• Šobrīd

    weather img

    Rīga +25°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Visspožākais prāts visvārīgākajā čaulā. Visuma pavēlnieks Stīvens Hokings

    Leģendas
    Dagnija Asare
    1. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Stīvens Hokings
    Foto: Wikimedia Commons
    Stīvens Hokings
    Mazs, sačākstējis vīriņš ratiņkrēslā ar milzu brillēm un dīvainu datorbalsi. Stīvens Hokings ir mūsdienu visslavenākais zinātnieks, kas nu jau pusgadsimtu vazā aiz deguna pašu nāvi.

    Zinātnieks Stīvens Hokings ir visplašāk zināmais Gēriga slimības upuris. Par spīti prognozēm, nodzīvojis ilgu mūžu, kļuvis par vienu no sava laika ietekmīgākajiem zinātniekiem.

    Sekss pie pusdiengalda

    Stīvens Hokings piedzīvoja brīnišķīgu bērnību. Viņa vecāki Frenks un Izobela Hokingi, bija brīvdomīgi intelektuāļi, kas saviem četriem bērniem ļāva pilnīgu brīvību, taču vienmēr mudināja domāt, patstāvīgi spriest, aizstāvēt savu viedokli. Viņiem nebija daudz naudas, taču bija prāts, drosme un sirsnība.

    Hokingu vienīgais ģimenes auto bija vecs, no kāda paziņas nopirkts Londonas taksometrs, bet pagrabā atradās vairāki bišu stropi un vīna darīšanas iekārta, ko entuziastiski darbināja Stīvena tēvs. Arī mazajam Stīvenam bija ķēriens uz meistarošanu, piemēram, desmit gadu vecumā viņš māsas leļļu mājā ievilka elektrību un ūdensvadu.

    Draugi un paziņas zināja stāstīt – pusdienas pie Hokingiem vienmēr bija neierasts piedzīvojums. Vienudien valdījis pilnīgs klusums, jo kā lielie, tā mazie bija ieurbušies katrs savā grāmatā. Citreiz atkal kolosāla kņada, pat strīdi, jo līdz ar pusdienu notiesāšanu pie galda gājusi vaļā kaismīga diskusija par abortu aizliegumu, par seksu vai homoseksualitāti. Mazie Hokingi bija pilntiesīgi ģimenes locekļi, nevis vidusmēra bērni.

    Stīvens Hokings teicis, ka no vecākiem saņēmis brīnišķīgu dāvanu – drosmi vienmēr domāt pašam un domāt plaši.

    Puisim jau bērnībā bija nolikts studēt Oksfordā, sekojot abu vecāku piemēram. Un tēvs, būdams veiksmīgs ārsts, cerēja, ka dēls sekos viņa pēdās. Stīvena izvēle – matemātika un fizikas nozare kosmoloģija – sākotnēji vecākiem sagādāja vilšanos: kosmosa pētniecība tolaik tika uzlūkota drīzāk par eksperimentālu zinātni, nekā nopietna. Tomēr dēla aizrautība, kaislība, ar kādu tas nodevās Visuma likumu un robežu pētniecībai, bija tik suģestējoša, ka vecāki drīz vien kļuva par Stīvena lielākajiem atbalstītājiem.

    Populārākais Oksfordā

    Pirmos gadus Stīvens universitātē nejutās labi. Skolā, par spīti tam, ka viņa sekmes vairākos priekšmetos bija visai švakas, viņš vienmēr bija pasniedzēju un skolēnu mīlulis ar iesauku Einšteins.

    Visi zināja – šim aizrautīgajam, intelektuālajam zēnam priekšā ir spoža nākotne, atliek tikai pārvarēt slinkumu mācīties un iznīdēt to sasodīto paviršību.

    Patiesībā mācībām viņam vienkārši neatlika laika un iedvesmas – kāda jēga to darīt, ja viss tāpat ir saprotams un zināms? Tā vietā Stīvens labāk laiku aizvadīja draugu pulkā pie šaha galdiņa vai aizrautīgās sarunās, būvējot kuģu, lidmašīnu un vilcienu modeļus, pašrocīgi izgatavojot petardes.

