Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pirms neilga laika ar Aizliegtā paņēmiena komandu saņēmi Žurnālistikas izcilības balvu, bet vienlaikus arī pameti darbu šajā komandā. Kāpēc?
Pavisam elementāri. Strādājot undercover žurnālistikā, ir griesti, ko vari sasniegt. Es piekrītu ideoloģijai, ka projām jāiet tad, kad spīdi visspožāk. Turklāt sapratu, ka nevēlos attapties pēc pieciem gadiem, domājot par to, cik labi bija tad, kad iefiltrējos cigarešu kontrabandā. Tāpēc nolēmu darīt ko citu – darīt savu, jo esmu uzkrājis pieredzi, ko devis Guntis Bojārs, kurš, manuprāt, ir super kruts komandas vadītājs. Viņš saprot cilvēkus un jūt to stiprās un ne tik stiprās puses.
– Undercover žurnālistikā nonāci, jo tāds bija tavs mērķis?
Aizliegtajā paņēmienā nonācu praksē. Studiju gados biju pārliecināts, ka kļūšu par sporta žurnālistu, jo sports man bija gluži saprotams. Kad vajadzēja pieteikties praksē, ekrānos parādījās Aizliegtā paņēmiena projekts Bistro Frics, un es sapratu – šis ir tas, ko gribu darīt.
– Kāds bija tavs pirmais darbs?
Es iefiltrējos pie antiglobālistiem, kuru vadītājs bija Andris Orols. Tie ir nacionāli noskaņoti cilvēki – pret Eiropas Savienību, pret NATO. Arī kaut kādas saiknes ar Šiškinu (pērkonkrustietis – aut.) viņiem bija.
– Kā tu ar šiem cilvēkiem iepazinies?
Orolam gluži vienkārši piezvanīju. Viņa numurs ir publiski pieejams internetā. Tolaik aktuāla bija bēgļu tēma, un mūsu uzdevums bija pētīt, vai antiglobālisti un citi nacionāli noskaņoti grupējumi ir gatavi apzināti izplatīt viltus ziņas.
Mans tēls bija students, kurš studē reklāmu un kuram nesimpatizē bēgļi.
Doma bija tāda – man ir draugs, ar kuru kopā vēlamies filmēt video, vērstu pret bēgļiem.
Mēs vēlējāmies noskaidrot, vai antiglobālisti ir gatavi apzināti izplatīt viltus video. Orolam mana ideja ļoti patika.
– Kādām īpašībām jāpiemīt, lai strādātu šāda veida žurnālistikā?
Kaut cik ir jābūt drosmei, analītiskām un noteikti arī komunikāciju spējām. Un jāprot arī melot.
– Melošana tev labi padodas?
Domāju, jā. Ja es melotu slikti, diez vai tik daudz būtu izdarījis. Turklāt man šķiet, es labi meloju tieši profesionālā ziņā. Ikdienā ne pārāk protu samelot. Vispār, runājot par meliem, domāju, ka katram cilvēkam ir zināma melu deva, kas tam jāizmelo.
– Labi – vai vari pateikt, kas tev šajā darbā patīk?
Tas, ka man ir iespēja padzīvot citu cilvēku dzīvi. Šīs iespējas dēļ ļoti novērtēju savu dzīvi, jo zinu, kā ir citiem. Es saprotu, kā jūtas viesstrādnieks Nīderlandē vai taksometra šoferis, vai kontrabandists…
– Pastāv taču iespēja, ka misijas laikā uzskrien virsū pazīstamajiem.
Protams. Esot uzdevumā, Nīderlandē dzīvojot viesstrādnieku kompānijā, es tik tiešām uzskrēju vienam paziņam, ar kuru iepriekš bijām tikušies krogā, taču es runāju tā, ka viņš mani neatpazina.
– Labi, ķersimies klāt cigarešu kontrabandai. Pastāsti, kā jūs to visu sākāt?
Sākām ar informācijas ievākšanu. Es kā tūrists vairākas reizes nedēļā devos uz tirgu. Kā tūrists varēju droši kārt kameru kaklā, kas piefiksē sejas. No šiem video jau varējām sākt zīmēt bildi – saprast, kas ir pārdēvēji, kur viņi stāv, kas viņus aizvieto un tamlīdzīgi.
Mums vajadzēja saprast, kur būtu jāpielien, lai pēc iespējas labāk varētu novērot kontrabandistus. Uzliekot punktus uz kartes, redzējām, ka ikdienā darbojas aptuveni desmit točkas. Turklāt tās atradās teritorijā, kas nepieder Centrāltirgum. Uzņēmums, kuram piederēja šī teritorija, mūs kā tirgotājus ne īpaši gribēja pieņemt, tāpēc viņi uzskrūvēja cenu.
Dienā par vietu maksājām 15 eiro. Tas bija daudz. Citi maksāja 2 eiro dienā.
