Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
18
-
1
-
1
-
6
-
0
-
1
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2020. gada 1. numurā.
– Viestur, jums dzīvē bieži bijušas situācijas, kad pat neizvēloties tomēr nācies izvēlēties?
– Tā varu teikt par visu savu laimīgo dzīvi. Neko tajā neesmu izvēlējies, profesiju vairāk vienmēr esmu izjutis tieši kā aicinājumu. Šaubas ir nemitīgi, taču ne par pašu izvēli. Ģimeni? Dzimteni? Var teikt, ka neizvēloties esmu tomēr izvēlējies būt latvietis un latgalietis.
Arī mana filma Piļsāta pi upis izaugusi no tā, kā jūtos šodien Latvijā. Lai gan filma ir par vēsturi, tā ir arī par šodienas Latviju, par to, kādā valstī gribam dzīvot. Šobrīd nav kara. Cilvēka dzīvība netiek iznīcināta, bet mūsu garīgā dzīvība, brīvība tomēr tiek apspiesta un iznīdēta.
Pēc Karla fon Klauzevica teorijas miera periods ir tikai gatavošanās jaunam karam. Cīņa turpinās. Mūsu katra personiskā ikdienas cīņa. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgi runāt par izvēli. Vismaz es to izjūtu spilgti – man katru dienu jāizdara izvēle. Izvēle, kas ne vienmēr nāk par labu profesionālajai karjerai, attiecībām, drošībai, finansiālajai situācijai. Šī filma vienlaikus ir apliecinājums, pierādījums pašam sev, ka tu tomēr vari palikt uzticīgs augstākajiem ētikas principiem.
Mana atziņa ir tāda – savas izvēles jāsalīdzina ar vienu no augstākajām mērauklām – dzīvību.
Tad varbūt būs vieglāk izdarīt izvēles, pieņemt šo vai citu darba piedāvājumu, saprātīgāk izvērtēt fake ziņas un tā tālāk. Līdzīgi kā ar Saeimas atlaišanas ļembastu. It kā tā ir ļoti pamatota un taisnīga cīņa par mediķu algu pielikšanu, bet tad aiz šīs cīņas paslēpjas kremļa kurantu vēstījums, un tu pēkšņi jūti, ka esi antilatvijas upē. Nav nemaz tik vienkārši…
– Lai gan sakāt, ka filmas norises vieta nav konkrēta un tās darbība varēja notikt jebkur, tā tomēr risinās Latgalē. Un filma ir latgaliešu valodā.
– Lai gan es, tāpat kā mans tēvs, esmu dzimis Rīgā, esmu simtprocentīgs latgalietis, un arī mana jaunā filma ir latgaliešu valodā. Bērnībā Latgalē esmu dzīvojis vasarās, un, kad mazs bērns dzīvo ar vectēvu un vecomāti, viņi kļūst par tavas dzīves svarīgākajiem cilvēkiem. Vecvecāku vairs nav, bet es joprojām nevaru par viņiem runāt vienaldzīgi. Viņi nemācēja latviešu literāro valodu, runāja tikai latgaliski. Tāpēc arī es tik ļoti mīlu šo valodu, cīnos par tās eksistenci, jo tā ir manas bērnības, manas identitātes valoda.
Un Latgales ainava! Nevis Latgale, zilo ezeru zeme, bet tāda nekatra. Ar labības laukiem, traktoru, kas tālumā brauc. Nepieradināti cilvēki, kurus līdz galam nekad nespēšu izskaidrot… Esmu paanalizējis savu kinodarbību – kad rodas ideja par filmu un sāku meklēt vidi, nekad to nevaru atrast citur kā tikai Latgalē. Nenoliegšu – visi mani darbi, režija ir atgriešanās, mēģinājums uzkonstruēt savu paradīzi. Pasauli, no kuras esmu nācis, kas pastāv tikai manā atmiņā. Tiesa, arī reālajā dzīvē maksimāli daudz laika cenšos pavadīt Latgalē.
– Vienmēr esat uzsvēris, ka jums svarīgi nevis muļļāties, bet runāt par lielajiem dzīves jautājumiem.
