• Šobrīd

    weather img

    Rīga +17°C Migla, Z vējš, 0.51 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Viktors Lustigs – blēdis, kurš pārdeva Eifeļa torni

    Vēsture
    27. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Viktors Lustigs ir viens no atjautīgākajiem 20. gadsimta afēristiem. Viņu sīkas blēdības neinteresēja. Lustigs darbojās ar vērienu.

    Krāpnieks prieka pēc

    Viktors Lustigs nav viņa īstais vārds. Roberts Millers piedzima 1890. gada 4. janvārī skaistā pilsētiņā Hostinnē, Austroungārijā, mūsdienu Čehijas ziemeļos, diezgan turīgā pilsētas mēra vairāku bērnu ģimenē. Mazais Roberts auga kā jau visi, palaikam darīdams blēņas. Par viņa izglītību zināmas divas versijas. Pirmā: kad puisis sasniedza 19 gadu vecumu, viņš pameta iesāktās studijas Parīzes Universitātē, jo tās šķita pārāk garlaicīgas, salīdzinot ar afērām, kuras tā vien gribēja uzsākt. Jaunietis sāka ceļot pa Eiropu, apgūdams pokera, biljarda un bridža spēli, tādējādi spējot sevi itin labi uzturēt. Otrā versija: Roberts Millers ieguva ļoti labu izglītību, un tā turpmākajā dzīvē lieti noderēja.

    Nav zināms, kāpēc Roberts pieņēma Viktora Lustiga pseidonīmu, lai gan vārdam «lustig» vācu valodā viena no nozīmēm – smieklīgs. Viņš brīvi runāja piecās valodās – čehu, franču, angļu, itāļu un vācu. Karstasinīgais jaunietis paspēja iegūt rētu uz kreisā vaiga no kāda greizsirdīga vīra, kuram šķita, ka Lustigs pievērš pārāk daudz uzmanības viņa sirdsdāmai. Tā nu rēta iezīmēja Viktora vaigu visu dzīvi.

    Lustigs bija pasaules pilsonis. Viņš brauca un īstenoja savas idejas pēc pilnas programmas jebkurā pasaules valstī. Eiropā rīkoja krāpnieciskas loterijas, bet ASV, kurp pārcēlās 1920. gadā, krāpa ne vien privātpersonas, bet pat tādas nopietnas iestādes kā bankas. Nebija viņš ne ļauns, ne skaudīgs, ne apvainojies uz pasauli. Liela mēroga krāpšanās šim puisim pavisam vienkārši sagādāja tik nepieciešamo adrenalīna devu. Tas bija tik aizraujoši! Katru reizi Lustigs talantīgi izspēlēja jaunu izrādi.

    Viņš bija aktieris, tiesa, ne uz skatuves, bet īstajā dzīvē.

    Viktors vienlaikus spēja darboties pie vairākām afērām. Reiz Lustigs nodomāja – kādēļ gan nenotirgot Nevadas tuksnesi? Domāts – darīts! Nevadas tuksnesī viņš iegādājās vairākus zemes gabalus un pēc tam palaida baumas, ka tā ir īstā vieta, kur meklēt zeltu. Viltīgi izliktajos tīklos iekrita turīgs rūpnieks, kurš no Lustiga nopirka vairumu mazvērtīgo zemju.

    Lai katrs jauns «projekts» izdotos, Viktors rūpīgi gatavojās. Piemēram, lai apkrāptu kāršu spēlmaņus, viņš sāka strādāt mazā spēļu zālē par krupjē, rūpīgi izokšķerēdams apstākļus. Savukārt necilā vieta tika izvēlēta, lai viņu neievērotu. Viena no leģendām vēsta, ka Lustigs izpētīja, kā spēļu zāles gaismekļu vara kupolos noteiktā punktā izgaismojas mazi, mazi kvadrātiņi, kuros atspoguļojas pretinieku kārtis. Pēc tam neslinkoja – cītīgi nospodrināja gaismekļus un apspēlēja katru pretinieku, līdz neviens vairs nevēlējās ar viņu spēlēt kārtis.

