmierināt. Tātad – viens – cilvēkam ir vajadzība pēc pašvērtējuma. Ja tevi mīlestībā spoguļo, saka, ka esi mīlestības vērta, tad, protams, šo vajadzību apmierināt ir vieglāk. Bet tas nav vienīgais ceļš. Divi – vajadzība pēc piesaistes. Tikai jāņem vērā, ka medaļas otra puse ir autonomija. Tātad: būt gan kopā, gan – pašam ar sevi. Trīs – vajadzība pēc kontroles un orientācijas. Tas, ka varu ietekmēt, pārskatīt un vadīt notikumus savā dzīvē, – veselīgās partnerattiecībās tas ir pašsaprotami. Un četri – vajadzība pēc baudas jeb izvairīšanās no sāpēm. Te viss laikam skaidrs.
– Dziesmas, grāmatas, filmas – par mīlestību vien.
– Tajās par mīlestību lielākoties runā caur ciešanām. Bet mīlestība nav ciešanas. Ir cilvēki, kam šīs tēmas ir saslēgušās viņu traumatiskās bērnības dēļ, tāpēc arī pieauguši viņi meklē šādas attiecības. Terapijā nodala, kas ir mīlestība, kura dara labu, bet kas ir izjūtas, kuras alksti piedzīvot, jo tās ir vienīgās, ko pazīsti. Visdrīzāk tās ir lielas jūtas, bet nav mīlestība.
– Zinu foršus vīriešus un sievietes, kam tomēr neizdodas satikt mīlestību, un viņi tā dēļ ļoti cieš.
– Daudzi ilgstoši meklē attiecības un piedzīvo iztukšojošas izjūtas, jo tas neizdodas. Mūsdienās, no vienas puses, iepazīties ir vienkāršāk nekā jebkad, bet – var arī traumēties un izdegt.
– Kā sevi no tā pasargāt?
– Ir svarīgi saprast, kāpēc es gribu attiecības un kā sevi tajās iztēlojos. Reizēm dzīve ir tik intensīva, ka tajā nav vietas citam cilvēkam. Pa kuru laiku tu kopsi attiecības? Kad tās vispār notiks? Bieži jautāju klientēm, ko viņas īsti vēlas. Jo virzīties karjerā, mācīties, pilnveidoties ir labi. Tomēr teikt, ka vienlaikus ļoti pietrūkst attiecību, īpaši ar to domājot ģimenes veidošanu, – tas nav īsti godīgi pret sevi. Varbūt tavs patiesais lēmums šobrīd ir būt tieši karjerā. Un tā drīkst būt. Iepazīšanās vietu mūsdienās ir daudz – ja netīk interneta vietnes, esmu dzirdējusi par grupu randiņiem, pastaigu tinderiem. Bet, pirms turp dodies, vispirms ir jāsaprot, kādu iztēlojies savu nākotnes partneri un kādas attiecības vēlies. To varētu salīdzināt ar kleitas iegādi. Ja nezini, kādam nolūkam tā būs – ikdienai, svētkiem, vasarai, ziemai –, vari stundām pavadīt veikalā un, visticamāk, beigās iznāksi nikna un bez kleitas, kaut gan tur to ir simtiem un tev lieliski derētu vismaz dažas no tām.
– Partneris tomēr nav kleita. Sievietes mēdz veidot garus sarakstus, kādu vīrieti vēlas sastapt. Bet visu paredzēt nav iespējams!
– Runa nav par manifestēšanu. Bet – vai to, ko iztēlojies, tu spēsi iznest? Mēdz gadīties, ka, nonākot aci pret aci ar perfekto, izsapņoto vīrieti, sieviete iekrīt mazvērtības krīzē, nespēj paskatīties uz viņu, kur nu vēl sākt runāt. Tāpēc iesaku domāt, nevis kā viņš izskatīsies, ko darīs un cik pelnīs, drīzāk – kā es ar šo cilvēku gribu justies.
Jautājums, ko cilvēki bieži sev neuzdod, – vai es izturētu, ja kāds uz mani tā pa īstam paskatītos? Bez drošības kārtām, ko šobrīd esmu uzvilkusi.
Mēs visi mēģinām sevi parādīt no, mūsuprāt, pozitīvās puses – darīšu tā, jo tas viņam varētu patikt. Bet cik ilgi tā var izturēt? Un – vai tā vispār esmu es? Bieži vien ne. Piemēram, interneta iepazīšanās vietnē ir perfekta – ar profesionālu grimu, apstrādāta – profila bilde, kurā izskatos tā, ka uz ielas mani neviens nepazīs. Tad ir jautājums – kāpēc es neizvēlos ielikt reālāku foto? Tā atkristu daudz pārdzīvojumu, jo nebūtu jāuztraucas, vai, klātienē satiekot cilvēku, viņam patikšu. Un pieaug iespējamība, ka es varētu satikt sakarīgāku vīrieti, kuram nav ideju, ka sievietei jāizskatās tik nogludinātai.
