Ideālisma cietumā. Kas ir perfekti slēptā depresija?

Terminu perfekti apslēptā depresija (Perfectly Hidden Depression; turpmāk tekstā lietosim saīsinājumu no latviešu valodas – PAD – red.) radīja amerikāniete, klīniskā psiholoģe Mārgrita Robinsone Raterforda (Margaret Robinson Rutheford). Viņa to izveidoja, balstoties uz novērojumiem un pieredzi darbā ar pacientiem, kuri, lai gan šķita apmierināti ar dzīvi, slēpa dziļas emocionālas sāpes. Psiholoģe pamanīja paradoksu: daudzi, īpaši sievietes, kas šķita dzīvojam veiksmīgu dzīvi, baudīja sabiedrības un tuvinieku atzinību, nereti pat skaudību, patiesībā cīnījās ar depresiju, kuru neatzina pat pašas sev. Viņas centās uzturēt nevainojamu ārējo tēlu un sasniegt augstus standartus profesionāli vai būt ideālas mājsaimnieces, kuru mājoklis vienmēr spīd un smaržo pēc pašas gatavotiem gardumiem, lai izvairītos no emocionālajām problēmām.

Viņas bieži uzņēmās papildu pienākumus, vienmēr cēla roku, kad kādam bija nepieciešams brīvprātīgais, lai brauktu bērniem līdzi skolas ekskursijā, savāktu naudu kolēģa dāvanai vai aizvestu segas uz suņu patversmi, – tas viss, lai kompensētu iekšējo tukšumu un trauksmi.

Novērojusi šo paradoksu, psiholoģe Raterforda radīja bloga ierakstu par PAD. Tajā viņa domāja gan par saviem pacientiem, gan patiesībā arī savu mammu, kura mūža nogalē noveda sevi smagā medikamentu atkarībā, jo nespēja atzīt, ka sirgst ar depresiju. Tā vietā viņa slēpās aiz fasādes – manā dzīvē viss ir ideāli!

Citi lasa

Agnese Meiere

Attiecības

Latviete Inga par savu laulību Malaizijā: Dubultā dzīve vīriešiem šeit šķiet normāla

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Ieraksts izraisīja virtuālu eksploziju – lasītāji dalījās ar to, pārsūtīja cits citam, komentēja, jo bija atpazinuši savus tuviniekus, no kuriem daudzi diemžēl bija beiguši dzīvi pašnāvībā. Daži bloga lasītāji uzdrošinājās atzīt, ka aprakstā saredz arī paši sevi. Pēdējos Mārgrita lūdza piekrist intervijām pētniecības nolūkos. Vēstuļu bija tik daudz, ka uz visām nebija iespējams atbildēt. Rezultātā tapa 60 intervijas ar cilvēkiem no visas pasaules. Viņiem bija daudz kopīga – ārēji veiksmīga dzīve, ko apliecināja panākumi karjerā (augsti kvalificēti ķirurgi, milzīgu uzņēmumu vadītāji, iestāžu direktori), diplomi un tituli, arī daudz nopelnītas naudas vai it kā ideālas ģimenes, kuras mitinās mājās kā no dizaina žurnāliem un kuru bērni ir kā no brokastu pārslu reklāmām. Un vienlaikus viņus pavadīja dziļa vientulības izjūta.

Kad Mārgrita jautāja, kas cilvēkiem lika atsaukties viņas aicinājumam uz interviju, tāda arī bija biežākā atbilde – vientulība.

Daudzi atzina, ka šī ir pirmā reize, kad viņi vispār kādam ir atzinušies, ka nejūtas laimīgi. Un, pat to sakot, mulsa un jutās neērti, jo – par ko gan lai es sūdzētos? Vai es vispār to drīkstu? Salīdzinājumā ar citiem man taču klājas labi, esmu pateicīgs par tik daudzām lietām un attiecībām savā dzīvē.

Tāpat, ja šiem cilvēkiem jautāja, vai iespējams, ka viņiem varētu būt depresija, un pat uzdeva klasiskos depresijas skrīninga jautājumus par skumjām, interešu un prieka zudumu, grūtībām veikt ikdienas pienākumus vai pat uzsākt dienu, viņi atbildēja – nē. Un piebilda – es vienkārši esmu ļoti aizņemts. Vai – man reizēm uznāk trauksme, vakaros nespēju iemigt bez zālēm. Šie cilvēki visi kā viens racionalizēja savas iekšējās sāpes – viņu prāts it kā neļāva sajust sāpīgo. Tas teica – hei, tev klājas tik lieliski, tev vienkārši nav tiesību piedzīvot depresiju!