    Parīzes simbolu – metāllūžņos!

    35 gadu vecumā Viktors Lustigs paveica ko šķietami neiespējamu. Viņš notirgoja metāllūžņos… Eifeļa torni! Kā gan tas iespējams? Notika tā. Kad bīstamais viltvārdis 1925. gadā ieradās Parīzē, viņš laikrakstā izlasīja, ka Eifeļa tornim vairāku bojājumu dēļ nepieciešams remonts. Jāatceras, ka ilgus gadus šo torni neuzskatīja ne par Parīzes simbolu, ne nozīmīgu arhitektūras objektu. Ļaudis pat sprieda, ka metāla tornis pilsētā neiederas, un uzskatīja to par traucējošu palieku, kas kļuvusi lieka pēc Parīzē 1889. gadā notikušās Pasaules izstādes. Franču kultūrai par godu rīkotajā grandiozajā izstādē mākslas un arhitektūras objekti aizņēma 237 akrus lielu teritoriju, un arhitekta Gustava Eifeļa projektētais, no dzelžu restēm darinātais tornis, izrotāts ar elektriskām gaismiņām, kalpoja par ieejas arku izstādē.

    Lustigu šīs peripetijas neskāra, viņš aizrautīgi fantazēja, kā Eifeļa tornim nepieciešamo remontu izmantot savā labā. Protams, ka izdomāja! Blēdis izgatavoja viltus pilnvaru, izlikdamies par Pasta un telegrāfa ministrijas ministra vietnieku, un kā Francijas valdības pilnvarota amatpersona nosūtīja vēstules metāllūžņu uzpircējiem ar ielūgumu uz slepenu biznesa tikšanos vienā no Parīzes ekskluzīvākajām viesnīcām «Hotel de Crillon». Tur Lustigs uzņēmējus informēja, ka Eifeļa torņa remontam nepieciešami pārāk lieli ieguldījumi, tādēļ valdība bez lieka trokšņa nolēmusi torni demontēt un pārdot metāllūžņos, un rīkos konkursu par tiesībām šo darījumu realizēt. Uzpircējiem acis iemirdzējās, jo tās ir 7500 tonnas metāla! Turklāt tornis ir izgatavots no ļoti kvalitatīva materiāla.

    Bet arī tas vēl nav viss! Lustigs iznomāja limuzīnus, lai aizvizinātu potenciālos uzpircējus tūrē uz Eifeļa torni. Viņš gan palūdza biznesmeņus informāciju paturēt slepenībā, lai neizraisītu sašutuma vētru iedzīvotājos. Drīz vien Lustigs pārdeva tiesības uz Parīzes simbolu uzņēmējam vārdā Andrē Puasons. Un tagad saturieties – krāpnieks vēl pamanījās izspiest no Puasona kukuli, sakot, ka, tikai iemaksājot naudiņu, viņš konkursā noteikti vinnēs. Viss izgāja gludi, jo Lustigs izvēlējās vājāko upuri – Puasons pilsētā bija jaunpienācējs. Pirms sākt rīkoties, Lustigs bija rūpīgi izpētījis uzņēmēju biogrāfijas. Tā nu Lustigs saņēma no Puasona brangu kukuli, pāris dienas uzkavējās Parīzē, līdz uzņēmējs samaksāja visu norunāto pirkuma summu par Eifeļa torni. Pēcāk Lustigs aizmuka uz Vīni, bet skandālu Francijā tā arī… nesagaidīja. Izrādījās, ka Puasons par afēru nevienam nestāstīja, lai nenonāktu muļķa lomā. Uzņēmējs negribēja zaudēt cieņu un uzticamību, atklādams, ka ir devis kukuli valsts amatpersonai.

    Lustigs nelikās mierā un atgriezās Parīzē, lai Eifeļa torni notirgotu otrreiz!

