• Šobrīd

    weather img

    Rīga +23°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Viesturs Koziols: Ne viss te ies gludi un skaisti

    Personības
    Juris Šleiers
    Ivars Āboliņš
    1. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ilmārs Znotiņš un no personiskā arhīva
    Kā jau KLUBS bija paredzējis, Koziols ir miljonārs. Ar viņa vārdu vispirms saistās daudzi lieli nekustamā īpašuma projekti un Latvijas hokeja peripetijas. Kāpēc viņš vēl strādā, nevis nododas tikai saviem daudzajiem vaļaspriekiem?     

    Intervija publicēta 2008. gadā žurnālā KLUBS nr. 5.

    Kad KLUBS Viesturu Koziolu pirmoreiz intervēja 2001. gadā, viņa biogrāfijā trūka tikai ieraksta „miljonārs”, visādi citādi enerģiskā Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātes absolventa biogrāfija atbilda viņa avantūrista raksturam: Universitātes arodkomitejas vadītājs, Tautas Frontes referents un tās izdevuma Atmoda komercdirektors, Ivara Godmaņa padomnieks privātā biznesa jautājumos, viens no leģendārās kompānijas Forums vadītājiem, Kluba 21 biedrs, Latvijas ceļa dibinātājs, Latvijas Krājbankas padomes priekšsēdētājs, Aerokluba prezidents, Ziemeļpola iekarotājs… Kā arī uzņēmējs, kas ir spējis izdzīvot pēc „pārmetieniem” un „pārrunām” ar čečenu mafiju 90.gadu sākuma Krievijā un izkulties no lieliem parādiem.

    – Vai pēc septiņiem gadiem jūsu fotostudija Imagine vēl atradīsies šajās industriāli romantiskajās telpās Andrejsalā, kur tagad apskatāma izstāde Viena diena Latvijā?

    – Domāju, nē, te viss būs nojaukts. Taču studija būs, tā atradīsies citā vietā.

    – Cik sena aizraušanās jums ir fotogrāfija?

    – Skolas laikos man vienā dzimšanas dienā draugi uzdāvināja fotolaboratorijas komplektu. Tad sāku tur ķīmiķoties. Ģeogrāfijas fakultātē bija fotokonkursi par labāko vasaras ceļojumu, piedalījos arī tajos. Man patīk arī haikas. Fotogrāfija jau arī ir haika, fiksēts mirklis.

    – Kas jums ir Imagine? Biznesa projekts?

    – Studiju dibinot, mums ar Ilmāru Znotiņu nebija domas pārvērst to par biznesa struktūru. Gribam šeit radīt vietu, kur realizēt savas idejas un parunāt par fotogrāfiju. Protams, studijai ir jābūt mazos plusos, nevis mīnusos. Gada laikā esam pierādījuši, ka varam realizēt lielus projektus. Studijā bija akcijas Viena diena Latvijā štābiņš.

    – Vai šī akcija bija jūsu ideja?

    – Nē, kopēja – arī Ilmāra Znotiņa, Jāņa Krūmiņa, Gunāra Janaiša. Manuprāt, tā izdevās lieliski.

    – Kuri fotogrāfi ir jūsu studijas štatā?

    – Es, Ilmārs Znotiņš un Jānis Kalniņš – ļoti talantīgs čalis. Te nāk bildēt arī Ojārs Jansons, Mārtiņš Plūme un daži citi. Mēģinām šeit radīt vidi, kura dotu iespējas darboties arī jauniem fotogrāfiem, neplēšam viņiem deviņas ādas.

    – Cik daudz laika nedēļā atvēlat fotogrāfēšanai?

    – Pāris stundas, citreiz nemaz.

    – Ko bildējat?

    – Viskautko. Reiz studijā bildēju ballīti, kad neviens cits no čaļiem netika. Biju kaifā, sešas stundas ņēmos slapju muguru. Šorīt sabildēju marta pavasari – snigšanu.

    – Ko bildējat ceļojumos?

    – Man ļoti patīk uzlikt lielāku objektīvu, apsēsties ceļa malā un bildēt cilvēkus. Emocijas.

    – Vai bildējamie to uztver mierīgi?

    – Kā kurā vietā. Biju šokēts par Dubaju. Bildēju ostas rajonā, kur strādnieki ar rokām krauj kuģus. Viens džeks pamanīja, ka viņu bildēju. Uzsauca: stop, pagaidi, nāc šurp! Nodomāju, tūlīt būs klope. Bet viņš saka: momento! Aiziet, atved vēl desmit čomus un man saka: tagad bildē! Izrādās, Dubajā cilvēkiem patīk, ka viņus bildē. Es tur ostā divas stundas kaifoju, bildēdams cilvēku portretus tuvplānā.   

    – Vai jums ir bijuši skaisti mirkļi, kurus neesat paguvis noķert objektīvā?

    – Jā. Pēdējos gadus piecus parasti braucienos ņemu līdzi savu labo fototehniku. Ja braucu tikai uz vienu, divām dienām, dažreiz arī nepaņemu. Pagājušogad tā uz tikšanos Londonā ar Zaķusalas projekta arhitektiem un konsultantiem biju paņēmis līdzi tikai mazo Leica. Izrādījās, ka garām manai viesnīcai iet Tour de France sākumposms. No sava loga būtu varējis nobildēt labākos velobrauciena džekus, bet mazā Leica nostrādā tikai pussekundi pēc pogas nospiešanas. Pa to laiku bildējamais objekts ar ātrumu 85 kilometri stundā jau ir prom… Bet visu uz pasaules nevar paspēt.

    – Vai Latvijas fotogrāfi var iekļūt Eiropas apritē?  

