Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes: Mārtiņš Marnauza
- 38 gadi.
- Sertificēts triatlona treneris.
- Eiropas Sporta nedēļas #BeActive vēstnesis.
- Tic vesela miesa – vesels gars spēkam.
- Piedalījies sešās Ironman sacensībās.
- IT drošības speciālists.
– Redzēju Instagram foto, kur tu guli uz grīdas starp precīzi izkārotām Ironman sacensības lietām. Nedaudz atgādināja teju mikroķirurga pieeju!
– Bildes radās tā: ir tēmturis #FlatBruce, ko izdomāja populārs amatieru maratonskrējējs Brūss. Viņš iesāka pirms sacensībām nogulties starp visu vajadzīgo, to tālāk pārņēma vēl viens populārs amerikāņu triatlonists, un tā tas aizgāja sociālajos tīklos pasaulē. Man arī kļuva interesanti – lai cilvēki redz, kā citi gatavojas, jo ir forši neko neaizmirst. Sacensībām visu vajag bez steigas pārdomāt un salikt – apģērbs, botas, brilles, visādas gumijiņas, enerģijas želejas un tā tālāk. Tas man baigi patīk.
– Sanāk kā meditācija pirms sacensībām?
– Jā! Triatlons ir lielisks sports, trīs disciplīnu kombinācija – peldēšana, riteņbraukšana, skriešana. Sākas ar to, ka tīru riteņa ķēdi. Visiem zināms, ka tīrs ritenis brauc uz priekšu ātrāk! Triatlona sacensību jau nav daudz, tās ir kā dejotājiem Dziesmusvētki! Sevišķi aizbraukt uz Ironman kaut kur ārzemēs reizi gadā – man tie ir reāli svētki. Gatavojos desmit mēnešus un gribu, lai viss būtu perfekti. Tad iepriekšējā dienā varu krāmēties un stundām tīrīt pleķīšus no katra riteņa iedobuma.
– Ja jau jānoņem viss liekais, tad droši vien ātruma vārdā būtu arī jāapgriež mati un jānoskuj bārda?
– Pilnīgi noteikti! Viena liela velokompānija pirms diviem gadiem vēja tunelī veica pētījumu par lielāko ieguvumu ātruma iegūšanai attiecībā pret vienu eiro. Un izrādījās – tā ir kāju noskūšana! Jo cik maksā žilete? Vispār profesionālie triatlonisti skuj arī rokas: tas varbūt nav obligāti, bet kājas – jā! To es arī saviem audzēkņiem mācu. Protams, kad divas nedēļas pēc sacensībām džinsos aizej uz ofisu un apsēdies krēslā – diezgan traka sajūta, jo mati sākuši ataugt! Riteņbraucējiem vispār ir savi joki – tos, kas brauc ar spalvainām kājām, sauc par hairy monster in the peloton jeb matainajiem monstriem.
Noskūtas kājas riteņbraukšanā ir etiķete, bet tas dod arī reālu ieguvumu rezultātam.
– Esi nesen atgriezies no dzelzsvīru sacīkstēm Somijā. Izskaidro – Ironman sacensības ir triatlons, bet ne katrs triatlons ir Ironman?
– Triatlonam ir plašs spektrs, daudzi to nezina un varbūt tāpēc baidās no šā sporta. Visi par triatlonu uzskata Ironman, bet sacensību distances var būt dažādas – katrs, pilnīgi katrs var atrast sev piemēroto. Pat bērni! Pieaugušajiem sākumā – 100 metru nopeldēt, tad nobraukt ar riteni 5–10 kilometrus un noskriet 2–3 kilometrus. Nav tak traki, vai ne? Tas ir tas, ar ko cilvēki sāk, un ar to sāku arī es. Tad distances palielina. Ironman jau ir smagais gals: 3,8 km peldēšana, 180 km riteņbraukšana un 42 km maratonskrējiens – kopā 226 km, bet tas jau visiem nav vajadzīgs. Somijā man bija sestais Ironman, tiesa, šoreiz bija neliela trauma, muskuļu plīsums, bet ļoti gribēju piedalīties. Aizbraucu kopā ar savu audzēkni. Līdz finišam tikām, arī mans audzēknis sasniedza un pat pārsniedza savus mērķus, biju riktīgi apmierināts. Esmu piedalījies Ironman arī Zviedrijā, Polijā, Austrijā, Vācijā un Igaunijā.