    Taču atkārtot triku neizdevās. Cilvēks, ar kuru Lustigs sazinājās, lai piedāvātu darījumu, par afēru iesniedza iesniegumu policijā. Citā versijā par blēdību ļaudis uzzināja, kad apcietināja Puasonu, kurš līdz pēdējam brīdim neticējis, ka ir apmuļķots. Nākamajā dienā pēc grandiozā darījuma Puasons esot ieradies pie Eifeļa torņa ar nepieciešamo aprīkojumu un strādnieku brigādi, kas grasījās torni nojaukt. Savācies ziņkārīgo pūlis. Sagatavošanās darbi ilguši pāris dienas, līdz policija sāka pētīt, kas par lietu. Puasons pēc dokumentu pārbaudes aizvests uz policijas iecirkni, kur viņam laipni paskaidroja, ka uzņēmējs par lielu naudu ir nopircis parastu papīra lapiņu.

    Lai vai kura versija ir patiesā, drīz vien policija nonāca uz pēdām Lustigam. Bet kāda tam nozīme, ja viņš ar naudas pilnu čemodānu jau gabalā?!

    Piemānītais juvelieris

    Pēc piedzīvojumiem Parīzē Lustigs patvērās Austrijā, kur turpināja radoši izpausties. Tur negantnieka nagos krita juvelieris, kura veikalā Viktors pamanīja ļoti retu pērli. Ideja, tāpat kā citas, radās spontāni. Viltnieks sacīja: «Vēlos savai sievietei sagādāt dāvanu. No šīs pērles sanāktu brīnišķīgi auskariņi. Bet jums pērle ir tikai viena. Es labprāt nopirktu otru. Ja atradīsiet vēl vienu identisku pērli, es to no jums nopirkšu par jebkādu summu.» Viktors nopirka pērli un piekodināja, lai juvelieris pasteidzas, jo sievai tuvojoties jubileja, laika nav daudz, turklāt viņam drīz ir jāaizbrauc. Pēc šiem vārdiem respektablā izskata pircējs no veikala izgāja. Juvelieris cītīgi uzsāka pērles meklējumus pa visiem Vīnes juvelierveikaliem. Kādā saulainā dienā paveicās – viņš atrada identisku pērli necilā lombardā. Tā bija bezgala dārga, tomēr viņš to atpirka, jo klients galvoja maksāt jebkādu summu par reto pērļu auskariem. Izrādījās, ka nabaga juvelieris nopirka to pašu pērli, ko pārdeva Lustigam, jo Lustigs pats to ar viltu ievietoja lombardā, zinādams, ka pērle ir tik reta, ka nekur citur nebūs atrodama.

    Viltus naudas kaste

    Lustigs bija radošs vīrs jau jaunības gados, kad devās kruīzos, uz kuģiem aizrautīgi spēlējot kārtis, kā arī rīkoja loterijas, veiksmīgi apmānīdams turīgus ļautiņus.

    Viņa iecienīts triks bija blēdīties ar naudas ražošanas mašīnu.

    Viktors palūdza galdniekam izgatavot sarkankoka kasti ar šauriem atvērumiem abos galos. Lai «uzparikte» izskatītos ticama, vienā galā Lustigs pierīkoja dažādas sviras un citus atribūtus un paziņoja, ka tā ir pasaulē vienīgā mašīna, kas kopē naudu. Kad mašīnā ievietoja pavairojamo banknoti, skatītājs nezināja, ka tajā jau atradās vēl viena tāda pati. Šī ierīce 100 dolāru banknoti «kopēja» sešas stundas. Kamēr mašīna darīja savu darbiņu, klients samaksāja Viktoram par viltotajām banknotēm. Parasti tā bija liela summa, pat 30 tūkstoši dolāru. Policijā fiksēts, ka daži Ņujorkas spēlmaņi samaksājuši pat 46 000 dolāru par vienu banknoti. Kamēr viltus nauda «kopējās», Viktors pamanījās aizlaisties.

