Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2011. gada 8. numurā.
Astoņdesmito gadu otrā puse, perestroikas sākuma eiforija. Veikalos rindas pēc desas, bet prātos ilūzija par vārda brīvību. No pagrīdes iznāk aizliegtā padomju rokmūzika, dzimst desmitiem krievu pašdarbības grupu – Аква́риум, ДДТ, Зоопа́рк… Bet tieši Cojs ar savu Кино un viegli izdziedamiem, skumji melodiskiem tekstiem kļūst par Padomju Savienības kulta personību.
Coja vokālais sniegums nav jāaizskar. To vispār nedrīkst vērtēt. Nazāli īdošais tembrs, plats dialekts asinīs, brīžiem šķībi aizslīdējusi nots. Nu un tad. Cojs, kā virtuvē sēdēdams, uzpīpē un stāsta. Un tu klausies talantīgi stāstošā balsī un tekstos, kas elektrizē. Kur viņš tāds radies?
Japoška
Parasts Ļeņingradas puišelis, dzimis 1962. gada 21. jūnijā fizkultūras skolotājas un korejiešu inženiera ģimenē. No tēva mantojis aziātiskos vaibstus un šarmantu ieturētību, kas tik trakoti valdzina sievietes.
Skolā Coju saukāja par japošku un iekaustīja, bet viņš tikai noslēdzās sevī un kaut ko zīmēja albumiņā.
Sestajā klasē Viktors klausījās Rolling Stones, Pink Floyd un no klasesbiedra Maksima samācījās dažus ģitāras akordus. Kad Maksims noorganizēja rokgrupu Палата № 6, Coju sauca par basģitāristu.
Ar grūtībām pabeidzis astoto klasi, Cojs iestājās Serova mākslas vidusskolas noformēšanas nodaļā. Iestājās viegli, ar pirmo reizi, bet vairāk gan interces dēļ, vecāku mudināts. Mammai kārojās, lai dēls būtu gleznotājs. Bet viņam taču patika mūzika! Viņš pankoja, iekļuva Ļeņingradas galvenā panka Andreja Panova jeb Svina leģendārajā underground kompānijā, kur cigarešu dūmos spēlēja mūziku, dzēra portvīnu… Te bija vieta, kur Cojs pamazām atraisījās no kompleksiem un sāka komponēt. Savu daiļradi viņš fiksēja lenšu magnetofonā Majak 205: trīs ātrumi, četri celiņi; galviņu tīrīja ar odekolonā slapinātu vates kociņu. Pirmās dziesmas Cojs spēlēja draugiem un brauca uz Maskavas kvarķirņikiem pie Artemija Troicka.
Cojam mūzika izrādījās svarīgāka par mācībām, viņš pārstāja iet uz skolu.
Coju atskaitīja par nesekmību. Jā, tik banāli, kaut faniem gribētos domāt – izslēdza tāpēc, ka spēlē aizliegto rokmūziku.
Cojs mēģināja apgūt arī kokgriezēja arodu, bet muzikanta dzīvē mācībām laika nav, tāpēc profenes diplomu Cojs tā arī nesaņēma. Toties bija grupa Гарин и гиперболоиды (pēc analoģijas ar Alekseja Tolstoja romānu), kur Cojs spēlēja basģitāru.
Tādu viņu pamanīja Ļeņingradas rokenrola dievi Maiks Naumenko un Boriss Grebenščikovs. Biklais Cojs viņiem dziedāja savu Восьмиклассницa, Алюминиевые oгурцы, Когда твоя девушка больна. Un rūdītos bukus savaldzināja ar patiesumu un naivumu.
Coja grupu uzreiz uzņēma Ļeņingradas rokklubā. Ar komjaunatnes gādību radītais klubs bija stingrā Valsts drošības komitejas uzraudzībā. Kāgābešņikiem te bija pat savas īpašās sēdvietas. Varai potenciāli bīstamie muzikanti uz skatuves netika laisti, toties te vismaz varēja dzirdēt tā laika krievu underground mūziķus.
Гарин и гиперболоиды drīz vien mainīja vārdu, turpmāk dēvējot sevi par Кино. Grebenščikova vadībā pagrīdes studijā Cojs ierakstīja savu pirmo albumu 45. Tajā bija trīspadsmit negludas dziesmas četrdesmit piecu minūšu kopgarumā, ko mūzikas kritika ij nepamanīja.
