Rīga +23°C 
Izpildi testu
Receptes
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Solvita Vektere, geštaltterapeite
Sieviešu ģenētiskā atmiņa ir neapzināta, šūnu līmenī glabāta informācija, kas pāriet no paaudzes paaudzē – instinktīvās reakcijās, emocionālās atmiņās, traumu pieredzē.
Kā šī izjūta nonāk līdz mums, ja nekas tieši nav stāstīts, racionālas liecības nav atstātas? Mūsos šūpojas pagātnes vilnis – tik kluss, ka reizēm to sajūt tikai kā sapni, ko nevari atcerēties, bet joprojām jūti. Bezlaulības lāsts, nabadzības lāsts, dzērāja sievas lāsts, raganības dāvanas, radošie talanti, līderes komplekts. Kas tas ir – nejaušība, liktenis, pašiedvesma vai mantoti dzīves uztveres modeļi?
Kā tavu dzīvi ietekmē dzimtas sievišķā atbalss? Kas esi tu – lojāla dzimtas karognesēja, dzimtas upuris vai tās scenāriju lauzēja?
Ķermenis atceras
Senču pieredze ir mantojums, kas cauri laikam ceļo tavās asinīs, bet nav tikai bioloģija, – tā ir atmiņa, enerģija, talanti, māka izdzīvot. Mēs katra nesam sevī šo kodu – gan apzinoties un ļaujoties, gan cīnoties pret to. Tu jūti stingru pamatu zem kājām – vari doties tālu, mainīt identitātes –, bet vienmēr zini: esmu latviete, vidzemniece, tādas un tādas dzimtas atvase. Tā var būt sajūta, ka esi savā vietā – dzimtas mājā, vecmāmiņas dārzā, atpazīsti sevi senču raksturā, vaibstos, vērtībās. Un saki: es turpinu stāstu.
Epiģenētikas pētījumi un neirozinātne pierāda, ka pēc smaga stresa veselīgās sinapses starp neironiem sabrūk, to vietā veidojas patoloģiskās un nākamā paaudze ģenētiski var pārmantot arī šīs izmaiņas. Šie bioloģiskie nospiedumi kā iekodēta programma paaudzēm ilgi ietekmē sievietes emocionālo līdzsvaru un attiecību stilu, liek pieņemt dzimtas sāpes, zaudējumus, kļūdas. Tas ir zemapziņas mehānisms – klusā lojalitāte. Tajā glabājas stāsti, kas nav izstāstīti līdz galam. Tu tos tikai jūti – tevi pievelk noteikta tipa cilvēki, tu izjūti neizskaidrojamas ilgas vai bailes. Ir konflikts starp brīvību un pienākumu – vēlies būt neatkarīga, bet izjūti spiedienu un pielāgojies dzimtas klusajām likumībām. Meklē mīlestību, bet baidies no tuvības, jo dzimtā ir bijis daudz sāpju. Tas ir dzimtas informācijas lauks, kas tevī meklē turpinājumu vai dziedināšanu.
Tavā pieaugušas sievietes dzīvē kā aksioma spoguļojas tavu vecāku attiecību stāsts. Viņu mīlas sāpju, kļūdu un svētlaimes mirkļu krelles ir tavu rotu lādē, un tev tās jāliek ap kaklu, gribi vai ne. Ar kādu vīrieti ir dzīvojusi māte, vecmāmiņa, ar tādu programmēts dzīvot arī tev. Diemžēl sievietes bieži aizmirst, ka drīkst šo mantojumu arī nepieņemt, – kaut dzimta ir sistēma, tu neesi tās gūstekne. Kā sacīja geštaltterapeite Solvita Vektere: «Tev nav jābūt nelaimīgai lojalitātes pret vecmāmiņu dēļ!»
Tikai viena nelaime: tavs ķermenis atceras, ko prāts nav dzirdējis. Ķermenis ir vārdos nenosauktu atmiņu trauks – kā kluss liecinieks. Piemēram, tam, ka tavas dzimtas sievietes nerunā par sāpēm, bet stāv taisni, jo tā vajag. Un tu nospriegotiem pleciem kā stafetes kociņu neapzināti pārņem šo modeli. Ja dzimtā bijis daudz pārtrauktu grūtniecību, zaudējumu, apslēptu sāpju, ja nācies dzīvot, neieklausoties sevī, nākamās paaudzes to izjūt kā bloķētu enerģiju, kā sievišķā kodola pušumu. Tu nespēj atpūsties, jo paaudzes pirms tevis izdzīvoja tikai darot, nevis baudot… Un sevis dziedināšana šodien sākas ar atļauju sev vienkārši ieelpot un mīlestībā izjust baudu.
