• Šobrīd

    weather img

    Rīga +16°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Viņš – Kaukulis. Kvēldiegs nepārdeg

    Intervija
    Zane Blanka
    Zane Blanka
    24. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Andrejs Nikiforovs
    2020. gadā viņam palika piecdesmit, bet tas nudien ir tikai skaitlis pasē. Kaukuļa jauda gadu gaitā ieguvusi unikālu slīpējumu, nesajaucamu ar kādu citu, vienlaikus viņā jūtams gars, kurš nenoveco.

    Vēl viņš nebaidās laiku pa laikam sevi iemest jaunās teritorijās – komēdijā Klases salidojums otrā daļa ar Juri vienā no galvenajām lomām. Viņš tur spēlē rokmūziķi – slikto zēnu. Varētu domāt, ka pats sevi. Tomēr Juris patiesībā daudz vairāk ir labais zēns, gribētu pat teikt – īsts ģimenes cilvēks. Jau 17 gadu laulībā, tētis meitai un dēlam, un svētdienu rītos mostas pirmais, lai pagatavotu visiem brokastis.

    Intervija publicēta 2020. gadā žurnālā KLUBS Nr. 2.

    – Juri, vai tu atceries savu pirmo hitu?

    – Grūti tagad pateikt, kura dziesma tā bija. Bet, protams, kad pirmo reizi dzirdi savu dziesmu radio rotācijā un kad tā ir sasniegusi nacionālās hitparādes augšējo vietu, tas ir īss, bet laimīgs brīdis.

    Bet īsts hits, manuprāt, nav tikai radio dziesma, bet dziesma, kurai jau ir cits statuss un ar kuru notiek kas tāds, ko tu vairs neietekmē. Mums, piemēram, ir Vienas nakts meitene, kas nekad nav bijusi nevienā radio topa augšgalā, bet divtūkstošo gadu sākumā nebija labi, ja to koncertā nenospēlējām divreiz. Līdzīgi ar Balerīnu, vai Oranžiem matiem. Atceros, pirms kādiem pieciem gadiem koncertā spēlējām Izspūrušos matus. Spēlējam ievadu un saprotu, ka neatceros pirmos vārdus. Pieskrienu pie basģitārista: «Kārlīt, kā sākās dziesma?» – «Neatceros!» Pieskrienu pie bungām: «Mārci, kā sākās dziesma?» – «KO?! KO TU SAKI?!» Prasu Kasparam pie taustiņiem, viņš, izrādās, vispār nekad nav zinājis, kā sākas šī dziesma. Mēs tikai turpinām spēlēt ievadu, kam jau bija jābeidzas, pagriežos pret publiku un saprotu, ka tā jau dzied bez manis. Pievienojos otrajā pantā. Tās ir tādas negaidītas, mīļas sajūtas. Un tas laikam arī ir tas hits.

    – Tev pašam jau piecdesmit, bet Dzelzs vilkam pēc pāris gadiem – trīsdesmit. Vai nešķiet, ka laiks ārprātīgi skrien?

    – Man nešķiet, ka skrien. Manuprāt, tas rit konsekventi vienā ātrumā, un man ir pilnīgi skaidrs, ka tuvojas piecdesmit, bet vienlaikus nav arī baigi daudz laika tajā iedziļināties, jo daudz kas jādara, daudz jāspēlē. Un par grupu – man joprojām ir sajūta, ka mūs gaida. Gaida, ko mēs vēl teiksim.

    – Kad zvanīju tev, lai sarunātu interviju, teici, ka brauksiet spēlēt uz Īriju. Tā laikam tagad ir latviešu mākslinieku realitāte – koncertēt pie tautiešiem citās zemēs.

    – Jā, braucam uz Īriju, Vāciju, Norvēģiju, visvairāk uz Angliju. Šoreiz ar Jauno Jāņu orķestri braucām uz Īriju, lai uzstātos Latvijas lepnums Īrijā balvu pasniegšanas ceremonijā. Mūs tur ļoti labi uzņēma, un tur, starp citu, uzzināju, ka divkārtējā pasaules čempione airēšanā no Īrijas ir latviete Santa Pušpure, kurai ir lielas cerības kļūt par olimpisko čempioni. Kāpēc pie mums par to nerunā? Man tas liekas nepareizi.

    – Vai tu pats varētu iedomāties sevi aizbraucam no Latvijas? Esi par to kādreiz domājis?