– Pasniedzējs Ārijs Geikins mums, studentiem, savulaik mācīja – pasaules dramaturģijā ir tikai trīs tēmas: vīrietis un sieviete, dzīvība un nāve, cilvēks un Dievs. Viņu nu interesējot tikai divas pēdējās. Mēs baigi smējāmies, bet tagad saprotu – lai gan nevienā darbā nevaru iztikt bez pirmās tēmas, tomēr abas pēdējās mani interesē daudz vairāk. Jau agrā bērnībā piedzīvoju nāvi – līdz galam neizstāstāmos apstākļos gāja bojā mātes brālis. Lai gan man tobrīd bija tikai divi gadi, dažas detaļas atceros ļoti spilgti. Viņa vārds bija Jānis, un, kad mani bērnībā kristīja, man arī iedeva baznīcas vārdu Juoņs. Apzināties, ka esi mirstīgs, vēlams katram. Tā vairāk novērtēsi laiku, kas tev dots uz šīs pasaules. Vismaz saturīgāk varēsi skatīties uz ainavu, kas aiz loga.
Tā saku, jo nedomāju, ka cilvēkam visu laiku jādara kaut kas ļoti būtisks. Jādzīvo. Tas ir tikpat būtiski.
– Jums visādi gājis – esat bijis arī izstumtais gan teātrī, gan operā.
– To uzskatu par savu pozitīvo pieredzi. Daudz esmu cietis sava rakstura dēļ. Neesmu diez ko pakļāvīgs. Un diezgan bieži esmu cietis savu uzskatu par mākslu dēļ. Esmu pārliecināts, ka mākslai jābūt pretrunīgai. Tā nedrīkst būt tikai skaistā, vieglā un vienkāršā māksla, kuru visi nāk un skatās. Bet, ja tu neesi komerciāls, tad daudzreiz tavas mākslas vietā izvēlas ko vienkāršāku, saprotamāku – tādu, ko var labi pārdot. Man aizvien svarīgāk ir uzrunāt pēc iespējas vairāk cilvēku, lai viņiem ir dziļš prieks un lai režija kalpo ne tikai manam egoismam. Tajā saskatu savu attīstību.
Daudz ko esmu piedzīvojis arī tāpēc, ka saku to, ko domāju. Gribu uzsvērt – piedzīvojis, nevis tā dēļ cietis. Viss atkarīgs no tā, kā tu to uztver. Piedzīvoju nesapratni, izstumšanu – nu un, neviens taču nav teicis, ka dzīvē nav ciešanu. Labi, nedēļu paguļu uz dīvāna, blenžot griestos, bet tad atkal ceļos un eju. No visām situācijām esmu izgājis kā uzvarētājs. No tā dīvāna piecēlies ar jaunām idejām, daudz lielāks, stiprāks, talantīgāks un drosmīgāks. Zināmā mērā to dīvāna periodu jau gaidu, jo zinu – tas būs mans kārtējais solis uz priekšu (smejas).
– Kā traģismam neļaut pārņemt dzīvi?
– Pag, pag, dzīve IR fantastiska! Mans latgalieša raksturs paģēr dzīvot priecīgi.
Es nespētu dzīvot drūmā, depresīvā pasaulē, es mūku no tādas. Man vajag līksmību.
Arī mana mājas dzīve vienmēr ir līksma, visi klaigā, sasaucas. Līksme vienkārši ir, es pat nenodarbojos ar tās uzturēšanu. Ja strādāju pie kāda darba un apkārt nav līksmes, cilvēki nesmejas, tad es darbu neturpināšu. Nevaru strādāt nopietnu seju. Mana dzīve – gribu to dzīvot un dzīvoju tad, kad ir forši. Protams, ikviens darbs ir liels pārdzīvojums. Tu smejies, smejies, tad seko izmisuma brīži, kad visi salamājas, raud. Bet… tad atkal smejas! Man sanāk no vienas galējības otrā, neesmu pustoņu meistars. Bet tas vismaz ir īsti.
