«Aizbēgu no plastmasas pasaules.» Katerinas laime – veca māja laukos, kazas un nekā lieka

Rembates pagasta Jaundzilnās pie Katjas ir liels miers, klusa mūzika, visur podi ar lieliem un maziem istabaugiem, seni porcelāna trauki un pašu restaurētas vecas mēbeles. Lielā māja pašu rokām pamazām tiek atjaunota, plauktos vecas grāmatas un Katjas pavārgrāmatu kolekcija, tamborēti aizkariņi un aiz loga dārzā smalks sniedziņš. Bet pie krāsns sēž pele ar spožu kažoku un mierīgi klausās mūsu sarunu. Īsta, dzīva, pārdroša pele! Viss kā pasakā. Un tikai pēc Katjas rokām var nojaust, kāds darbs stāv aiz šīs pasakas. 

Sabruka kā kāršu namiņš

Pirms divpadsmit gadiem viņi ar vīru Andreju, abi pilsētnieki, ņēma un pārcēlās no savas ērtās pilsētas mājas Ogrē uz dziļiem laukiem. «Tas sākās ar 2008. gada krīzi. Biju ieguvusi juristes izglītību, bet tajā laikā jau strādāju mārketingā.

Māja ir, bet to tūlīt atņems. Mašīna ir, bet to arī atņems.

Un ko uzņēmējs krīzes laikā atlaiž pirmos? Tos, kas nodarbojas ar reklāmu un mārketingu. Atnācu mājās un sapratu, ka mana dzīve ir sabrukusi. Mums, kā daudziem, viss bija kredītā – mašīna, māja, remonts, ceļojumi, jo vienmēr jau rēķinies ar to, ka algu visu laiku paaugstina.

Un gribas, gribas, gribas… Un nu kāršu namiņš sabruka. Māja ir, bet to tūlīt atņems. Mašīna ir, bet to arī atņems. Bērns prasa – mamma, mēs varam veikalā nopirkt pusbanānu? Bet es to nevaru. Tad kāda jēga no visas manas dzīves pirms tam?

Ulmaņlaiku māja, ne durvju, ne logu, tukšas sienas, pelējums. Bet mums iepatikās.

Nekādas! Kuru esmu padarījusi laimīgu? Vai kāds vispār sajuta, ka es aizgāju no tā darba? Nē. Tas bija dramatiski. Es četrus mēnešus ārstējos no klīniskās depresijas. Bet nebija izvēles – bērnam bija jāsāk iet skolā, bija jāstrādā. Es atcerējos, kā ada un tamborē, un dienām sēdēju pie rokdarbiem. 20 stundas diennaktī! Acis nenormāli sāpēja. Gulēju četras stundas. Un – teikšu godīgi – ar adījumiem un tamborējumiem izglābu mūsu māju un sagatavoju bērnu skolai. Vīrs arī strādāja, kaut ar samazinātu algu.»

Pusmuiža ar izpuvušām grīdām

«Un tad es vīram pateicu – davai braucam uz laukiem! Laukos ir mierīgāk, un tur mēs sevi pabarot varēsim vienmēr.  Lūdzām palīgā pazīstamu mākleri un meklējām māju. Parādījās māja Rembatē. Mākleris gan to mums neieteica, esot sliktā stāvoklī, taču mēs gribējām redzēt.

Pusgada laikā māju izremontējām!

Ogrē mums bija īsta pilsētas māja, tikko pēc remonta. Atbraucām uz Rembati – ulmaņlaiku māja, ne durvju, ne logu, tukšas sienas, pelējums. Bet mums iepatikās. Piezvanījām manam tēvam, ziņojot, ka esam nopirkuši māju, viņš atbrauca paskatīties… Tik daudz krievu lamuvārdu es dzīvē nebiju dzirdējusi! 15 minūtes viņš lamājās, pēc tam pārcēlās pie mums, un mēs ar tēvu divatā katru dienu no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā paši visu darījām. Durvju tur nebija, mēs no kaimiņiem lūdzām visas vecās durvis, restaurējām, piemeklējām rokturus. Pusgada laikā māju izremontējām!» Turklāt Katjas tētis, kurš pirms tam nespēja atgūties no infarkta un bija zaudējis interesi par dzīvi, atžirga, aizrāvās ar vecu mēbeļu restaurēšanu un atguva dzīves jēgu. Katjas ģimene varēja sākt savu jauno dzīvi laukos! Taču pēkšņi ar vienu telefonzvanu viss nonāca jaunā sākumpunktā.  