    – Nē, neesmu domājis. Ja ļoti vajag, izdarīt var visu, bet aizbraukt būtu ļoti grūti, jo man Latvijā ir stipras saknes. Esmu audzis piecu bērnu ģimenē, man ir divi brāļi un divas māsas. Mana mamma ir skolotāja, arī tētis bijis skolotājs, pēc tam strādājis sakaru jomā.

    Un mēs visi joprojām turamies kopā, man kopš bērnības ir šī dzimtas izjūta, un tajā vienmēr ir bijis mans spēks, tāpēc man būtu grūti aizbraukt no šejienes.

    – Tādas pamatīgas vērtības. Ar sievu Aiju arī esi precējies jau 16 gadu. Tātad neskrien prom pie pirmajām grūtībām.

    – Mūsu ģimenē tā ir. Un, jā, varbūt tā ir tradīcija. Bet, man liekas, ļoti svarīgi ir arī tas, ka mums ar Aiju kopā nav garlaicīgi. Vismaz man ar viņu nav.

    – Bet tu taču zinātu, ja viņai būtu garlaicīgi!

    – Nu, jā, es zinātu, jo tad mēs būtu šķīrušies. (Smejas.)

    – Jūs kopā ne tikai audzināt bērnus, bet arī strādājat.

    – Jā, Aija vada gan Dzelzs vilku, gan Jauno Jāņu orķestri, arī korporatīvo ansambli Zelta vilks. Viņa ir mūsu direktore, menedžere un bieži vien arī producente. Ļoti daudz darba! Es domāju, ka Jauno Jāņu orķestra bez viņas nebūtu, jo tieši viņa izdomāja, ka tautasdziesmu repertuāru vajag atdalīt no Dzelzs vilka, citādi cilvēki vairs nesaprata, ko no šīs grupas gaidīt.

    – Arī Dzelzs Vilks gadu gaitā piedzīvojis pārmaiņas.

    – Jā, pārmaiņas ir normāla lieta, jo paši cilvēki mainās. Brīdī, kad kādi zobrati vairs neķeras, sākas mocības. Un tad ir laiks pārmaiņām. Atceros deviņdesmitos, tie vispār bija juku laiki, grupas sastāvs mainījās nemitīgi. Kādā brīdī grupā biju viens pats un pat vienu koncertu viens pats nospēlēju, turklāt nevis akustiski, bet ar elektrisko ģitāru, un visu laiku rēcu. Uz koncertu bija atnākuši četri cilvēki. Grūts brīdis grupai bija, kad basģitārists Armands gāja prom, jo mēs bijām kopā spēlējuši vēl pirms tam, astoņdesmitajos, un Armands bija Dzelzs vilka pirmajā sastāvā.

    Vilkam visādi ir gājis, bet esam noturējušies. Domāju, lielā mērā tāpēc, ka esmu spītīgs.

    Vispirms biju spītīgs, izdomājot grupas nosaukumu. Nu pavisam nejēdzīgu nosaukumu! Bet pie tā paliku arī tad, kad grupā bija doma, ka tas jāmaina. Un tagad tas man ir gandrīz kā vārds un uzvārds. Divtūkstošo gadu sākumā mums bija uzradies kaut kāds producents no Igaunijas, kurš teica, ka viss jau grupai ir forši, bet vajagot nomainīt vokālistu. Taču es spītīgi paliku pie sava – nē, ne vella! Spēlēs ar šo pašu šķībo vokālu!

    – Bet tas taču vairs nebūtu Dzelzs vilks, ja tu nebūtu vokālists!

    – Jā, bet tā jau tas notiek, un jautājums ir, cik labi spēj turēties pretī. Svarīgi ir, ka tev ir sava ideja un tu par to cīnies. Jā, varbūt tā ir greiza, un, turoties pretī, tu nemaz nezini, vai zaudē vai uzvari. Bet tev vismaz būs cieņa pret sevi, ka esi bijis cīnītājs. Man mazās uzvaras ir svarīgas. Par tām esmu iekšēji priecīgs un nedaudz lepns. Tās spodrina pašapziņu un prieku dzīvot. Un, ja esi ar tādām uzspodrinājis savu dzīvi, tu vari palīdzēt arī citiem. Ja vien pārlieku nekrāmējies ar savu ego.

    – Tev šādu mazo uzvaru varētu būt gana daudz: vairākas grupas, izrādes teātris, kino. Kā tev tas viss izdodas?

    – Kad nāk kāds vilnis, vienmēr mēģinu tajā ielēkt un trāpīt tieši uz virsotni. Ne vienmēr gan sanāk, bet es cenšos.