    Ar sava matemātikas skolotāja palīdzību viņš sešpadsmit gadu vecumā no izjauktu telefonu un pulksteņu sastāvdaļām esot uzbūvējis pat datoru. Lai iestātos Oksfordā, Stīvenam nācies sasparoties, un fizikas eksāmenu viņš nokārtoja tik spīdoši, ka tika pie stipendijas. Tomēr universitātes dzīve izrādījās vienmuļa un garlaicīga. Stīvens nevienu nepazina, turklāt šeit viss grozījās tikai ap studijām, kas viņam padevās viegli, un šis fakts puisim laupīja jebkādu prieku par mācībām.

    Studenta dzīves īsto garšu puisim palīdzēja atklāt… airēšana. Brīdī, kad iestājās universitātes airēšanas klubā, viņš beidzot kļuva par vienu no savējiem. Diez ko atlētisks Stīvens gan nebija, toties viņš bija neaizstājams stūrmanis – ātrs, azartisks un ļoti skaļš. Pateicoties spožajam prātam un brīnišķīgajai humora izjūtai, viņš piepeši kļuva par vienu no populārākajiem Oksfordas puišiem. Togad Stīvens universitātē iemantoja draugus uz visu mūžu.

    Nāves spriedums

    Saviesīgas sanākšanas un skaistu meiteņu kompānija tobrīd 20 gadus vecajam Stīvenam tīri labi gāja pie sirds. Oksfordā ballēšanās gan neizpaudās kā bezmērķīga dirnēšana pie alus pintes vietējā pabā vai stiprā alkohola piesūcināti danči un ķīviņi. Stīvena kompānija kokteiļu pavadībā sprieda par filozofiju, matemātikas teorijām vai politikas un vēstures notikumiem. Tas gan nenozīmē, ka šie spīdošie jaunieši nepazina pārgalvīgu ballēšanos – skanot džezam vai rokenrolam, viņi dejoja līdz rīta gaismai, smējās, trieca pārgalvīgus jokus un izāzēja pasniedzējus.

    Kādā no šādiem vakariem Stīvens satika Džeinu – vilinošu meiteni ar gudru, dziļdomīgu skatienu un sirsnīgu smaidu. Viņi satuvinājās no pirmā acumirkļa. Stīvenam patika gozēties viņas dziļo, apbrīnas pilno acu atspulgā, bet Džeina uzreiz saprata – aiz pārgalvīgās tērgāšanas slēpjas neparasti spožs prāts un plaša sirds. Tobrīd pie Stīvena kājām bija visa pasaule, viņam piederēja lieli sapņi, spīdošas idejas, lieliski biedri, ģimenes atbalsts un nu arī lieliskas meitenes sirds.

    Šaušalīgā diagnoze nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Bet varbūt kāda neliela nojausma Stīvenā jau bija modusies, kad puisis laiku pa laikam ne no šā, ne no tā neveikli paklupa vai izlaida no rokām dakšiņu vai rakstāmo. Taču, kā jau jauns delveris, viņš bažas noskurināja un turpināja traukties uz priekšu.

    Droši vien gājiens pie ārsta tiktu atlikts līdz bezgalībai, ja vien kādā reizē, kājām atkal samežģoties, puisis nelaimīgā kārtā nebūtu nolidojis pa trepēm un izsitis priekšzobus.

    Vecāku mērs bija pilns, un Stīvenu, par spīti iebildumiem, aizveda uz slimnīcu veikt pārbaudes. Divas nedēļas vēlāk pēc mokošām pārbaudēm Stīvens uzzināja ārstu secinājumu. Gēriga slimība bija neapstrīdams nāvesspriedums, turklāt viņš zināja – jo agrāk dzīves laikā parādās tās simptomi, jo straujāk slimība progresē. Labākajā gadījumā Stīvenam tika solīti divi gadi…

    Dzīves jēga

    Stīvens bija informēts, kam jānotiek tuvāko mēnešu laikā. Cita pēc citas atteiksies strādāt visas muskuļu grupas, daudzsološo jaunieti atstājot tuvinieku gādībā kā nekustīgu, neviena nesaprastu dārzeni. Vispirms ratiņkrēslā, tad uz gultas, pie elpošanas aparāta un visbeidzot mirušu.

