• Šobrīd

    weather img

    Rīga -16°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Viņa pēc šķiršanās: Esmu nojaukusi visas baiļu piesātinātās barjeras

    Attiecības
    Signe Plūduma
    21. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Rakstot šo sleju, esmu nedaudz apātiskā stāvoklī pēc negulētās nakts. Par sevi liek manīt gan iztrūkstošās miega stundas, gan nelielais tukšums sirdī, kas vēl nav paspējis brūces savilkt kopā. Vispār tas ir interesants laika posms, kad atlaid otru cilvēku no saviem valgiem, kad otra gultas puse neieguļ pierastajās aprisēs un tur iesvilpj vēss tukšums, kas nedaudz smeldz pakrūtē.

    Bet, ja paskatāmies nevis subjektīvi, bet tā globāli uz savu vēl nedaudz pusjēlo sāpi, ir iespējams izvilkt arī pozitīvas nianses, kas izgaismo sajūtām apgrauzto ikdienu. Grūti definēt savas šābrīža izjūtas, bet vienu gan varu teikt: ir grūti aprast ar savu kompāniju.

    Tas ir kā satikties ar ne visai patīkamu cilvēku, kura sabiedrībā skaiti minūtes, līdz ieradīsies vēl kāds, kas mulsinošos klusuma sprīžus spētu pārtraukt.

    Apzināti cenšos komunicēt ar cilvēkiem, kaut pēc dabas esmu introverta. Brīvajos vakaros tiek kaldināti plāni kārtējiem nedarbiem, kas uz mirkli ļauj aizmirsties. Šķiršanos varētu pielīdzināt starta līnijai, kad līdz ar pistoles šāvienu katrs sportists cenšas izcīnīt uzvaru pār tarakānu pārņemtajām personīgajām smadzenēm, kas tipina turpat blakus skrejceliņā. Katram tā formula ir sava, citam psiholoģiska sagatavošanās pirms gaidāmā starta, citam dopings. Manu gadījumu noteikti neizlaistu cauri dopinga kontrolei – jau ar pirmajām dienām uz brīvām kājām. To pat draugi bija pamanījuši, pielīdzinot dziesmu manam šābrīža dzīves plūdumam –

    You’re gone and I gotta stay
    High all the time.

    Pārbaudot savas izturības robežas gan ar negulētām stundām, gan citām legāli nelegālām vielām, esmu nonākusi stadijā, kur apziņa pret kairinājumiem reaģē tikpat ļoti kā notirpusi roka rīta agrumā. Esmu nojaukusi visas baiļu piesātinātās barjeras, visas savas fobijas esmu pagrūdusi malā no taciņas, kuru taisos šķērsot. Un tad tu tāds, caur sāpēm šķīstīts, stāvi saules apmirdzētā laukā – gatavs visam, ko dzīve tev piespēlē.

    Piedzīvojumu vadīta, attopos, jau nosūtījusi ziņu cilvēkam, uz kuru TV ņirbošajos pikseļos vēros apbrīnas pilnām acīm. Un liels bija mans pārsteigums no rīta, kad ieraudzīju trīs neizlasītas ziņas, jo biju pārliecināta, ka šim dzīves azarta apveltītajam harismātiķim sievietes spieto apkārt kā kamenes vasarā pie svaigi grieztas melones. Vārds pa vārdam, solis pa solim, līdz es dažas dienas vēlāk stāvu lejā pie viņa nama durvīm, sirdij ik pa mirklim apmetot pāris kūleņu un pulsam uzsitot virs normas. Es labi lasu cilvēkus, pamanīts tiek arī nelielais uztraukums no viņa puses, kas ieguļ lūpu kaktiņos, kad viņš nepārliecinoši sasmaidās ar mani. «Vēlos apgāzt sabiedrībā valdošos stereotipus par tevi,» es viņam saku. Un vakara gaitā tas pārliecinoši arī izdodas. Pie sevis silti priecājos, ka panākumi un atpazīstamība sabiedrībā šo iekšēji vienkāršo cilvēku nav samaitājusi, ka ego nestaigā pa priekšu kā apgriezta ēna.

    Es atviegloti spēju nopūsties, jo beidzot pienāk tas mirklis, kad sajūtu kādu kustību notirpušajā smadzeņu puslodē, kas atbild par sajūtu buķeti, sākot ar vieglo uztraukumu iepazīstoties un beidzot ar miklajām biksītēm vakaram turpinoties.

    Caur pirkstu galu pārbraucieniem pār ādu, caur simbiozi pieskārienos un atbildes reakciju uz tiem secinu, ka manā priekšā atrodas cilvēks, par kuriem mēdz teikt – kopā kalnus spētu gāzt.

    Nu, tas tā gluži fiziski, emocionālai piesaistei vēl ir visai grūti atrast vietu tik īsā laikā, bet – aleluja, kā teiktu pats Martins Luters Kings, – es spēju sajust, mani jutekļi vēl strādā, un tas šādā darvas pielietā notikumu upē ir kā pazemes avots, tik dzidrs, spirdzinošs un cerīgs. Tas vēsta par jaunu sākumu tepat pie durvju sliekšņa.

    Vīrietis mani spēj paķert pusvārdā kaut ar drošiem soļiem manā virzienā. Šis noteikti ir tas gadījums, kad to ir vērts pieminēt. Lūk, ar ko atšķiras labi un slikti mīļākie – pirmkārt, jau jābūt nedaudz jukušam, bez kompleksiem un stereotipiem, lai spētu būt pārliecināts savās darbībās. Jau iepriekš kādā senākā rakstā minēju par savu vēlmju drošu realizēšanu. Otrkārt, nemācēšu atbildēt par vairākumu sieviešu, bet vismaz par sevi varu neliekuļojot apgalvot, ka labāka afrodīzija par vīrieša pārliecību man nav.

    Mani kā sugu tracina jautājumi – kā tev patīk, vai ir labi…?

    Manā gadījumā ir jādara tā, kā patīk vīrietim, un es kā sūklītis, kā bumerangs uzsūkšu enerģiju un atdošu to dubultā atpakaļ. Un šis tikko iepazītais vīrietis mani lasa kā atvērtu grāmatu – uzšķīris mani lapās, kur atveros kā tikko plaucis pujenes pumpurs. Nolasa īstās vietas, kur āda pulsē pēc pieskāriena, pārsteidz mani, sažņaudzot maigi kaklu, kamēr otra roka tver pēc mikluma citur. Tāda sapratne gan fiziskā, gan garīgā līmenī. Un līdzdzīvošanas prieks to tvert kumosiem.

    Lai vai kā mūs dzīve izsvaida pa saviem upes līkločiem un krācēm, ar visām grūtsirdīgajām dzīves epizodēm, tajā ir vieta fantastiski maigiem un skaistiem mirkļiem. Centīsimies saskatīt tos mazos niekus un priekus, kas iesper kāju mūsu dzīves telpā. Kaut vai uzdrīkstēties darīt to, no kā baidies. Kas zina, varbūt saņemsi savu artavu prieka atpakaļ…

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+