    – Protams! Tas ir tikai menedžmenta jautājums. Kādam jātiek pie tiem, kas darbus pasūta.

    Kā pēc kara

    – Kāda piezemēšanās mūs gaida – cieta vai mīksta?

    – Ir lietas, kas neliek domāt par cietu piezemēšanos. Rozes grāmatnīcas īpašnieks Ainārs Roze man stāstīja, ka grāmatas gada sākumā pērk katru mēnesi par 25 procentiem vairāk – nevis kancelejas preces, bet grāmatas. Arī tūrisma firmu īpašnieki man ir teikuši, ka cilvēki ceļo arvien vairāk.

    – Redzēju raidījumu par ģimeni, kurai nodegusi māja ar visu iedzīvi. Viņi tagad pievērsušies ceļošanai, jo ir sapratuši, ka manta vienā mirklī var pazust.    

    – No otras puses, BBC radio dzirdēju (es īpaši nelasu Latvijas avīzes un neskatos televizoru, bet mašīnā klausos BBC), ka bijušais ASV Federālo rezervju sistēmas vadītājs Alans Grīnspens izteica aizdomas: šī ekonomiskā krīze būšot tikpat smaga kā pēc Otrā Pasaules kara.

    – Tikai bez toreizējā krīzes skarto prieka par to, ka viņi vispār palikuši dzīvi karā…

    – Jā, tagad būs nožēla, ka palikuši dzīvi! (smejas).

    – Savulaik bijāt Godmaņa ekonomiskais padomnieks, tagad Godmanis atkal ir premjers. Ko jūs viņam ieteiktu, ja būtu jādod padoms?

    – Nomainīt dažus ministrus. Es gan rūpīgi nesekoju mediju ziņām, bet man ir radies iespaids, ka Godmanis pašlaik ir treneris, fizioterapeits, ekipējuma menedžeris, aizsargs, vārtsargs un uzbrucējs vienlaicīgi. Zinot Godmaņa lielās spējas pieņemt adekvātus lēmumus sarežģītā situācijā, tik un tā domāju, ka ir kaut kādas spēju robežas, pieaug nepareizu lēmumu pieņemšanas risks.

    – Kuri ministri būtu jānomaina?

    – Es to nevaru ieteikt, bet, ja paskatāmies uz iepriekšējo valdību, tā bija pašnāvība – vairākus mēnešus valstī nebija ekonomikas ministra! Mēs tagad dzīvojam tajās ziepēs, kas radās iepriekšējās valdības laikā. Kā var vadīt kuģi, ja nav, kam pajautāt, cik apakšā dziļš un kāds ir vēja virziens?

    Teikšu godīgi – esmu Godmanim jautājis, vai viņam ir, ar ko saspēlēties. Viņš atbildēja, ka ne vienmēr.

    – Vai viņa valdība ir domāta ilgam laikam?

    – Tā jau faktiski ir nevis Godmaņa, bet visas koalīcijas atbildība! Ja šitie čaļi grib sausām kājām tikt līdz nākamajām vēlēšanām, tad viņiem šī valdība jācenšas saglabāt pēc iespējas ilgāk, godīgi dažam labam ministram pasakot: Jāni, piedod, tu nerullē, lai tavā vietā nāk Pēteris, Zane vai Kristīne. Tas ir partiju uzdevums.

    – Tomēr – kurus ministrus jūs mainītu? 

    – Varu izteikties tikai par tiem cilvēkiem, kurus pazīstu, piemēram, Šleseru.

    – Vai arī Šlesers nav no tiem, kas Godmani palicis zem sitiena?

    – Par Lattelekom?

    – Par visu. Godmani visi sitīs, bet viņš ar Pirmo partiju neasociējas.

    – Manuprāt ir otrādi – ja ir kāds, kas tagad rullē adekvāti, tad tas ir Godmanis. Ko uz viņu novelt? Viņš ir pelnījis puķes un uzslavas.

    – Vai tante Ipiķos to no viņa rīcības izsecinās?

    – Man ar Godmani bija saruna par pensijām. Viņš mani šokēja ar to, cik precīzi zināja visu par pensionāru ienākumu līmeņiem: cik ir to, kuru ienākumu līmenis ir līdz 120 latiem, cik to, kam no 120 līdz 150 latiem. Viņš ir teicis, ka ies uz Saeimu tik reizes, cik vajadzēs, un mainīs likumu tik reizes, cik vajadzēs, lai pensionārus pasargātu. Tā ir viņa korekta attieksme pret valsti: tai ir jāpasargā tie cilvēki, kuri paši sevi nevar pasargāt – pirmkārt, pensionāri.

    – Gāju pusdienās uz ēdnīcu Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, tur parakstu vākšanas vietā bija pensionāru jūra.

    – Jautājums ir, vai pensionāri spēj adekvāti un korekti saprast situācijas diagnozi. Tantei Ipiķos ir jāskatās viena lieta – vai viņas pensija ies līdzi inflācijai. Tas būtu viņas barometrs. Cik pazīstu Godmani, zinu, ka ies līdzi, viņš to izdarīs. Valstij ir instrumenti, lai to nodrošinātu.

    – Kas notiks, ja tiks realizēts Štokenberga pensiju plāns?

    – Vienīgais, ko varu teikt: ir traģikomiski, ja cilvēks, kurš visu laiku pilnā apmērā baudījis brīva tirgus ekonomikas priekšrocības, sāk dziedāt sociāldemokrātu meldiņā. Tas ir arī bezatbildīgi.

    – Kas šādu dziedāšanu nosaka?

    – Vēlme tikt pie krēsliem. Punkts.

    – Visā pasaulē taču kreisos finansē uzņēmēji.

    – Kur ir labi piemēri?

