Rīga +8°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Citādi daudzām šķiet, ka sunīšpoza un tās variācijas ir «dzīvnieciskas», jo tad viens otram «neskatās acīs…» kaut īstenībā jau šādā pagriezienā vīrietis atšķirībā no suņa redz un izbauda sievietes gurnu un dibena apaļumu skaistumu. Jo kuru vīrieti gan šādā brīdī interesē sievietes acis? Turklāt tās parasti ir aizvērtas, ja partnere izbauda procesu. Bet, ja viņš drāž klusējot, tad sieviete, kura spēj «pati izdomāt un pati apvainoties», secina – ak, viņš kā tāds dzīvnieks! Atver muti un pasaki vai vismaz izrādi sajūsmu ar glāstiem. Ja vien tiešām tas nav tikai «drāziens».
Tātad – dibens. Kā sieviete sadzīvo ar savu dibenu, tā lielumu un formu? Kā un kad saprot, vai tas ir labs un pievilcīgs?
Augusi laikā, kad neviens neko nebija dzirdējis par «plus size» modelēm, bet reklāmās, modes skatēs un filmās dominēja ļoti slaidas skaistules, es pārdzīvoju par savu dibenu, kurš neiekļāvās standartos: starpība starp vidukļa un gurnu apkārtmēru bija lielāka, nekā pieņemts ražošanā. Stāvēju pie spoguļa un sānskatā šausminājos par dibenu, kuram daba bija devusi apaļu un atšautu formu.
Bet man tā gribējās plakanu! Kā modes žurnālos.
Es jau nezināju, ka modes pasaulē dominē «kuturjē», kuriem patīk puiši, kur nu – es tolaik pat nezināju, ka vīriešiem var ļoti patikt citi vīrieši. Tagad uz sievietes ķermeni vairs neskatāmies kā uz drēbju pakaramo modes skatē, skaistums kļuvis plašāks jēdziens, un to vairs nenosaka tikai «high couture» valdošie puišu cienītāji…
*****
Pirmā reize, kad sapratu, ka dibens man ir «tīri tā neko», bija agrā jaunībā, kad mans tālaika draugs, jau «pieaudzis» vīrietis, kāpjot pa kāpnēm aiz manis un vērojot vieglās mājas biksēs ietērpto dibenu, murmināja, ka no šāda skata jūkot vai prātā. Skolā iebiedēta, es sastingu šausmās – tātad mans dibens tomēr ir par lielu, nevajadzēja vilkt bikses, tagad viņš redzēja, ka tas ir liels! Izrādījās – tieši pretēji: mans dibens esot tik lielisks, tik pavedinošs, tik formīgs… viņš nevarot acis atraut. Nezinu, kā tur ar acīm, bet rokas atraut viņš nespēja ne tovakar, ne arī citas reizes. Pašapziņai mazliet ceļoties, atļāvos uzšūt piegulošus svārkus, kuri profilā izcēla dibena atšauti apaļīgo formu. Un ejot to pat mazliet pagrozīt. Tā tas sākās… Sāku pievērst uzmanību citu sieviešu aizmugures «aprīkojumam» un konstatēju, ka dibenu formas ir patiesi dažādas: gan smuki apaļi, gan plakani, gan skumji noļukuši vai jautri atsperīgi, gan plati un nepriecīgi, gan ļumīgi vienaldzīgi… Un tas viss neatkarīgi no vecuma. Gan jauni, bet noguruši un vienaldzīgi, gan ne tik jauni, tomēr priecīgi un atsperīgi.
*****
Es vairs neatceros viņa vārdu… toties man dotais mīļvārdiņš Smukdupse silda sirdi joprojām. Satikāmies vien pāris reižu, un, kaut bija bezgala interesanti komunicēt, manī neradās sajūta – gribas kaut ko vairāk. Iespējams, citas sievietes vairāk iejūsminātu viņu prāta vai darba sasniegumu novērtējums, bet man šķiet, ka 40++ vecumā no jaunāka vīrieša saņemt iesauku Smukdupse ir gana vērtīgi! Mūsu dažas tikšanās un daudzās divdomīgās sarunas elektroniskajā vidē bija vieglas un liderīgas, sajūta – esam pazīstami jau sen – nepameta no pirmās frāzes. Varbūt tāpēc mirklī, kad, izkāpjot no viņa auto, es sajutu plaukstu uz dibena – nu nevarēja viņš noturēties, nepielicis roku – īpaši nesamulsu. Es iepauzēju un turpināju izkāpšanu ļoti lēnām, vēl mazliet pagrozījos un tikai tad aizvēru durvis. Gabaliņu līdz namdurvīm gāju cēli, mazliet šūpojoties gurnos, ar muguru – atvainojos, dibenu – sajūtot tam piekalto skatienu. Meklējot atslēgas, mazliet pieliecos, labi apzinoties, ka tad svārki ciešāk piegulst un izceļ formas.
