Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Par to tak var uzrakstīt materiālu. Sovokā dzimušam un augušam cilvēkam izlūki galvenokārt asociējas ar filmu 17 pavasara mirkļi, Štirlicu, bet te aizraujošs trimdas autora darbs, kurā darbība aizsākās 1949. gada 31. oktobrī Hamburgā. Pēc radioraidīšanas un citu izlūkošanai nepieciešamo iemaņu apgūšanas divi latvieši – Vitolds Berķis un Andrejs Galdiņš – uzkāpa uz bijušās vācu zemūdens flotes komandiera Hansa Kloses ātrlaivas klāja. Grāmatā aprakstīts, ka nelielo, bet ļoti ātro peldlīdzekli darbināja divi tanku motori.
Tā apkalpē ietilpa 14 rūdīti vīri, kuri Vitoldu un Andreju aizveda līdz Baltijas jūrai netālu no Ventspils, aptuveni 10 kilometrus no Užavas upes ietekas. Ar nelielu gumijas plostu, ko radaram bija grūti uztvert, 1949. gada 1. novembrī abi izlūki izcēlās krastā Užavas ietekā. Nakti pavadīja siena šķūnī, un abi devās uz Pilteni, kur bija sarunāta tikšanās ar mācītāju Valdi Amolu, kurš, pēc angļu slepenā dienesta informācijas, esot nacionālo partizānu vadonis.
Citi lasa
Aleksandrs Berķis – Vitolda brālis – piekrita man pastāstīt par brāļa nelegālajām gaitām Latvijā. Viņš teica, ka ierašanās pie mācītāja Amola patiesībā nozīmēja nokļūšanu čekas veikli izliktajās lamatās, jo viņam kāds Vidvuds Šveics ieteicis uzticama cilvēka Haralda Bergmaņa adresi Rīgā. Tā 5. novembra vakarā Berķis un Galdiņš ieradušies pie Bergmaņa, kurš viesus pacienājis ar šņabi un aicinājis palikt pie viņa, līdz atradīs drošāku vietu, bet pats nākamajā dienā sazinājies ar čekistu Lukašēvicu.
Tas savukārt, konsultējoties ar čekas ģenerāli Kruglovu Maskavā, uzsāka viltus operāciju Lursen-S. 1950. gadā LPSR Valsts Drošības ministrija (no 1954. gada oktobra Valsts Drošības komiteja) noorganizēja pirmo viltus nacionālo partizānu grupu Engures mežos. Uz turieni čekisti pārvietoja Berķi ar Galdiņu.
Tika nolemts, ka VDK majors Alberts Bundulis ar iesauku Maksis kļūs par šķietamās partizānu grupas vadoni Kurzemes mežos. Aleksandrs Berķis stāstīja, ka Vitoldam un Andrejam tika paziņots, ka viņus iedalīs vienā no labākajām Makša grupām, kuru vada Arvīds Gailītis, ar segvārdu Garais.
Patiesībā viņš bija Ulmaņa laika pagrīdnieks, riktīgs komunists.
«Ar velosipēdu esmu izbraukājis Tukuma rajonu un zinu, ka mežu šajā apvidū ļoti maz. Taču Maksis manam brālim pamanījās iegalvot, ka bunkuros dzīvojot septiņas nacionālo partizānu grupas, pa desmit cilvēkiem katrā,» stāstīja Aleksandrs Berķis. «Es pēc tam Vitoldam sacīju: ja čekas karaspēks mežus aplenktu, partizāniem nebūtu nekādu izredžu izdzīvot.»
Partizānu grupā Tukuma apriņķa mežā, kurā dzīvoja arī Berķis un Galdiņš, bija seši viltus partizāni. Vienu no viņiem – Kazimiru Ķipuru (Lauva) – Vitolds uzskatīja par īpaši piemērotu izlūka darbībai un pat sagatavoja informācijas raidīšanai, jo uz Londonu vajadzēja ziņot par armijas novietojumu, ceļiem, dzelzceļiem un ostām, latviešu dzīves apstākļiem un noskaņojumu.