Minētā pamatā ir bailes, vai mani kāds var iemīlēt tādu, kāda esmu, bez visiem slāņiem, aizsardzībām. Parādīt sevi šādu ir bailīgi, jo īsto cilvēku var sāpīgi ievainot. Bet mīlestību var satikt tikai tad, ja atzīst savu ievainojamību, pirmkārt, pats sev un arī otram cilvēkam.
– Daudzas šajā brīdī aizver durvis, sakot – esmu ievainota tik bieži, ka vēl vienu reizi neizturēšu.
– Bet aizvērtās durvis labi pasargā gan no ievainojumiem, gan iespējamām labām attiecībām. Tas ir lēmums uzticēties sev, ka tomēr varu kādus ievainojumus izturēt. Jo atklātāk es iešu šajā situācijā, jo lielāka ir iespēja satikt cilvēku, kurš atsauksies uz manu patieso es, nevis tos, kuri reaģē uz maniem virsējiem slāņiem.
– Man šķiet, reizēm sievietes baidās atzīt, ka vēlas attiecības, un kautrējas iepazīšanās vietnēs likt īsto vārdu. Es pati esmu dzirdējusi izsmējīgus komentārus: «Kam tev vīrieti? Esi pašpietiekama!» Bet man tiešām patīk būt attiecībās, dalīt un kopā piedzīvot dzīvi visā tās spektrā.
– Būt attiecībās ir vajadzība pēc piesaistes, kas ir visiem cilvēkiem, tajā nav nekā nenormāla. Aiz kritiskajiem vai izsmējīgajiem apgalvojumiem stāv sāpīgas šo cilvēku pieredzes. Te mēs atkal nonākam pie bailēm, kam jāieskatās acīs. Un vislabāk to darīt mierīgi, kopā ar kādu, kas palīdz tās sadziedēt. Jo bailes mūs sargā, tomēr tās ir arī ļoti slikts padomdevējs.
– Tu zini, kas ir goustošana? Kad cilvēks kā spoks bez brīdinājuma pazūd. Tik riebīgi! Citi gan saka – tādi ir online iepazīšanās spēles noteikumi, nevajag ņemt pie sirds.
– Ja iepazīšanās vietnēs uzturas ilgstoši – un daži tur tiešām ir gadiem –, cilvēki mēdz notrulināties un sāk izturēties pavirši pret citiem.
Vācijas pētnieki raksta, ka, ilgstoši uzturoties iepazīšanās platformās, cilvēki iegūst izdegšanai līdzīgus simptomus.
Tajā ir liela bīstamība, jo – kad tad uzaudzēto biezo ādu metīšu nost, mainīšos un sākšu izturēties pret apkārtējiem uzmanīgi?
– Šobrīd mani vairāk interesē sieviete, kura nesaprot, kur izčibēja sarunu biedrs vai – kāpēc es jau pusstundu sēžu kafejnīcā viena un uz ziņām man neatbild?
– Jautājums, kā šī sieviete izturas pret sevi. Ir grūti pazemot kādu ar pašcieņu. Ja viņa domā par sevi labi un izturas ar laipnību, iecietību, visdrīzāk šādā situācijā nodomās: cik nepieklājīgs cilvēks! Iespējams, sadusmosies un teiks, ka pret viņu tā izturēties nedrīkst. Bet viņa nesāks paššaustīšanu – ārprāts, esmu slikta vai nesmuka, tāpēc viņš mani neizvēlējās!
Tiklīdz sāku domāt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, es riskēju iestrēgt apburtajā lokā: domas, ka nevienam neesmu vajadzīga, paaugstina stresa hormonu līmeni, rezultātā jūtos apdraudēta un gatavojos aizsardzībai, esmu saspringta un pārņemta ar šīm šausmām. Šādā hormonāli noteiktā stāvoklī viss, ko dara citi, šķiet kā uzbrukums, un tad var gadīties pārspīlēt un piedēvēt otram nodomus, kuru viņam nav. Savukārt tas tikai nostiprina pārliecību, ka neviens mani nevēlas un ka es neesmu nekā vērta.
Ieteiktu domāt drīzāk tā: žēl, ka viņš ir tik bailīgs vai sāpināts, bet ne jau man ir jābūt empātiskai pret viņu, jo tādējādi es zaudēšu empātiju pret sevi. Visticamāk: ja cilvēks pat nevar uzrakstīt – piedod, atceļam! –, viņam ir problēmas veidot attiecības. Neviens nav tik aizņemts, lai nevarētu uzrakstīt vienu teikumu. Bet galvenais – neizdarīt aplamus secinājumus par sevi!