    Amerikas laikos Lustigs ik mēnesi saražoja ne mazāk kā 100 tūkstošus viltoto dolāru, apgrozīdams miljonus. Interesanti, ka šie nevērtīgie papīriņi izdevās tik kvalitatīvi, ka nepazuda no apgrozības vēl vairākus gadus pēc krāpnieciskās darbības pārtraukšanas. Lustiga palīgs, ķīmiķis Toms Šovs no Nebraskas, ar kuru viņš sāka sadarboties 1930. gadā, rūpīgi pastrādāja, prasmīgi atdarinādams banknotēs esošos smalkos sarkanos un zaļos pavedienus. Šovs izmantoja iespiedformas, papīru un tinti. Naudas izplatīšanai abi algoja kurjerus, kuri nenojauta, kādu melnu darbiņu dara. Nauda «uzpeldēja» gan tirdzniecībā, gan bankās, un Slepenais dienests centās notvert vaininieku. Viltotās banknotes dēvēja par Lustiga naudu.

    Piekrāpt Alu Kaponi

    Jāteic, ka Viktors Lustigs bija ne vien apsviedīgs, talantīgs un viltīgs, bet arī gana bezbailīgs. Viņa izliktajos viltus tīklos iekrita pat tālaika bīstamākais cilvēks ASV, gangsteris, mafijas boss Als Kapone, kurš nekad neuzzināja, ka ir apmuļķots. Abi satikās Čikāgā, kur Lustigs Kaponem palūdza 50 000 dolāru, lai finansētu afēru. Viltīgais Lustigs apsolīja mafijas bosam atmaksāt naudu dubultā divu mēnešu laikā. Kapone naudu aizdeva, lai gan aizdomas radās. Viņš arī piedraudēja, ka Viktoru nogalinās, ja tas uzdrošināsies piemānīt. Patiesībā Lustigam naudu vajadzēja afērai, kas saucas: iegūt Kapones uzticību. Viņš šo naudu ieslēdza mājas seifā un pēc diviem mēnešiem, noaudzis ar bārdu, bēdīgu seju ieradās pie gangstera, sacīdams, ka afēra izgāzusies. Als Kapone jau gatavojās pamatīgi aizsvilties, bet Lustigs izvilka no kabatas aizdoto naudas summu un atdeva Kaponem. Par tik «godīgu» rīcību mafijas boss uzdāvināja krāpniekam 5000 dolārus.

    Izsprukt sveikā

    Vērienīgās mahinācijas Lustigam padevās makten labi. Domājams, ka par labu veiksmei nāca blēža prāta spējas un labā izglītība, kā arī vairāku valodu pārzināšana. Viņš ģeniāli zīmēja un bija apveltīts ar izcilu redzes atmiņu. Jāatzīmē, ka krāpa viņš vien turīgus, ietekmīgus ļaudis. Protams, par šādiem cilvēkiem laika gaitā rodas leģendas. Viena no tām – Lustigs esot uzgleznojis kādas Rembranta gleznas kopiju, kuru speciālisti nav spējuši atšķirt no oriģināla.

    Lustigam piedēvē īpašības, kas ir sarakstā «10 baušļi krāpniekiem»: klausies pacietīgi; nekad neizskaties garlaikots; runājot par politiku, vienmēr gaidi, kamēr viedokli izteiks sarunu biedrs, pēc tam piekrīti; tas pats attiecas uz reliģiju; dod mājienus par intīmām attiecībām, bet nekad tās neuzsāc, līdz partneris nav izrādījis nepārprotamu interesi; nekad neapspried savas veselības problēmas, ja vien netiek izrādītas īpašas bažas; nekad netincini personas par viņu privāto dzīvi, viņi tāpat visu izstāstīs; nekad neplāties, ļauj savam nozīmīgumam būt acīmredzamam; nekad neesi netīrs un nekad nepiedzeries.

    Lustigu nebija iespējams arestēt! Trūka pierādījumu. Ja viņu arestēja, tad blēdis regulāri izbēga vēl pirms tiesas. Lai netiktu pieķerts, Lustigs aktīvi izmantoja pseidonīmus. Visas dzīves laikā – četrdesmit piecus. Iemīļotākais no tiem – grāfs Lustigs, jo tas izklausījās cēli. Viktors allaž iesākto darbiņu pārdomāja līdz pēdējam puteklītim, lai galu galā izrādītos, ka viņš nav vainīgs. Reiz, lai tiktu brīvībā, uzpirka šerifu, apsolot – ja šerifs palīdzēs izbēgt, viņš atklās vietu, kur glabā lielu naudas summu. Šerifs piekrita, Lustigs parādīja kartē bagātību slēptuvi. Bet naudas krātuve izrādījās pilna ar viltotajām banknotēm! Apkrāpto šerifu apcietināja, kad atklāja, ka viņš lieto viltotu naudu.

