• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Dabas cilvēks

    Kopā zaļāk
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    21. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Inga Račinska no Latvijas Dabas fonda, projekta GrassLIFE vadītāja.
    Foto: no Latvijas Dabas fonda publicitātes materiāliem
    Inga Račinska no Latvijas Dabas fonda, projekta GrassLIFE vadītāja.
    Latvijas Dabas fonda padomes locekle, projekta GrassLIFE vadītāja Inga Račinska dabas aizsardzības jomā strādā jau vairāk nekā 20 gadu un ir pārliecināta – iedarbīgai dabas aizsardzības īstenošanai ir nepieciešams plašs skatījums uz dabu un pasauli. Taču, lai spertu pirmo soli, pietiek ar vienkāršām ikdienas izvēlēm par labu dabai. Nu kaut vai nenopļaut mauriņu…

    Atceraties, kad un kā iemīļojāt dabu?

    Biju pilsētas bērns, bet visas vasaras pagāja laukos pie vecmāmiņas. Manā bērnībā vasaras tā pavadīja lielākā daļa bērnu. Es gan ļoti maz ko atceros no bērnības, tāpēc īsti nevaru pateikt, kurā vecumā jau zināju – nākotnē darīšu kaut ko, saistītu ar dabu. Gatavojoties šai sarunai, par to domāju, un sapratu – nav bijušas citas profesijas, kuras es būtu apsvērusi. Varbūt tas ir iztēles trūkums (smejas). Kad beidzu vidusskolu, man bija viena vēlme – gribēju kaut ko darīt šajā virzienā. Biju izdomājusi, ka vēlos būt zirgkope. Bet vecāki teica – vispirms tev jādabū augstākā izglītība, tad vari domāt par citām lietām un kļūt, par ko vien vēlies. Nākamā tuvākā lieta bija bioloģija, kur arī paliku.

    Kas jūs, mazu meiteni, dabā tik ļoti ieinteresēja, lai ar to saistītu savu dzīvi?

    Mana māsa, kas ir pusotra gada jaunāka par mani, noteikti varētu izstāstīt, cik viņai bijusi grūta bērnība. Es māsu katru dienu stiepu līdzi pāri laukiem barot ar kukurūzu zirgus (smaida).

    Daudz esmu domājusi, kāpēc man daba ir tik svarīga. Iespējams, tāpēc, ka man svarīgi saprast, kā cilvēks ar to mijiedarbojas. Arī tāpēc, ka daba ir droša, tīra un vienkārša. Tur nav intrigu, politikas, visa tā, ko mēs kā sabiedrība esam izgudrojuši. Dabā noteikumi ir skaidri un uzdevumi vienkārši – katrai dzīvai radībai ir sava vieta, savs uzdevums. Tā pastāv un dara to, ko dara tāpēc, lai izdzīvotu un atstātu pēcnācējus. Tajā ir vienkāršība un skaidrība. Ja es būtu advokāte, man būtu jāsakaras ar neskaitāmām cilvēku vājībām, dabā nekā tāda nav. Lai gan… Šobrīd kā dabas aizstāve ļoti daudz domāju par cilvēkiem. Pirms divdesmit trīsdesmit gadiem dabas aizsardzība nozīmēja izpētīt, pierakstīt, izplānot, kā sargāt, bet mūsdienās dabas aizsardzība lielākoties ir komunikācija ar cilvēkiem, stāstīšana par to. Jo cilvēks šobrīd dabu ir jau tik ļoti ietekmējis, ka viņš ir lielākais dabas aizsardzības faktors. Tāpēc – ja nemainām cilvēku rīcību un uzvedību, dabai nav nekādu izredžu. Līdz ar to mūsu, dabas sargu, uzdevums ir par to runāt, stāstīt. Un tas ne vienmēr ir viegli, jo biologi nav ekstraverti cilvēki.

    Ne katram tas ir pa spēkam, jo šie cilvēki, kļūdami par biologiem, taču gribēja iet pļavā, komunicēt ar zāli, puķēm, putniem, un runāšana ar cilvēku nebija viņu prioritāšu augšgalā, izvēloties profesiju. Tomēr pagājis zināms laiks, cilvēki pieņēmuši, ka jārunā arī ar cilvēkiem, un daudzi biologi to dara izcili.

    Daudzi cilvēki, pretēji jums, uzskata – daba ir nedroša. Tajā ik uz soļa ir kāds augs, dzīvnieks, kas mūs apdraud. Kā esat izjutusi dabas sniegto drošību?