Marjana
Deviņpadsmitgadīgais Cojs iemīlējās, ļoti un pa īstam. Marjana bija divdesmit trīs gadus veca šķirtene, krāšņu figūru un gaiši lokainiem matiem. Viņi iepazinās ballē, blondīne savu telefona numuru uzrakstīja uz Viktora rokas ar lūpukrāsu. Kautrīgajam, allaž bez naudas esošajam Cojam šī sieviete izrādījās visīstākais glābiņš. Ļeņingradas cirka kostīmu ceha vadītāja ar interesi par japāņu valodu, nopietna un saimnieciska. Drīz vien viņa ne vien organizēja Coja dzīvi, bet arī kūrēja grupas Кино gaitas – bija administratore, kostīmu māksliniece un stiliste vienā personā. Viņa veidoja Coju par romantiķi – tērpos ar žabo, bižutēriju un mežģīnēm.
Cojs, iespējams, šādās drēbēs izskatījās pēc muļķa, bet nevarēja noliegt, Marjana bija modinājusi Viktorā par sevi pārliecinātu puisi.
Viņa pat izpestīja Coju no dienesta armijā. Kad pienāca iesaukšanas pavēste, draudzene režisēja ticamu psihodrāmu – Coja pašnāvības mēģinājumu ar vēnu griešanu, tabletēm. 1983. gada rudenī mūziķis iegūla psihoneiroloģiskajā slimnīcā. No turienes viņš iznāca, radoši iedvesmots, un drīz tapa dziesma Транквилизатор. Nākamajā pavasarī Кино uzvarēja Ļeņingradas rokfestivālā. Coja dziesma Я объявляю свой дом безъядерной зоной kļuva par spožāko atklājumu.
Trīs gadus pēc iepazīšanās Cojs un Marjana apprecējās. Kāzās ieradās viss Ļeņingradas underground zieds, mazajā Marinas vienistabas dzīvoklī saspiedās pussimts cilvēku. 1985. gada augustā piedzima Coja dēls Aleksandrs. Кино dibinātājs dienā mazgāja autiņus, naktī rakstīja dziesmas dēlam. Protams, katastrofāli nepietika naudas. Viktors greba koka skulptūras un zīmēja Led Zeppelin plakātus, lai tos par pieciem rubļiem tirgotu pie metrostacijas.
Pamazām Cojs atraisījās no Marjanas uzspiestā lirisma un radīja sev citu skatuves tēlu, austrumnieciski kareivīgu. Operas teātra darbnīcā viņš nokrāsoja melnas visas savas drēbes un dziesmās heroisku patētiku veikli miksēja ar ironiju. Drošības komiteja līdzās citiem nevēlamiem padomju izpildītājiem savā melnajā sarakstā iekļāva arī Кино. Kad mūziķa Bašlačova piemiņas koncertā Coja dziesmas laikā skatītāji pilnībā sadragāja partera krēslus, grupai Кино uzstāties Maskavā turpmāk aizliedza. Bet Cojs bija dziedājis tikai mierīgas, melodiskas dziesmas par baltu sniegu, pelēku ledu un cigarešu paciņu.
Cojs Rīgā
Astoņdesmito gadu nogalē heavy metal grupa Ferrum no Latvijas bija pirmā, kas uzstājusies kopā ar Coju. Ferrum vadītājs Aivars Lapšāns atceras, ka Rīgā neformālos mūziķus prasmīgi pieskatījusi komjaunatnes komiteja. Tā organizējusi Ferrum un Кино kopējo koncertu kādā strādnieku klubā tagadējā Valdemāra ielā. Кино puiši atbraukuši ar vilcienu un uzreiz turpat foajē likušies gulēt. «Gaidījām, kad Cojs modīsies, un gājām ar krieviem iepazīties. Viņu ģitāras spēle teiksmaini papildināja Coja tekstus – kā The Shadows, ar līdzīgu amplitūdu. Кино izmantoja mūsu stikla bungas, tādas Latvijas pagrīdē bija mums vienīgajiem.
Coja bundzinieks uz skatuves iznāca bez krekla, pie bungām stāvēja kājās. Viņa ritma sitiens bija tik spēcīgs, ka sadragāja bungu plastikātu. Mūsu bundzinieks raudāja.