– Tagad esi arī triatlona treneris un šāgada Eiropas Sporta nedēļas #BeActive vēstnesis, bet pats reiz esi bijis labi salipis ar dīvānu. Kā notika pārvērtības?
– Kādreiz dzīvoju Ventspilī un nodarbojos ar vieglatlētiku, biju klubā Velkonis, nodarbojos ar virves vilkšanu. Komandā biju tievais elements – zem 60 kilogramiem, bet bija izturība. Tad iestartēju augstskolā, pārvācos uz Rīgu, sāku strādāt, parādījās draugi, kam patika iet uz barčikiem, alkohols. Strādāju Vecpilsētā, bija periods, kad gājām no kroga uz krogu un no rīta pa taisno bija jāiet uz darbu. Tad sāku braukāt komandējumos, kur partneri tevi nemitīgi kaut kur ved, baro.
Visstulbākais ir cepumi un maizītes konferencēs!
Tos vajadzētu aizliegt ar likumu – kā skolās aizliedz kokakolu, tā konferencēs nedrīkst dot cepumus. Tīrās šausmas! Un, jo smalkāks pasākums, jo vairāk maizīšu. Tā vienā brīdī man bija ap 95 kilogramiem. Iestājās resnuma periods. Bet iedomājies, cik es tomēr esmu likable, ja tajā resnuma periodā apprecējos! Cik man jābūt iekšēji skaistam, hehe! Pats par to vienkārši brīnos, pilnīgi haļava kaut kāda. Tolaik sāka kļūt populārs Rīgas maratons, un mēs ar brāli, tēvu un vēl dažiem izlēmām noskriet piecu kilometru distancīti.
– Izdzīvoji?
– Noskrēju piecus kilometrus 45 minūtēs – gandrīz nosprāgu! Pašam toreiz likās, ka es skrēju, tā teikt, – run for your life! Tagad es to daru 17 minūtēs. Bet toreiz bija vienkārši drausmīgi. Sapratu – nē, nu nē! Paskatījos uz sevi tajās maratona bildēs un sapratu – tā vairs nevar. Man bija tikai 27 gadi, un es sev drausmīgi nepatiku. Sāku skriet. Papildu motivācijai toreiz pieteicos rudens Tallinas maratonam, bet jau 10 kilometru distancē. Man pat vēl tagad ir slinkums trenēties, ja neesmu pieteicies kādām sacensībām. Vasaru skrēju, trenējos un rudenī noskrēju to distanci 50 minūtēs. Bet galvenais: es daudz labāk jutos! Pašsajūta ikdienā, kad no rīta piecelies un saproti, ka esi normālā fiziskā kondīcijā un vari iesākt dienu citādi, ir tik laba! Noteicu mērķi – pusmaratons, tad maratons. Noskrēju Rīgas maratonu, un… man kļuva garlaicīgi.
– Ātri gan!
– Ventspilī ieraudzīju plakātu, ka būs triatlons. Neko daudz par to nebiju dzirdējis, izlasīju noteikumus, izvilku no šķūņa savu veco MTB divriteni. Tā kā man šausmīgi salst, investēju pirmajā hidrotērpā, kaut tas galīgi nebija obligāti. Nostartēju un sapratu – man patīk! Nākamajai sezonai jau nopirku šosejas velosipēdu, sāku pieiet nopietnāk. To arī varu ieteikt cilvēkiem – triatlonam ir plašs spektrs, var sākt ar mazumiņu. Investīcijas sākumā ir faktiski nulle – kuram gan nav kādu botu skriešanai? Vēl tikai kādu riteni – pilsētnieks un groziņu ritenis varbūt gluži nederēs, neatbildīs etiķetei, bet MTB ritenis būs gana labs. Un viss! Ā, vēl peldbikses. Un uz priekšu! Tālāk vari izvēlēties: palikt hobija līmenī vai iet tālāk.
– Tātad sākumā bija tāds maztriatloniņš?