    Es nekad neesmu jutusies nedroša dabā, man drīzāk no cilvēkiem bail. Tumšā vakarā es drošāk jūtos dabā, nevis vietā, kas pilna cilvēkiem. Varbūt cilvēkiem nedrošība pret dabu izveidojusies tādēļ, ka daļa no mums ļoti attālinājusies no dabas. Pazaudējuši saiti ar dabu. Un mēs jau baidāmies no tā, ko nepazīstam… Šaubos, vai cilvēki, kas bērnības vasaras pavadījuši laukos, baidās iet dabā. Bet tiem, kas baidās… Man gribētos dot dabai iespēju. Dažkārt dzirdu – ko es tur iešu, ko es tur redzēšu, tur nav nekā, ko darīt. Tas, protams, atkarīgs no uztveres. Ja cilvēkam kādā dzīves periodā grūti tiktāl apklusināt savu iekšējo troksni, ka viņš nav spējīgs uztvert smalkākas vibrācijas, tad viņam patiešām šķitīs – tai dabā taču nekā nav. Bet, ja viņš spēs iekšēji sevi mazliet apklusināt, pieņemt, ka daba «strādā» citos viļņos – tā ir niansētāka un smalkāka –, tad viņš sadzird un saklausa to, ko daba grib teikt. Šā iemesla dēļ neteikšu visiem– ejiet dabā, tā jums palīdzēs! Tādu garantiju nevaru dot. Katram ar dabu jāsatiekas īstajā brīdī, tad tā palīdzēs.

    Kuros brīžos daba jums palīdzējusi?

    Man ar to ir citādas attiecības, jo daba ir mans darbs. Mums, biologiem, ļoti bieži nav nekādu hobiju, jo… vienkārši nevajag. Izklaide un labākais, ko brīvajā laikā darīt, maniem kolēģiem bieži vien ir darbs. Doties dabā, apsekot dabu. Vispār Dabas fondā ir ļoti interesanti strādāt. Iedomājieties, jūs strādājat vietā, kur cilvēki savu darbu veic idejas dēļ. Viņiem nav laika intrigām, kaut kam tamlīdzīgam. Tas nozīmē ļoti privileģētu stāvokli un patīkamu gaisotni. Turklāt tu zini – tas, ko dari, ir labi. Sāpīgi ir tas, ka nevari izdarīt vairāk, jo ir ļoti daudz apstākļu, kas strādā pret to, ko mēģini sasniegt, – cilvēku intereses, lobiji. Dažkārt vienkārši nolaižas rokas un gribas teikt cilvēkiem – bet vai tad jūs nesaprotat, ka mēs runājam par mūsu planētu, par mūsu zemi, par mūsu veselību! Kādi vispār var būt iebildumi pret zemes saglabāšanu? Un tad izlasīju interviju ar sociālo psihologu Ivaru Austeru, kas man daudz ko izskaidroja. Viņš skaidroja, kāpēc atšķiras tas, ko cilvēki pasaka aptaujās un viņu reālās rīcības. Izrādās, tas ir tāpēc, ka uzvedība ir piesaistīta konkrētam kontekstam, bet aptauju jautājumi ir ideoloģiski. Piemēram, Eirobarometra aptaujā par cilvēku attieksmi pret dabas aizsardzību 97% iedzīvotāju atbildēja – viņi izjūt atbildību rūpēties par dabu. Un tad mēs nonākam pie individuālajām izvēlēm… Mūsu patēriņa izvēles bieži vien neatbilst tam, kā mēs vēlētos rīkoties.

    Pastāstiet, kādām vajadzētu būt mazajām ikdienas izvēlēm, lai saudzētu dabu.

    Es, piemēram, jau gadiem ēdu tikai tādu gaļu, par kuras izcelsmi esmu pārliecināta un zinu – gaļas lops audzis, ganījies Latvijas dabiskajās pļavās. Ar šo savu lēmumu es atbalstu to, ka zemnieki var saimniekot savās pļavās.

    Ja reiz esam nonākušas pie pļavām, pastāstiet par tām sīkāk. Galu galā esat GrassLIFE – dabisko pļavu saglabāšanas projekta – vadītāja Latvijā.