Arī mākslā man patīk vitalitāte – tādas atsaldētas, distancētas filmas, izrādes es laikam nemācētu taisīt. Ikvienai filmai gatavojos gadiem, un jāatzīst – šobrīd man no iegūtā, uzkrātā informācijas apjoma ir mazliet slikta dūša. Lai uzņemtu katru no savām filmām, esmu izlasījis miljonu grāmatu par attiecīgo laiku. Attiecībā uz pēdējo filmu – visu iespējamo, cik varēju atrast, par ulmaņlaiku, karu, propagandu. Arī visu, kas attiecas uz tēmu – latgalieši. Starp citu, pēc Melānijas hronikas iznākšanas joprojām neesmu atvēris nevienu grāmatu par deportācijām – biju pārsātinājies ar šo tēmu.
Mākslas darbā jābūt intelekta klātbūtnei, tomēr sirdsgudrība ir augstākā māksla. Sirds un prāta savienošana ir visaugstākā lieta.
– Iespējams, tieši jūsu vitalitāte likusi jums iemantot mazliet tādu kā skandālista slavu. Atceros, iestudējot operu Dievu mijkrēslis, sacījāt – mēs visi alkstam dievu asinis. Lai gan dievi netika nosaukti vārdā, daudziem bija skaidrs, ka tie ir arī mūsu pašu oligarhi. Šobrīd vismaz viena dieva asinis ir dabūtas.
– Amerikas sankcijas pret Aivaru Lembergu man ir labākā Ziemassvētku dāvana, kas palikta zem manas eglītes. Esmu ļoti priecīgs par to! Cits jautājums, ko mēs ar šo dāvanu izdarīsim. Jāatceras, ka pūķim ir vairākas galvas. Negatīvais šajā stāstā ir tas, ka paši ar to netikām galā, atbildība bija jāuzņemas amerikāņiem. Bet, ja mēs desmit gadus tiesājoties, paši netiekam ne uz priekšu, ne atpakaļ?
Man gribas valsti salīdzināt ar cilvēku. Cilvēkam, lai saņemtu padomu, atrisinātu kādu situāciju, jāiet pie psihoanalītiķa, garīdznieka vai vecmāmiņas, tur pateiks: dari tā. Cilvēks pats uz savu situāciju, savām kļūdām nav spējīgs paskatīties it kā no malas. Gluži tāpat ir ar valsti, tā nevar pati saprast savas kļūdas un pati attīrīties. Tas gan latviešiem ir raksturīgi – esam diezgan pakalpīgi un visu labi izdarām, ja mums kāds to saka. Diemžēl mums grūti pašiem būt pakalpīgiem attiecībā pret taisnību.
Un tomēr esmu pārliecināts – pretēji Kremļa uzspiestajai ideoloģijai, ka Latvija netiek galā ar savu valsti, mūsu valsts ir veiksmes stāsts. Tikai veiksme katru dienu ir grūti izcīnāma. Apdraudējums demokrātijai slēpjas aiz katra stūra, uz katra soļa. Te man jāpiemin arī Rīgas domes atlaišana. Piedodiet, juridiski to nepārzinu. Bet emocionāli – šī iekārta ir satrunējusi, tā nefunkcionē. Tieši Ušakova laikā Rīga ir pārvērsta par 8. marta pilsētu. Te viss ir padomju garā un stilā. Tas ir ikdienas darbs – pret to cīnīties. Un nekam neder šis atpakaļ rāpojošais padomju gars, iešana atpakaļ Krievijas ietekmē. To es, Latvijas pilsonis, nepieļaušu ne mirkli. Paudīšu to visās savās runās, lai cik grūti man būtu pēc tam.
– Kāpēc pēc tam būs grūti?
– Piemēram, veidojot Piļsāta pi upis, meklējām latgaliešus, kas varētu mūs atbalstīt. Bet man arī teica – ja es nebūtu tik kritisks pret vienu no vadošajām partijām, man Latgalē atrast finansējumu būtu vieglāk. Taču es biju ļoti kategorisks: nē, mēs nekad nepakļausim savu filmu šādam finansiālam atbalstam.
Mums nav viegli ar finansēm, bet pārdot savu sirdsapziņu neesmu gatavs.
Nekad savā dzīvē arī neesmu ne pieteicies, ne saņēmis Ventspils finansējumu, ko savulaik laimīgi meklējuši un arī saņēmuši daudzi kultūras darbinieki. Ļoti apzināti neesmu to darījis. Lai arī finansējums vienmēr bijis vajadzīgs. Lūk, atkal stāsts par izvēli – tieši par to, par ko ir filma.