    – Boļševiki Krievijā…

    – Es jautāju pēc labiem piemēriem! Man Štokenbergs nu nemaz neasociējas ar kreiso, un Pabriks arī ne. Pabriks ir tāds pats sociāldemokrāts, kā es agronoms.

    Šlesers dod ticību

    – Kāda tagad ir jūsu saistība ar politiku? Avīzes nelasāt, bet ar Godmani tiekaties…

    – Ivaru cienu kā cilvēku, kā draugu. Mēģinu viņu šad tad izvilkt no biroja, lai kopā paklausītos mūziku, paskatītos kādu DVD. Nesen DVD ierakstā noskatījāmies Pink Floyd koncertu Berlīnē, redzēju, ar kādu kaifu viņš to izbauda. Toreiz viņš man arī stāstīja par pensijām. Pacietīgi noklausījos, lai gan ne jau tāpēc izvilku viņu no biroja.

    KLUBS jūs pirmoreiz intervēja pirms septiņiem gadiem. Jūs tad vēl tikai solījāt kļūt par miljonāru, ekonomiskā situācija valstī bija cerīga. Kāda ekonomiski izskatīsies Latvija pēc septiņiem gadiem?

    – Domājot par nākotni, manas jūtas ir dalītas, jo redzu to potenciālu, kāds Latvijai ir gan ģeogrāfiskā stāvokļa, gan ekonomikas attīstības ziņā. Cilvēki Latvijā nav ne dumji, ne slinki. Pie mums uz Avantis nāk jaunieši gudrām galvām un sirdi pareizā vietā. Arī pa pasauli ceļojot neesmu citur sastapis tik daudzus labā nozīmē agresīvus jauniešus, kā pie mums.

    No otras puses, redzu neizdarītus mājasdarbus.

    Mēs varam būt konkurētspējīgi tad, ja mums ir vesela un gudra nācija.

    Tātad jāiegulda nauda izglītībā, kultūrā, sportā. To, kāda ir virtuve izglītības sistēmā, zinu, jo sekoju līdzi mēģinājumiem būvēt skolu Ādažos. Manuprāt, jaunie funkcionāri, kas tika pie šprices izglītības sistēmā, sagrāva visu veco sistēmu, kas būtībā bija laba, vajadzēja tikai nomainīt dažus priekšmetus. Tā nu izglītība ir viens no vājajiem posmiem.

    – Un kultūra?

    – Visu cieņu Helēnai Demakovai, ar viņu pēdējā laikā esmu runājis vairāk nekā ar Godmani vai Šleseru. Redzu, kā viņa mēģina uzstutēt Jaunos trīs brāļus. Negribu diskutēt par veidiem, kā tas būtu jādara, un par to, vai tos var uzcelt vienlaicīgi, bet ir skaidrs, ka gan bibliotēka, gan koncertzāle, gan laikmetīgās mākslas muzejs mums ir vajadzīgs. 

    Runājot par nākotni – pēc septiņiem gadiem Latvijai ir visas iespējas būt konkurētspējīgai Eiropas spēlētājai, ja tiks izdarīti mājasdarbi izglītībā, kultūrā un sportā. Un vēl: jauniešos jārada motivācija te palikt. Tie paši masu mediji raksta tikai sliktas un dzeltenas lietas, nekādu pozitīvu piemēru tur īpaši daudz nav. Gribu uzsvērt, ka tā ir arī masu mediju atbildība. Ko tad jaunie cilvēki lasot redz? To, ka politiķi ir svoloči, nekā laba nav. Tāpēc arī tantei Ipiķos nav lepnuma par savu valsti.

    – Vai tā nav arī uzņēmēju atbildība?

    – Ir divu veidu uzņēmēji. Vienus jūs varat atrast Privātās, Saldās un pārējo Dzīvju lapās, kur viņiem patīk zīmēties ar jaunām pildspalvām, gleznām, autiņiem. Otri tur nav atrodami, toties reizēm nopērk kādas grāmatas bibliotēkai vai citādi atbalsta kādu vērtīgu kultūras pasākumu.   

    – Vai latviešu uzņēmējos ir lepnums par savu valsti? Šķiet, ka dažs labs no viņiem jūtas vairāk kā bijušās PSRS telpas uzņēmējs.

    – Latvijai viens no veidiem, kā tikt atpakaļ uz augšupejošas līknes, ir investētgribošu un varošu uzņēmēju ievilkšana valstī. Es tādus uzņēmējus mēģinu identificēt un pierunāt viņus braukt uz Latviju. Esmu organizējis šādu uzņēmēju tikšanās gan ar Demakovu, gan Šleseru. Varu godīgi teikt, ka pēc katras šādas tikšanās ārzemju investori saka: „Ja mums būtu tādi ministri, mēs būtu pārlaimīgi!” Demakovas un Šlesera pluss ir vīzija un drosme to īstenot. Tas izklausīsies smieklīgi, bet viens no maniem partneriem reiz vairāk nopietni nekā pa jokam teica: „Johaidī, morāli tik grūti strādāt… Jāpiezvana Šleseram, jāsarunā tikšanos – man ir jāatgūst ticība šai valstij!”

    – Kāpēc Šleseram tas ir vajadzīgs?       

    – Aināram patīk tas, ko viņš dara. Pēdējā laikā ar viņu tiekos reti un, ja tas notiek, tad desmitos vakarā vai astoņos no rīta – viņš ļoti daudz strādā. Viņam tas patīk – uzstādīt lielus mērķus un tos sasniegt. Tas ir viņa dabā.

    Diena viņu dēvē par politbiznesmeni.

    – Man Diena nav autoritāte. Atvainojos, bet Diena ir bezatbildīga, kreņķīga lapa!

    – To taču vada jūsu kursabiedrs.