– Tieši tā. Ja esi fit un tev ir kāda izturības sportu pieredze, kā pirmo vari izvēlēties arī lielo, bet jāsāk ir ar mazo – īsie īstenībā no malas tikai izskatās daudz vieglāki. Patiesībā īsajos ir daudz augstāka intensitāte – tā kā viss ir īss, tev gribas visu izdarīt ātrāk. Tur no starta šāviena līdz beigām pusstundu pulss ir 180. Tas man drusku Ironman sacensībās nepatīk: es, parasts biroja darbinieks, atnāku uz darbu vai aizeju uz bāru un visiem skaļi paziņoju – es pieveicu Ironman! Un salieku bildes Instagram. O, viss baigi superīgi, visi slavē. Bet, ja tu kā parasts cilvēks ieliec Instagram, ka esi noskrējis 10 kilometrus 35 minūtēs, visi teiks – nu un? Nepatīk, ka cilvēki nenovērtē mazākās distances, kas īstenībā ir ļoti svarīgas. Amatiera līmenī ir vieglāk satrenēties noskriet pusmaratonu vai maratonu nekā labi startēt īsās distancēs. Latvijā ir daudz atlētu, kas ir labi triatlonā tieši īsajās distancēs – tādās, kas notiek arī olimpiskajās spēlēs: 1,5 km peldi, 40 km ritenis un 10 km skriešana, kas labākajiem kopā aizņem divas stundas.
– Tu esot zināms ar to, ka uz sacensībās vienmēr ir līdzi pūlis līdzjutēju. Triatlonā līdzjutēji ir svarīgi?
– Uz sacensībām vienītī vispār nebraucu! Braucu ar draugiem, ar ģimeni, man tieši triatlona sacensībās parasti līdzi ir vislielākais līdzjutēju pulks. Tur ir mana ģimene, sievas ģimene, draugi un audzēkņi, kuriem vēl ir līdzi interesenti – riktīga kompānija. Vienmēr braucam ar vairākām mašīnām, vienlaikus tas vienmēr ir arī ģimenes atvaļinājums. Piemēram, aizbraucam pēc tam uz Legoland, jo man arī patīk karuseļos griezties. Somijā, Helsinkos, pašā pilsētas centrā bija ekstrēmie karuseļi – mēs tur wow! griezāmies! Visas izklaides, protams, ir jau pēc sacensībām. Pirms tām ir miera periods – divas dienas gribi ēst pēc iespējas vairāk makaronu un pēc iespējas mazāk stāvēt kājās.
– Kā tieši līdzjutēji var palīdzēt?
– Būt līdzjutējam nav viegls darbs! Iedomājies – tev ir jāstāv desmit stundas pie žoga un jāmēģina saskatīt un nofotografēt. Turklāt jābūt ļoti uzmanīgiem, jo riteņbraucēji brauc ar 50 km/h, patriecas garām, un nākamais moments būs tikai pēc divām stundām. Tranzītzonā sieva parasti skatās, lai kaut ko neaizmirstu. Piemēram, pēc peldēšanas pie riteņa nedrīkst ķerties, kamēr neesi uzvilcis un aizsprādzējis ķiveri. Tad sieva vai audzēkņi pabļauj, lai nepieļauju kļūdas. Latvijas čempionātā, kur jau cīnāmies par medaļām, viņa pasaka manu laiku – cik atpalieku, cik ir aiz manis. Viņa pasaka, tu esi ceturtais un ir minūte līdz pirmajai grupai. Tas man palīdz, jo tur ir īpatnības. Piemēram, Latvijas čempionātā un olimpiādē var braukt grupas braucienā, Ironman triatlonā jābrauc individuāli.
Sievu saucu par triatlona sievu. Viņa ir apmācīta.
– Bez sievas nav uzvaras?
– Jā, tur ir ieguldījums. Protams, lielākais darbs ir treniņu procesā. Es aizbraucu, bet kādam paliek mājas, bērni, suns. Sacensību dienā arī tas ir svarīgi, jo vienam nav viegli – nav kas atnes, padod, pietur. Skriešanā ir vienkārši – iemet botas bagāžniekā, startā uzvelc un skrien, bet triatlonā ir jāsakrāmējas, jāizkrāmējas utt. Faktiski tas ir visai ģimenisks pasākums.