Latvijas valsts, latviešu valoda, tai skaitā latgaliešu valoda, demokrātija – tās ir neapspriežamas vērtības, un, ja par tām necīnās, kaut vai savā ikdienā, tādus cilvēkus īsti nesaprotu. Man nav jāsauc sevi par patriotu vai nacionālistu, lai ikdienā cīnītos par šīm savām vērtībām. Es arī ļoti aizstāvu kritisko domāšanu, jo reizēm nekritiski patriotiskas lietas ir lāča pakalpojums valsts perspektīvai.
– Savulaik Imants Parādnieks savu bērnu dresējis, uz jautājumu «Kas tu esi?», liekot atbildēt «latvietis»…
– Smagas diskusijas par visdažādākajiem tematiem mūsu mājās notiek kopš dēla dzimšanas. Starp citu, tieši šodien viņam paliek septiņpadsmit gadu. Protams, tagad arī dēls piedalās šajās diskusijās un – kā jau jaunietis – ir ļoti radikāls. Patriotisms viņā nav jādresē, drīzāk jābremzē. Mans karstasinīgais dēls ir latgaliešu patriots un brīžiem gatavs nonest čiuļus (smejas). Esmu pilnīgi drošs, ka mani bērni būs uzticīgi šai valstij, valodai un Latgalei.
Vienmēr gan jāatceras romantiskas lietas – skaistas acis reizēm ir vērtīgākas par piecām dzimtenēm (smejas). Daudz vairāk nekā ar patriotismu dresēju ar intelekta uzņemšanu – lieku lasīt. Mani bērni iet arī uz operu, kino, teātri – visur, kurp dodas viņu vecāki. Mani pašu ir audzinājusi māksla, literatūra un kino, un es ticu, ka tā ir laba skola.
– Turpinot par ģimeni – jūs bieži strādājāt kopā ar savu dzīvesbiedri mākslinieci Ievu Jurjāni.
– Kad savulaik sākām draudzēties, kādai no studiju laika izrādēm vajadzēja radīt vizuālo risinājumu, un Ieva palīdzēja. Tā mēs iesākām. Bet visu laiku kopā nestrādājam. Ieva šobrīd vairāk laika velta glezniecībai, un, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Līdz ar to līdzsvars tagad, iespējams, ir daudz labāks nekā kādreiz, kad abi kopā bijām vienmēr pārstrādājušies un brīžiem nevarējām izturēt ne darbu, ne viens otru.
Ar Ievu man ir ļoti paveicies. To, ka tikpat ļoti paveicies Ievai, es gan neapgalvotu. Mēs abi esam radoši, bet katrs pilnīgi citāds.
Daudz strīdamies, ņemamies, bet nekad tā, lai sagrautu otru. Uzskatu, ka šādas attiecības ir liela dāvana, veiksme.
Skaidrs, ka cenšos arī būt pieņemams sadzīvē un, cik vien labi iespējams, būt par tēvu, vīru un dēlu. Lai gan baigi labais nevienā no šīm lomām jau droši vien neesmu. Bet vismaz esmu dzīvs cilvēks, un man no sirds patīk būt kopā ar ģimeni. Tā dzīvojuši mani vecāki, mani vecvecāki, un laikam tāpēc tā dzīvoju arī es. Piemēram, vecvecāki līdz savai nāvei gulēja izgulētā gultā, kuras pamatne bija tāds kā siets. Tas bija tik izstaipīts, ka apguļoties viņi vienkārši gultas vidū sakrita kopā (smejas).
Uzskatu, jādzīvo kopā ar cilvēku, ar kuru tu no sirds gribi to darīt, pret kuru tu kaut ko jūti. Tomēr attiecībā uz savu ģimeni nezīmēju idillisku dzīves ainu. Mūsu dzīve bieži bijusi tālu no nevainojamas.
– Nav jau nekāds noslēpums, ka režisors vismaz uz kādu laiku aktieriem ir Dievs. Jums apkārt visu laiku ir skaistas aktrises…
– Jā, nu ar to tiešām nav problēmu.
