Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viss sākās no vēstuļu romāna
«Skrien tūkstošiem, bet tik veca kā es, iespējams, esmu vienīgā,» smejas Gunta Lebedoka. «Esmu orientieriste, un šajā sporta veidā var arī neskriet, bet, ja grib par citiem ātrāk sasniegt rezultātu, tad ir jāskrien. Ar orientēšanos nodarbojos jau 52 gadus – tieši tajā dienā, kad skrēju Vilku, palika 52 gadi, kopš es pirmo reizi paņēmu rokās karti.
Biju no tiem bērniem, kas sēdēja mājās un lasīja, un vienīgā sliktā atzīme man bija fizkultūrā. Pamatskolā fizkultūras skolotāja tāpat ielika četrinieku, jo bērnam tik labas atzīmes, neies jau bojāt liecību, bet vidusskolā mums trāpījās principiāla skolotāja, un pat to trijnieku vajadzēja nopelnīt. Bija 70. gadu sākums, kulta sporta veids Latvijā bija biatlons, un pie mums Cēsīs diezgan regulāri notika biatlona sacensības. Toreiz jau datoru nebija, rezultāti bija pašiem jārēķina. Tev bija lapiņa, ir starts un finišs, un tu fiksi rēķināji rezultātu. Un, tā kā man rēķināšana gāja ļoti veikli, tad toreizējā sporta skolas direktore mani paņēma palīgā tiesāt sacensības. Sekoja romantiska iepazīšanās ar vienu no biatlonistiem, kas izvērtās vēstuļu romānā, un laikam tas iespaids bija tik liels, ka es pamazām sāku skriet. Cēsu pusē tieši tolaik parādījās pirmās orientēšanās sacensības Meridiāns. Rīgā ir Magnēts, kas tagad notiek trīs pēcpusdienas katru nedēļu vasarā un divas dienas ziemā, kad jebkurš var aizbraukt uz mežu, saņemt karti un veikt distanci pēc saviem ieskatiem – īsāku vai garāku. Un tad, lūk, pēc Rīgas parauga vietējie puiši bija izdomājuši, ka tādas pat orientēšanās sacensības būs Cēsīs. 1972. gada 25. maijā aizgāju uz pirmo Meridiānu. Kā man tur gāja, kā negāja, tā cita lieta, bet šķita interesanti, jo tas tomēr vairāk par skriešanu ir prāta pasākums. Skriet var uztrenēties diezgan ātri, bet disciplinēt domāšanu ir sarežģītāk. Tālāko izšķīra augstskola – mani gribēja sūtīt uz Maskavas universitāti, jo man tiešām tā matemātika padevās, bet es to galīgi negribēju. Vēl varēju studēt valodas, bet tam galīgi neredzēju jēgu un aizgāju uz toreizēju Lauksaimniecības Akadēmiju, uz Mežsaimniecības fakultāti, jo tas šķita patriotiski un forši, varēs pēc tam atgriezties Cēsīs… Akadēmijā bija laba orientēšanās sekcija, labs treneris, un, pateicoties tikai tam, es nepametu studijas, jo diezgan ātri sapratu, ka to mežsaimniecību esmu pārāk romantizējusi. Biju viena no nedaudzajiem, kam bija izcilas atzīmes, bet tas arī bija visai banāla iemesla dēļ – ja kārtīgi mācies, nokārto sesijas, tad vari braukt un skriet, cik gribi, neviens tevi nerepresē. 1976. gadā jau biju kvalificējusies par sporta meistaru, taču tajā laikā varēji būt tik labs, cik vien biji, tāpat nekur tālāk netiki. Par ārzemēs vispār nerunāsim – karte laikam skaitījās slepens dokuments, un, nedod Dievs, ienaidnieks uzzinās, kādas stigas un ceļi vietējā mežiņā… Bet tad notika tiem laikiem gluži vai brīnums – 1979. gadā starp sporta klubu Daugava, kurā darbojos pēc studiju beigšanas, un Šveices strādnieku sporta savienību bija draudzība, un mēs, astoņi cilvēki, aizbraucām uz Šveici. Lieki piebilst – kad atbraucām atpakaļ, es te negribēju vairs dzīvot nevienu dienu. Tajā pašā laikā jāteic, ka orientēšanās padomju gados savā ziņā jau arī bija tāds disidentisks pasākums.»