Taču mums bija laba vieta, mēs tirgojām šmotkas un vērojām kontrabandistus. Sākotnēji man bija tikai cerība, ka varētu iefiltrēties bandā. Taču lielas likmes uz to neliku, jo tā ir cita pasaule, kurā kādam par tevi jāgalvo. Tu nevari pienākt no malas un teikt: «Gribu ar jums tirgot cigaretes.»
Iesākumā viņi nebija sevišķi runīgi. Taču arī viņiem ir tukšāki periodi, kad atliek laiks kādam vārdam, lai pasmietos par ikdienas lietām. Sākumā mūs ļoti vēroja. Kā bija redzams arī raidījumā, Tigrans – kontrabandas galva – uzvilka vesti, ko tirgojām, izčamdīja kabatas un oderi, lai pārliecinātos, ka tajā nav noklausīšanās ierīces. Viņi arī sūtīja cilvēkus, kas uzdeva jautājumus.
Tici man, ja tirgū ar kādu konkurē, neviens ar tevi nenāks runāt draudzības vārdā. Šie cilvēki ir atsūtīti un vēl tev ļaunu. Ir taču aizdomīgi, ja pie tava galda atnāk sieviete no plača otra gala, lai paprasītu, kāpēc vakar nebijām. Kādā sakarā, ja tiekamies pirmo reizi.
Manuprāt, ja mēs būtu policisti, kontrabandisti mūs atmaskotu ļoti ātri, jo uz to viņiem ir ņuhs. Ar laiku sākām sarunāties vairāk. Cilvēki ir egoisti. Viņiem patīk, ja viņus paslavē, tāpēc, runājot ar Tigranu, arī nekautrējos pajautāt – vai viņš ir šīs vietas hozjains.
Sieviete, kura, tirgojot cigaretes svētdienās, viņu aizstāja, bija pamanījusi, ka man ar Tigranu ir labas attiecības. Lai gan mēs bijām runājuši vien dažas reizes, viņš sarunu laikā bija smējies, sitis man draudzīgi pa plecu. Ar to pietika, lai sieviete man apjautātos – vai arī es vēlos tirgot cigaretes. Nezinu, vai tā bija viņas vai Tigrana ideja. Rezultātā nokļuvu pie viņiem.
– Tevi uzņēma bandā.
Jā, sākumā biju sagādnieks. Shēma ir vienkārša. No rīta jāvada mašīna, kurā ir līdz 80 blokiem cigarešu. Rīta agrumā kāds no cilvēkiem tiek izmests pie tirgus ar desmit blokiem. Viņa uzdevums ir blokus nogādāt slēptuvē tirgū. Pēc tam mašīna tiek novietota tālāk kaut kur centrā pie LU galvenās ēkas vai pie Maskavas nama.
Galvenais nosacījums – lai tuvumā būtu sabiedriskais transports. Mans sākotnējais uzdevums bija sēdēt mašīnā un gaidīt. Bet brīdī, kad man zvanīja, vajadzēja uzmanīgi klausīties, jo man nosauca bloku daudzumu un cigarešu markas. Blokus saliku mugursomā un devos uz sabiedriskā transporta pieturu.
Pirms kāpu ārā, zvanīju, lai pateiktu, ka esmu klāt. Turklāt, pirms izkāpu, Tigrans vienmēr novērtēja situāciju – vai izkāpt ir droši.
Viņš arī bija ieinteresēts mani pēc iespējas ilgāk paturēt slepenībā, jo jauna seja vienmēr ir trumpis.
Sevišķi, ja jāspēlē ar policistiem, kuri visus kontrabandistus pazīst pēc sejas. Man vajadzēja rīkoties pēc speciālām instruktāžām. Piemēram, izkāpjot no sabiedriskā transporta, mugursomu vajadzēja noslidināt no pleciem, paņemt rokā un nest, turot pie zemes. Tad es somu noliku, un tālāk darbojās viņi – paslēpa cigaretes slēptuvē. Pēc tam savācu somu un devos atpakaļ atkal gaidīt zvanu.
– Cik par tādu darbu dienā varēja nopelnīt?
Tas bija sūdīgs darbs. Dienā varēja nopelnīt 30 eiro. Lai gan, no otras puses, darbs kaulus nelauza, jo vienā dienā ar somu plecos uz tirgu vajadzēja braukt, maksimums, piecas reizes.
– Bet tevi paaugstināja. Sāki tirgot cigaretes.