Attiecības bieži ir spogulis, kurā atklājas sievietes dzimtas raksti. Tu ieej tajās ar mīlestību, bet tad ieraugi nolemtību, ko neesi vēlējusies. Sieviete, kas vienmēr piekāpjas, pat ja dvēsele kliedz. Sieviete, kas izvēlas glābt vīrieti, kā to darīja māte vai vecmāmiņa. Sieviete, kas neuzticas, jo dzimtā mīlestība nozīmēja sāpes. Sieviete, kas neļauj sev būt trauslai, jo tu nedrīksti būt vāja. Un katra izvēle – mīlēt ar cieņu, būt patiesai, drīkstēt teikt nē un nejusties par to vainīgai – tad kļūst par atkāpi no dzimtas scenārija.
Attieksmes fokuss
Vai eksistē dzimtas scenāriji? Un kā vēl! Jā, mēs piedzīvojam nopietnu ētiskās platformas maiņu, kad katram ir tiesības lemt pašam par sevi un senā latviskā morāle, ka vecajam cilvēkam ir taisnība, vairs nedarbojas. Tomēr pārsteidzoši, cik lielā mērā mūsu dzīves izvēles saistītas ar senču pagātni.
Iedomājies divas pretējas straumes! Viena ir Autonomija, tā liek tev vēlēties savu sievietes dzīvi piepildīt pēc pašas prāta. Bet otra straume ir Dzimtas straume. Tā liek turpināt dzīvi pēc dzimtas likumiem un atkārtot modeļus.
Solvita Vektere: «Psiholoģijā ģenealoģija ir ļoti svarīga – apzināties dzimtas koku, notikumus un stāstus. Lai ieraudzītu, kā, visticamāk, dzīvosim pašas. Ir būtiski aizdomāties par šķirtajām laulībām, par dzimtas noslēpumiem, neizteikto jeb skeletu skapī. Tādi ir pašnāvību gadījumu, ārlaulības bērnu, mirušo bērnu stāsti, kas atklājas… Dzimta nav tikusi ar to galā, tāpēc cenšas nerunāt vai runā aplinkus.»
Var izrādīties, ka vismaz pāris sieviešu tavā dzimtā tā arī nav apprecējušās. Bet tu savos trīsdesmit piecos sēdi un domā, kāpēc ir tā: it kā iemīlies un sekss ir labs, bet ģimene kā neveidojas, tā neveidojas. Ja notiekošo analizē, tu ieraugi, ka tavas dzimtas vērtību sistēmā neprecēšanās ir ielikta kā viens no dzīves modeļiem. Tur ir arī sievietes, kas saņemas uz bērnu dzemdēšanu, bet nevar saņemties apprecēties.
Interesanti, ka pārmantojas tas, ar ko vecāki nelepojas un ko akceptē caur koķetēriju: «Esmu tāda neuzņēmīga, bet neko nevar darīt – mēs, Kalniņi, tādi esam.» Vai: «Visas mūsu dzimtas sievietes bijušas slinkas – tad nu pieņem mani tādu!»
Nav jākritizē senči, bet jāstrādā ar sevi – jāmaina attieksmes fokuss. Tā ir sava veida klusā revolūcija, kurā tu pārstāj atkārtot sāpes un apzināti veido savu ceļu. Jo neesi ieslodzīta dzimtas scenārijā. Un tā nav nelojalitāte, bet atbildība pret sevi un nākamajām paaudzēm. Tev nav jādzīvo nelaimē tikai tāpēc, ka tava māte pacieta vairāk, nekā spēja panest. Tu neesi viņas sāpes.
Atkodē savu vecāku stāstu! Ko tu domā par to vīrieti, kas bija tēvs? Un to sievieti, kas bija mamma? Vai tev ir skaidrība par viņu attiecību dzīlēm?