Likās, ka kazai vienai būs skumji, un Katja nopirka vēl piecas.

«Mākleris piezvanīja un teica: jums tuvumā izsola pusmuižiņu! Jums patiks! Atbraucām uz šejieni, uz Jaundzilnām, – te viss smirdēja, kaķi piekakājuši, virtuvē krita apmetums no griestiem, viss melnos sodrējos, grīdas izpuvušas un peļu izgrauztas. Es vīram uzreiz pateicu: nemūžam!» stāsta Katerina. Bet dzīvei ir savi pārsteigumi. Katju tikai palūdza māju parādīt jauniem pircējiem. Viņa izdzirdēja, ka tie gatavojas 1920. gadā celto namu nojaukt, un, asarām birstot, izlēma pirkt pati, lai dotu mājai otru iespēju. Atkal sākās neprātīgs atjaunošanas darbs – pašu rokām, jo pēc pieņemtajiem strādniekiem tāpat visu nācās darīt no jauna. «Piecus gadus māja mūs gaidīja, un mēs to remontējām. Te bija dramatiski, viss krita uz galvas, sienās caurumi!  Bet pirms diviem gadiem pašās novembra beigās ievācāmies. Trešā māja, ko esam savām rokām remontējuši,» viņa smejas. 

1000 mājputnu!

Vēl viņai, agrākajai pilsētas meitenei, uzdāvināja pirmo mājdzīvnieku, kazu, – jo ir taču kūts! Likās, ka kazai vienai būs skumji, un Katja nopirka vēl piecas. Tad parādījās vistas, zosis un pīles, pa vidu arī nūtrijas, aitas un cūkas. Līdz ar trako remontēšanu gan laika palika tik maz, ka tagad atstātas tikai kazas un mājputni. Toties putni tagad ir Katjas lielā kaislība, un viņa vada arī Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrību. Bija brīdis, kad Katerinai piederēja, iespējams, lielākā mājputnu kolekcija Latvijā. 1000 putnu: 47 šķirņu vistas, plus vēl pīles, zosis un tītari! Tagad atstāti ap divsimt putnu. 

Esmu pirmā neatkarīgās Latvijas putnkope, kas piedalījusies starptautiskā izstādē.

Par putniem viņa var runāt stundām: «Putni ir gudri! Parastai lauku vistai ir smadzenes trīsgadīga cilvēkbērna līmenī, tā spēj atcerēties ap 600 vārdu. Putni ir emocionāli, ambiciozi, greizsirdīgi. Putnkopība ir māksla. Un aiz katras šķirnes stāv savs stāsts un tūkstoš cilvēku darbs. Par zīda vistām rakstīja vēl Sokrats, tās seglu somās uz Eiropu atceļoja pa Zīda ceļu. Pasaulē notiek putnu izsoles. Kaujas putnu izsoles, par laimi, Eiropā ir aizliegtas, toties par lielām summām notiek izsole garastes gaiļiem!» Katja lasa lekcijas biedrībā, kolekcionē grāmatas par putnkopību, sarakstās ar selekcionāriem visā pasaulē, piedalās starptautiskās izstādēs. «Esmu pirmā neatkarīgās Latvijas putnkope, kas piedalījusies starptautiskā izstādē un ieguvusi augstu starptautisku vērtējumu. Manas Tulūzas zosis zina visa Eiropa!» viņa palepojas. «Ja kaut ko mīli, tu gribi par to zināt visu, un tad arī parādās laiks, iespējas, nauda. Kādā brīdī sapratu, ka man gribas stāstīt citiem to, ko pati esmu uzzinājusi un iemācījusies, – tad sāka veidoties biedrība un domubiedru grupas feisbukā, un apkārt sāka parādīties tādi paši cilvēki ar putniem.» 