Jā, tā bija veiksme, jo Andreju aizvilka uz izolatoru. Viņš uz 48 stundām nozuda. Kādam viņu vajadzēja aizstāt, izvēlējās mani. Mans uzdevums bija tirgot cigarešu paciņas. Vēlāk jau tirgoju blokus…
– Viss, kas tev jādara, jāstāv un jāsaka: «Сигареты, cигареты…»
Tas ir drausmīgi, jo minūtē vien tu 20 reižu pasaki – cигареты. Parēķini, cik daudz un bieži šis vārds jāatkārto ik dienu, stāvot tirgū no pusdeviņiem līdz sešiem vakarā. Ārprāts. Es izcēlos ar to, ka spēju runāt arī angliski un tūristiem piedāvāju cigaretes viņiem saprotamā valodā. Tigranam tas ļoti patika.
– Tev ne brīdi neradās sajūta, ka slīgsti arvien nopietnākā un tumšākā pasaulē?
Tāds brīdis bija. Man šī sajūta parādījās tad, kad bija par vēlu, proti, kad jau biju iekšā līdz ausīm. Tajā brīdī apjautu mūsu desmit točku gada peļņu, kas mērāma vismaz piecos miljonos. Tad gan sapratu, ka esmu ielīdis baigajā vietā.
– Strādājot pie Tigrana, arī pats nonāci policijas redzeslokā?
Par manām darbībām bija informēts pats policijas augšgals. Mani arī divas reizes paņēma ciet, taču es nevienā brīdī neatklāju, kas esmu.
– Skaidrs. Un kā notika tavu attiecību saraušana ar bandu? Vienā dienā ņēmi un pazudi?
Es sagatavoju augsni. Tigranam teicu, ka saņēmu zvanu no Nīderlandes un man piedāvā vienu darbiņu uz mēnesi, par ko saņemšu 3000 eiro. To dzirdot, viņš kļuva agresīvs, ņēmās mani pārliecināt, ka nevajag braukt. Viņš teica, ka mani tur uzmetīs un izdrāzīs visos caurumos, pat degunā. Nākamajā dienā darbā tomēr ierados, taču aiznākamā dienā manis vairs nebija. Pirms miega biju uzrakstījis SMS, kuru nakts vidū nosūtīju Tigranam.
Rakstīju, ka esmu pāri Latvijas robežai, braucu uz Nīderlandi un mani meklēt nav jēgas. Septiņos no rīta viņš bija zvanījis, bet tas arī viss. Un zini, kas bija pats interesantākais? Tigrans dzīvoja aptuveni 200 metru attālumā no manis, trīs kāpņutelpas tālāk. Savā ziņā tas bija liels bonuss, jo, ņemot vērā viņa darba dienas paradumus, zināju, kuros laikos varam saskrieties. Tiesa, es pēc tam arī pilnībā mainīju savu imidžu. Kontrabandistu drēbes iemainīju pret fancy drēbēm, saulesbrillēm un citu matu griezumu.
– Ekrānos parādās jūsu veidoties raidījums. Kas notiek tālāk?
Tigranu, tostarp padsmit citus cilvēkus, aizturēja, bet četrus arestēja.
– Kāda šobrīd ir situācija tirgū? Tirgošana turpinās?
Viss turpinās, bet krietni mazākos apjomos. Sākotnēji kontrabandisti bija sabiedēti. Cik dzirdēju, pirmās dienas pēc aizturēšanas neviens neesot tirgojies, taču drīz vien tirgoņi atkal sāka līst laukā arvien drošāk un drošāk. Bet tas viss bija gaidāms. Nesen klausījos vienu podkāstu, kurā undercover policists no Anglijas stāstīja savu pieredzi. Viņš bija iefiltrējies narkotiku tirdzniecības grupējumā. Vidējais laiks, ko viņš pavadīja vienā grupējumā, bija septiņi mēneši.
Pēc tam sekoja aizturēšana, paņēma ciet aptuveni 30 cilvēkus, turklāt divi no viņiem bijuši īpaši svarīgi.
Pēc tā visa viņam pienācis kolēģis, paspiedis roku un teicis: «Apsveicu, mums izdevās apturēt metamfetamīna plūsmu uz divām stundām.» Tādā ziņā mans rezultāts ir krietni iespaidīgāks. Stāsta sāls ir tajā, ka ne jau noziedznieki izraisa noziegumus. Noziegumus izraisa iespēja, kas noziedzniekiem tiek dota. Un arī šajā gadījumā kontrabandistiem tika dota iespēja gūt ļoti vieglu peļņu, riskējot vienīgi ar administratīvo sodu, par ko viņiem nospļauties, jo legāli viņi nestrādā un no viņiem nav ko paņemt.
– Pēc raidījuma Tigrans tevi ir meklējis?
Nē, zinu tikai to, ka viņš mani nosauca par kuces dēlu un piebilda, ka Dievs visu redz (smejas).
– Bet Centrāltirgū tu taču nerādies?
Rādos, turklāt riktīgi. Nekādu problēmu. Es regulāri eju cauri. Mani ir izvēle – baidīties vai nebaidīties. Es izvēlos nebaidīties.