Tu un mamma
Šodien viņa lūkojas tevī mīļu krunciņu ieskautām acīm un joprojām reizumis sabužina tev matus. Tu ieklausies viņas teiktajā, bet jau sen rīkojies pa savam. Reizumis uz mammu dusmojies, meklē sadzīvošanas receptes, bet viņu ļoti mīli. Un ilgojies, kaut viņa tevi labāk saprastu, kaut būtu laimīgāka, vesela, kaut novecotu lēnāk. Jūsu savstarpējo attiecību vieglums slēpjas avansētas uzticēšanās faktā. Ja kopš mazotnes mamma ir priecājusies par to, kas arī tev licies labs, un ar cieņu izturējusies pret tavām izvēlēm, mamma ir respektējusi tavu dzīvi, un tava pašvērtība ir pabarota. Tad neko vairāk arī nevajag, un tu izaudz neatkarīga, uzdrīksties dzīvot empīriski – pārbaudot dzīvi uz savas ādas.
Savukārt, ja mamma dzīvē vadījusies pēc klišejām un likusi tev darīt tāpat, tu esi sapotēta ar aizlienētām domām; starp jums abām nav jūtu aprites. Ir darbojušies vien nosacījumi, kādos tu kā bērns varēji būt laba, kādos – slikta. Tās nav pilna spektra jūtas, kaut kas svarīgs palicis aiz kadra. Tu esi iemācījusies pieturēt muti. Šodien starp tevi un mammu valda teātris, nav iemaņu, kā tuvoties otrai emocionāli, – var runāt par sunīšiem, darba lietām, bet cilvēciski atklāties neprotat.
Mammas ir dažādas, un savās precētajās meitās viņas naski sēj dzimtas modeli. Tu izej pie vīra, un tavai mammai sākas otrā jaunība – labi izskatās, traucas ar velosipēdu… Cits mammu tips pēc meitas precībām iekrīt dzīvesbiedra audzināšanā – zāģē vienā gabalā. Trešais mammu tips tikai pēc meitas aizprecēšanās pamana, ka pašas novārtā pamestais vīrs ieviesis mīļāko un nu grib šķirties. Ceturtā tipa mammas krauj somās gardumus un soļo pie meitas ciemos. Piepalīdz dārzā, saprotams, arī pamāca dzīvot. Toties slavē znotu. Piektā tipa mammas kā iestieg grūtsirdībā pēc vīra nāves, tā laukā vairs netiek – tik ļoti ir pieradušas pie sāpēm, ka vairs nemāk smaidīt un ar savu izturēšanos pieprasa nesmaidīt arī meitai. Šajā namā valda nemitīga gaušanās.
Sarežģītas attiecības ar mammu varētu būt tām sievietēm, kas dzimušas sešdesmitajos gados un septiņdesmito sākumā. Tas bija laiks, kad sociālistisko klaušu dēļ pēc dzemdībām sievietei nebija daudz iespēju kvalitatīvi palikt kopā ar savu mazuli, daudz tika palaists garām. Šīs mammas ir piedzīvojušas pēckara grūtības, un viņām nereti piemīt tendence savu bērnu emocionāli aizturēt ģimenē pēc iespējas ilgāk. Tā sekas meitas dzīvē ir pārliecība līdz pat muguras smadzenēm, ka mātei ir tiesības lemt par pieaugušajiem bērniem. Vecie cilvēki, jaunībā paši apspieduši savu patiesību, uzskata, ka tas ir normāli – darīt, kā grib māte. Ir tik daudz nelaimīgu pieaugušu sieviešu, kuras spiestas pildīt bērna lomu arī tad, kad pašai jau piecdesmit gadu.
Katrs gadījums ir atšķirīgs no dzimtas cēloņu un seku aspekta, bet visos vienāds būtu ideālais risinājums – saglabāt personisko neatkarību.
Dzimtas vīrieši
Geštaltterapeite Solvita Vektere: «Ja tēva loma dzimtā bijusi nozīmīga, veidojušās tuvas un mīļas attiecības ar bērniem, tad to pašu modeli, kur ar vīrieti ir emocionāla tuvība, sieviete meklēs, būdama arī pieaugusi. Un pretēji – ja tuvības nav bijis, viņa atspersies no savām alkām pēc tās. Tas, kādu vīrieti meitene vēlēsies sev par vīru, ir tīkls, ko uzpin pusaudža gados. Taču musturā, kas rodas, ir ļoti komplicēts visas ģimenes stāsts vismaz trijās paaudzēs. Vīrieša izvēlē mēs balstāmies uz pieredzi, kas saistīta arī ar vectēvu un citiem dzimtas cilvēkiem – tēva brāļiem, brālēniem, kas mūs iedvesmojuši. Nozīme arī tam, ko mantojam stāstos, – tas nostrādā uz tavu zemapziņu, uz atziņu par to, kas ir labs, kas – ļauns.»