    Likumsargi Lustigu aizturējuši ap piecdesmit reižu, bet vienmēr viņam izdevās glābt ādu. Līdz pēdējai reizei…

    Nāve Alkatrazā

    Lustigs plātījās, ka neviens cietums viņu nespēšot noturēt. Daļēja taisnība tur bija, jo viņam regulāri izdevās izsprukt un noslēpties. Taču desmit gadus pēc slavenās Eifeļa torņa lietas, sadarbojoties speciālistu komandai Slepenajā dienestā, mūsu blēdi galu galā notvēra. Iespējams, ka nodevīgu pirkstu pielika krāpnieka mīļotā sieviete Bilija Meja. Kad viņa atklāja, ka Viktoram ir mīlas dēka ar Toma Šova sievieti, greizsirdības uzplūdos Meja anonīmi piezvanīja policijai un pastāstīja, ka vīrietis atrodas Ņujorkā.

    Viņu notvēra 1935. gadā kādā svētdienas naktī, kad Viktors pastaigājās pa Ņujorkas ielām. Tā kā blēdis bija uzaudzējis bārdu, nopietnie vīri uz mirkli nejutās pārliecināti, ka tas ir meklētais noziedznieks.

    Kad Lustigu ielenca, viņš smaidīja.

    Viens no aģentiem aprakstīja, ka Viktors esot saglabājis mieru, izskatījies ļoti kopts un raudzījies viņos ar tumšām, degošām acīm. Arī jaunībā iegūtā rēta turpināja iezīmēt kreiso vaigukaulu. Rokās Lustigs turēja čemodānu. Aģenti jutās pilnīgi pārliecināti, ka tajā atradīsies vesels lērums viltotu banknošu, tomēr izrādījās, ka tur ieliktas dārgas drēbes. Lustigu notiesāja, un viņš nonāca vienā no slavenākajiem pasaules cietumiem – Alkatrazā. Tas atrodas uz salas, tādējādi izbēgšana ir praktiski neiespējama. Viktoram piesprieda 15 gadus cietumā par naudas viltošanu un krāpšanu. Bonusā piecus – par bēgšanas mēģinājumu no cietuma mēnesi pirms sprieduma pasludināšanas. Iedomājieties, cietuma amatpersonas 1935. gada 2. septembrī ieradās pēc ieslodzītā, lai viņu vestu uz tiesu, bet viņus sagaidīja pārsteigums – tukša kamera. Arestants esot sasējis virvi no gultasveļas un cietumnieka tērpā izkāpis pa logu. Laizdamies lejā, Viktors izlikās, ka mazgā logus. Par brīnumu, garāmgājēji neko aizdomīgu nesaskatīja. Veselu mēnesi Viktoram izdevās izbēgt no policijas, līdz viņu notvēra Pitsburgā. Paredzētos 20 gadus cietumā Lustigs nenodzīvoja. Viņu piemeklēja smaga slimība – smadzeņu audzējs. Lai gan tas nav droši zināms, jo citi avoti min, ka blēdim radās problēmas ar pneimonijas izraisītām komplikācijām. Šajā drūmajā vietā, Alkatrazas cietumā, pēc divpadsmit nebrīves gadiem viņš 1947. gada 11. martā mira. Cietuma biedri Lustigu neapcēla. Viņu pasargāja pavēles, ko deva cits ieslodzītais – Als Kapone. Tā kā Viktors nevienu dienu mūžā nebija oficiāli strādājis, aizpildot miršanas apliecību, radās jautājums par ailīti «profesija». Risinājums izdevās diezgan precīzs – tirgonis.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+