    – Tu kādreiz saki nē?

    – Nu, ļoti reti. Bet man jau tik daudz nemaz nepiedāvā!

    – Un, kad piedāvā, tad jau, visticamāk, saprot, kam un kāpēc.

    – Tieši tā. Spilgts piemērs bija ar režisori Rozi Stiebru, kuras filmai pirms pāris gadiem rakstīju mūziku. Pirms mani uzrunāja, viņa bija izpētījusi manu daiļradi, izlasījusi visas intervijas, zināja visu par mani. Un, kad tikāmies, sajūta bija, it kā viņa mani pazītu. Pēc tam gandrīz gadu rakstīju mūziku viņas animācijas filmai Saule brauca debesīs. Tagad jau gadu to var skatīties, un lielākie skatītāji ir bērni. Man reizēm kāds atsūta bildes vai video, kā viņi dejo un dzied pie multfilmas mūzikas. Tas ir tā emocionāli forši.

    Atceros, pirms kādiem desmit gadiem Uldis Rudaks, kuram manā biogrāfijā ir liela nozīme, man teica: «Juri, tev jāsāk rakstīt bērnu izrādes.» Es smējos. Pats nevirzīju šo uz priekšu, bet tās izrādes pie manis atnāca. Pirmā bija Makss un Morics Leļļu teātrī, tad Raiņa Mušu ķēniņš Jūrmalas teātrī, pēc tam Niķa un Riķa stiķi Dailē. Tagad man atkal ir bērnu izrāde Leļļu teātrī – Puscilvēki, latviešu šausmu stāsti, ko režisē Edgars Kaufelds, bet Kristians Brekte veidojis scenogrāfiju.

    – Kā tu vispār nonāci teātrī?

    – Pirmā bija režisora Mihaila Gruzdova izrāde Man arī būtu bail, ko iniciēja un iedvesmoja Ģirts Ķesteris, kurš ir liels mūsu patriots. Tas bija 2002. gads, un mūs uzaicināja rakstīt mūziku. Divus mēnešus katru dienu bija jābūt darbā, jāspēlē no rīta līdz vakaram, Miša pieprasīja, lai visu laiku esam uz skatuves. Nevienam netika atļauts noslīdēt, uz kādu dienu pazust. Tas mums ļoti palīdzēja, un, kad notika pirmizrāde, mēs jau bijām cita grupa.

    Varētu teikt, ka šajos divos mēnešos izveidojās Dzelzs vilks.

    Kopš tā laika Dailes teātris ir mūsu teātris. Tas ir fantastisks teātris, un mēs tur jūtamies piederīgi, kā mājās. Džilindžera tagad vairs tur nav, bet viņš ir viens no mūsu galvenajiem patroniem. Pēc tam sekoja arī citas izrādes. Drakula. Svešās asinis, Fausts. Deus ex Machina, Tas trakais, trakais Harijs, Intim. Dažās esmu piedalījies arī kā aktieris.

    – Tagad tev ir arī loma kino! Klases izlaiduma otrajai daļai tūlīt būs pirmizrāde.

    – Filmēšanās man bija negaidīts piedāvājums. Andrejs piezvanīja un uzaicināja uz kastingu. Es ļoti cienu Andreju, tāpēc aizgāju, taču biju izdomājis, ka iemācīšos tekstu, bet neko netēlošu, jo kaut kā sapratu, ka, ja būs jāfilmējas, vesels mēnesis no vasaras būs izsvītrots. Tā nu apsēdos un vienkārši norunāju savu tekstu, beigās man iedeva alus pudeli ar Nameja uzrakstu un teica: «Nu, Juri, tad jau kaut kad.» Pie sevis uzelpoju – fū, esmu ticis sveikā cauri, nepaņems. Pēc nedēļas satieku uz ielas Andreju, un viņš saka: «Juri! Beidzot mums ir īstais tēls! Tāds pofigists, kam viss vienalga!» (Smejas.)

    Bet, zini, man iepatikās filmēties! Sevišķi otrajā reizē. Pirmajā vēl nezināju, kas notiek, gāju drusku kā tāds mēnessērdzīgais apkārt. Bet, filmējot otro daļu, jutos brīvāk, arī tekstus bija vieglāk atcerēties.

    – Vēl viena tev nozīmīga radošā partnere ir horeogrāfe Olga Žitluhina.