    – Ekonomiski, ne jau saturiski. Dienu pārtraucu lasīt pirms gadiem trim.

    – Kāpēc?

    – Neprofesionalitātes dēļ. Juri, man piezvana žurnāliste no Dienas un jautā manu viedokli. Es saku: „Bet man ir viens lūgums: pateikšu jums trīs teikumus, un tos ielieciet tieši tādus, kādus pateikšu. Tos trīsdesmit teikumus rakstiet, kā gribat, bet šos trīs tā, kā es teikšu. Varat man to apsolīt?” „Nē, nevaru.” Nu, tad sveiki, ko mums vairs runāt, ja manus trīs teikumus pat nocitēt nevar?

    Vai atkal: tā meitene mani nointervē. Es beigās viņai saku: „Kāda man jēga to stāstīt, jums jau to neļaus rakstīt. Taisnība?” „Taisnība…” Jautāju: „Bet kāpēc? Vai es kaut ko meloju, nepareizi stāstu?” „Nē, bet man neļaus.”

    Drīz pēc šā gadījuma šī meitene pārnāca strādāt uz Republiku.lv.  

    – Kāpēc neizdevās Republika.lv kā žurnāla biznesa projekts?

    – Tāpēc, ka man nebija laba reklāmas un mārketinga cilvēka un bija pārāk lielas ilūzijas par mediju vidi. Man šķita, ka cilvēkus Latvijā nopietnas lietas, nopietns medijs interesē vairāk nekā visas šīs „Dzīves”. Mani šokē tas, ko cilvēki lasa. Esmu to pārmetis arī jūsu īpašniekiem: arī Privātā Dzīve, atvainojos, bet bojā bērnus. Viņi no šiem dzeltenajiem medijiem ietekmējas. Skolas vairs netiek galā ar bērniem, visas meitenes grib būt Parisas Hiltones, un zināšanas vairs nav svarīgas. Visi dzeltenie mediji ir līdzatbildīgi. Nevar skatīties uz medijiem tikai kā uz biznesu!

    – Kāpēc pārdevāt avīzi Sports?

    – Tas tagad iznāk sadarbībā ar valsts finansējumu. Ja tie cilvēki, kas valstī atbild par sportu, grib sniegt informāciju, darīt zināmas lietas, kas sportā notiek, tas, manuprāt, ir ļoti labs veids.

    Latviešu provinciālisms

    – Vai kopīgu darījumu ar Šleseru jums tagad nav?

    – Pa kuru laiku? Pa naktīm? (Smejas)

    – Vai ar jums un Šleseru saistīto nekustamo īpašumu projektu bīdīšanas prakse nav iedibinājusi shēmu „lēti iegūt īpašumu ar apgrūtinājumiem – mainīt zonējumu – dārgi pārdot”, kuru tagad cenšas atkārtot, piemēram, kāpu zonā?  

    – Konkrēti kur?

    – Piemēram, Saules akmens gadījums.

    – Nu, tur, pirmkārt, neviens neko nepārkāpa, bija Rīgas domes konkurss. Mani vienkārši besī ārā šis keiss, šis gadījums. Mēs konkursā startējām ar priekšlikumu, tajā uzvarējām, un tur nekādi zonējumi nebija jāmaina. Otrkārt, mums neļāva būvēt to, ko mēs gribējām būvēt. Tagad parādiet man vienu cilvēku, kuram Saules akmens nepatiktu. Kura tad ir tā nelikumīgā daļa?  

    Saules akmens iekāpšana Daugavā.

    – Ar pāļiem? Vai Daugava tāpēc ir mainījusi tecējumu, ūdens kļuvis negaršīgāks?

    – Nē, bet citi tik tuvu upei būvēt nedrīkstēja.

    – Tas ir latviešu provinciālisms! Nebaidos kritizēt visus tos Latvijā, kuri mēģina klanīties un man nesaprotamu iemeslu dēļ izdabāt dažādām institūcijām ārpus Latvijas robežām: „Ka tik nu mums UNESCO kaut ko neizdara vai neparāda!” Ja mēs pēc gadiem gribam būt konkurētspējīgi un lepni par savu valsti, tad mums tajā ir kaut kas jādara! Paskatieties, kas notiek Prāgā, Bukarestē, Horvātijā un tā tālāk. Mums ar tām ir jākonkurē.

    Rīgai ir jākonkurē arī pat ar Ādažiem! Kad Aksenoks bija mērs, es viņam jautāju, kā Rīga konkurē ar Ādažiem. Viņš brīnījās, kāpēc Rīgai būtu ar tiem jākonkurē. Teicu: „Tāpēc, ka cilvēki iet prom no Rīgas dzīvot uz Ādažiem, Mārupi un citām vietām, Rīgai vairs nebūs ienākumu nodokļa!” Ja Rīga, kuras potenciāls ir milzīgs, grib konkurēt ar citām Eiropas pilsētām, tad mums cilvēkiem ir kaut kas jāpiedāvā.

    Nonsenss ir kaut vai tas, kas notiek ar mūsu Euroline projektu Ķīpsalā, otrā pusē Saules akmenim: mēs maksājam nomas maksu par ūdeni, un mums neļauj neko būvēt, jāgaida, kad apstiprinās kaut kādu mistisku siluetu, kad UNESCO uzrakstīs vēstuli! Nāks kaut kādi pārgudrie čaļi no Parīzes un stāstīs, kādam jābūt Rīgas siluetam! Mēģināšu iztikt bez rupjībām, teikšu, ka tas ir latviešu provinciālisms.

    – Vai Vecrīgas siluets būtu jānoēd ar debesskrāpjiem?              

    – Vai tad Saules akmens noēd Vecrīgu?

    – Nu, no kuras puses skatās.