    Kāpēc – zinot, kas viņus sagaida, – viņš nolēma bildināt Džeinu? Un kāpēc viņa teica ? Stīvens sacīja – viņa manai eksistencei piešķīra jēgu. Džeinai piemita fascinējoša prasme skaidri saskatīt lietu dziļāko būtību, neapmaldoties ikdienišķībā, sadzīvē, sīkumos. Un būšana kopā ar Stīvenu bija viņas jēga. Bet vai tiešām Džeina nevarēja iedomāties grūtības, ko viņa uzņēmās līdz ar jāvārdu?

    Savos memuāros Džeina ir atzinusi – iespēja, ka kopdzīve ar Stīvenu ilgs vairāk nekā trīs četrus gadus, bija niecīga, taču viņa šo laiku, arī visus izaicinājumus, no sirds vēlējusies pavadīt kopā ar šo brīnišķīgo cilvēku.

    1965. gada vasarā vienkāršā laulību ceremonijā Stīvens Hokings un Džeina Vailda mija laulības gredzenus un solīja viens otram mūžīgu mīlestību un rūpes. Tobrīd Stīvens jau bija sācis lietot spieķi un iepriekš skaidrā runa pamazām pārtapusi šļupstos. Tā sākās viņu turpmākā dzīve – bez pārlieka optimisma. Galu galā katra abu kopīgā diena varēja kļūt par pēdējo. Droši vien vairumam ļaužu šāda dzīve nāves ēnā būtu neizturama, bet viņiem ne. Džeinas stiprais balsts bija mīlestība pret Stīvenu un arī ticība Dievam. Bet Stīvens – viņš pārlieku mīlēja dzīvi, lai kristu izmisumā.

    Nav invalīds

    Viņš pats intervijā ir stāstījis – pirmās nedēļas pēc diagnozes noskaidrošanas bija drūmākais laiks viņa dzīvē. Vairākus mēnešus viņš atmeta studijām – un tātad arī dzīvei – ar roku. Taču reiz slimnīcā, veicot kārtējās analīzes, sastapis 12 gadu vecu zēnu, kas mira no leikēmijas. Tajā brīdī jaunais vīrietis skaudri apjautis – kamēr viņa miesās vēl ir dzīvība, katra diena un katra minūte ir iespēja kaut ko paveikt, radīt, sajust.

    Drīz vien ārstu, ģimenes, kolēģu un Džeinas mudināts, puisis atgriezās pie savas mūža mīlestības, proti, zinātnes.

    Stīvens Hokings nekad nav ļāvis sevi saukt par slimu vai nevarīgu. Viņš vienmēr centies izvairīties no sava vārda saistīšanas ar slimību, nespēju, atkarību no citu cilvēku žēlastības. Viņš taču ir ģeniāls zinātnieks, cilvēks, kura prāts ir stiprāks par jebkādu miesas vājumu. Viņš bija knapi pierunājams sēsties ratiņkrēslā – arī tad, kad kājas un rokas neklausīja vispār, viņš neatlaidīgi staigāja pats, kamēr vien spēja pakustēties. Lasīja lekcijas tik ilgi, kamēr kaut viens viņa izteiktais vārds bija saprotams. Kad vairs nespēja pierakstīt savas domas, viņam nācās izgudrot jaunas metodes, kā domu gājienu fiksēt un atklāt citiem.

    Gluži kā Mocartam, kas, iztiekot bez nošu papīra un spalvas, galvā spēja radīt veselas simfonijas, arī Hokinga pelēkās šūniņas nepagurušas ģenerēja lappusēm garus vienādojumus, sarežģītas teorijas un ģeniālus problēmu atrisinājumus. Kad zinātniekam galu galā nācās padoties un sēsties ratiņkrēslā, viņš sāka joņot – pa istabām, universitātes telpām, Oksfordas ielām. Joņot, izjokot cilvēkus, kaitināt draugus un ģimenes locekļus.