    Pļavas ir īpašs biotops, kas nevar pastāvēt bez cilvēka. Tām vajadzīgs cilvēks, kas pļavas vai nu pļauj, vai gana. Turklāt tāds, kurš strādā saudzīgi, kurš tās bezjēdzīgi nenomēslo. Un cilvēki, no kuriem es pērku gaļu, strādā tā, ka ir gan pļavas, gan puķes, gan govis. Un gaļa ir super, jo tajā ir visas vērtīgās vielas. Biologs un zemnieks Viesturs Lārmanis skaisti teica par tām govīm, kas ganās dabiskajās pļavās – iedomājieties, ka jūsu govs pārtiek no augu tējiņām. Tādas govs gaļa, protams, atšķirsies no tādas govs gaļas, kas stāvējusi kūtī un pļavu savā dzīvē nav redzējusi. Protams, klimatam labākais būtu vispār atteikties no liellopu audzēšanas. Nestrīdēšos arī ar cilvēkiem, kas teiks – gaļa nav jāēd. Bet tiem, kas to ēd, gribētu ierosināt ēst mazāk, taču tiešām kvalitatīvu gaļu, kas nāk no Latvijas dabiskajām pļavām. Ja kāds teiks: kur tādas saimniecības atrast, atbildēšu – internetā var atrast visu. Šādu saimniecību Latvijā, par laimi, ir daudz. Piemēram www.negantigardi.lv var sastapt cilvēkus kas saimnieko ar cieņu pret dabu un ar to lepojas.

    Ja saimniecība liela, viss skaidrs. Bet, ja man pieder maza, mazītiņa pļaviņa? Kā man to pareizi uzturēt?

    Es aicinātu nopietni pārdomāt, vai tiešām nav laika un iespēju šai pļavai pievērsties un mēģināt pļavu atjaunot. Mēs zaudējam pļavas divu iemeslu dēļ. Viens ir aizaugšana pamestības dēļ, otrs – uzaršana vai apstādīšana ar mežu. Skaidrs, ka no viena hektāra uzartas zemes iespējams iegūt, nopelnīt vairāk nekā no viena hektāra pļavas. Tomēr, ja jums ir 100 hektāru zemes, lūdzu, vismaz vienu atstājiet pļavai. Mazu stūrīti dabai. Diemžēl Latvijā palicis ļoti maz dabisko pļavu, daudzas no tām ir aizaugušas, tāpēc svarīgs katrs mazais kriksītis. Pļavai neko daudz nevajag, lai nocērt krūmus un reizi gadā nopļauj, bet sienu savāc. Zāli nedrīkst atstāt tāpēc, ka pļavai nepatīk pārāk daudz barības vielu. Ja zāle paliek, zeme kļūst arvien treknāka un treknāka un augu sugas vienkāršojas. Tik bagātīgā augsnē var izdzīvot tikai dažas sugas. Es apzinos, ka tam nepieciešams darbs, ka ne visiem tam ir pietiekami daudz spēka un laika. Bet varbūt izdodas zemi iesaistīt saimnieciskajā darbībā, varbūt kaimiņam ir aitas, kuras var ielaist pļavā to noganīt.

    Ir labi piemēri – cilvēki, lai uzturētu pļavas, rīko siena talkas. Forši – sasauc draugus, pagatavo boli un sakrauj sienu. Pagājušajā gadā bija cilvēki, kas izdomājuši siena viesnīcu – piedāvāja iespēju nakšņot siena gubiņā.

    Iespējas ir, ja tikai grib. Šai ziņā esmu optimiste. Būdama pesimiste, es nedrīkstētu darīt šo darbu, man jātic, ka cilvēki izvēlēsies pareizās rīcības un ikdienas izvēlēs atcerēsies par dabu.

    Pieminējāt gaļas izvēli. Kādas vēl ir dabai saudzīgas ikdienas izvēles?

    Vīrieši lepni stāsta savai sievai – Dabas fonds esot teicis, ka retāk jāpļauj piemājas mauriņš. Vai vispār nevajag to pļaut. Jā, varu parakstīt izziņu sievām, ka mauriņš tiešām jāpļauj retāk. Mēs savā sētā mēdzam eksperimentēt – atstājam vienu malu nenopļautu, un gaidām kas izaugs, vērojam, kādas puķes iemājojušas. Protams, vēlāk mēs šo strēķīti nopļaujam, kad pļava ir paspējusi augt un sēklas nobriedināt un izsēt. Veidojam nelielus, bet brīnišķīgus pleķīšus, kur var dzīvot apputeksnētāji kukaiņi un kur augs var uzziedēt un izsēt sēklas. Tas dabai ir ļoti svarīgi. Tad nopļaujam šo maliņu un ļaujam pļavai izaugt citā dārza vietā. Tas ir daudz interesantāk nekā sterilais zālājs, pa kuru katru sestdienu jāskrien ar zāles pļāvēju.