    – Mums visi arhitekti, plānotāji, inženieri, ar kuriem esmu ticies, saka: „Viestur, kas jums te Rīgā notiek? Jums ir ūdens mala, jūra un Daugava, bet jums ir tikai viens restorāns, kurš ir pie ūdens! Ko jūs tur Rīgā darāt?! Vai jūs esat plānprātiņi?”

    – Kurš ir tas restorāns?

    Fabrikas restorāns.

    – Kāpēc tad Rīgā notiek tā, kā notiek?

    – Tāpēc, ka ir savukārt cilvēki, kas lobē pret mani…

    – Māris Gailis?

    – Māris un Zaiga, abi divi. Es ar Māri tikos pie Fabrikas restorāna, runājām par manu Euroline projektu. Saku viņam: Māri, kāpēc tu iebildīsi pret to, ka gribu tur būvēt divpadsmitstāvu māju? Viņš: „Tāpēc, ka tā aizsegs skatu.” Saku: Māri, izejam ārā no restorāna! Izejam un parādu, ka viņš no turienes manu projektu pat neredzēs! Demagoģija.

    – Vai viņš baidās no konkurences? 

    – Protams! Latvietis apēd latvieti. Esmu par to, lai šeit ievilktu iekšā ārzemju investorus un atvestu šurp biznesu, lai visiem latviešiem, krieviem, ebrejiem un ukraiņiem pietiek šeit naudas, bet viņš, johaidī ar ārā, saka: „Es būšu pret to!”  Viņš to arī dara – ar saviem kursa biedriem, kontaktiem, draugiem…

    Ja Rīga, Latvija nepiedāvās kaut ko labāku, unikālāku nekā pārējās pilsētas, mums pēc septiņiem gadiem nebūs cilvēku.

    Labprāt gribētu būt Ņujorkā, kad būs bezvīzu režīms un airBaltic atvērs savu reisu – gribētu sagaidīt pirmās lidmašīnas, lai redzētu otrās emigrācijas viļņa sākumu. Esmu pārliecināts: ja valsts kopā ar pilsētu pašvaldībām nesāks kaut ko piedāvāt jauniešiem, viņi brauks prom. Tie, kas strādā Fabrikas restorānā, var būt lepni, viņiem nāk cilvēki, ir interesanti, tusiņš notiek.

    Man nav žēl, lai Māris Gailis būvē, viņam labi sanāk, ir laba gaume. Bet netraucējiet citiem to darīt! Ja man ir lielāki plāni un lielākas ambīcijas, kāpēc man neļauj to darīt? Tas nav godīgi.

    – Bet varbūt jauniešu lepnumu par šo valsti mazina arī tas, ka viņi redz, kā šeit tiek realizēti apšaubāmi projekti. Viņiem nolaižas rokas, redzot, ka tos nevar apturēt. 

    – Vispirms atbildēšu uz jautājumu par zonējuma maiņu. Tā ir demagoģija. Daudzi domā, ka tas ir kaut kas nelikumīgs…

    – Tādā ziņā, ka vienkāršs mirstīgais mainīt zonējumu nespēj, to var izdarīt tikai tas, kam ir labi sakari domē.

    – Mēs parādījām, ka to var izdarīt, turklāt legāli. Tā ir normāla prakse. Es zinu, kur ies apvedceļš apkārt Rīgai un pirms trim gadiem nopirku tur zemi. Man tur nav pareizais zonējums, es tagad gribu to mainīt. Kur te ir nelikumība? Eju uz domi, iesniedzu savu redzējumu un mainu zonējumu. Diemžēl neesmu to vēl izdarījis, jo tas nav viegli. Ja man jāizvērtē, vai attiecības ar Aināru Šleseru man ir palīdzējušas vai traucējušas, tad varu teikt, ka vieglāk man būtu bijis, ja es viņu nebūtu pazinis.Jo tagad man visu laiku baksta: „Ahā, tu – skaidrs, Šlesers…” Kur viņš ir? Nočekojam visus manus īpašumus un projektus, parādiet – kur viņš ir!?

    – Jums, atšķirībā no daža laba, nav izveidojies „uzņēmēja – ierāvēja” tēls. Taču Latvijā ir daudz vietu, kuras interesē visu sabiedrību, kaut vai kāpu josla. Ja tajās par katru cenu gribēs iespiesties šis ierāvējs, teiksim, būvēt slēpošanas trasi kāpās? 

    – Tam visam ir jāsaskaras ar profesionāliem un godprātīgiem ierēdņiem. Kur mēs viņus dabūsim? Tikai no skolām un augstskolām.

    – Kā reiz, vienu ierēdni šodien izlaida no cietuma – Janitu.    

    – Lai paliek joki. Godprātīgus un patriotiskus cilvēkus mēs varam dabūt tikai no skolas un augstskolas. Tātad atgriežamies pie izglītības svarīguma.

    – Nu jau jūs runājat kā Hodorkovskis.  

    – Nezinu, ko viņš runāja, bet tā ir mana pārliecība. Jauniešiem saku: „Jūs čīkstat, ka viss ir slikti, visi zog. Vienīgais veids, kā to mainīt, ir iet politikā.” Bet viņi atbild: „Nē, nē, to tik ne!”

    – Iesakāt stāties partijās?

    – Protams. Iesaku paskaitīt, cik Latvijas demokrātiskajā karalistē… demokrātiskajā Republikā ir partiju biedru. Divdesmit tūkstoši nebūs. Ja vēl atskaita Saeimā nepārstāvētās partijas un opozīciju, tad rodas jautājums, kas te ir par demokrātiju? Skaitļi rāda, ka te ir acīmredzama mazākuma interešu uzspiešana vairākumam.

    – Tagad esat kādā partijā?