    – Man viņai jāsaka liels paldies, ka mani, tādu spurainu panku, savulaik paņēma paspārnē. Deviņas vai desmit izrādes mums ar Olgu ir bijušas, ar tām esam apceļojuši Eiropu. Viņas izrādēs esmu arī dejojis! Tas gan bija baigais izaicinājums. Nospēlēju partiju ar ģitāru un gāju uz skatuves dejot. Līdz viduklim bija jābūt bez drēbēm un jāķer Olga.

    Darbs laikmetīgajā dejā devis milzīgu pienesumu Dzelzs vilkam, jo ar Olgu bija iespējams ļoti daudz eksperimentēt.

    Viņa pieprasīja, lai nav nekādu standartu. Izmet tevi ārā no komforta zonas, lai jūties kā pliks uz ledus, un tad izdari kaut ko, ko nekad līdz šim vēl neesi darījis. Piemēram, izrādē Un atkal par to pašu man nedēļas laikā bija jāiemācās, kā spēlēt mandolīnu. Tā arī bijusi visilgāk spēlētā izrāde no visām, ko kopā esam veidojuši.

    – Pirms tam minēji komforta zonu. Šķiet, tev ir svarīgi mest sevi iekšā arvien jaunās teritorijās.

    – Esmu domājis par komforta zonu, un, zini, man liekas, tādas īsti nav. Sākotnēji, protams, ir kaut kāda zona, kurā tu droši jūties, un, kad pirmās reizes tiec no tās izmests, ir baiļu izjūta, kā tiksi galā. Bet tad, kad tas ar tevi jau ir noticis vairākas reizes, top skaidrs, ka kaut kur jau izkulsies.

    Galvenais kustināt kājas un rokas vai, pareizāk, galvu, un tiksi ārā.

    Protams, ir reizes, kad netiec pareizajā virzienā vai virzienā, ko no tevis gaida, piemēram, režisors. Bet tas arī ne vienmēr ir slikti. Ir bijuši gadījumi, kad šādi sanāk pagrūst pašu izrādi kādā jaunā virzienā. Bet tas jau nav tikai man, tas ir visiem, kas darbojas komandā. Viens pats neesmu kalnā kāpējs, man ir daudz labu cilvēku apkārt. Vienmēr, kad sāc ceļu uz izrādi, filmu, sākumā nav skaidrs, kā to sasniegsi. Un tieši ceļš ir interesantākais, bet tajā vienmēr ir gan kāpumi, gan kritumi, kad liekas, ka nekas nesanāks. Tad ir vajadzīgs plecs blakus, kas ļauj tikt uz priekšu.

    – Vai radīšanas procesā esi paškritisks?

    – Sieva saka, ka es noteikti neesmu perfekcionists. Reizēm iespēlēju kaut ko, un man liekas – wow, cik labi! Bet viņa teic, ka nav labi! Tiešām nav? Laikam nav… Bet es dzīvoju pēc šāda principa: ja jau esmu to iespēlējis un man ir bijusi laba sajūta par to, kā tas skan, tad tas ir tiesīgs dzīvot tieši tāds. Taču es, protams, aizdomājos, ka varbūt varu uzrakstīt arī kaut ko vairāk. Un, kad to izdaru, tad man liekas, ka es pats līdz tam esmu nonācis. (Smejas.)

    – Tātad tavs iekšējais kritiķis ir tāds vidēji darbīgs.

    – Viņš atnāk un aiziet, pastāvīgā darbā neesmu viņu pieņēmis. Lai vieglāk dzīvot. Jo varu arī pats sevi novest līdz brīdim, kad kļūstu tāds, kam tas kvēldiegs iekšā visu laiku raustās, un man šī situācija ļoti nepatīk, jo tā var ātri pārdegt. Man patīk justies ērti un nebēdāties.

    Vēl man ļoti patīk spēlēt koncertus un izrādes. Tas ir no bērnības. Es gan atceros vienu koncertu, kur mani lūdzās un nevarēja dabūt uz skatuves. Brālītis un māsiņa dziedāja, bet es neparko. Bet tā bija viena reize. Tagad vislielāko prieku man rada muzikālā saspēlēšanās ar ansambli. Un enerģija – kad kļūsti sprādzienbīstams, bet vienlaikus neuzsprāgsti līdz galam, jo tad jau vairs nebūs, ko savākt.

    – Tev ir arī ģimenes grupa.