    Vēl viena šķietami nenozīmīga, bet tomēr ļoti svarīga ikdienas izvēle – medus. Latvijā ir brīnišķīga ļoti liela medus izvēle, tāpēc nesaprotu cilvēkus, kuri izvēlas iegādāties šķidros ārzemju medus. Pirmkārt, mūsu medus nav izkausēts cukurs, bet tiešām medus. Otrkārt, izvēle nopirkt Latvijā ražotu medu palīdz kādam biteniekam noturēt, apsaimniekot pļavas. Manuprāt, cilvēki par to nemaz neaizdomājas. Bet, ja, šo izlasot, kaut viens cilvēks izvēli izdarīs apzinātāk, tas jau būs liels ieguvums.

    Vēl viena izvēle – Latvijā ražotas pļavas tējas, nevis maisiņš ar sasmalcinātu augu maisījumu no svešām zemēm. Cilvēki, kas saimnieko pļavās, jāatbalsta visos iespējamos veidos. Man prieks redzēt, ka veidojas kopiena, kas saprot šīs lietas un izdara šīs izvēles.

    Ak, jā. Un restorāni! Ja kāds atceras – sen senos laikos mēs uz tādiem gājām (smejas), taču noteikti to darīsim atkal. Ikreiz restorānā viesmīlim pavaicāju, kas tā ir par gaļu. Diemžēl vairumā gadījumu viesmīlis atbildēja – vislabākā. No kurienes šī gaļa, kur lops audzēts, diemžēl atbildēja ļoti reti. Kā konstatēja mana kolēģe, ne vienmēr pavāri vispār pievērš uzmanību tam, no kurienes nākusi gaļa…

    Bet ir arī daži ļoti labi piemēri. Piemēram, Ēriks Dreibants vai Ingmārs Ladigs ļoti cenšas sekot procesiem dabā un piedāvā sezonālas izvēles. Jā, tas varbūt ir sarežģītāk, bet dabai daudz nozīmīgāk.

    Dzirdēts – daba šādu attieksmi kā tagad ilgi vairs neizturēšot…

    Jautājums, kas notiks pirmais – daba beigsies vai mēs attapsimies. Uz to es nevaru atbildēt. Daba ir ļoti smalks mehānisms. Katra tās funkcija ir noslīpēta, gluži tāpat kā cilvēka ķermenī. Perfekts mehānisms. Un dabā, tāpat kā ķermenī, viss strādā saistībā citam ar citu. Tas apēd to, šis apēd ko citu. Viss ir saistīts ar līdzsvaru.

    Teicāt – jākomunicē ar cilvēkiem un jāmāca saudzēt dabu. Ko jūs stāstāt?

    Tas atkarīgs no cilvēka un situācijas. Piemēram, man šķiet, ļoti liels spiediens ir mūsu milzīgā patēriņa kultūra. Cik daudz mēs gribam patērēt, un cik daudz mums jānopērk, lai mēs apliecinātu savu vērtību! Tas ir šokējoši. Tas atstāj ietekmi uz vidi, uz dabu. Un to nevar izmainīt vienā dienā, arī ne gadā vai piecos. Bet es tomēr gribētu aicināt apsvērt, vai konkrētā lieta, ko vēlaties iegādāties, jums patiešām ir vajadzīga. Es nenoliedzu, cilvēki ir dažādi un kādam varbūt tiešām vajadzīgas jaunas lietas, lai iegūtu eiforijas sajūtu, lai justos labi. Tomēr man šķiet, tā ir pamatproblēmas nerisināšana, jo tā jaunā lieta jau ir tikai ielāpa likšana uz iekšējām, emocionālām problēmām.

    Tad vispār nepirkt neko jaunu?

    Droši vien ir kāds zelta vidusceļš. Negribu būt trakā zaļā, kura saka – jaunu krekliņu pērc tikai tad, kad iepriekšējais izjucis pa vīlēm, nav vairs ko vilkt un tev kauns iziet laukā no mājas. Tā tas nedarbojas. Es domāju, ka kāda viena darbība neko nepalīdzēs, nepieciešams darbību kopums. Patēriņa izvēles plus mūsu pirkšanas izvēles, sabiedriskā aktivitāte. Darot pašiem un stāstot par savām personiskajām izvēlēm, cilvēki, kas ap mums, sāks domāt līdzīgi. Jo mēs visi taču gribam darīt labu. Un neļaušana dabai izdzist patiešām ir kaut kas labs.