– Un nenospriest, ka visi ir tādi.
– Jā, arī nesākt atriebties citiem. Kad kāds tomēr atnāk uz randiņu, neuzgāzt viņam virsū dusmas, ko iepriekšējie desmit ir izraisījuši.
Mēs runājām par bailēm, bet, redzi, svarīgas ir arī sāpes. Ir būtiski saprast, kas tās rada. Ja godīgi neatbildi, kas un kāpēc tev sāp, tu nevari nonākt līdz cēlonim. Un šīs sāpes neslēpjas aiz vīriešu, kas tevi ir uzmetuši vai sāpinājuši, segvārdiem tinderī vai citā iepazīšanās vietnē. Tās ir no citiem, daudz senākiem laikiem. Un, kamēr tajās neieskatās, ne ar vienu citu attiecības nevar sanākt.
Šo apburto loku var lauzt līdzjūtība pret sevi. Ja es varu atzīt bailes un sāpes, tad varu arī sākt izrādīt līdzjūtību, ka manā dzīvē ir bijuši smagi pārdzīvojumi, – man bija vardarbīgs vīrs vai vecāki. Atzīt, ka sāpes joprojām ir manā ķermenī un ietekmē manu dzīvi, bet – es to nebiju pelnījusi. Ar līdzjūtību, nevis ar kritiku uz to paskatoties, organismā sāk veidoties oksitocīns – mīlestības un piesaistes hormons, es kļūstu draudzīgāka pret sevi un arī citiem, radu sajūtu, ka man var uzticēties, izstaroju mieru, drošību.
– Skaisti, bet arī tik grūti – iziet cauri sāpēm.
– Mēs bieži gribam atrast ceļu apkārt sāpēm. Bet tāda nav. Mēģinot tās noliegt, mēs tām dancojam apkārt. Tas nav viegli un nav patīkami, bet vienīgais ceļš ir caur sāpēm. Izejot tām cauri, vari vairāk būt pati, tik ļoti nebaidīties, attiecīgi nebūt agresīva ne pret sevi, ne citiem. Un tad, iespējams, vari satikt līdzīgu partneri, nevis turpināt būt šajā tirgū, piedzīvojot vienu pazemojumu pēc otra.
– Šī, man šķiet, ir klasika: sieviete vēlas attiecības, bet startā atlasa bezcerīgus tipāžus – precētos, uzdzīvotājus, tālu dzīvojošos.
– Tas ir par piesaistes stiliem, ko apgūstam ar savām pirmajām piesaistes personām, visbiežāk vecākiem. Tevis aprakstītais ir nedroši izvairīgais piesaistes stils. Gribu attiecības, bet vienlaikus man ir ļoti bail, līdz ar to neapzināti izvēlos tādas, kurās apriori ir iekļauta distance, jo tikai tik daudz tuvības es varu izturēt.
– Savulaik, izejot savus tindera lokus un redzot, kā to dara draudzenes, esmu aizdomājusies par iespēju došanu. Viens – par profila bildēm. Tādam parastam vīrietim labākajā gadījumā ir profesionāls foto no uzņēmuma mājaslapas un šis tas no sporta, ceļojumiem vai ballītēm. Man šķiet, var parunāties arī ar vīriešiem ar neperfektām bildēm. Otrs – aizejot uz pirmo tikšanos ar savu tagadējo vīru, viņam mugurā bija kaut kas tiešām nejēdzīgs. Bet – viņš bija labsirdīgs, asprātīgs, interesants, un, kad jutu, ka neaizvainošu, pateicu, ka, manuprāt, apģērba kombinācija nav veiksmīga. Pasmējāmies, ka viņam šī joma ir melna bilde, un viņš ar prieku nopirka zilus džinsus un baltu kreklu. Bet es taču varēju zaudēt iespēju izveidot labas attiecības, ja snobiski viņu norakstītu kā bezgaumīgu tipu! Un tad ir otrs stāsts par manu draudzeni (viņa lasīs un ceru, ka man piedos), kura ir teikusi, ka vēlētos attiecības, kur ne tikai viņa, bet arī par viņu rūpējas. Manuprāt, viņa nogrieza iespēju potenciāli labam partnerim, kurš uz randiņu bija atvedis piknika grozu ar siltu, saldu baltvīnu (mana draudzene ir smalka meitene un dzer izmeklētus sausos vīnus). Saprotu, ka ne tikai vīns pie vainas, nebija dzirksteles, bet – man bija žēl, ka viņa neaizgāja uz otro tikšanos, jo dzirksteles mēdz uzrasties arī vēlāk. Toties viņa aizgāja tikties ar vīriešiem, kas piedāvā neirozi, jo te ir, te pazūd. Prātoju par iespējām: varbūt dod iespēju pamazām iepatikties arī tam, kurš uzreiz neatbilst tavam klasifikatoram?