    – Jā, man mājās ir jaunieši un sieva, kas visi arī ir muzikanti, un mēs mēdzam spēlēt kopā dažādos sastāvos. Parasti spēlējam manu repertuāru, jo tā ir vienkāršāk, bet mums ir bijušas arī citas dziesmas. Piemēram, Marta sacerētā Melnā rudā nakts, ko spēlējām, kad viņš vēl bija mazāks. Tai gan bija ļoti īss teksts, bet spēlējām tāpat. Esam uzstājušies ar Martu divatā. 2019. gadā Tēvu dienā Lielvārdē nospēlējām stundu garu koncertu!

    Marts ir vijolnieks, labi jūt mūziku. Reizēm paspēlē ģitāru, tagad arī basģitāru. Viņam tagad ir tāds spuraināks vecums, tāpēc mēdz no kopīgās spēlēšanas arī atteikties. Ar meitu, kura spēlē flautu, šogad arī esmu divas reizes uzstājies; tikko bijām Bildēs, kas ir lieliska tradīcija kopīgai vecāku un bērnu muzicēšanai. Pēc koncerta Marts teica: «Tēti, kad tuvojas nākamais koncerts, tu man saki, es arī gribu piedalīties.»

    Ar ģimeni spēlēt ir citādi, nevar pārņemt vadību un izvirzīt noteikumus, ir jāļauj visiem izpausties.

    – Tad tu neesi ģimenes grupas līderis?

    – Nē, un arī nevajag. Tā jau ir grūti savākties kopā spēlēt. Vienmēr vajag jauniešus pagrūst kaut ko darīt, bet tā, ka turēt nagos, tā nevar – tur būs pretreakcija, un rezultāta nekāda. Vislielākā iespēja tikt uz priekšu ir tikai tad, kad pats to gribi.

    – Kā ir būt pusaudžu tēvam?

    – Visu laiku jābūt mierīgam, jo jebkurā brīdī var sākties konflikts. Jātur acis vaļā un jābūt gatavam uz komunikāciju, sarunām. Viņiem viņu pašu pasaule tagad veidojas, un tajā nedrīkst lauzties iekšā. Tikai tad, kad aicina. Pie durvīm ir jāpieklauvē un jāprasa, vai drīkst ienākt iekšā.

    Vislabāk, protams, ir padomāt, kā pats juties, kad tev bija piecpadsmit, sešpadsmit gadu, jo pamatlietas jau viņiem ir tādas pašas, kādas bija mums. Tas ir baigi slidens laiks, taču pret to jābūt cieņai, jo viņiem nav viegli, tāpēc jau ir tik spuraini.

    – Tu atceries sevi tajā laikā?

    – Jā. Es sāku spēlēt, dibināt grupu. Mani kaut kā pavisam neinteresēja mācības, likās, ka man tas nebūs vajadzīgs, un baigi slikti, ka tolaik tā domāju. Man bija svarīgi un interesanti lasīt grāmatas un spēlēt. Pa visu istabu bija izlīmēti plakāti ar manām mīļākajām grupām. Ja kaut ko nopelnīju, pirku ierakstus. Klausījos un klausījos, un klausījos, un mēģināju spēlēt kā tajos ierakstos. Kad to darīju, mani neviens netraucēja, biju savā pasaulē.

    Ierakstu lentes pirku no tāda Raimonda, bija 80. gadu vidus, un viņš man rādīja arī tā laika grupu video. Tas manās smadzenēs tik ļoti dzīvoja, ka visa pārējā pasaule bija diezgan vienaldzīga. Varbūt tāpēc tīņu vecums pagāja mazliet citādi nekā citiem. Spuras gan tāpat bija gaisā, bet, man liekas, vecākiem bija vienkāršāk, jo es nemētājos kaut kur apkārt.

    Man nebija laika vazāties pa naktīm, bija jāklausās dziesmas, jāspēlē ģitāra un jāsapņo.

    – Tu joprojām sapņo?

    – Jā, bet arvien mazāk. Kad ir mazāk darba, tad ir vairāk laika sapņiem. Bet tagad, pirms pirmizrādes, piemēram, jāsapņo par puscilvēkiem. Un tas nav gluži tas pats. Īstajos sapņos es varu ceļot jebkur. Tie ir tādi ceļojumi savā galvā. Tā es nokļūstu, kur man vajag.

    – Kas ir tālākais, kur šādi esi aizceļojis?

    – Vistālākais varētu būt desmitais gadsimts pirms mūsu ēras. (Smejas.)