Un es arī iemīlos – gan aktrisēs, gan arī ne aktrisēs. Ir patīkami tādas lietas izjust, bet tās ir arī… jākontrolē.
Ne tik patīkami ir šo kontroli zaudēt. Vai kādreiz esmu zaudējis kontroli? Šo tēmu neattīstīšu. Bet bez iemīlēšanās tu neko nevari uztaisīt. Nu kā tu vari kaut ko uztaisīt bez iemīlēšanās?! Strādāt bez aktrisēm būtu ļoti grūti. Komponists Arturs Maskats salīdzināja – rakstīt skaņdarbu bez stīgu instrumentiem ir kā to rakstīt pūtēju orķestrim. Tas, protams, būtu interesanti, bet vai es spētu tikai ar vīriešiem uztaisīt kādu darbu… Es nosmaktu, jo sievišķā enerģija man ir ļoti svarīga un nepieciešama gan mājās, gan darbā.
– Jautājums, vai jūsu pieminētā iemīlēšanās beidzas līdz ar kopīgo darba periodu vai iestiepjas reālajā dzīvē.
– Es neesmu dzīvojis svētā cilvēka dzīvi. Bet man vienmēr prātā ir kas lielāks par iemīlēšanos, un tas mani vilcis laukā no ikvienas situācijas. Kā kaķis esmu kritis uz četrām kājām. Tāda vienkārši ir mana iekšējā konstrukcija. Savulaik uz to baigi paļāvos, zināju – tā vienkārši notiks, un viss. Bet tagad aizvien vairāk novērtēju, ka tā ir liela dāvana un žēlastība. Līdz ar to par šiem jautājumiem neuztraucos, baudu katru situāciju. Bet, protams, apzinoties – ikvienai situācijai var būt sekas. Redziet, katrs cilvēks ir savas laimes kalējs un dzīvo tā, kā spēj un saprot. Neko par to nezinu, bet ir taču visādas augstās mīlas mākslas, kad vari izbaudīt mīlu, neaizejot līdz kritiskajai robežai.
– Ir cilvēki, kas saka: tas nekas nebija, tikai sekss.
– Apsveicu cilvēkus, kas tā spēj uzskatīt. Man pat dejot nav viegli ar cilvēku, ar kuru tikai dejoju. Dzīves pieredze mani par šādu iespējamību «tas nekas nebija, tikai sekss» nav informējusi.
Kad mēs ar Ievu sagājām kopā, daža laba Ievas draudzene teica: bet viņš taču ir režisors, viņam tās aktrises…
Gribu uzsvērt – aktrises nav nekādas ielasmeitas.
Tās ir sievietes ar pašcieņu, un tā nemaz nenotiek, kā kāds varbūt ir iztēlojies vai vēlētos redzēt. Varbūt tieši tādēļ šo profesiju mīlu – man patīk un gribas strādāt ar aktrisēm, kuras ir sarežģītas, komplicētas. Man patīk uzklausīt neērtus jautājumus un atbildēt uz tādiem, uz kuriem nemaz nav iespējams atbildēt. Vai vienkārši bļaut: nē, stāvi tur un klusē (smejas)! Tā ir fantastiska pasaule. Kā jau sacīju, esmu vitāls cilvēks, man ir ļoti attīstīta fantāzija, un es ar to apmierinos.
– Vienmēr sakāt: man nav draugu, viņi parādās katra jauna projekta laikā, bet, kad projekts beidzas, beidzas arī draudzība.
– Dzīvē man ir ļoti labi draugi. Taču nav vienkārši ar sfēru, kur dzīve pārklājas ar profesiju. Es nemāku citādi draudzēties kā tikai būt intensīvs tai brīdī, kad esam kopā. Kad ar kādu kopā strādāju, ar viņu runāju pilnīgi par visu – ar ko tu guli; ko tu ēd; kas ir tava mamma; kāds tev ir suns un tā tālāk. Mani šajā cilvēkā interesē pilnīgi viss, es neko nevaru padarīt – esmu ļoti ziņkārīgs.