    – Izstājos no Latvijas ceļa, kad tas brauca arvien dziļākās auzās, un esmu pārliecināts, ka savu politisko karjeru ar komunistisko partiju un Latvijas ceļu esmu beidzis.

    – Kas bija tās auzas?

    Latvijas ceļš neizturēja pārbaudi ar naudu un varu. Joprojām pārmetu Latvijas ceļam politizēto uzņēmumu padomju iedibināšanu. No tām ir jātiek vaļā! Tās ir pilnīgs nonsenss, noziegums! Uzņēmumu padomēs jābūt diviem, trim profesionāliem cilvēkiem, kuru uzdevums ir pārraudzīt, kā strādā valde – bet pārraudzīt profesionāli, nevis politiski!

    Otrs nonsenss ir entās aģentūras, kas sadibinātas ministrijās. Aģentūra uz aģentūras! Es, privātstruktūra, vairs ar algām nevaru konkurēt. Pie manis uz darba interviju atnāk ļoti kvalificēts, foršs cilvēks. Runājam, sākam runāt par algām, viņš saka: „Es jau uz mazāku, nekā iepriekšējā darbā, neiešu!” Atbildu: „Protams, protams,” un jautāju, kāda viņam ir bijusi alga aģentūrā. Izrādās, četrtūkstoš latu. Saku: uz redzēšanos…

    Valsts ierēdniecību esam pārbirokratizējuši.

    – Pats esat bijis padomēs?

    – Biju brīvostas valdē, bet Repšes laikā vienīgais neizturēju Ministru Kabineta eksāmenu. Repše gribēja tikt no manis vaļā un ar Titavu izdomāja, ka visus brīvostas valdes locekļus vajag eksaminēt. Ministru Kabineta sēdē 135 cilvēku klātbūtnē – ministri, valsts sekretāri, žurnālisti – Repše uzdod jautājumus. Vilis Avotiņš, kurš strādā Vides ministrijā, bija tā sabijies, ka noģība… Pēc manām atbildēm ministru balsojums bija 5:5, un tad Repše, kurš pirms tam manas atbildes bija novērtējis kā pārliecinošas, nobalsoja pret.

    – Kā vērtējat brīvostas šefu Loginovu?

    – Viens no profesionālākajiem vadītājiem, kādus esmu redzējis. Pārzina to struktūru, kuru vada. Viņam ostā ir kārtība. Tas, kādus lēmumus pie kuras politiskās konjunktūras pieņem valde, ir cits jautājums.

    – Teicāt, ka jums Rīgas domē vairs nav tik viegli pārliecināt citus par savu redzējumu.

    – Nu, ja es atvedu uz Rīgu vienu no Eiropas labākajiem arhitektiem Gariju Beitu, viņš uzstājas arhitektu kolēģijas sēdē, un tur viņam tiek adresētas rasistiskas piezīmes…

    – Vai tas bija melnādains arhitekts?

    – Ne gluži, mazliet. Viņam tika uzdots jautājums: „Kā dienvidnieciskā tipa arhitekta kungs varētu izskaidrot šo risinājumu?” Man bija kauns. Es viņam netulkoju ne pusi no tā, ko tur sarunāja. Vai teiksim, cits Latvijā cienījams arhitekts savam kolēģim ar nicinājumu un cinismu prasa: „Mākslinieka kungs, kā jūs izskaidrosiet šo redzējumu? Un kāpēc jūsu projektā nav redzamas latviešu nacionālās arhitektūras īpatnības?” Sēdēju un domāju: ko esmu palaidis garām, ka nezinu, kādas tās ir? Salmu jumti, kas?

    – Par kuru projektu bija runa?

    – Par Zaķusalas projektu. Mēs uz Rīgas domi aizvedām sešpadsmit kastes, 12 hektāru skiču projektu detalizācijas līmenī 1:200, kā bija prasīts. Pat tualešu šķērsgriezumi bija.

    – Cik tas izmaksāja?

    – Kādus 250 tūkstošus. Bet es nebaidos savus principus aizstāvēt. Ja vajag, eju ceturto, piekto un sesto reizi. Esmu pietiekami spītīgs un neatlaidīgs.  

    – Rīgas domē man ir teikuši: Koziols nav saistīts ar korupciju, jo viņš visus tik labi pazīst, ka informāciju dabū tāpat vien.

    – Nu, ja pēc tam, kad par Zaķusalas skiču projektu esam samaksājuši 250 tūkstošus latu un Garijam Beitam par koncepciju pāri par miljonu eiro, kāds man vēl prasītu naudu, es nākamajā rītā brauktu prom uz Rumāniju! Tas taču vairs nav bizness! Es to nevaru atļauties! No tā, ko gribam tur būvēt, visi iegūs. Ja Zaķusalā uzbūvēsim divas viesnīcas, biroju māju un dzīvojamās mājas, tur būs darbs elektriķiem, apkalpojošam personālam, tur būs vairāki restorāni… Ja man par to vēl kādam nauda jāmaksā, tad sveiki – braucu prom.

    – Starp citu, vai jūs neesat iekrājis tik daudz, ka varētu arī beigt biznesu un nodoties tikai ceļošanai?

    – Jā, nu, tā ir slimība.

    – Vai zināt kādu uzņēmēju, kas ar šo slimību nesaslimst? 

    – Zinu vairākus, kas, sasnieguši zināmu labklājības līmeni, brauc prom no Latvijas. Man diemžēl nav nevienas rūpnīcas, kas katru mēnesi ienes kādu kapeiciņu. Visi mani projekti ir tādi, ka piecus, sešus gadus vispār neredzu ieņēmumus, ir tikai zaudējumi – ieņēmumi nāk beigās.