    Labāk būt skaļam, smieklīgam, drusku kaitinošam, atļauties visu, tikai ne mēmu sapūšanu ar nāvei nolemta invalīda birku uz pieres.

    Tu neiederies!

    Kamēr Stīvens, cik spēdams, noliedza sev un pasaulei sava stāvokļa nopietnību, viss realitātes smagums gūlās uz Džeinas pleciem. Memuāros zinātnieka sieva atceras kādu ainiņu, tipisku Hokingu ģimenes ikdienai, no laikiem, kad pasaulē jau bija nākuši divi viņu bērni. Ģimenei bijis jādodas dienas gaitās, un iziešana no mājas izskatījusies tā – vienā rokā Džeina nesusi savu vīru, otrā jaunāko atvasīti, vēl bēbīti, bet vecākais, tobrīd četrgadīgais, dēlēns brīvi skrējis pa ielu.

    Kā pielāgot ikdienu aizvien progresējošajai slimībai, par to Stīvens nedomāja, jo viņa prāts bija aizņemts ar fizikas noslēpumu atminēšanu.

    Tu mani krāp ar zinātni – esot skumji jokojusi viņa sieva.

    Bet Džeinai tikmēr bija jāatrod risinājums it kā pilnīgi neatrisināmam uzdevumam – kā palīdzēt vīram dzīvot, vienlaikus rūpējoties par saimniecību un ģimeni. Šī maigā, sievišķīgā būtne ik dienas ģērba un mazgāja, baroja un pārvietoja savu vīru, aprūpēja bērnus, uzņēma viesus un uzkopa māju. Es jutos kā iekritusi melnajā caurumā, kā makarons, ko staipa un loka kāds nepārvarams spēks – viņa atceras autobiogrāfijā.

    Stīvena radi necik nepalīdzēja. Neilgi pēc jaunā pāra kāzām Stīvena vecāki gan bija pārcēlušies uz dzīvi viņiem kaimiņos, bet ne jau tāpēc, lai palīdzētu Džeinai. Frenks un Izobela vienkārši gaidīja brīdi, kad jaunā sieva neizturēs un aizmuks, bet viņi varēs palikt līdzās mīļajam dēlam. Stīvena sievas izvēle viņiem bija vilšanās, un savu nepatiku viņi nekad netika slēpuši.

    Tev taču nav nekādas izglītības, tu šajā ģimenē vienkārši neiederies – topošajai vedeklai tika teikusi Izobela Hokinga. Īsti taisnība gan tā nebija – jaunā meitene studēja literatūru Hārtfordšīras koledžā. Taču tā nebija ne Oksforda, ne Kembridža un tāpēc neskaitījās. Savu viedokli Stīvena vecāki tā arī nemainīja. Arī pēc tam, kad vedekla bija trīsdesmit gadus kopusi savu slimības nomocīto vīru, uzaudzinājusi abu trīs bērnus, turklāt vēl pamanījās iegūt doktora grādu spāņu literatūrā.

    Kā viņi to dara?

    Jā, bērni. Nevienam nenāca ne prātā, ka Hokingu pārim tādi būs. Kā viņi to vispār dabūja gatavu – atklāti to neviens, protams, netika jautājis, bet prātoja gan. Kad Džeina 1999. gadā uzrakstīja savu autobiogrāfiju (2007. gadā tika izdota atjaunota un papildināta tās versija, kas bija pamatā kinofilmai Teorija par visu), viņa beidzot vismaz daļēji ļaužu nepiedienīgo ziņkāri apmierināja un atklāti runāja par sarežģīto seksuālo dzīvi un emocionālo spriedzi, ko tā radījusi pāra attiecībās.