Īpaši svarīgi bija iegūt pierādījumus par krievu atomenerģijas ražošanas attīstību un raķešu bāzēm.
Viltus informāciju Vitoldam sniedza Garais, Maksis un citi.
Bargā klimata dēļ Vitolda Berķa un Andreja Galdiņa dzīves apstākļi Tukuma mežos kļuva neciešami, un Berķis sācis dzert, līdz 1950. gadā neilgi pirms Ziemassvētkiem iekritis purva akacī. Ar pūlēm no tā izrāpies, viņš aizmidzis un pamodies konstatēja, ka ir daļēji paralizēts. Līdz pat sava mūža beigām Vitolds esot stipri klibojis.
Čekistiem šī pretizlūkošanas operācija izdevās, jo līdz pat 1953. gadam angļu izlūkdienests pilnīgi uzticējās čekas specgrupām. Trīs gadus čekistiem izdevās angļu izlūkdienestu vazāt aiz deguna, līdz tiem radās aizdomas, ka nacionālo partizānu grupas Latvijā patiesībā veidotas no LPSR drošības dienestu aģentiem.
Andreja Galdiņa liktenis beidzās bēdīgi, jo Latvijā čeka viņam piesprieda nāvessodu, bet angļu specdienestam paziņoja, ka viņš miris no aklās zarnas iekaisuma. Lai tas neizklausītos kā pasakā, jāpiebilst, ka Galdiņš, kamēr atradās Latvijā, sūdzējās par aklās zarnas iekaisumu un pat lūdza Berķim, kad viņu sūtīja uz Londonu, sagādā nepieciešamos medikamentus.
Viens no Galdiņa bargā soda iemesliem varētu būt arī tāds, ka viņš, kamēr atradās kopā ar viltus partizāniem – čekistiem, nepārtraukti lielījās ar saviem pirmskara noziegumiem pret komunistiem. Var tikai iedomāties, cik lielā mērā čekistiem vajadzēja savaldīties, ja pat viņi esot uzskatījuši Andreju Galdiņu par fanātisku antikomunistu, netaktisku, nepieklājīgu un nenosvērtu vīru.
«Mans brālis bija lidotājs ar seržanta pakāpi, strādājis vācu drošības policijā, pratinājis komunistus. Izlūku būšanas bija viņa sirdslieta.»
«Baltiešus operācijas Lursen-S beigās 1955. gadā atlaida no angļu pretizlūkošanas dienesta. Pavisam Baltijas valstīs bija aptuveni 14 baltiešu aģentu. Kad tas notika, Vitolds uzskatījis, ka dzīvei vairs nav jēgas, un atlikušo dzīves laiku nesargājās, lai gan vajadzēja. Vēl tagad būtu dzīvs,» atminas brālis Aleksandrs.
Par savu darbību angļu pretizlūkošanā Vitolds neko nedrīkstēja stāstīt, pat radinieki neko nedrīkstēja zināt, taču viņš savas spiegu gadu dēkas vēlāk izstāstīja gan saviem radiniekiem, gan rakstniekam Anšlavam Eglītim, kurš uzrakstīja grāmatu Vai te var dabūt alu?, ko rietumos izdeva 1960. gadā, bet Latvijā tikai 1990. gadā.
Vitolds esot gājis bojā autokatastrofā Losandželosā 1965. gadā. Auto, ko vadīja kāds jauns cilvēks, uzbrauca Vitoldam, bet pēc tam, simulējot nervu sabrukumu, vadītājs pamanījās izvairīties no soda. «Esmu pārliecināts, ka tā bija čekas organizēta slepkavība,» toreiz apgalvoja Aleksandrs Berķis. Vēsturnieki šodien atzīst, ka viņu rīcībā nav dokumentāli pierādījumu, kas šo informāciju noliegtu vai apstiprinātu.