Atsevišķs stāsts ir dzimtas dzērāju sievas. Kāpēc meitas un mazmeitas, zinot, cik tāda dzīve ir briesmīga, tomēr kopē mammas vai vecmāmiņas likteni? Viena no psihologu atbildēm – tā ir reakcija uz pazīstamo. Kaut kas viņu uzrunā vīrieša rīcībā, kustībās, balsī, pat nemanāmajās detaļās. Tas ir kas saprotams, mīļš. Cits vīrietis viņai ir par aukstu vai pārāk salds, vai garīgi pārāk spēcīgs. Bet šis – cilvēks kā cilvēks.
Līdzīgi notiek ar meitenēm, kas augušas ģimenēs, kur valdījis saimnieka un kalpones modelis. Tēvs uzkundzējies mātei, viņas dzīvē ieradies saimniekot un savu sievieti nemanot padarījis par bezgribas cilvēku. Viņa ir aizmirsusi, ko pati grib, kā jūtas. Meita arī to iemācās – ka attiecībās kādam ir tiesības būt pārākam par otru, var manipulēt un izmantot. Ja dzimtā valdījis patriarhāls modelis, sieviete no vīrieša gaidīs vienpersoniskus lēmumus un aizvēju. Ja valdījis spontānu dvēselisko attiecību modelis ar dalīšanos sajūtās un ilgām sarunām, tad būsi diskomfortā no vīrieša, kas neprot atvērt jūtu robežas, izrunāties un dzīvo pēc strikta grafika.
Kopā ar audzināšanu nostrādā tas, kā saāķējušies gēni, iedzimtība un sabiedrības stereotipi. Un tavas attiecības apliecina, kāda bijusi tava vērtību un vajadzību sistēma. Visnevēlamākais vīrietis var izrādīties labākais plāksteris kādai tavai rētai, un tu ar izbrīnu atskārsti, ka tava vecmāmiņa, saimniekmeita, jaunībā arī reiz aizbēgusi no mājām līdzi trakulīgam kalpam. «Cilvēki no dzimtas uz dzimtu atkārto vienas un tās pašas kļūdas. Tāpēc ķeriet savas mammas pie rokas un izrunājiet dzimtas noslēpumus. Jūs daudz vairāk sapratīsiet savas izvēles un attiecības ar vīrieti,» aicina Solvita Vektere.
Sevis ieraudzīšana dzimtas kontekstā ļauj uz attiecībām ar vīrieti paraudzīties filozofiski – kā uz savas dzīves evolūciju. Paskaties uz vīrieti, kas tev ir līdzās pašlaik, un padomā, kurā attīstības pakāpē esi. Un tu redzēsi, cik saprotamā saistībā tas ir ar tavas dzimtas sieviešu stāstu. Tu esi dzimtas cienīga pēctece.
Dzimtas kino
Dzimtas dārgumu revīzijai ir dziedinošs efekts. Pastāv pat tāds cilvēka analīzes virziens – darbs ar biogrāfiju. Pārdomājot vecmāmiņu un mammas dzīves samezglojumus, mīlestības sāpes, triumfa brīžus, var saskatīt, kā tie spoguļojas arī tavā šodienā. To darīt ir vieglāk, ja dzīvi iztēlojas kā filmu. Uzzīmē dzimtas koku, kurā katrai sievietei pieraksti raksturīgākās īpašības, nodarbošanos, dzīves izvēles. Ieraugot dzimtas kopīgo līniju, saproti, no kā esi izaugusi.
Dzimtas līnija nav tikai fakti – kurš ar kuru precējās, cik bērnu bija. Tā ir iekšēja trajektorija: vai tavas dzimtas sieviešu likteņos atkārtojas vientuļo māšu līnija. Vai cauri paaudzēm vijusies radošuma dzirksts, pat ja ne vienmēr realizēta? No kādu sieviešu dzimtas tu nāc – stipro vai pakļāvīgo? Kad sieviete saka: «Nāku no stipru sieviešu dzimtas,» – viņa domā: vecmāmiņas izdzīvoja grūtus laikus un nesalūza, vienas audzināja bērnus, nesūdzējās, bet darīja, kas jādara. Par vājo sieviešu dzimtu mēdz runāt klusāk. Tās bija sievietes, pakļautas vīriešu gribai, atteicās no sapņiem, neuzdrošinājās mīlēt… Bet viņas noteikti nebija vājas. Drīzāk klusēja, lai izdzīvotu. Un sieviete, kas šodien nākusi no tādas dzimtas, bieži ir tā, kura pirmā lauž klusumu.
