Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Veiksmīgi darbojas kukaiņu korupcija ar nektāru, jo enerģētisko izmaksu ziņā tas ir lētāks nekā vērtīgie putekšņi. Turklāt putekšņos esošo vīrišķo dzimumšūnu – spermiju – misija ir apaugļot olšūnu un sniegt iespēju veidoties sēklām. Izstrādāti arī izsmalcināti kukaiņu iekārdināšanas mehānismi, kuros jau konstatējamas apzinātas maldināšanas pazīmes.
Šoreiz par trim Latvijas vietējās floras sugām, to apputeksnētāju pievilināšanas veidiem un iemesliem, kāpēc tie izplatās tieši tā un ne citādi.
Mušu ofrīdas Ophrys insectifera skaistums nav uzkrītošs, toties šī orhideju suga ir izstrādājusi citus izcilus apputeksnētāju piesaistīšanas paņēmienus. Uzskata, ka mušu ofrīda izdala sekrētu, kurš satur kukaiņu feromonus – vielas, kuras kalpo dzimumu saziņai. Savukārt zieda daļa, kuru sauc par lūpu, atgādina kukaini. Ilūziju papildina lūpas pamatnē esoši divi laukumiņi, kuri atgādina kukaiņa acis, bet vidū esošais kailais, gaišākais laukums – sakļautus spārnus. Līdzība ir tik perfekta, ka pāroties alkstošais kukaiņu tēviņš šim nolūkam izvēlas mušu ofrīdas ziedu. Lūpas virsma ir samtaina, radot sajūtu, ka tas tiešām ir kukaiņa ķermenis. Atskārtis maldīšanos, kukainis dodas meklēt citu pārošanās objektu, uz nākamo augu līdzi aiznesot putekšņus. Mušu ofrīda zied jūnijā un jūlijā. Pēc apputeksnēšanās attīstās pogaļa, kurā ir ļoti daudz sīku sēklu.
Latvijā mušu ofrīda ir ļoti reti sastopama un ar likumu aizsargāta suga. Tā sastopama kaļķainās pļavās un zāļu purvos ar skraju veģetāciju, kā arī skrajos purvainos priežu mežos.
Sugas eksistenci apdraud kaļķaino pļavu aizaugšana ar kokiem un krūmiem, augsnes meliorācija un rekultivēšana, bet skrajajos purvainajos mežos – to aizaugšana, nosusināšana, kā arī meža izstrāde, ja tā aug uz stigām.
Nacionālajā botāniskajā dārzā veiktie mušu ofrīdas pētījumi apliecina, ka tās sēklu nobriešanu kavē Latvijas mitrais klimats, kurš rada labvēlīgus apstākļus sēnes Botrytis cinerea, kura izraisa tā saukto “pelēko puvi” un pelējumu izraisošās Cladosporium sp. attīstībai. To darbības rezultātā nenobriedušās pogaļas var iet bojā.
Purva atālene Parnassia palustris aug kaļķainos zāļu purvos, pļavās ar mainīgu mitruma režīmu, kā arī mitros smiltājos. Pirms ziedēšanas nelielais, līdz 35 cm augstais daudzgadīgais lakstaugs ar rozetē sakārtotām garkātainām piezemes lapām un vienu, stumbru skaujošu lapu ir gluži nemanāms. Ziedēšanās laiks, kurš ilgst no jūlija līdz septembrim, ir purva atālenes zvaigžņu stunda. Ne velti daudzās valstīs to kā krāšņumaugu audzē mitraiņu dārzos. Purva atālenes stumbra galā ir tikai viens, toties labi pamanāms un saulainā laikā smaržojošs, grezns zieds, kura baltās vainaglapas ir ar zaļganu dzīslojumu. Piecas putekšņlapas ir auglīgas, savukārt piecas vēdekļveida putekšņlapas ir neauglīgas – staminodijas. To nevienādo izaugumu galos atrodas dziedzeri, kuri izdala šķidrumu, iztālēm radot ilūziju, ka potenciālajam apputeksnētājam ir pieejams nektārs. Īstie nektāriji atrodas pie staminodiju pamata. Lai iegūtu dziļāk ziedā esošo nektāru, kukainis apbirst ar putekšņiem, kurus pēc tam aiznes uz citu augu.
Latvijā purva atālene sastopama cilvēka darbības mazāk skartās vietās. Tā ir bioloģiski vērtīgu zālāju indikatorsuga – ja pļavā aug purva atālene, tātad tas ir bioloģiski vērtīgs zālājs. Purva atālene augs tur, kur tiek pļauts vai ganīts, bet nebūs atrodama intensīvāk apsaimniekotās platībās. Tai noderīgu augteņu skaitu samazina meliorācija un augteņu aizaugšana. Augs satur alkaloīdus, flavonoīdus, miecvielas un saponīnus.
Ārzemēs to uzskata par augu no ārstniecības augu dārgumu lādes. Vienlaikus vairākas Eiropas valstīs purva atālene iekļauta apdraudēto sugu sarakstos.
Eiropas saulpurene Trollius europaeus ir krāšņi ziedošs, daudzgadīgs, līdz 80 cm augsts lakstaugs. Tā stumbrs ir ar tukšu vidu – dobs. Šādi stumbri raksturīgi daudzām pļavās augošām lakstaugu sugām, jo ir izturīgāki pret liekšanu. Staraini dalītās lapas stumbra augšdaļā ir bez kāta – sēdošas, bet apakšdaļā ar kātu.
Mitrās pļavās, krūmājos, upju ielejās Eiropas saulpurene parasti veido dažādu lielumu grupas, tādēļ tā ziedēšana maija otrajā pusē un jūnija sākumā ir vēl iespaidīgāka. Līdz divarpus centimetriem platie apaļie dzeltenie ziedi ir rosinājuši fantāziju. Ne velti pierakstīts vairāk nekā 100 tautā lietotu nosaukumu. Biežāk lietotie ir āžpoga, buļļa piere, aungalviņa, cāļa galva, dzegužbumba, pauniņa, podzene, porms, pulksteņi, sviesta bumba, sviesta pika, sviestene, vācpurniņi, varžpurniņi, zaķa poga, zvārgulis. Dzeltenās un platās kauslapas pilnībā nosedz oranži dzeltenās, šaurās vainaglapas. Ziedā pie vainaglapu pamata atrodas nektāriji. Zieda lieluma, krāsas un smaržas iekārdinātais kukainis, lai iegūtu nektāru, iekļuvis ziedā, apbirst ar putekšņiem, kurus aiznes uz nākamo ziedu, tur uzbirušos putekšņus vēl uz nākamo. Pēc apputeksnēšanās veidojas someņu kopauglis, kur katrs somenis ir ar knābi.
Kādreiz bieži sastopamā Eiropas saulpurene ainavā redzama retāk, jo arī tās izplatību Latvijā samazina piemērotu augteņu trūkums.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