– Izklausās pēc padoma no sievietes, kas ir attiecībās un piedzīvo, ka viss nav visu laiku gludi un mierīgi. Minēji, ka draudzene vēlējās vīrieti, kurš prot rūpēties. Izklausās, ka viņa tādu satika, – viņš bija izdomājis, kur brauksim, paņēmis līdzi pikniku. Tikai visdrīzāk draudzenei ir redzamais pasūtījums un tad vēl ir arī slēptais. Sev godīgi ir jāatzīst abi divi. Iespējams, ka tie ir konfliktējoši, un tāpēc, kad kāds tiešām par tevi parūpējas, vairs nav interesanti.
– Tāpēc uz atkārtotu randiņu aizej ar psihopātu, kurš tev strauji apgriež smadzenes otrādi.
– Skaidrs, ka viņš neparūpēsies, bet viņš izraisa spēcīgas jūtas. Reizēm iemīlēšanās stadijā varam to sajaukt, jo iemīlēšanās ir vairāk ar bailēm saistīts process.
Tauriņi vēderā patiesībā ir bailes. Mēs ejam tuvībā ar nepazīstamu cilvēku.
Skaidrs, ka tas ir uztraucoši. Vienlaikus meklējam kaut ko pazīstamu. Ne jau tāpēc, lai sevi atkārtoti traumētu, bet lai beidzot sāpīgu pieredzi atrisinātu pozitīvi. Mūsu smadzenes atkal un atkal meklē tās pašas situācijas ar cerību, ka šoreiz mēs tās novedīsim līdz labākam rezultātam. Un tas, kurš tiešām parūpējās…
– Aizbrauc mājās viens.
– Jā, jo nav spēcīgo jūtu. Bet, tiekoties ar tiem, kas piedāvā satraukumu, mēs ceram, ka šoreiz tomēr būs citādi, stāsta beigas būs laimīgas un kompensēs visus iepriekšējos līdzīgo situāciju nelaimīgos finālus. Bet atkal: kādu partnerību tu gribi? Lai vīrietis visu laiku raisa emociju vētru? Cik ilgi tā var dzīvot? Visticamāk, tās būs attiecības, kas sevi ātri izsmels vai kļūs destruktīvas. Attiecībām ir jāieiet mierīgajā fāzē. Cilvēki tikai aptuveni divu gadu laikā pilnībā var izvērtēt, vai šis partneris viņam der.
– Divi gadi?!
– Tas ir iemesls, kāpēc tik daudz cilvēku šķiras pēc šī laika. Tikai tad tu beidzot noliec malā visus savus tēlus un sāc cīnīties arī par savām tiesībām un vajadzībām, un tik ļoti vairs nepiekāpies. Pa šiem diviem gadiem parādās ne tikai tas, kā mēs kopā izklaidējamies, bet arī – kā risinām krīzes. Svarīgākais ir saprast, ka attiecības vienmēr ir par jums abiem. Reizēm gribas visu saplānot, izdomāt pareizos soļus, aizmirstot, ka pretī būs otrs, kam arī ir jāpiedalās šajā dejā.
– Un viņam ir savi plāni, bailes.
– Vai viņš grib sievieti, lai dibinātu ģimeni, kurā būs bērni, vai sievieti, kura viņam ceļos līdzi pa pasauli? Cik ļoti es varēšu pielāgoties viņa vajadzībām, un cik viņš būs gatavs atsaukties manējām? Kā mēs to visu dabūsim līdzsvarā?
– Var gadīties, ka mums nesakrīt uzstādījumi, lai gan viņš ir brīnišķīgs cilvēks.
– Tā gan. Un šajā brīdī atkal – nepaņem visu atbildību sev!
– Vēl zinu, ka daudzas sevi nežēlīgi noraksta, jo kurš tad mani tādu – ar bērniem, resnu, vecu, nesaimniecisku – gribēs?
– Tie ir pašlimitējošie priekšstati – domas, kas traucē. Ir vērts tās papētīt un saprast, ka bieži tie ir ziepju burbuļi, nevis realitāte, jo mīlestību sastop un labas attiecības izveido cilvēki visdažādākajās dzīves situācijās.
– Klau, man gribas beigt ar cerību! Mīlestību taču ir iespējams satikt ikvienam, vai ne?
– Mēs to nevaram apsolīt. Bet mēs varam teikt, ka ir iespējams salīgt mieru ar savām vecajām sāpēm. Var dzīvot piepildītu un labu dzīvi arī bez partnera, ja tajā ir citas tuvas cilvēciskās attiecības, bet, kamēr mēs nebūsim salīguši ar savām vecajām sāpēm, dzīve nešķitīs forša.