Šodien es reizēm eju uzspēlēt cietumos. Tur man prasa, vai protu kaut ko no Coja, grib dzirdēt No jesļi jestj v karmaņe pačka sigaret…
Kamčatka
Coja galvenā nodarbošanās, protams, bija rokmūzika. Bet padomju valstī, lai nedabūtu pantu par parazītisku dzīvesveidu, bija jāstrādā arī kāds «kārtīgs algots darbs». Un Cojs iekārtojās par apkopēju Veterānu prospekta publiskajā pirtī – viņš berza pērtuvi. Tad Cojam piedāvāja darbu nelielā katlumājā: mēnesi bija jāmācās kursos, lai iegūtu kurinātāja apliecību lielos sarkanos vākos. Cojs sāka strādāt Blohina ielā 15, mājā, kuru sauca par Kamčatku. Jā, jā, tā pati leģendārā Kamčatka, kas drīz vien kļuva par padomju gadu radošo personību iecienītāko darba vietu.
Pēc Coja nāves katlumājā ierīkoja īstu avangarda klubu, radošo darbnīcu. Pie sienas piesprauda kurinātāju sarakstu: ar pirmo numuru tur ierakstīts Bašlačovs, ar piecpadsmito – Cojs. Šī vieta tapa par fanu svētceļojuma galamērķi. Caurām naktīm te dirnēja iereibušas pusaudzes, izsalkušas, kaifa aizstiklotām acīm. Raudāja par nelaimīgu mīlu un dziedāja Coja dziesmas. Puiši viņas pabaroja, atļāva pārnakšņot. Nu jau Kamčatka sen aizklapēta.
1986. gadā režisors Sergejs Solovjovs Jaltā sāka uzņemt filmu ASSA – šī lente kļuva par vienu no krievu perestroikas laikmeta simboliem. Tajā skan tālaika progresīvākās grupas Аква́риум, Браво, Кино. Piedāvājums filmā spēlēt pašam sevi Cojam šķita ļoti nopietns. Atcerieties epizodi, kurā ierēdne Cojam jautā: «Un kur jūs strādājat?» – «Esmu katlumājas kurinātājs,» atbild Cojs. «Un kur esat pierakstīts?» – «Nekur.» Draugs paskaidro: «On poet, na belom svete živjot.»
Filmas finālscēnai un Coja dziesmas Хочу перемен! filmēšanai vajadzēja masu skatus. Vēlāk režisors stāstīs, kā brīvdabas estrādē tika sasaukti piecpadsmit tūkstoši jauniešu ar degošiem sērkociņiem rokās. Uguntiņas lidoja, kastītes sprāga, kārtības nebija.
Filmēšanas brīdī uz skatuves iznāca pavisam cits Cojs – bez steigas, pilnīgā mierā. Šamanis ar varu pār masu enerģiju. Mierīgā balsī viņš mikrofonā teica: klausieties mani! Un stadions apklusa.
Ja nebūtu tā sasodītā Talsu ceļa pagrieziena, ļoti iespējams, ka Cojs tagad būtu aktieris. Viņam patika Brūss Lī, un viņš izkopa tādu pašu nerunīga taisnības cīnītāja tēlu. Leģendārajā Nugmanova filmā Adata Cojs bija tieši tāds, lietoja arī savu karatē prasmi. Odesas kinofestivālā Золотой Дюк Viktoru Coju pasludināja par labāko aktieri PSRS.
Pēc ASSA filmēšanas pārmaiņas iestājās arī Coja privātajā dzīvē. Jaltā viņš iepazinās ar maskavieti Natašu, sievieti, ar kuru nodzīvoja līdz savai nāves dienai.
Kinomānija
Pēc filmas panākumiem Cojs it kā pieauga, viņam vairs nevajadzēja sievieti māti, kāda bija Marjana. Dēlu Aleksandru viņš nepameta nekad, tēva emocijas tika ieliktas arī dēlam veltītās dziesmās.