– Triatlons nozīmē trīs disciplīnas – viss skaidrs. Bet kas ir mistiskā tranzītzona – maskējusies ceturtā disciplīna?
– Jā, tā ir. Šajās sacensībās startā sāk skaitīt laiku, finišā beidz, bet ierēķina arī laiku, ko patērē tērpu maiņai tranzītzonā. Tā būtībā ir kā ceturtā disciplīna, un garajās sacensības ir vēl piektā disciplīna – ēšana. Tranzītzonā ātri novelk hidrotērpu, ja peld ar tādu. Piemēram, šovasar Latvijā peldēju bez, tā it kā ietaupot laiku tranzītzonā, bet hidrotērps atkal palīdz peldēt, jo ūdeni atgrūž labāk nekā āda. Ja tērps ir – ātri jātiek no tā ārā, jāuzvelk veloapavi, ķivere un jālec uz riteņa. Triatlonā ir speciāli apavi bez šņorēm – aizlīmējami. Labākajiem un ātrākajiem veloapavi jau ir piestiprināti pie velosipēda, viņš, stumjot velosipēdu, jau lec iekšā apavos un aizbrauc!
– Un pulkstenis tikmēr tikšķ?
– Jā. Īsās distancēs augstam rezultātam arī tam jātrenējas. Pārģērbties vajag vēl ātrāk nekā armijā, jāspēj ātri uzlēkt uz riteņa. Ātrākie pārģērbties un aizbraukt ar riteni var padsmit sekundēs, bet iesācējiem vajag minūtes. Skatoties olimpiskās spēles, brīžiem vispār nav skaidrs – pa kuru laiku viņš pārģērbās? Garajās sacensībās viss ir nedaudz citādi organizēts. Iedomājies – tur piedalās 4000 cilvēku un 4000 velosipēdu. Tas izmēros ir vismaz futbola laukums, un tur jāatrod savs ritenis – parasti ir rindas un numuri. Mantas ir maisos – ja gribi, vari iet pārģērbties uz telti, bet parasti negribas tērēt laiku. Man zem hidrotērpa apakšā jau ir triatlona kostīms. Vēl velobraukšanai uzvelku zeķes un apēdu bulciņu, jo diena būs gara!
– Kādam vīrietim triatlons ir vispiemērotākais?
– Vīrietim ar ambīcijām, mērķtiecību un vēlēšanos darīt. Fiziskiem parametriem nav nekādas nozīmes, jo triatlons ir ļoti dažāds! Aizbrauciet uz Rietumeiropu – tur reizē piedalās vecs, jauns, liels, mazs. Somijā tikko bija viens džeks, kam tas bija 176. Ironman! Viņš jau bija startējis visās pasaules Ironman sacensībās un ieradās Somijā tikai tāpēc, ka tur šādas sacensības bija pirmo reizi. Jābūt mērķtiecībai, jāpatīk izaicinājumiem.
Vispopulārākais triatlons ir vecuma grupā no 35 līdz 50 gadiem, tur arī ir vislielākā konkurence. Vislabākie sportiskie rezultāti ir vecumā ap 35–45 gadiem. Tas ir brīdis, kad jau esi sasniedzis kaut kādu atzīmi savā karjerā, darbā vari atļauties brīvāku režīmu, mājās ir kārtība, tev ir līdzekļi un vari patiešām pievērsties šim sportam. Prāts ir nobriedis, tu zini, ko gribi. Jā, un par naudu. Ja iesākumā hobija līmenī investēt nevajag faktiski neko, tad, ejot tālāk, startējot garajās distancēs starptautiski, ar laiku tomēr gribas visu ko sapirkt. To arī var redzēt #FlatBruce bildēs. Ja patīk tērēt, triatlons, tāpat kā teniss, golfs, jāšanas sports, var būt arī dārgs un elitārs. Dalība sacensībās, ārzemju braucieni maksā. Tu nenobrauksi ar veco šķūnīša riteni 180 kilometrus ātri. Bet, kā jau minēju, tas ir tikai tad, ja izej uz sportisko rezultātu.