Tāpēc, ka šos cilvēkus uztveru tik tuvus, vienmēr izmēģinu dažādas jaunas diētas, veselības kūres un ko tik vēl ne. Ja man saka – tev jādzer tāda sula –, labi, es dzeru. Tad strādāju ar nākamo cilvēku, kurš saka: ja gribi būt vesels, jāēd tas un tas. Un es arī ēdu! Man šķiet, ka tobrīd tā ir vienīgā patiesība. Es ļoti ietekmējos no cilvēkiem. Kaut kādā ziņā to arī izbaudu.
Jā, viņi kļūst par maniem draugiem. Bet pēc tam, kad projekts beidzies, mēs šķiramies. Tas ir gan sāpīgi, gan neizbēgami. Nu kā tu paildzināsi šīs attiecības? Sevi attaisnoju vismaz ar to, ka cenšos, lai attiecības ir maksimālas, uz pilnu klapi. Kad nav, tad nav. Režisora darbs ir komunikācija ar cilvēkiem, un es šai ziņā sevi nežēloju. Taču ļoti labi zinu, ka pēc tam, kad darbs beidzies, man jāaizmūk uz vientulību.
– Uz Latgali?
– Lai kur tā vientulība būtu… Es vienmēr to atrodu. Un sargāju kā dārgu lietu. Režisora profesija vienkārši ir ļoti vientuļa, tur neko nevar darīt. Ar visiem vari apspriesties, bet tev vienam jāpieņem galvenie lēmumi. Vissvarīgākais dzimst manī, kādā citā sfērā, un tad es to dodu uz āru. Man šķiet, ka režija ir viena no dziļākajām un augstākajām mākslām, kas jau robežojas ar dzīves mākslu un garīgu kategoriju. Tajā tikt ir diezgan metafizisks process. Tāpēc brīži, kad esmu viens, manā dzīvē ir ļoti nozīmīgi.
– Runājām par bērniem. Nav nekāds noslēpums, ka pusaudžu vecums ir laiks, kad – daba tā iekārtojusi – bērniem jāatdalās no vecākiem. Un bieži vien tas notiek ar strīdiem, durvju ciršanu un tā tālāk.
– Attiecības ar dēlu bijušas sarežģītas. Georgam ir izteikts Edipa komplekss – vēlme nogalināt tēvu visos veidos. Vai vismaz cīnīties ar tēvu par autoritāti. Tēvs viņam ir liels izaicinājums, un šī cīņa viņam bijusi svarīga kopš pirmā dzīves mēneša. Georgs ir sarežģīta, taču spoža personība – lai viņam viss izdodas!
– Šī cīņa jūs ir arī ievainojusi?
– Jā, protams, šausmīgi.
Tā vēl nav bijis, ka es nezinātu, kā ar kādu tikt galā filmēšanas laukumā vai uz skatuves. Bet – kā tikt galā ar dēlu, es nezināju.
Kad biju mazs, mani varēja viegli sadusmot. Tādos brīžos iekodu starp zobiem mēli un gāju, rokas vicinādams. Iespējams, tas bija saistīts ar nerviem un izzuda pats no sevis. Vēlāk nokļuvu daudzās ekstrēmās situācijās, bet nekas tāds vairs neatkārtojās. Taču, kad dēls bija maziņš, konstatēju – viņš mani var novest tik tālu, ka es atkal iekožos mēlē. Bijuši dažādi, arī ļoti sarežģīti posmi, piemēram, nerunāšana. Bet mēs tomēr izvēlamies sadarbību. Jo pieaugušāks kļūst mans dēls, jo vieglāk mēs saprotamies.
Man ir prieks, ka bērni ir radoši. Dēlam ļoti labi padevās glezniecība, bet, tā kā viņu kaitina atrašanās ģimenē, kur tik daudz mākslinieku, viņš negribēja ar to nodarboties. Tomēr ceru, ka Georgs pie tā kādreiz atgriezīsies, jo viņam tiešām ir talants.
Vienu brīdi dēls bija aizgrābts ar entomoloģiju. Subsidēju viņam visu, kas tam bija nepieciešams, vairākas vasaras spraudām tauriņus. Georgam ir baigā kolekcija, un viņš tiešām spēj daudzus tos kukaiņus atpazīt. Paralēli dēls vienmēr rakstīja un tagad ir jaunais literāts, kurš piedalās prozas lasījumos, viņa darbu fragmentus nesen publicēja KonTEKSTĀ. Lai nesanāktu, ka čukča ņe čitateļ, čukča pisateļ, tomēr ir arī jālasa. Viņš šovasar ļoti daudz lasīja.