Coja dzīvē bijušas tikai divas sievietes un neviena gadījuma sakara. To zina visi. Pirmā – Marjana, otrā – kinozinātnieka meita, franču kultūras speciāliste Natālija Razlogova. Šī sieviete bija diametrāli pretēja Marjanai: maza auguma kautrīga brunete ar klusu balsi. Viņai nebija nekāda sakara ar rokmūziku, un viņa nejaucās grupas darbā. Tomēr Natālijas estētes daba, kino izjūta ļoti ietekmēja arī Coju. Viņa skatuves tēls atkal mainījās – no Austrumu kareivja tas vērtās par pašcieņas pilnu, noslēpumainu. Natašas iespaidā Cojs daudz domāja par savas mūzikas vizualizāciju, ietekmējās no Duran Duran estētikas, no postpanka, tā dēvētā dark wave. Tapa mūzikas aprindās izcili vērtētie sintētiskā roka albumi Группа крови un Звезда по имени Солнце.
Protams, filmu ASSA un Adata milzu panākumi vairoja arī grupas Кино popularitāti. Coja dziesmu noskaņa tik ļoti sasaucās ar astoņdesmito gadu jauniešu sirdīm, ka radīja visaptverošu kinomāniju. Tā kļuva par potenciālu komercproduktu, un Cojs piekrita sadarbībai ar skandalozo producentu Juriju Aizenšpisu. Kas ir šis producents? Mūziķu aprindās pazīstams kā septiņpadsmit gadus cietumā nosēdējis plaša mēroga spekulants, kurš labi zina mārketinga likumus. Viņš solīja Кино padarīt par pirmo starptautiskajā tirgū mērķtiecīgi virzīto padomju rokgrupu.Viss bija nopietni – koncerttūres pa valsti, intervijas labākajos televīzijas raidījumos, brauciens uz ASV, Parīzē ierakstīts albums Последний герой.
1990. gada Krievijā kinomānija sasniedza apogeju. Zāles bija pārpildītas, grupas pirātiskie diski ceļoja no rokas rokā. Pusaudži tērpās melnā, mācījās spēlēt basģitāru, lai dziedātu Coja tekstus. No mūžam izsalkuša underground iemītnieka Cojs bija tapis par brendu. Un arī – par Aizenšpisa naudas mašīnu ar teju septiņdesmit koncertiem sezonā. Grupai, kas spēlē dzīvajā, tā ir fizisko spēju robeža.
No mūsdienu mūziķiem to šodien spētu atkārtot vien retais: Cojs uzstājās četros stadiona koncertos dienā! Viņam vairs pat nebija jādzied: publikas histērija sākās, kolīdz viņš uznāca uz skatuves.
Tūres beigās Aizenšpiss Cojam pasniedza grandiozu dāvanu – automašīnu Moskvič 2141. Kurš gan varēja iedomāties, ka šis auto Viktora dzīvē kļūs liktenīgs?
Pēdējais koncerts
1990. gada 24. jūnijā Кино nospēlēja sezonas pēdējo koncertu. Padomju Savienības galvenajā arēnā Lužņikos ieradās septiņdesmit tūkstoši fanu. Atnāca arī Viktora māte, ar kuru viņš bija sastrīdējies un gadu nesarunājās. Koncerta gaitā iededza arī olimpisko dzīvās uguns lāpu – tas pēc Maskavas olimpiādes darīts vien dažas īpašas reizes. Tas bija Coja triumfs. Naktī viņš piezvanīja mammai, un viņi salaba.
Pēdējos gados Cojs īrēja atpūtas māju Latvijā, Plieņciemā – piejūras mierā, tālu projām no faniem, kas gatavi savu elku saraustīt gabalos. Viņš gribēja atpūsties, pamakšķerēt, ieelpot svaigu gaisu.
Tā bija arī tā gada jūlijā. Cojs savā jaunajā moskvičā ielika audeklu un krāsas gleznošanai, iesēdināja mazo Sašu un kopā ar Natāliju devās uz Latviju. Tā bija pirmā reize, kad Viktors Cojs tik tālu brauca, pats sēdēdams pie auto stūres. Uz Latviju devās arī Кино ģitārists Jurijs Kasparjans ar portatīvo ierakstu aparatūru. Laiks bija sauss un karsts, puiši nolīda klusā šķūnītī un ņēmās ar topošā albuma aranžējumiem. Jurijs vēlāk stāstīs, ka Cojs nav bijis noskaņots darbam un demo vokālu sākumā ierakstījis slinki. Kasparjans lūdzis visu atkārtot vēlreiz, un Viktors turpat šķūnī dziedājis atkal, jau krietni labāk. Jurijs paņēmis ierakstus un atgriezies Krievijā. Pēc Coja nāves Aizenšpiss palaidīs pīli, ka jaunais albums Чёрный альбом veidots no ierakstiem, kas pēc avārijas atrasti Viktora automašīnas magnetofonā. Tie bija kārtējie mārketinga meli.