    Par spīti visam, Stīvenam un Džeinai piedzima trīs brīnišķīgi bērni. Vecākais Roberts pasaulē nāca jau divus gadus pēc viņu kāzām. Trīs gadus vēlāk sekoja Lūsija. Bet pastarītis Timijs pavisam negaidīti pieteicās vēl pēc deviņiem gadiem, 1979. gadā. Tobrīd Hokingu ģimenes dzīvē ritēja ļoti neparasts periods.

    Laikā, kad abi vecākie bērni jau paaugušies, bet doma par vēl vienu nenāca ne prātā, Džeina nolēma saspringtajā ikdienā izzagt nedaudz laika sev – viņa juta, ka citādi sajuks prātā. Būdama stingra kristiete, sāka apmeklēt vietējās baznīcas kora mēģinājumus. Jaunā aizraušanās Džeinai patiešām deva sirdsmieru, taču galvenais iemesls tam bija nevis dziedātprieks, bet gan kora diriģents Džonatans Džonss.

    Viņus satuvināja vientulība – Džonatans bija atraitnis, savukārt Džeinai vienkārši nebija neviena, kam uzticēt savas bažas, skumjas un noslēpumus.

    Abu attiecības ilgu laiku bija tikai platoniskas. Starp citu, Stīvens šo draudzību ļoti labi saprata, kaut arī atzina, ka juta greizsirdību. Vairākus gadus viņu attiecības risinājās šajā apkārtējiem cilvēkiem tik neizprotamajā trijstūrī. Džonatans bija kā ielāps Stīvena vietā – Džeinai viņš palīdzēja aizpildīt emocionālo tukšumu, ko viņā bija izgrauzusi laulības dzīve, bet viņas bērniem kļuva par gādīga, fiziski spēcīga tēva aizvietotāju – viņi kopā gāja uz zooloģisko dārzu, brauca ar laivām, devās pārgājienos.

    Kurš tad īsti ir Timija tēvs – Džeinai skaļā balsī pajautāja vīramāte, kad pasaulē nāca pāra trešā atvase. Šis jautājums, visticamāk, bija prātā visiem Hokingu radiem un draugiem, jo Stīvena veselība tobrīd kļuva aizvien vājāka.

    1985. gads Hokingam nāca ar pamatīgu triecienu – kāda ceļojuma laikā Šveicē viņš iedzīvojās plaušu karsonī, kas zinātnieka novārdzinātajam organismā izrādījās liktenīgs. Stāvoklim strauji pasliktinoties, viņu pieslēdza dzīvību uzturošiem aparātiem, bez tiem viņš jau būtu miris. Pēc vairākām šādi pavadītām dienām Džeinai tika uzdots šokējošs jautājums. Stīvens vairs nedzīvos, tāpēc viņai jāizlemj par aparātu atslēgšanu. Viņa atbildēja nedomājot – nē, Stīvens cīnītos līdz pēdējam, tāpēc par padošanos nevar būt ne runas!

    Sievai izrādījās taisnība – visiem par brīnumu Hokings tik tiešām izķepurojās, tomēr notikušais atstāja ļoti smagas sekas. Viņš vairs nespēja patstāvīgi elpot, tāpēc ārstiem nācās viņam veikt traheotomiju – kakla elpceļos ievietot caurulīti un pieslēgt automātiskai sistēmai, kas turpmāko dzīvi elpo viņa vietā. Šī operācija Stīvenu atstāja bez balss, taču nepārtraukti pieslēgtu elpošanas aparātam. Tas nozīmēja, ka nu zinātniekam nepieciešama diennakts uzraudzība.

    No valdības piedāvātās apmaksātās vietas aprūpes namā Džeina kategoriski atteicās, zinādama, ka tas nobeigtu Stīvena radošo garu. Tā vietā medmāsas trijās maiņās turpmāk ik dienu ieradās Hokingu namā. Nu Stīvens bija jauna izaicinājuma priekšā – kā sazināties ar pasauli?