Kritika

Psiholoģe Raterforda atzīst: sākot runāt par šo tēmu, viņa saņēma milzu kritiku, un viņai pārmeta, ka viņa mēģinot patoloģizēt un par ko slimīgu padarīt cilvēku darbīgumu, drosmi un dzīvessparu. Tā nebūt nav. Ir liela atšķirība, vai cilvēks aktīvi dodas uz priekšu un dara lietas, kas viņam patīk un interesē, izjūtot patiesu gandarījumu, vai it kā spēlē spēli, kur katrs jauns panākums ir kā bonuspunkts, kas attaisno viņa eksistenci šajā pasaulē. Turklāt savākto punktu nekad nepietiek. Atslābums, ka esmu gana labs, sasniedzot mērķi, iestājas vien uz īsu brīdi. Nemitīgi ir jāskrien tālāk, ātrāk, lai vāktu nākamos punktus. Tas ir skumjš un vientuļš veids, kā dzīvot dzīvi.

Visu paslēpt

Cilvēki ar PAD nekādā gadījumā nevēlas parādīt, cik daudz pūļu no viņiem prasa panākumu gūšana. Psihologi mēdz lietot vēl kādu terminu – toksiskā pozitivitāte. Nekad nesūdzēties, neatzīt, ka nav viegli, par grūtībām un problēmām vienmēr smieties. Tas ir ļoti raksturīgi cilvēkiem ar PAD.
Skaidrs, ka izcilai izglītībai vai karjerai līdzi nāk milzīgs darbs un stress, tāpat kā lielas ģimenes veidošanai.

Jā, tu vari būt pateicīga par profesionālajiem panākumiem vai bērniem un vienlaikus arī teikt, ka, johaidī, reizēm tā visa dēļ šķiet, ka mana galva uzsprāgs!

Bet perfekcionists to nekad neatzīs, viņš it kā nogriež grūto realitātes daļu un ar to saistītās jūtas. Un šādi pazaudē kontaktu ar sevi. Viņš jūt trauksmi, paniku, bet, kas viņam kait, – netiek tam klāt. Tik daudz vieglāk būtu, ja vismaz sev varētu godīgi atzīt, ka ir grūti. Jo cilvēkam drīkst būt grūti.

Mārgrita Raterforda izaicināja sabiedrību vēl ar kādu novērojumu – pašnāvnieciskas domas cilvēkus piemeklē daudz biežāk, nekā viņi to atzīst. Un neatzīst tāpēc, ka šīs domas tiek stigmatizētas. Psiholoģe uzsver – mēs drīkstam domāt un runāt par jebko! Ja pasaules klīnikās ievietotu katru, kam bijušas depresīvas domas, mums visiem nepietiktu palātās vietas. Pētījumi liecina, ka runāšana par pašnāvību nepaaugstina risku to veikt realitātē. Drīzāk ir pretēji.

Noslēpuma cietums

Kad speciālists perfekcionistam ieminas, ka, iespējams, viņš cieš no depresijas, cilvēki lielākoties atbild – bet es nejūtu ne skumjas, ne melanholiju, ne bezpalīdzību vai enerģijas trūkumu, kas klasiski raksturo depresiju. Taču depresijai ir vairākas sejas. Par to ir runājuši arī citi psihologi – perfekcionisms pilnībā maina depresijas izpausmes.

Pirms pāris gadiem ASV daudzus satricināja ziņa, ka ir atrasts miris tik populārais dejotājs Twitch. Pašnāvība. Viņš bija ārkārtīgi veiksmīgs populārās kultūras pārstāvis – skaists dejotājs, kurš draudzējās un producēja Elenas Dedženeresas sarunu šovu, vadīja raidījumus, piedalījās izrādēs, viņš bija sabiedrības, draugu un ģimenes mīlēts. Viņa sieva bija satriekta, jo pat nenojauta, ka viņas tuvākais cilvēks cieš tik ļoti, ka vairs nespēj palikt šajā pasaulē. Viņa teica – vīrs vienmēr gribēja būt visu aizstāvis un supervaronis. Twitch bija atstājis pēcnāves zīmīti – manā pagātnē ir lietas, ar kurām es nespēju sadzīvot.