35. kilometrs
Tajā liktenīgajā 15. augusta rītā ap trijiem Cojs devās makšķerēt. Viņš brauca viens pats, jo Saša negribēja tik agri celties. Pēc pusvieniem kāds piezvanīja milicijai: Slokas–Talsu ceļa trīsdesmit piektajā kilometrā moskvičs ietriecies pretī braucošā autobusā.
Izmeklēšanas brigāde ieraudzīja baisu ainu: zem tilta ar priekšējiem riteņiem upē ieslīdējis tukšs pasažieru autobuss, bet astoņpadsmit metru tālāk aizmests čokurā samīcīts moskvičs. Autobusa vadītājs nav cietis, moskviča šoferis, aziātisks tumšmatis, ģērbies sarkanā vējjakā un sarkanos gumijas zābakos, gājis bojā notikuma vietā. Moskviča priekšējā daļa bija tā saspiesta, ka līķi vajadzēja izņemt ar pneimogriezēju. Bagāžniekā atrada makšķeres un pieticīgu lomu, bet salonā – dokumentus ar Viktora Coja vārdu. Tobrīd vēl nevienam nenāca ne prātā, ka šī avārija kļūs par pagrieziena punktu veselas paaudzes kultūrā. Traģēdijas mērogs atklājās turpmākajās stundās, kad par mūziķa nāvi paziņoja krievu radio Mаяк.
Ekspertu slēdziens: Viktora Coja nāves cēlonis ir galvas smadzeņu trauma, kas ir nesavienojama ar dzīvību. Nāve iestājusies momentāni, pēdējās četrdesmit astoņas stundas alkohols un narkotikas nav lietoti. Milicijas versija: aizmidzis pie stūres.
Morgā ieradās abas Coja mīļotās sievietes. Marjana Viktora sadragāto seju apklāja ar melnu audumu. Jo… Cojs nekad neatļāvās rādīties cilvēkiem, nebūdams formā.
Bēdas bija neizmērojamas. Ļeņingradas rokkluba pagalmā fani klusi dziedāja Coja dziesmas un raudāja dienām ilgi.
Padomju psihiatrija uzskaitīja vismaz četrdesmit piecus Coja bojāejas iespaidā veiktus pusaudžu pašnāvības gadījumus. Nav jēgas dzīvot, ja miris tavs elks.
Avārijas apstākļi sākumā šķita tik skaidri: līkumots ceļš, braucējs nepazīst vidi, liels ātrums. Un tomēr… Kas īsti notika toreiz uz Talsu ceļa pulksten 12.28? Traģiska neizbēgamība, pašnāvība vai kas cits? Vieni saka: Coja privātajā dzīvē tobrīd bijusi drāma, Nataša pievīlusi un pārdzīvojumi mūziķi uz ceļa darījuši izklaidīgu. Citi bilst: Cojs traucējis šovbiznesa bosu plāniem, tāpēc moskvičam apzināti bojāta stūres sistēma un notikušajā noteikti iejaukts arī Aizenšpiss. Trešie jautā: varbūt tiešām aizmidzis?
Mūziķa draugi un ģimene vairākkārt uzsvēruši: nu nevarēja Cojs aizmigt pie stūres, viņš bija pārāk disciplinēts. Coja fani ar saviem moskvičiem brauca pētīt avārijas vietu, izmēģināja nāves pagriezienu. Uzdzina līdz 120 km stundā un skatījās, kāda vadāmība. Pat ar 80 km stundā efektīvi nobremzēt uz šāda ceļa ar moskviču nebija iespējams, 120 km ātrumā stūre jau trīcēja, motors biedējoši rūca. Šādos apstākļos aizmigt laikam nav reāli.
Valsts autoinspekcijas kriminālās ekspertīzes slēdzienā teikts, ka moskviča ātrums sadursmes brīdī bijis ap simt trīsdesmit kilometru stundā. Ikaruss nepārsniedzis septiņdesmit. Autobusam iznirstot no pagrieziena, Cojam bija vien sekunde, lai izvairītos no katastrofas.