Biju patēriņa cilvēks

Vai pilsētniece Katja tiešām nekad nav nožēlojusi pārcelšanos uz laukiem? «Nožēloju tikai, ka to neizdarīju agrāk. Jo es ieguvu brīvību, un manai dzīvei parādījās jēga! Pilsētā dzīvojot, es jēgu nejutu. Strādāju algotu darbu, gāju atvaļinājumā, biju patēriņa cilvēks. No tā žurku skrējiena nebija nekādas jēgas! Kāds jau vienmēr būs krutāks. Man bija karjera un viss pārējais, bet prieka nebija. Tu esi vadošā amatā, tāpēc tev visu laiku jāizrāda citiem, ka tev ir brendīgi apavi un apģērbs, – bet aiz tā ir tukšums. Melna bedre. 

Būtu gribējusi, lai mans dēls laukus būtu piedzīvojis agrāk. Viņš tomēr paspēja izaugt kā pilsētas bērns. Toties viņš ar telefonu rokās staigā, filmē mūsu dzīvniekus un draugiem lepni stāsta par tiem,» stāsta Katja. 

Slimošanas laiku viņš labi atceras, un ir man jautājis – kāpēc tas viss notika?

Arī dēla slimība bija viens no iemesliem pārcelties. Tajā pavasarī puisēns bija saķēris vīrusu, bet, par spīti sliktajai pašsajūtai, vēl nokārtoja skolas pārbaudījumu – un tad krita bezdibenī. «Temperatūra nedēļu turējās pāri 40, nevienas zāles nepalīdzēja, un tad viņš pārstāja staigāt. Aizveda uz Bērnu slimnīcu, tur sākās alerģiska reakcija uz antibiotikām, un dēlam pazuda redze. Viss – dēls neredz un nestaigā. Es nezināju, kur skriet. Ārsti teica – mēs nezinām, kas ir noticis, un nezinām, vai viņš būs normāls. Pēc nedēļas dēls sāka staigāt ar ķeblīti, pēc mēneša sāka kustēties viena acs, pēc tam otra,» Katja atceras. Pēc slimošanas zēns ļoti pieņēmās svarā. «Skolā sākās mobings, dēlu sita, mēs mainījām klasi, mainījām skolu. Un mans bērns nesalūza. Viņš mācījās, mācījās un tagad saņēmis iesvētību un grib kļūt par priesteri. Slimošanas laiku viņš labi atceras, un ir man jautājis – kāpēc tas viss notika? Es atbildēju, ka tādā veidā mēs ieraudzījām, cik viņš ir stiprs. Tas mazais puisītis, kurš neredzēja un nestaigāja, bet aiz dusmām pats ar ratiņiem aizbrauca uz tualeti, nepieņēma manu palīdzību un pusakls ar visu tika galā! Un neļāva sev raudāt mammas klātbūtnē, lai mammai nebūtu skumīgi!»