Man nebija jāatskatās, ar katru šūniņu jutu, kā mani vēro, un es to izbaudīju…
Auto izkustējās no vietas tikai tad, kad biju aizvērusi mājas ārdurvis. Atlikušo vakara daļu smaidīju un, ejot garām spoguļskapim hallē, katru reizi uzmetu apmierinātu skatu šodienas «varonim». Nākamās pāris nedēļas rīti sākās ar «labrīt smukajam dupsītim» un painteresēšanos, kas tad šodien ir uzvilkts? Jāatzīstas, ka ne vienmēr teicu taisnību, jo atbilde «džinsi un blūze/džemperis» neskanēja atbilstīgi; tad šo un to piefantazēju. Tomēr pamazām manā garderobē ieviesās vēl kādi pieguloši svārki un dibena formai glaimojošas bikses. Vēl viena pusdienu pauze. Vēl viens izbrauciens ar auto, kura laikā mani baroja ar eklēriem. Piebilde «tas smukdupša formai» gardumiem piešķīra īpašu garšu, un šķita, ka kalorijas, aiz prieka dejodamas, pārvietojas uz dibena vaigiem.
*****
Jau sen vairs kopā ar biksēm nevelku garas blūzes un džemperus, lai slēptu dibenu. Tagad, pie sevis noteikdama «čem bogati, tem ir radi» uzvelku džinsus ar «strech» piejaukumu un piemeklēju tādu augšdaļas apģērbu, kas dibenu vienlaikus neaizsedz un tomēr visu neparāda. Un tad ir rezultāti – īpaši vasarā, ja piegulošās bikses esmu papildinājusi ar apaviem uz neliela papēža, kas gaitu padara lēnāku un līganāku, vienlaikus nezaudējot pieklājības robežas.
Sajūtu skatienus, un tie, šķiet, ir atzinīgi.
Tomēr gadījās piedzīvot arī neparedzētu reakciju, kas izpaudās uzsaucienā «ģevuška». Pieklājīgas sievietes uz to nereaģē, bet, ja sauciens atskan, kad tikko esi bijusi pie bankomāta, tad atskatīšanās ir instinktīva: ja nu es aizmirsu karti? Vai naudu? Apstājos – abi kungi ap 40, kuriem karstā brīvdiena sākusies ar atspirdzinošiem dzērieniem, māj ar roku, smaida un sauc «klassnaja popa!» Jā – sekli, jā – banāli, jā – prasti… bet, tā kā neesmu karojošā feministe, tad šie divi vārdi uzlaboja noskaņojumu. Jo tas, ko pasaka alu iedzēris nelatvietis, visticamāk, ir prātā arī nedzērušam latvietim.
*****
«Ko šodien dara mans dibentiņš?» Savāds jautājums, ja to dzird no vīrieša mutes, iedudinātu telefonā. «Nezinu, ko dara tavs, bet mans jūtas labi,» atsmēju un noklausījos tekstu «vai tad viņš nav pēc manis noilgojies». Ir jau gan, nodomāju, bet paklusēju – šis ir jautājums jautājuma pēc. Tāpat jau abi zinām atbildi… «Esmu iemīlējies tavā dibentiņā,» viņš čukstēja, to lēni masēdams, bet es gulēju un domāju, kā vajadzētu reaģēt uz šo atzīšanos. Vai tas, ka mīl manu dibenu, nozīmē to, ka mazliet mīl arī mani?
Vai varbūt mīl tikai dibenu, un, ja tas pēkšņi būs «piestiprināts» citai, šis vīrietis par mani vairs neinteresēsies?
Un, ja dibens zaudēs formu un izmēru, tad – viss? Sarežģīti… Un es pievēru acis, baudīju glāstus un sapratu, ka man reāli vienalga, jo svarīgs tikai mirklis te un tagad. Nekāda nākotne un kopābūšana ar šo prasmīgo roku īpašnieku mani nevilina. Tomēr būtu bijis vēl patīkamāk uzzināt, ka bez dibena viņš manī saskata arī citas vērtības!
****
Gribas, lai dibens izskatās priecīgs un iepriecina. Mani. Manu partneru acis un rokas. Tāpēc palaikam atceros par dibena muskuļu vingrināšanu, lai varētu uzklausīt komplimentus ne tikai apģērbtajam, bet arī kailajam dibenam. Un man patīk visi tie no aizmugures – jo esmu pārliecināta par skatu, kas paveras partnerim. Izbaudu visus oh un ah, ciešo satvērienu, glāstus un beigu skūpstu uz kāda no «tiem vaigiem…» Man patīk dibentiņu greznot ar skaistām stringa biksītēm un īpašos gadījumos pārvilkt tam pāri zeķtura lencīti. Jo katrai skaistai gleznai nepieciešams tikpat lielisks ierāmējums.
*****
Ko Zelda ar to visu vēlējās pateikt vīriešiem? Neļaujiet sievietes figūru vērtēt citām sievietēm un tiem vīriešiem, kuriem patīk «citi tikpat sakopti vīrieši». Viņi to redz atšķirīgi un meklē vīrišķīgo – izteiktu vēdera presīti un šaurus gurnus. Esiet drosmīgi un izsakiet savu sajūsmu par krūtīm, gurniem, formīgiem dibeniem! Īstas sievietes sapratīs! Bet tās, kuras aizvaino viņu skaistuma vārdisks novērtējums, nav patērētā laika vērtas; protams, ja vien neesat mazohists, kuram patiks partnerei izlūgties seksu kā dāvanu.