    – Tātad jums strādāt negribētos, bet ir jāstrādā? 

    – Es labprāt dzīvotu Jaunzēlandē, turētu tur viesnīcu un pāris restorānus.

    – Tādam plānam taču jums naudas pietiktu.

    – Strādāju ne jau tikai naudas dēļ – gribu parādīt, ka Rīga ir kolosāla pilsēta. Tāpēc arī piedalījāmies fotoakcijā Viena diena Latvijā. Jaunzēlande ir pa pusei joks. Esmu dzirdējis hipotēzi, ka Jaunzēlande būs viena no vietām, kas neapplūdīs globālās sasilšanas rezultātā. Bet atbildot uz jautājumu, jā, pietiktu.

    – Vai biznesam ir nacionalitāte?

    – Atvainojiet, uzskatu, ka latvieši ir izmirstoša nācija. Ja turpināsies tik skaudīga attieksme vienam pret otru un provinciālisms, tad mūsu izmiršana ir tikai laika jautājums. To var mainīt tikai spilgti harizmātiski līderi. Latvietis latvietim tiešām ir mīļākais ēdiens. Man pazīstams Šveices baņķieris, pabijis Rīgā, man jautāja: „Viestur, kāpēc pie jums nemīl turīgus cilvēkus?” Šveice saprot, ka, jo vairāk turīgu cilvēku, jo bagātāka valsts.  

    Divi miljardi

    – Kas tagad ir jūsu pamatbizness?

    – Deviņdesmit procenti ir nekustamais īpašums, desmit – neesam vēl saņēmuši pēdējo maksājumu par kapitāldaļām – kompānija Runaway, kurai ir filiāles Tallinā, Kauņā, Viļņā un tagad laikam arī Kijevā un kas sniedz uzziņu pakalpojumus, līdzīgus 1188: servisu kredītkaršu pazaudēšanas gadījumā, lidmašīnas biļešu pasūtīšanu, autoservisu. Teiksim, ja Vācijā uz ceļa automašīna salūst no astoņiem rītā līdz četriem dienā, tad atbild Vācijas operators, bet pēc četriem atbildētājs ir no Rīgas biroja, lai vāciešiem nebūtu tik daudz jāmaksā operatoriem Vācijas algas.      

    – Kas pašlaik notiek nekustamā īpašuma biznesā?

    – Nekustamais īpašums nav vienīgais karstais kartupelis, tā ir viena no Latvijas ekonomikas sastāvdaļām. Ir pilnīgi skaidrs, ka visa ekonomika atrodas krīzē. Kā Latvija izņems šo līkni, tā būs arī ar nekustamo īpašumu.

    – Kāpēc tieši nekustamā īpašuma tirgu pārkaršana skāra visvairāk?

    – Kāpēc bija jau skaidrs, ka tā notiks? Varu to raksturot ar piemēru no saskares ar manu privāto baņķieri Hansabankā. Pirms diviem gadiem, iedams pie viņa, konstatēju, ka ar katru reizi redzu viņu arvien mazāk, jo arvien augstākas uz viņa galda kļuva to Hansabankas atbalstīto projektu bukletu kaudzes.

    Teicu baņķierim: „Ko jūs darāt? Čaļi, kas to visu pirks?” Tolaik Hansabanka sāka pastiprināti finansēt nekustamā īpašuma projektus. Abas zviedru bankas Latvijas ekonomikā, nekustamajā īpašumā iemeta divus miljardus latu!

    Kāpēc? Tāpēc, ka bija ļoti labi procenti. Latvijā šīs bankas pēdējos gados pelnīja labāk nekā Zviedrijā. Viss.

    Latvijas valsts šai lietai tuvumā nav stāvējusi, valsts tikai to laikus nepamanīja, sarkanās lampiņas nesāka mirgot pietiekami ātri un skaļi. Latvijas ekonomika šos miljardus nevar apēst, nevar. Cilvēki, protams, priecājās, viņiem radās izdevība tikt pie savas privātās mājas.

    – Vai viņiem šīs mājas atņems?

    – Nedomāju, ka te viss ies gludi un skaisti.

    – Krīze jau ir sākusies?

    – Ja kompānija Merks stāsta, ka ir uzbūvējusi simt dzīvokļus un var pārdot vienu dzīvokli mēnesī, tad viņiem tā jau ir krīze. Dzīvokļu īpašniekiem krīze pienāks tad, kad viņi nevarēs samaksāt procentus, un viņus liks laukā no mājām – kā tas jau notiek Spānijā, Itālijā…

    Bet bankai jau mājas atņemšana nav risinājums, jo, ja banka no mājas izliek ārā Jāni, tai ir jāsameklē Pēteris, kurš to māju grib pirkt. Uzskatu, ka tā bija banku darbinieku nolaidība – tik lielu naudu iegrūst vienā segmentā, dzīvokļos.

    – Kas notiek citos nekustamā īpašuma segmentos?

    – Viesnīcās? Vidējais līmenis ir labs, bet Rīgā nav nevienas kārtīgas pieczvaigžņu viesnīcas, kur nu vēl sešzvaigžņu. Radisson SAS ir tikai viens pieczvaigžņu numurs. Mums ir vieta trim, četrām luksviesnīcām. Rīgā nav arī nevienas īstas konferenču viesnīcas, kur būtu zāle tūkstoš cilvēkiem. Rīgas potenciāls ir pietiekami liels, lai tā varētu pretendēt uz Ziemeļeiropas metropoles statusu. Rīgā ir vairāk iedzīvotāju nekā Stokholmā. Zviedriem vienmēr prasu, lai nosauc otru lielāko pilsētu Zviedrijas Karalistē 18.gadsimtā. Viņi saka: „Rīga!” Nekā, Stokholma – Rīga jau tad bija lielāka. Viņi vienmēr uz to iekrīt.