    Atgriezīsimies pie pļavām? Esat partneri Dabas aizsardzības pārvaldei projektā LIFE LatVia Nature, un jūsu uzdevums ir izveidot zīmolu, kurš atzītu tos produktus, kas nāk no dabiskajām pļavām.

    Jā, no 2023. gada mēs strādāsim pie tā, lai īpaši atzīmētu visus produktus, par kuriem runājām, – medu, gaļu, tējzāles, piena produktus un citus, kas iegūti, pateicoties dabiskajām pļavām. Apvienosim tos zem vienota zīmola un tādējādi ne tikai paslavēsim, bet arī atbalstīsim zemniekus, kas saimnieko dabiskajās pļavās.

    Bet, runājot par Dabas fonda projektiem, lielākais no tiem ir jau piemētais GrassLIFE, kas saistīts ar dabisko pļavu atjaunošanu. Sadarbībā ar zemniekiem atjaunojam pļavas. Mums ir divpadsmit saimniecības, kurās atjaunojam pļavas – vairojam augu dažādību, piesējot sēklas, pārnesot velēnu, gan arī veicot dažādas citas darbības, lai no pļavas dabūtu prom liekās barības vielas. Tāpat palīdzam zemniekiem izveidot ganīšanas infrastruktūru, lai arī pēc projekta viņi varētu apsaimniekot pļavas un ganīt.

    Otrs elements ir Latvijas Dabas fonda mobilais ganāmpulks, kurš šai projektā ir mūsu pašu iniciatīva. Proti, esam izveidojuši savu ganāmpulku, ar kuru braucam pie tiem cilvēkiem, kuriem pašiem nav savu lopu, kuri nevar apsaimniekot savas pļavas. Palīdzam tās noganīt.

    Pārvadāt dzīvniekus nav nekāds vieglais uzvedums.

    Jā, tas ir milzīgs izaicinājums tieši loģistikas ziņā. Sadzīt dzīvniekus transportā, aizvest, pārvest… tas ir milzīgs darbs. Bet Latvijā pēc tā ir milzīgs pieprasījums! Šobrīd mums jau ir ļoti garš gaidīšanas saraksts. Mobilajā ganāmpulkā ir tikai govis – vairāk nekā 120 Galovejas šķirnes lopiņu, bet kādreiz bija arī aitas. Ļoti stūrgalvīgi dzīvnieki… Ja tās dzīvo vienā vietā, aitas pierod un viss ir kārtībā. Bet pārvedot tām mēdz būt grūti jaunā vietā, un šā iemesla dēļ mums gājis diezgan raibi.

    Sakiet, vai ir kādas sugas, kas īpaši jāsargā, kas arī dabiskajās pļavās izzūd?

    Daba izdziest pamazām, un mēs bieži vien atšķirību nemaz nepamanām. Tikai pēkšņi konstatējam – hm, laikam jāņuzāles jābrauc meklēt uz citu pļavu… Piemēram, ir sugas, kuras var dzīvot tikai uz ļoti veciem ozoliem. Tāda ir, piemēram, košā zeltpore, ļoti krāšņa piepe. Vecie koki sabrūk un jaunu nav. Ko tad lai tā piepe dara? Tai neder citi apstākļi. Līdzīgi ar lapkoku praulgrauzi, kurš dzīvo tikai trupējošā koka vidiņā. Kad sabrūk koks, un citu blakus nav, populācija izzūd. Pazūd viena vabolīte, otra… bet ikdienā jau to neredzam.

    Pirms kāda laika domāju par dzīves jēgu, par savas dzīves jēgu, un bija grūti, kad likās, ka neredzu ceļu. Līdz sapratu – lielākā jēga ir tai motivācijā, ar kādu tu pieņem ikvienu savas dzīves lēmumu. Ja ikvienu lēmumu pieņemu ar domu par kaut ko lielāku un labāku, solīti tālāk padomājot – kā būt labākam, saudzīgākam, empātiskākam –, tas ir ar daudz lielāku efektu nekā viens lielais dzīves uzdevums, uz kuru nesos, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, nedomājot, kam nodaru pāri. Mani šī atbilde nomierināja.

    Raksts sagatavots ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+