Speciālisti uz ceļa kreisās apmales vairāku simtu metru garumā atraduši Coja mašīnas protektora pēdas. Sanāk, ka sekundes pirms sadursmes mašīna braukusi pa kreiso apmali, tad nezināma iemesla dēļ pēkšņi lēkusi pa kreisi, pretējā joslā. It kā Cojs speciāli būtu pagriezis stūri pretī sadursmei. Pašnāvība? Plieņciema ļaudis īsi pirms nāves redzējuši Coju vietējā komercveikalā. Viņš pircis bloku Marlboro cigarešu, kas tolaik nozīmēja lielisku finansiālu rocību. Ja jau cilvēks plāno doties nāvē, diez vai viņš iegādājas daudz dārgu cigarešu. Sevi nogalināt parasti izlemj tie, kam dzīve ir neciešama, bet Coja pēdējie gadi bija lieliski: burvīgs dēls, mīļotā sieviete, lomas filmās, ārzemju viesturnejas, netrūka naudas. Ja Cojs arī būtu gribējis dzīvei pielikt punktu, tad grūti iedomāties vēl nejēdzīgāku pašnāvības veidu.
Bet fani jautā: kāpēc Cojs noalgoja miesassargus un staigāja, spēcīgu puišu pavadīts? Efektam? Vai arī viņam kāds draudējis? Satiksmes drošības eksperti pieņem, ka uz ceļa līdz ar ikarusu un moskviču bijis vēl kāds auto, kuru Cojs mēģinājis apdzīt. Varbūt bija sabojātas moskviča bremzes? Diemžēl Coja mašīnas tehniskā ekspertīze pat nebija iespējama.
Dzīve pēc Coja
Mūziķa bēru dienā Bogoslovskas kapsētā Ļeņingradā lietus mazgāja tūkstošiem ļaužu asaru. Uz mirkli iznira «zvaigzne, vārdā saule», un bēres pārvērtās par neremdināmu fanu histēriju. Pusaudži slēja teltis turpat kapa tuvumā un dzīvoja nedēļām ilgi.
Pēc Melnā albuma izdošanas Кино beidza pastāvēt. Un patiesībā: deviņdesmitajā gadā Кино bija sevi izsmēlis, augstāk jau vairs nebija, kur kāpt. Ja Cojs nebūtu tik pareizā brīdī gājis bojā, sabiedrības uzmanība grupas sniegumam tagad būtu daudz mazāka. Coja nāve katalizēja kinomāniju un atnesa Aizenšpisam milzu peļņu. Mūziķa radošais mantojums – pāri par 300 dziesmu tagad glabājas ierakstu kompānijas Moroz Records seifā.
Natālija Razlogova divus gadus pēc Coja nāves apprecējās un pārcēlās uz ASV. Viņa no savas dzīves izslēgusi jebkādas sarunas ar žurnālistiem.
Marjana Coja kļuva par japāņu valodas tulci un mantoja pusi no Viktora autortiesībām, ko vēlāk nodeva grupai Кино. 2002. gadā viņa organizēja piemiņas projektu КИНОпробы, kurā Coja dziesmas iedziedāja spožākie krievu rokmūziķi. Marjana nomira 2005. gadā ar krūts vēzi.
Pirms trijiem gadiem nomira Coja māte, viņu guldīja līdzās dēlam. Īsi pirms nāves māte atklāja, ka Viktoram ir arī pusbrālis, pa tēva līniju.
Viktora Coja dēlam Aleksandram šogad 5. augustā būs divdesmit seši. Viņš slēpjas no žurnālistiem, ignorē telefona zvanus un ir ļoti līdzīgs savam tēvam. Nodarbojas ar datordizainu un parakstās ar pseidonīmu Molčanovs.
Viktora Coja vārdā nosauktas trīs ielas un asteroīds № 2740. Neformālo Coja piemiņas sienu Maskavas Arbatā daudzreiz centušies aizsmērēt, nobalsināt. Tomēr tā atdzimt atkal un atkal. Coja dzimšanas un nāves dienā te pulcējas fani, atzīstas mūžīgā mīlestībā, skan ģitāra.
Krievu telekanāli pelna ar šoviem, kuros cilvēki dalās stāstos par Viktora Coja neparasto enerģiju un parādīšanos sapņos, aplaudē un dēvē mūziķi par svēto.