    Sākotnēji izstrādāto burtu kartīšu sistēmu, ko Stīvens izdomāja un vadīja ar uzacu kustību palīdzību, drīz vien nomainīja brīnumainais ekvalaizers – zinātnieka Valtera Voltoza radīts runājošs dators, ko ilgus gadus Stīvens vadīja ar pirkstu palīdzību, bet mūsdienās – ar vaiga muskuli, vienīgo, kurš vēl strādā.

    Stīvena slavenā datorbalss, kas toreiz pēc ilgiem laikiem zinātniekam atkal ļāva lasīt lekcijas un sniegt intervijas, nu kļuvusi par viņa atpazīstamības zīmi.

    Visuma valdnieks

    Kopš jaunības dienām Hokinga lielā aizraušanās bija melnie caurumi. Kad septiņdesmito gadu izskaņā par šo fenomenu sāka interesēties plašāka sabiedrība, Hokings no nevienam nezināma un nesaprotama britu zinātnieka pārtapa slavenajā zinātniekā Hokingā. Sekoja raksti populāros izdevumos, intervijas, uzaicinājumi, apbalvojumi – viņš viesojās ASV, Šveicē, Maskavā.

    Tāpat kā kolēģi, arī publika šo mazo ekscentriķi iemīlēja. Būdams apveltīts ar brīnišķīgu humora izjūtu un dzirksteļojošu temperamentu, Hokings pārvērta tik nopietno zinātni aizraujošā piedzīvojumā, ieintriģēja, aizrāva pat tos, kam ar zinātni nebija nekāda sakara. 1982. gadā Hokings ķērās pie sava slavenākā darba – grāmatas A Brief History of Time (Īsi par laika vēsturi), kas kļuva par iepriekš nepieredzētu bestselleru zinātniskās literatūras žanrā un vēlāk pārtapa arī Stīvena Spīlberga režisētā filmā. Kāpēc?

    Jo prata izskaidrot vissarežģītākās matemātikas un fizikas teorijas tā, ka tās tapa skaidras arī eksaktajās zinātnēs neiesvētītam prātam.

    Vēl vairāk – šī grāmata iedvesmoja tūkstošiem jauniešu tiekties kļūt par zinātniekiem. Jo tas taču ir tik stilīgi!

    Grāmatas panākumi Hokingu padarīja par īstu popzvaigzni. Viņa vārds tika pieminēts filmās un dziesmās, viņš parādījās multfilmā par Simpsoniem, bet laikraksts Newsweek zinātniekam piedēvēja iesauku, kas viņam seko visu turpmāko dzīvi. Visuma pavēlnieks.

    Čūskas smaids

    Visuma pavēlnieka godā Hokings jutās kā zivs ūdenī. Zinātnieks sāka ļoti daudz ceļot un savā privātajā lidmašīnā apceļoja neskaitāmus eksotiskus galamērķus. Viņš neatteica gandrīz nevienu interviju, nevienam uzaicinājumam, apmeklēja visas sev par godu rīkotās ballītes un savā ratiņkrēslā dejoja līdz rīta gaismai.

    Runā, ka daudziem zinātnieka kolēģiem viņa slava kremtusi. Tas jau tikai slimības dēļ – viņi rūgti sprieduši. Jo tik daudz cieņas, mīlestības un intereses līdz šim nebija baudījis neviens zinātnieks, pat Einšteins ne. Droši vien pie vainas bija arī zvaigžņu slimība, kas nedaudz aplipināja Visuma pavēlnieku. Mājās viņa prasības kļuva neizpildāmas, tāpēc Džeina beidzot izlēma noalgot profesionālus kopējus. Stīvens tam esot karsti pretojies, bet beidzot padevās un, kā izrādījās, pašam par lielu iepriecinājumu.

    Visas apteksnes tika viņa dzirkstošās personības apburtas un drīz vien pārvērtās kaismīgās pielūdzējās, gatavās izpildīt katru darbadevēja lūgumu.