Izvēlējos nenomirt

Vēl vienas liktenīgas krustceles Katja piedzīvoja 23 gadu vecumā. Viņa domā, ka būtībā toreiz pašai nācās izvēlēties – dzīvot vai mirt. Pašu rokām būvējot ģimenes pirmo māju pilsētā, viņai tieši uz galvas uzkrita nenostiprinātas smagās skaidu plāksnes. Sekas – plaša smadzeņu trauma, un ārsti atzina, ka dzīvot, visticamāk, atlicis tikai pusgadu. «Man teica, ka gājusi bojā liela daļa asinsvadu, pēc pusgada sāksies epilepsija un asinsizplūdumi smadzenēs, un process nav apstādināms. Vīram es to pat nestāstīju – kam tas vajadzīgs, viņš tikai naktīs negulētu un pārdzīvotu! Apsēdos un domāju: ko nu? Dzert vai trakot? Nav jēgas. Raudāšana arī neko nemainīs. Sapratu, ka man katrā atlikušajā dienā jāietilpina visa sava atlikusī dzīve, un sāku dzīvot tā, it kā rītdiena varētu nepienākt. Es taču pat nezināju, kā smaržo puķes pļavā! Kā garšo vējš pie jūras? Sāku domāt – ko es vēl neesmu paguvusi sajust? Sapratu, ka gribu dzīvot un gribu, lai katra diena ir kā piedzīvojums! Tā pagāja gads, otrs, un tagad pagājuši jau 22 gadi. Man bija ik pa trim mēnešiem jāiet pārbaudīt asinsvadus, bet es vairs neeju. Jā, periodiski sāp galva, dažkārt varu aizmirst vārdus vai man nedaudz trīc rokas. Bet es pamanu, kā uz palodzes nolaižas zīlīte!  

Tā bija mana izvēle. Es varēju sadusmoties uz vīru, pasakot, ka tā ir viņa vaina, jo plāksnes nebija nostiprinātas. Varēju teikt: viss, mana dzīve ir beigusies! Skaidrs, ka manis tad vairs nebūtu. Un varēju izvēlēties dzīvot tālāk. Pat ja tie tiešām būtu tikai seši mēneši, tie tik un tā būtu citādi seši mēneši,» uzskata Katerina. 

Nonākusi Krievijas melnajā sarakstā!

Līdz ar Ukrainas kara sākumu pasaule vēlreiz apgriezās ar kājām gaisā. Katerinai ir radi un draugi gan Ukrainā, gan Krievijā, gan krievi, gan ukraiņi. 

Es sapratu, ka apskaužu nācijas, kas nav iesaistītas šajā karā.

«Kad sākās karš, es vienā brīdī pazaudēju identitāti. Mans tēvs ir krievs, vecticībnieks, kura senči uz šejieni bēga no Pētera Pirmā vajāšanas. Savukārt mammas senčus no Ukrainas uz Latviju izsūtīja trimdā. Brīvlaikos pārmaiņus braucu pie radiniekiem uz Ukrainu un uz Krieviju. Bet tagad sāku domāt – kas es esmu? Krieviete vai ukrainiete? Vai ebrejiete, jo man ir arī ebreju asinis? Es sapratu, ka apskaužu nācijas, kas nav iesaistītas šajā karā. Mana pasaule atkal sabruka, un to var labi redzēt pēc feisbuka. Līdz kara sākumam es tajā rakstīju krieviski, tagad rakstu latviski. Tā ir mana pozīcija. Jā, rakstot latviešu valodā, man ir kļūdas. Kad no Latgales atbraucu uz Rīgu studēt, es latviski vispār nerunāju, ģimenē mēs runājam krieviski. Bet es cenšos latviski lasīt, un man cilvēki palīdz un palabo kļūdas,» atzīst Katerina. 

Viņas radi joprojām dzīvo Ukrainā, Kremenčugā, kur viņus nepārtraukti bombardē. Bet ar kādreizējiem draugiem un paziņām Krievijā attiecības ir krasi mainījušās. «Kad paziņas no Krievijas sāka rakstīt, kā brauks un mūs ar tankiem izglābs, es atbildēju – es esmu latviete! Krievvalodīga latviete! Latviete ar krievu, ukraiņu un ebreju asinīm.

Saņēmu oficiālu vēstuli par iebraukšanas aizliegumu. Un ar to lepojos.