Vienlaikus Georgs ir cīnītājs. Viņu interesē kikbokss vai kaut kas līdzīgs, ko es pat īsti nesaprotu. Kad aizbrauc uz sacensībām, parasti atgriežas asiņainu degunu. Jā, ir milzīgi daudz dažādu problēmu, tomēr par dēlu varu teikt tikai pašu labāko.
– Un meita?
– Meita… Ģertrūde ir ļoti emocionāla. Viens no maniem bērniem trenējas un vispār neizrāda nekādas emocijas, bet otrs – pilnīgi pretēji. Gan jau būs vēl sarežģītāk. Kā jau iepriekš konstatējām, vīriešu pasaule ir vienkāršāka, sieviešu – tāda komplicētāka. Viņai patīk dejošana un māksla.
Starp citu, bērni piedalās arī filmās, strādā uzņemšanas laukumā. Pēdējā filmā Georgs bija raners jeb laukuma administrators – viens no komandas, kas ceļas visagrāk, visu sastiepj, sagatavo un pēdējais aiziet, visu novākdams. Dēls tādējādi nopelnīja savu pirmo lielo naudu un nopirka sev baigo kompi. Ģertrūde mazliet iznēsāja uz laukuma kafiju, viņai vairāk patīk vērot procesu, arī sēdēt grimētavā pie aktieriem, pļāpāt un draudzēties.
Esmu bijis mīlēts, tēvs un mamma vienmēr visu sevi ziedojuši ģimenei, mazbērniem. Tā viņiem bijusi būtiska daļa, varbūt tāpēc ģimene arī man ir ļoti svarīga. Man bērni ir ļoti svarīgi, un man gribas, lai viņi ir kopā ar mani. Tikai esmu diezgan kritisks – kā īsts latgalietis –, ar visiem runāju caur ironiju. Līdz ar to skaidrs, ka bērniem ir presings.
Brīžiem vienkārši būtu jāpasaka – ir labi, tev tas ir izdevies –, tikai to ne pārāk labi māku.
Lai nebūtu pārāk saldi – bērni arī nemāk uzvesties, krīt man uz nerviem un iztukšo kabatas. Bet tas vismaz forši spiež tevi strādāt (smejas).
Viss, ko vēlos, – lai mani bērni dzīvo piepildītu dzīvi. Es nepazīstu citu dzīvi kā tikai radošu. Un man liekas – radoša dzīve ir laimīga dzīve. Līdz ar to, cik varēšu, palīdzēšu ar izglītību. Bet būšu priecīgs, ja viņi vienkārši darīs to, kas viņiem sniedz piepildījumu. Galvenais – ļaut bērniem dzīvot un neveidot savas projekcijas.
– Zinu, ka darbs jums ir gluži kā apsēstība. Un tomēr – kas vēl bez tā ir jūsu dzīvē? Kas liek asinīm riņķot straujāk?
– Uzskatu, ka esmu profesionāls futbola eksperts (smejas). Skatos angļu premjerlīgas mačus un gaidu, kad man ļaus komentēt. Šobrīd esmu Jirgena Klopa un Liverpūles fans un, tā kā man visu patīk darīt profesionāli, arī futbolam sekoju līdzi pusprofesionāli. Cenšos noskatīties katru Liverpūles spēli.
Man ir tik daudz interešu, ak Dievs! Ja jūs redzētu, kādi man ir grāmatu plaukti! Gribētos, lai kāds iesloga mani mājā, lai to visu varu izlasīt. Un filmas gribu noskatīties. Kaut ko garšīgu apēst. Labprāt arī neko nedarītu, staigātu pa Āgenskalnu. Tur zinu katru vietu, kur ir garšīgs alus. Brauktu uz Latgali… Gribētu tur vienu gadu nodzīvot visas sezonas, redzēt, kā mainās gadalaiki. Ļoti ambiciozs plāns, nezinu, kad to realizēšu. Tomēr negribētu aiziet no šīs pasaules, to neīstenojis.