– Ko triatlons dod vīrieša veselībai?
– Izturības sporta veidi aktivizē hormonus, reāli uzlabojas kognitīvās spējas. Smejos: ja gribi nākamajā dienā labi nolikt eksāmenu – vai nu mācies, vai ej pasportot. Galvenais nāves iemesls Latvijā joprojām ir sirds un asinsvadu slimības. Izturības sports nepieļauj lieko svaru un citādi reāli samazina iespējas iedzīvoties sirds un asinsvadu slimībās. Vēl ir tāds mīts, ka velobraukšana uz šaurā sēdekļa kaitē vīrieša oliņām, – nē, tā nav. Tiesa, sākumā jāpierod, bet ar laiku ir tā: ja īstiem riteņbraucējiem kājstarpē iesit ar āmuru, viss ir pilnīgi ok! Bet galvenais ieguvums – stipra sirds un ilgtspēja!
Ir divi veidi, kā cilvēki rītos mēģina izsist skaidru galvu. Viens uzvelk čības, izdzer kafiju un tad ieslēdzas dienai. Man ir otrs veids: pieceļos sešos, tad treniņš no 6.30 līdz 7.30, tad aizvedu bērnus uz skolu un tad darbojos kā IT drošības speciālists – ķeru sliktos internetā. Rīta treniņš dod to, ka diena jau ir izdevusies! Ja treniņa nav bijis trīs dienas, jūtu, ka nav īsti labi, organismam kaut kā trūkst. Treniņš ir mans kofeīns: es pilnībā jūtu darba dienas produktivitāti, ja esmu pasportojis. Protams, ir treniņi, kurus labāk no rīta ne, jo tie izspiež kā citronu, – arī tādi ir vajadzīgi, bet kādā brīvākā dienā.
Veselā miesā vesels gars – tā točna ir taisnība!
Turklāt ir foršāk investēt naudu jaunās botās vai ritenī, nevis vizītē pie ārsta.
– Tev kā vēstnesim ir zināma misija apziņa!
– Triatlons vīrietim ir ideāls sports. Peldēšana nodrošina platus plecus, riteņbraukšana trenē aerobo jeb sirds izturību, bet skriešanai vajag spēcīgas kājas. Tāpēc triatlons ir tiem, kas vēlas būt spēcīgi. Nevarēsi skriet, ja nebūs presītes, spēcīgu muguras muskuļu. Tas arī noder labam izskatam – āda tiek apasiņota daudz labāk, ir labāka asinsrite, labāk strādā galva. Sports ir vislabākās zāles pret pilnīgi visām slimībām. Ok, lauzta kāja – tā ir trauma, bet preventīvi – sports ir labākais pasākums!
Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc dabūju trenera kvalifikāciju un sāku ņemt audzēkņus – cilvēkiem ir jāsporto. Bet ir apburtais loks: tie, kas neko nedara, baigi kautrējas. Viņiem šķiet – ja gribi iet uz sporta zāli, tev jau jābūt sportiskam. Vai, ja gribi nākt uz skriešanas koptreniņu, tev jau ir jāmāk skriet. Bet tā nav, ir jāsāk pamazām!
Nevar tikai sēdēt arvien vairāk birojos pie datoriem un nedarīt neko! Gribu palīdzēt kustināt sabiedrību.
– Ja kādu triatlons ir ieinteresējis – ar ko sākt?
– Triatlons ir vasaras sporta veids, jo peldēšana notiek atklātajos ūdeņos, ar riteni ziemā arī tālu neaizbrauksi. Šobrīd pilnīgam amatierim formula būtu – divreiz nedēļā baseins un trīsreiz nedēļā paskriet. Tas būs labs sākums, jo tos, kas neko līdz tam nebūs darījuši, šis jau transformēs kosmosā! Un pavasarī jāpievieno velo. Triatlons ir labs ar to, ka tie ir trīs sporta veidi un visu laiku ir, uz ko tiekties, – nevari ieiet rutīnā. Īsās distances parāda, ka tas nav tik smags sporta veids, bet, kad ej uz garajām, tu vairs nepamani, kā tevi triatlons iesūc. Paņem tevi visu! Galvenais – sākumā nenobīties!