Iepatikās arī bērniem
«1992. gadā Zviedrijā notika lielas orientēšanās sacensības O-ringen, kur cilvēki piedalās no vecuma, kad sākt iet, un līdz tam, kad beidz iet. Tajā gadā organizatori bija izdomājuši, ka tā būs laba mārketinga ideja – uzaicināt tūkstoti latviešu, tūkstoti lietuviešu un tūkstoti igauņu. Pašiem bija jāaizbrauc tikai līdz Stokholmas piepilsētai, viss pārējais bija bez maksas. Es īsti motivēta nebiju, bet man bija komandas biedrs, kurš teica – tev noteikti jābrauc! Un tad izdomāju – labi, ja varu paņemt līdzi vecāko meitu, kurai tobrīd bija 11 gadu, tad brauksim. Aizbraucām, un meitai iepatikās. Kad atgriezos mājās, sāku diezgan intensīvi orientēties, un izrādījās, ka arī vecākajam dēlam ir izteikts talants uz orientēšanos. Pavisam man ir četri bērni, un jāteic – tikai pa retam viņi nav braukuši man līdzi uz sacensībām. Dzīve tolaik jau mani bija aizvedusi uz Salaspili, bija pārmaiņu laiks, darbi pagaisa, dzīves situācija nebija tā jaukākā, un izdomāju, ka vienīgais, ko varētu darīt – mācīt skolā angļu valodu. Iestājos Latvijas Universitātē, pārkvalificējos un, kad vecākajam dēlam palika desmit gadu, sapratu – man jāiet atpakaļ uz Cēsīm, jo Salaspilī orientēties bija nereāli. Un, ja nav auto, ar ko braukt, tad tu nekur arī nevari aizbraukt.»
Stirnu bukā mani ievilināja
«Kad manai meitai Annai piedzima meitiņa, viņa teica – klausies, nav ko tērēt laiku ar svešiem bērniem. Lai gan darbs skolā man patika tīri labi, bija skaidrs – lai meita varētu atgriezties darbā, man vajadzēja pārcelties uz Rīgu pie viņas. Pārējie bērni jau bija pabeiguši vidusskolu, līdz ar to Cēsīs viņu dēļ palikt nevajadzēja. Tā nu pieskatīju Annas meitiņu, un tad, kad viņa sāka iet bērnudārzā, man parādījās vairāk brīva laika un atsāku braukt uz Magnētiem, tur sāku pārstāvēt Mārupes novadu un tiku pie komandas biedra, kurš mani aizvilināja uz Stirnu buku. Noskrēju pirmo distanci un sapratu, ka tas taku skrējiens man ļoti patīk. Lai gan saukt to par skriešanu ir mazliet smieklīgi, jo tur ir cilvēki, kas atšķirtībā no manis tiešām skrien. Bet gaisotne tur ir fantastiska, jo ir sajūta, ka tas ir visiem. Un skriet, protams, ir vieglāk, jo nav jāpieliek nekāda intelektuāla piepūle. Lai gan tieši orientējoties var vislabāk galvu iztīrīt – ja jāaizmirst problēmas, paņem karti un pārējais vairs neeksistē. Skrienot garu gabalu, domas tāpat pa galvu jaucas. Bet nu kā 2019. gadā iesāku piedalīties Stirnu bukā, tā neesmu izlaidusi tikpat kā nevienu skrējienu. Mans pirmais Vilks bija pirms pieciem gadiem, jo līdz tam skrēju Lūsi, kas parasti ir 30–35 kilometri gara distance. Tas nav nekas tāds, ko lēnā garā nevarētu nočunčināt. Taču man ļoti gribējās izmēģināt Vilku, vienu vienīgu reizi es taču varētu to izdarīt. Divas nedēļas pirms Vilka piedalījos rogainingā, kas ir apvidus orientēšanās komandu sporta veids. Orientēšanās sportā tev iedod karti ar kontrolpunktiem, kas konkrētā secībā jāapmeklē, bet rogainingā ir milzīga karte ar kontrolpunktiem, kuriem dažāda vērtība. Tas, kurš 24 stundu laikā savāc visvairāk punktu, savā vecuma grupā ir uzvarētājs. Man tajā laikā bija lielisks komandas biedrs Viesturs Ziediņš, abi bijām iekļuvuši 65+ kategorijā, un vienīgais, par ko baiļojos, – ja ar mani kaut kas notiks, mēs nevarēsim normāli nostartēt. Taču es kārtējo reizi pārliecinājos – ja cilvēkam patiešām kaut ko vajag, viņš visu var izdarīt. Tā mēs savā vecuma grupā to čempionātu uzvarējām, bet viegli nebija. Ar Vilku tiku galā tīri veiksmīgi – ja organisms pierod pie slodzes, tas nedumpojas. Katrā ziņā Stirnu buks man patīk labāk, jo neesmu tik koordinēta, man nepatīk lauzties cauri brikšņiem vai naktī brist pa ūdeni. Stirnu bukā tas viss atkrīt, tur ir izveidota distance, tiesa, tā arī iet kalnā un lejā, bet tā nav tāda, lai būtu jāslīkst vai jākrīt. Tad sākās kovids, kas visas aktivitātes piebremzēja. Mana komandas biedra veselība šajā laikā strauji pasliktinājās un 2021. gada novembrī viņš aizmiga un vairs nepamodās.»