Saskatīt kopīgo struktūru palīdz arī jautājumi par tavu misiju dzimtā – aicinājumu, kas tevī mostas. Dziedināšana? Radošums? Brīvība? Spēja organizēt kārtību haosā?
Kas tevī ir līdzīgs mammai, vecmāmiņām un citām dzimtas sievietēm? Tas tevi stiprina vai ierobežo? Kurās dzīves jomās tu atkārto to, ko reiz piedzīvoja viņas? Paskaties uz to atklāti un draudzīgi! Galvenais uzdevums – nomest dzimtas negatīvo mantojumu. Pirmais solis – apzināties sliktās epizodes. «Es, tāpat kā mamma vai vecmāmiņa, izvēlos partnerus, kas mani neciena.» – «Es klusēju, kad vajadzētu sevi aizstāvēt, – kā mamma.» – «Kad man ir labi, es jūtos vainīga.» Reizēm jūtam saikni ar kādu dzimtas pārstāvi, kuru pat neesam satikušas. Intuitīvā atpazīšana ir zīme, ka esi pieskārusies dzimtas līnijai.
Kas ir tie stāsti, sāpju tēma, kas atkārtojas dzimtā? Vientulības motīvs? Atkarības? Upurēšanās? Kad sievietei stāsta, ka viņas senčos bijusi ragana, runa ir ne tikai par mistiku, burvestībām, bet arī augu un cilvēka dvēseles pazinēju – intuitīvo gudrību un drosmi, kas maksāja dārgi. Par sievietes spēku, kas bija bīstams tiem, kas vēlējās paklausību, nevis patiesību. Simboliski tas ir stāsts par jūtīgumu, dabas izjūtu un nepakļaušanos. Pajautā, kur šis spēks mostas tevī. Intuīcijā? Vēlmē ārstēt? Drosmē runāt, kad citi klusē? Izpēti viņas stāstu – iznes viņas gaismu citā laikmetā.
Un kā tevī rezonē fakts, ka jūsu dzimtā bieži kā kluss, smags zīmogs skanējis jēdziens bezbērnu vainags? To piešķir pēc sabiedrības priekšstatiem par to, kā sievietei būtu jādzīvo. Atkārtojoties tas kļūst par kolektīvu nosodošu spriedumu sievietei, kura nav kļuvusi par māti, – tukšs zars dzimtas kokā. Un katrā nākamajā paaudzē – bailes, ka arī ar tevi notiks tas pats. Un ja šī tēma tev sāp… Varbūt tieši tev ir dots uzdevums to pārrakstīt, iededzot jaunu sapratni dzimtā, – sievietes vērtība nav viņas dzemdes statistika, bet viņas klātbūtne un veids, kā viņa mīl pasauli.
Kas ir tās tēmas, par kurām tavā dzimtā nekad nerunā? Gan izteiktais, gan noklusētais glabā kodolu. Tu vari būt tā, kas iedrošina izrunāt noklusēto, un tā kļūt par dzimtas stāsta dziedinātāju. Tu vari būt pirmā, kas izsaka vārdos to, ko juta citi. Vai pirmā, kas ļaujas laimei, par kuru senči tikai klusībā sapņoja. Tu vari būt pirmā, kas šķiras, nevis paliek toksiskās attiecībās. Tu vari būt tā, kas izvēlas sevi, kamēr citas sevi noliedza. Misija ne vienmēr ir skaļa. Tā ir dziļa, klusa cieņa – nevis atkārtot, bet pārvērst. Pārrakstīt!
Pat ja savas vecmāmiņas vari uzrunāt, vien piesēžot uz soliņa ēnainā kapsētā, viņu ietekme tavā dzīvē turpinās. Aizver acis un iedomājies sevi kā daļu no dzimtas upes. Aiz tevis – visas sievietes, kas nākušas pirms tevis. Pateicies viņām, vienai pēc otras. Lai upe plūst tālāk.