    – Pirms mūsu tikšanās lasīju intervijas, kas tev pa gadiem bijušas, un man radās sajūta, ka tev nemitīgi mēģina uzspiest sliktā zēna zīmogu, lai gan tu patiesībā nemaz tik ļoti neatbilsti klasiskajam sliktā zēna tēlam. Nu labi, pāris provokatīvu tekstu… Vai tu pats vispār esi juties kā sliktais zēns?

    – Nu, baigi labais neesmu. Reizēm nonāku situācijās, kad esmu varējis rīkoties labāk. Esmu varējis kādam palīdzēt, taču neesmu to izdarījis. Sev pēc tam to pārmetu.

    Bet citādi, man liekas, tie par sliktajiem zēniem ir tādi stereotipi. Nav tādu slikto un labo, ir cilvēki.

    Un cilvēks ir cilvēks, viņam ir visādas šķautnes, kas parādās konkrētās dzīves situācijās.

    – Kādu stāstu tu pats par sevi gribētu stāstīt?

    – Man ļoti svarīga ir ģimene. Vēl es vienmēr cenšos citiem netraucēt un būt noderīgs.

    – Tās gan ir tādas krietnas īpašības.

    – Bet tev taču arī patīk sajūta, ka tu kādam esi noderīga.

    – Jā, patīk.

    – Un nekā cita jau patiesībā nav. Protams, ir svarīgi pelnīt naudu, bet, to pelnot, ne vienmēr jūties noderīgs un ne vienmēr konta stāvoklis atbilst iekšējai izjūtai par padarīto. Bet, ja procesā izdodas kādam palīdzēt, pēc tam ir forši.

    Man ir interesanta dzīve, tāpēc ka es lielā mērā daru to, ko gribu. Vienmēr esmu gribējis spēlēt, rakstīt mūziku, rakstīt tekstus, piedalīties izrādēs. Un tas notiek!

    – Tādā ziņā esi laimīgs cilvēks!

    – Es esmu ļoti laimīgs! Esmu tiešām priecīgs par to. Un ļoti priecīgs arī par to, kas jau ir aiz muguras. Man ir daudz ko atcerēties, daudz kas joprojām notiek, un ceru, ka šis tas vēl priekšā.

    – Esmu dzirdējusi, ka tu esi kaislīgs gatavotājs.

    – Jā, man patīk cept un vārīt, taču neesmu baigi dziļi tajā iekšā. Ir dažas lietas, ko esmu iemācījies, kas man labi sanāk, bet es gribētu apgūt arī kaut ko jaunu. Viena mana māsa dzīvo Grieķijā, un viņa man šad un tad atsūta kādu recepti no grieķu virtuves. Biju uztaisījis sāļo ķirbju kūku. Vai, cik laba bija! Bet abi pazaudējām recepti, un tagad vairs nezinu, kā to taisīt. Ja kaut ko nepievienošu, nebūs vairs tas.

    Dēlam arī patīk virtuvē eksperimentēt. Viņš liek kopā visādas lietas, šajā ziņā viņam nav nekādu bremžu. Vienreiz taisīja sāļo šokolādes kūku. Sanāca ļoti spēcīga, to viņš arī pats neēda. (Smejas.) Bet, piemēram, jogurta mafini bija fantastiski. Vienīgā problēma, ka viņam patīk gatavot, bet nepatīk aiz sevis savākt. Man, piemēram, patīk abi. Bet es noteikti neesmu tāds kārtīgs piedzimis, tas ir kaut kad sācies – man patīk, ja virtuve ir tīra.

    Citreiz atbraucu naktī no koncerta, visu virtuvē sakārtoju un tad no rīta, ja tas brīvāks, piemēram, svētdienā, pamostos pirmais, eju virtuvē, uzlieku kādu vinilplati un gatavoju visiem brokastis.

    Taisu visu ko, kas nu kuram garšo, – biezpiena plāceņus dēlam, meitai pankūkas, angļu brokastis sievai. Tā visus no rīta sagaidu, un mēs kopā uzēdam. Tas ir forši. Vinils griežas, adatiņa čirkst. Man patīk divas vecās plates no septiņdesmitajiem. Ieslēdzu tās un uzreiz atceros īpašo bērnības plašu atskaņotāju skaņu, un viss vienā brīdī saslēdzas kopā. Laika mašīna ir ieslēgta. Var aiztaisīt acis, un tās smaržas, garšas un skaņas sekundes simtdaļā aiznes tevi citā vietā un laikā.

     

     

     

     

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+