Un es aizstāvu savu dzimteni. Te piedzimuši mani senči entajā paaudzē, te esmu piedzimusi es, te ir piedzimis mans bērns,» kaismīgi stāsta Katja. Un nu viņai pašai noteikts oficiāls liegums iebraukt Krievijā uz desmit gadiem, viņa iekļauta nevēlamo personu sarakstā kā «fašiste, nacisma propagandiste un asins nodevēja». Tas sācies ar ierakstiem sociālajos tīklos. «Man bija rakstu cikls par Latvijas vēsturi un to, kā mums kādreiz mācīja melīgu vēsturi. Pati bērnībā to piedzīvoju un tam noticēju – ka rūpnīcu VEF uzbūvēja padomju laikā, ka Latvijā pirms PSRS nebija elektrības! Kādas muļķības! Un vai jūs zinājāt, ka Latvija pirms kara bija vadošā valsts putnkopībā? Mums arī bija četras izkoptas govju šķirnes ar ciltsgrāmatām! Krievu paziņas man par šiem rakstiem sāka uzbrukt, es sāku atbildēt, un tad arī saņēmu oficiālu vēstuli par iebraukšanas aizliegumu. Un ar to lepojos.» 

Viņa lepojas arī ar saviem ukraiņu radiem un draugiem, tikai sāpīgi redzēt, cik daudzi ir gājuši bojā: «Vienu laiku telefonā biju instalējusi trauksmes lietotni, lai zinātu, vai naktī manus radiniekus bombardēja vai ne. Pēc diviem mēnešiem sapratu, ka sajukšu prātā. Pīkstēja nepārtraukti.» 

Pašdarināts kastaņu šampūns

Katjas un Andreja mājās lielākā daļa mēbeļu un lietu ir ieguvušas otro elpu – tās ir iemainītas, atrastas izgāztuvēs vai krāmu veikalos, izglābtas un atjaunotas. Tā ir viņas filozofija: «Pēc krīzes es sapratu, ka mēs esam pārāk izšķērdīgi.

Aiz visām šīm senajām lietām stāv cilvēku stāsti.

Visu mūžu zināju, ka gribu karjeru, tad tā sabruka, un es sapratu, cik tas patiesībā bijis mazsvarīgi. Bet kas tad ir svarīgs? Svarīgi ir saglabāt mana vecvectēva krēslus, kurus atradām vecāku mājas bēniņos un atjaunojām. Izglābt labu grāmatu, kuru gribēja sadedzināt! No tādiem sīkumiem sastāv mūsu dzīve. Ja to izdzēš, paliek plastmasas pasaule. Vērtība nav aifonos un leksusos. Kas paliks pēc manis? Paliks, piemēram, manis atjaunots skapis, kas piederējis Kaucmindes skolas absolventei. Tam ir pievienotā vērtība. Aiz visām šīm senajām lietām stāv cilvēku stāsti.»

Mūsu senči mazgāja veļu ar pelniem? Pārbaudīju – tas strādā!

Un no kurienes visi saimnieciskie eksperimenti ar kastaņiem, āboliem, pelniem un daudz ko citu? Katja stāsta, ka iedvesmojas no savas kulinārijas grāmatu kolekcijas, kur var atrast pat gluži negaidītas senas receptes un padomus: «Kaut ko izlasu un gribu saprast – kā to dara. Mūsu senči mazgāja veļu ar pelniem? Pārbaudīju – tas strādā! Paši vārīja ziepes? Pamēģināju – izdevās! Tāpat ar kastaņiem. Kaut kas no tā jau ir iegājis manā ikdienā. Man patīk, kādi man ir mati pēc kastaņu šampūna! Patīk iet vannā ar kastaņiem un piparmētrām! Patīk padalīties ar ābolu etiķa recepti, jo, pašai gatavojot, tas izdodas tik aromātisks un garšīgs! Patīk peoniju lapu sīrups un peoniju ziedlapiņu tēja, kas smaržo pēc šokolādes. Tas viss ir tik interesanti! Un dzīvē ir svarīgi priecāties un brīnīties!» 

Katja pati smejas, ka viduslaikos viņa nonāktu uz raganu sārta, jo pie viņas ir kā burves mājā – visur zālītes un pulverīši. Kas zina, varbūt kaut ko pārmantojusi no ukraiņu vecvecvecmāmiņas, kas patiešām bijusi zāļu sieva, ārstējusi ar zālītēm un lūgšanām.