    Tāda bija arī Eleina Meisone, klusa sieviete ar čūskas smaidu un ledainu skatienu. Soli pa solītim viņa kļuva par Stīvena tuvāko uzticības personu, bet apkārtējos turēja izstieptas rokas attālumā. Ģimene Stīvenu redzēja aizvien retāk, viņam nebija laika runāt, satikties. Visbeidzot, 1990. gadā Stīvens pārsteigtajai ģimenei paziņoja par ieceri pārcelties uz dzīvi citur. Kopā ar Eleinu. Bet dažus gadus vēlāk – par nepieciešamību šķirt trīsdesmit gadus ilgušo laulību, jo ir iemīlējies un vēlas Eleinu apprecēt.

    Mēma bija ne tikai Džeina, bet visa pasaule. Caur Eleinu sabiedrība uzzināja, ka Stīvens esot tik laimīgs kā vēl nekad. Vai tā ir taisnība – nevienam nebija ne jausmas, jo jaunā sieva ļoti stingri kontrolēja Stīvena komunikāciju ar ārpasauli. Paklīda baumas, ka Eleina zinātnieku šantažējot un pat fiziski ietekmējot – tā apgalvoja gan Stīvena bērni, gan citi apkalpotāji, taču Stīvens šos minējumus vienmēr ir noliedzis. Desmit – salīdzinoši klusi pavadītus – gadus vēlāk Stīvena un Eleinas laulība tikpat klusi tika šķirta. Tās bija vētrainas attiecības – skanēja vienīgais ar šo laulību saistītais komentārs no Stīvena puses.

    Cerība ir vienmēr

    Pēc šķiršanās Hokingu ģimenes dzīve nostājās savās vietās – gan bērni, gan arī Džeina, kaut pa šo laiku apprecējusies ar Džonatanu, atjaunoja ar Stīvenu siltas un gādīgas attiecības. Džeina un Stīvens jau vairākus gadus ir kaimiņi.

    Stīvens Hokings turpina rakstīt. Pēc spožās debijas klajā nākušas vēl deviņas aizraujošas grāmatas – četras no tām bērnu auditorijai, ko Hokings radīja sadarbībā ar savu meitu Lūsiju. Kā ir iespējams cīnīties ar slimību, kas neatlaidīgi saēd visu ķermeni, bet vienlaikus vairāk nekā piecdesmit gadus būt vienam no svarīgākajiem un panākumiem bagātākajiem zinātniekiem uz pasaules? Lai to paveiktu, ir vajadzīga unikāla personība ar milzīgu gribu dzīvot.

    Stīvens Hokings pats atzina, ka slimība viņa dzīvi padarīja nevis nožēlojamu, bet interesantu. Jo katra diena ir izaicinājums – tātad garlaicīgi nav nekad.

    Katru dienu zinātnieks modās ar domu, ka tas var būt viņa pēdējais rīts, un katru dienu viņš devās uz darbu Oksfordas Universitātē (kur, starp citu, viņš trīsdesmit gadus bija pilnas slodzes pasniedzējs), ja vien nebija paredzēts kāds darba brauciens vai atpūtas ceļojums.

    Divi gadi dzīves – tā viņam jaunībā solīja ārsti. Bet viņam bija lemts nodzīvot vēl 54. Visas dzīves garumā Stīvens Hokings izbaudīja vairāk piedzīvojumu nekā vairums pilnīgi veselu jaunu cilvēku. Teiksim, viņš ar milzīgu entuziasmu astoņas reizes ir piedalījies amerikāņu kompānijas Zero-Gravity Corporation rīkotajos bezsvara lidojumos, uz brīdi izbaudot dzīvi bez ratiņkrēsla. Hokings ir arī piekritis sera Ričarda Brensona piedāvājumam piedalīties kosmosa lidojumā ar Virgin Galactics, sakot, ka tas būtu brīnišķīgs veids, kā nomirt. 

    Lai cik bezcerīga šķistu esošā situācija, cerība vienmēr pastāv. Vienmēr paliek kaut viena lieta, kurā cilvēks var būt izcils. Tie ir Stīvena Hokinga vārdi, un tā ir balta patiesība.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+