    Nākamais segments – tirdzniecības platības. Nosauciet man vienu tirdzniecības molu, kur rīt varu atvērt savu veikalu bez rindas. Tāda nav, rindā jāgaida pāris trīs gadi.

    Nākamais – biroji. Kad gribēju sameklēt 350 kvadrātmetru telpas mūsu birojam, Rīgas centrā tādas neatradu. Tātad A klases biroju telpu te nav.

    DINAMO atdzims

    – Kāpēc aizgājāt no hokeja biznesa?

    – Esmu pieradis ne tikai hokejā, bet arī uzņēmējdarbībā un dzīvē izvirzīt jaunus mērķus, vēlams, ne mazākus par iepriekšējiem. Piedalīties brūkošā Latvijas čempionāta spēlēs, saspringtos mačos ar Lietuvas un Igaunijas vienīgajām komandām – tas man nav izaicinājums.

    Lielākajā daļā Latvijas hokeja sabiedrības esmu vīlies. Arī valsts nostāja pret šo lauciņu ir neizskaidrojama. Kā hokeja federācijas valde var pati atcelt vecos un ievēlēt jaunus valdes locekļus?! Tas ir juridisks nonsenss. 

    Arī atskaiti par to, cik tika nopelnīts ar pasaules čempionātu, vēl neesmu redzējis. Visās valstīs pasaules čempionātu rīko divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tas ir valsts prestižs, otrkārt, nopelnīto naudu pēc tam var ieguldīt hokeja attīstībā, uzturēt bērnu un jauniešu hokeja komandas.

    – Kāpēc Latvijas presē jūs hokeja notikumus tikpat kā nekomentējat, bet ik pa laikam jūsu komentāri parādās Krievijas presē?

    – Tāpēc, ka Sporta Avīzei, it sevišķi Strausam neko nekomentēšu. Manuprāt, Strauss – tā ir diagnoze.

    Nopietni runājot, esmu gan teicis, ka gribētu piedalīties stipras Latvijas hokejkomandas izveidē – tādas, kas varētu kā līdzīga spēlēt ar Krievijas, Zviedrijas, Somijas un Čehijas komandām. Esmu pārliecināts, ka tādu komandu varam izveidot un noturēt. Mums var būt viena Eiropas līmeņa komanda hokejā, basketbolā, sieviešu basketbolā – viena, bet, protams, ne divas vai trīs.

    – Vai Rīgas dome dara pareizi, atbalstot daudzus sporta veidus?

    – To var traktēt dažādi. Mana doma, kuru attīstījām kopā ar Juri Podnieku, ir šāda: jāatbalsta tie, kuri jau kaut ko ir sasnieguši, kuriem ir izredzes izsisties vēl augstāk. Ja tu tiec tajā līmenī, tad zini, ka tev palīdzēs. Savukārt tiem, kas ir apakšā, ir stimuls tikt nākamajā līmenī, jo viņi zina, ka tad varēs tikt vēl augstāk.

    Starp citu, ja runā par to, ko un kā Rīgas dome atbalsta vai neatbalsta, gribu minēt vienu piemēru. Pirms pieciem gadiem ar jauniešu organizāciju Avantis izcīnījām ekskluzīvas tiesības investēt naudu Grīziņkalna skeitparka projektā. Piecus gadus ieguldījām tur savu naudu. Rīgas domē pēc tam man pateica: neviens neesot ticējis, ka tur būs skeitparks, droši vien Koziols tur paņems nomas līgumu, pa kluso visus apčakarēs un uztaisīs Rimi veikalu. Tomēr iznāca nevis Rimi veikals, bet Grīziņkalna skeitparks: ieguldījām savu naudu un par velti ļāvām bērniem šo parku izmantot.

    Piecus gadus to uzturējām par savu naudu, rīkojām tur mačus, algojām trenerus un maksājām Rīgas domei īres maksu. Tagad tie pieci gadi ir cauri, un uz tādiem nosacījumiem mēs nomas līgumu vairs nepagarināsim. Normāli būtu, ka dome mums maksātu par to, ka uzturam kārtībā viņas īpašumu un nodrošinām pasākumus. Mums ir ļoti grūti pārliecināt domes cilvēkus par to, ka būtu jādara tā.

    – Kura departamenta cilvēkus?

    – Visu. Esmu runājis arī ar Birku, viņš man ir solījis šo jautājumu atrisināt, bet nekas nav noticis.

    Mums tur izdevās radīt vidi, kas jauniešiem patika. Pašvaldības parasti jauniešiem netiek klāt, uzskatīdamas, ka tie ir huligāni. Mēs tikām. Mūsu doma bija Grīziņkalnā uztaisīt jauniešu centru, pēc labākajiem Pionieru pils paraugiem: ar kinopulciņu, fotopulciņu, skeiteriem… Avantis uztaisīja pirmo skeita filmu festivālu, atsaucība bija nenormāli liela. Biju šokēts, redzot, cik labas filmas jaunieši paši bija uztaisījuši mājas apstākļos.

    – Vai ir pareizi, ka dome finansē, teiksim, Dakāras ralliju?

    – Pareizi ar nosacījumu, ka ir nauda. Redzu, ka Rīga varētu tikt pie daudz lielākas naudas, bet šīs iespējas netiek izmantotas pilnā apmērā.

    Par to, ko ir pareizāk atbalstīt, var strīdēties mūžīgi. Šādiem mērķiem naudas vienmēr būs par maz. Arī Dakāras rallijs Rīgas un Latvijas tēliem nāk tikai par labu, tie čaļi, kas tur aizbrauca, cīnījās godam, nevis notrieca naudu Marokas krogos.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+