Kad pirmo reizi savam dzīvesbiedram ieminējos, ka varbūt mums vajadzētu aiziet pie terapeita, bija pagājis apmēram gads, kopš mūsu kopīgais kuģis bija iedreifējis visai nemierīgos ūdeņos. Viņa pirmā reakcija bija: nekādā gadījumā – tad es labāk šķiros nekā eju pie terapeita! Tā bija smaga saruna, kas ilga līdz rīta gaismai, sēžot uz balkona svešas valsts galvaspilsētā, ceļojuma laikā, kam bija mūs jāsatuvina. «Ar manu dzīvi viss ir kārtībā, un es negrasos to pakļaut terapijai tikai tāpēc, ka tu netiec ar sevi galā,» viņš man teica. Viņš uzskatīja, ka esmu sagājusi sviestā un pie vainas ir nekas cits kā mana individuālā terapija, ko biju uzsākusi pirms kāda laika. Pēc viņa domām, tā mani bija totāli sačakarējusi – no priecīgas, ērtas un paklausīgas draudzenes pārvērtusi fūrijā, kurai pēkšņi ir prasības un pretenzijas. Taču mana individuālā terapija bija tikai mani izmisīgie centieni saprast, kāpēc dzīvē, kurā ārēji viss it kā ir labi, es jūtos tā, it kā man tur nebūtu vietas. Individuālā terapija, protams, nav tas pats, kas pāru terapija, tai ir pavisam citi uzdevumi. Tomēr nenoliedzami tieši tā mani noveda dzīves punktā, kurā bija jāpārskata, kāpēc esmu tur, kur esmu, un ar to cilvēku, kurš man ir blakus. Attiecībās piedzīvoja pamatīgu revīziju, bet tas bija mans individuālais process, uz kuru vīrs noraudzījās ar šausmām, jo, viņaprāt, mēģināju sabojāt kaut ko labu un funkcionējošu.
Kad par pāru terapiju ieminējos otro reizi, tēlaini izsakoties, jau stāvēju ar koferiem durvīs.
Teicu: vai nu mēs šo darām, vai arī rīt manis šeit vairs nebūs. Situācija bija nobriedusi, un viņš sacīja: labi, mēģinām! Bija tikai viens nosacījums – terapeitam jābūt vīrietim. Tā bija iedomāta drošā zona, jo viņa priekšstats par to, kas gaidāms, ja terapeite būs sieviete, bija apmēram šāds: un tad jūs abas divas man nesīsiet ārā smadzenes un viņa noteikti būs tavā pusē. Es tiešām centīgi un pat izmisīgi meklēju terapeitu vīrieti, diemžēl man neizdevās atrast tādu, kuram es uzticētos vai kura blociņā būtu kaut viena brīva vieta, toties pēc droša ieteikuma nonācu pie labas pāru terapeites, kura bija gatava mūs ielikt savā blīvajā grafikā.
Lieki piebilst, ka vīra bažas par terapeites vēlmi būt ar mani vienā tandēmā bija nepamatotas.
To viņš saprata, šķiet, jau pirmajās piecpadsmit sarunas minūtēs. Neviens viņam smadzenes neskaloja un neteica, kā jādzīvo vai kā jāmīl, tieši pretēji – viņam beidzot tika dots vārds. Un jau pārsteidzoši drīz mēs abi sākām viens otru sadzirdēt un arī ieraudzīt. Nobruka pašu uzbūvētās sienas, arī priekšstati gan par otru, gan – galvenokārt – par sevi šajās attiecībās. Kas mēs patiesībā tajās esam, ko gaidām, un kāda ir katra paša atbildība? Vismaz daļa ideju par to, kādos tikai veidos otrs tev ir darījis pāri, pavērsās pret mums pašiem. Divus gadus vīram biju pārmetusi, ka viņš nav gana emocionāli atvērts, ieinteresēts un silts, bet tikai terapijas laikā sapratu, ka ledus karaliene patiesībā esmu es pati un mans vīrs daudz vairāk ilgojas pēc emocionālas tuvības ar mani – tik ļoti, ka es nemaz nespētu viņam to dot. Nonācām arī līdz tēmām, kuru dēļ šajās attiecībās tiešām biju sāpināta, bet aizvainojumu dziļi noglabājusi. Atšķetinājām, izraudājām, noslēdzām piedošanas apli. Viena no lietām, kas manī patiešām spēcīgi rezonēja, – ieraudzīt savu vīru ievainojamu, atklātu, emocionālu, jo tas viņam (izrādās, arī man) ikdienā nav raksturīgi. Nonākšana ievainojamības stāvoklī mums abiem bija ļoti vajadzīga.
Paralēli pāru terapijas sesijām tikāmies ar terapeiti arī katrs individuāli, lai pārrunātu lietas, ko ir grūti pateikt otra klātbūtnē. Nebija tā, ka terapeite mudinātu uz simtprocentīgu atklātību, drīzāk palīdzēja izvērtēt, kas ir tas, ko otram ir būtiski pateikt un ko labāk apdomāt, izprast, bet neteikt, ja tiešām vēl gribas ar šo cilvēku kaut ko turpināt. Šāda pieeja man bija pārsteigums, bet tagad to saprotu. Jo atklātība reizēm ir vajadzīga, vien lai norunātu no sevis smagumu, kas pēc tam uzgulst otram un tur arī paliek.
Bijām gatavi, ka mūsu kopīgā terapija būs ilgstošs, smags process, tomēr – abiem par pārsteigumu – tikām cauri sveikā nepilnās desmit reizēs. Koncentrētā, intensīvā formātā diezgan ātri ieguvām sajūtu, kuru, esot divi vien, nespējām atrast, – sajūtu, ka spējam sarunāties.
Sāpīgo sajūtu ietekmē bijām aizmirsuši visu labo un to, kāpēc vispār izvēlējāmies būt kopā.
Terapijas laikā ne tikai runājām, bet arī izmēģinājām smilšu terapiju – abi kopā smilšu kastē kārtojām savas attiecības un to dažādos aspektus: no katra vietas ģimenes sistēmā līdz seksuālajai dzīvei. Smilšu kastē izliktais noderēja par pamatu sarunām.
Pāru terapija ne tikai atdeva mums ticību šīm attiecībām, bet arī pilnīgi noteikti ielika tās jaunā līmenī. Kad kaut ko esi gandrīz pazaudējis, tomēr noturējis, atklājas jaunas perspektīvas. Mūsu gadījumā tas noveda pie laulībām, kam pirms tam pretojāmies, jo likās – tas nav par mums un mums to nevajag. Izrādījās, ka nebijām viens otram gana tuvu pienākuši un tieši laulība bija galamērķis, kurā mums bija jānokļūst. Bet tas jau ir cits stāsts.»
Vairāk par pāru terapiju lasi SANTA+