Mēs nezinām, kāda bija Twitch smagā nasta. Bet gandrīz visi cilvēki ar PAD nes sevī smagu noslēpumu.

Kāds ir piedzīvojis vardarbību bērnībā, kāds smagu noraidījumu, citam bijis jāizdzīvo vecāku nemīlestībā, konstantas kritikas apstākļos vai tādos – aiziet, tu to vari, ej pasaulē un esi veiksmes stāsts, kuru mums vajag!

Reizēm šiem cilvēkiem bija strauji jāpieaug, jāuzņemas vecumam neatbilstoša atbildība. Piemēram, dzīvojot ar vecākiem alkoholiķiem, jāparūpējas par sevi un jaunākajiem brāļiem un māsām. Kāds Mārgritas klients savus brāļus un māsas bija pieskatījis vecumā, kad to nebija spējīgs darīt. Viens no jaunākajiem bērniem izskrēja uz ceļa un tika notriekts. Vecāki vainoja tikai viņu. Šis vīrietis vēlāk kļuva par skolas direktoru, atbildīgu cilvēku, kurš nevienam savu skumjo stāstu nebija stāstījis un uzskatīja, ka nav pelnījis laimi.

Katram cilvēkam ar PAD ir kāda kauna, vainas izjūtas un zema pašvērtējuma nasta, ko viņš nes līdzi. Tā ir milzīga spriedze, ko nav iespējams izturēt. Tāpēc ap to tiek uzcelts mūris. Otrs mūris tiek uzcelts ārēji – skaistā fasāde, veiksmes, optimisma un panākumu siena, lai līdzcilvēki neredz, cik briesmīgs esmu iekšpusē. Pats cilvēks gan iekšēji, gan ārēji cīnās starp šiem diviem cietuma mūriem, kas veido šauru telpu, kurā nav vietas ne brīvai, priecīgai kustībai, ne elpai. Būtībā viņš smok. Un reizēm, nevarēdams izturēt spiedienu, ko pats sev rada, izvēlas aiziet no dzīves.

Dziedināšanās ceļš

Cīņa ar perfekti apslēpto depresiju sākas ar apzināšanos un atklāšanu. Lai cik banāli izklausītos, ir svarīgi saprast, ka patiesa laime nāk no spējas pieņemt sevi tādu, kāds esi, – ar visām kļūdām un vājībām. Mēs visi mēdzam neizdarīt uz desmit, nepaspēt, izskatīties saburzīti vai patiešām neglīti. Tas nekas. Dzīvē ir vieta gan panākumiem, gan kritumiem un vājībām. Tu tik un tā esi vērtība, labs un vajadzīgs cilvēks.

Ja pierasts gadiem staigāt ar iekšēji savilktām dūrēm, sakostiem zobiem, saspringtiem muskuļiem, kaut ārēji tēlota optimistiska atbrīvotība, ir ļoti grūti uzreiz pārslēgties.

Pirmais solis varētu būt noņemt noslēpumam plīvuru. Kaut mazliet pacelt tā maliņu. Piemēram, atrast vienu cilvēku – tas varētu būt terapeits, draugs, mācītājs vai paziņa, kam uzticies, – un teikt: es jums nestāstu visu, kas es esmu. Iespējams, tas arī būs viss, ko tajā brīdī uzdrošināsies pateikt. Bet arī tas būs daudz. Tā būs pirmā plaisa mūrī, pa kuru sāks ieplūst gaiss.

Un, ja tu nespēj to nevienam pateikt, – uzraksti! Es jūtos drausmīgi vientuļa. Man šķiet, ka man ir jābūt ideālai un visiem jāizpatīk, lai līdzcilvēki mani mīlētu. Baidos, ja pateikšu, kāda esmu patiesībā, zaudēšu visu, ko esmu uzbūvējusi. Formulē, kā tu to jūti. Pareizo atbilžu nav.

Ja vari, pasaki sev – esmu gana laba. Miers, kas radies no šīs domas, atļaujas sev vienkārši būt un brīvi elpot, ir tik patīkams! Atļauj to sev.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.