Skrēju 14 stundas un 20 minūtes
«Tā kā man šogad palika tie septiņdesmit, bērniem teicu – nekādu ballīti man nevajag, paēdīsim ģimenes lokā vakariņas, jo dzimšanas diena man martā, bet – ja gribam kaut ko kopā, tad atbrauciet visi uz Stirnu buku, kad būs Vilks, un palīdziet man tikt ar to Vilku galā. No sacensību viedokļa, protams, tas īsti likumīgi nav, bet šajā gadījumā ne jau es par vietu vai pjedestālu cīnījos. Visi kopā aizbraucām, un tad viens bērns bija ar mani kopā pirmos 25 km, tad piebrauca znots ar mazmeitu – viņi viens ar otru mainījās, un pēdējos desmit kilometros pirms finiša pievienojās visi. 76 kilometrus skrēju 14 stundas un 20 minūtes, bet nu par skriešanu to grūti nosaukt. Skriet mēģināju pirmos divus gadus. Kā es saku – citi makšķerē, medī, glezno, fotografē, audzē ķirbjus vai pujenes, kas sabiedrībai droši vien derīgāk, bet es esmu cilvēks, kurš vienkārši skrien. Labums varbūt tāds, ka citiem nav mani jāārstē vai jākopj līdz brīdim, kad varu pakustēties. Asinsspiediens man ir pazemināts, bet citādi – viss ir labi. Un ziniet, esmu ievērojusi, ka šobrīd Magnētā atgriežas mana vecuma cilvēki, kas 70. gados kaut kur pulcējušies un trenējušies… Bet tam vajadzīgi zināmi ekonomiskie priekšnoteikumi – vai nu pats brauc ar auto, vai tev ir kāds draugs, citādi diemžēl ir ļoti sarežģīti nokļūt sacensību vietā. Magnētā joprojām regulāri piedalos, tur man ir sava kompānija, kur var arī pajokoties. Tas savā ziņā ir mans dzīvesveids. Un, ja man godīgi jāsaka, tad mans lielais fiziskās formas uzlabojums bija 2012. gadā, ka meitai piedzima dvīņi. Dzīvoju Āgenskalnā un katru dienu gāju piecus kilometrus ātrā tempā līdz Jaunās Ģertrūdes baznīcai un atpakaļ. Un tad konstatēju, ka tikai no staigāšanas vien ļoti labi uzlabojusies manā fiziskā formā. Pēc tam izlasīju, ka tā arī ir – staigāšana ar nelielu pulsa intensitāti zem 120 ir tas, kas vajadzīgs. Vingrot gan es nevingroju. Tik vien, cik iesildos pirms sacensībām. Tā ir tām pūcēm – kad beidzot sāc mosties, vairs nav laika vingrot.»
Mana jaunā dzīve
«Stāstīju par savu komandas biedru Viesturu, kas aizgāja mūžībā. Un nu jau pusotra gada dzīvoju kopā ar viņa dzīvesbiedri. Sakrita tā, ka abas gandrīz vienlaikus palikām bez pajumtes, un izdomājām, ka meklēsim dzīvokli un dzīvosim kopā. Mums katrai ir sava istaba, kopīga virtuve un vannasistaba. Turamies braši, ne viena, ne otra īpaši neslimojam, viena otru pieskatām. Viņa ir daudz kārtīgāka par mani, es esmu haotiskāka, viņa ir cīrulis, es esmu pūce, bet tas arī netraucē. Tas pat ir interesanti no vecu cilvēku viedokļa – galvenais, lai neviens nav sīkumains un ir tolerants. Visus rēķinus dalām uz pusēm, virtuvē – kā nu kuru reizi mums sanāk. Neesam baigās kulināres, bet man, piemēram, patīk cept cepumus un kēksiņus, gaumes mums vienādas, gaļu diez ko neēdam, un tas ir diezgan liels pluss. Dzīvojam visai ekskluzīvā vietā – gandrīz pašā Bišumuižā, un ceru, ka varēsim te palikt. Bērni ir salīdzinoši netālu, pēc vajadzības tieku izsaukta pie mazbērniem, bet biežāk pie suņa vai suns pie manis. Bet, godīgi sakot, man grūtāk ar sabiedrisko transportu atvest suni no centra uz Bišumuižu nekā noskriet Vilku. Katrā ziņā – dzīve noteikti, pateicoties sportošanai, ir bijusi daudz krāsaināka. Kaut es arī daudz lasu un iespēju robežās spēlēju prāta spēles.»
