• Šobrīd

    weather img

    Rīga +3°C

    Vientuļais vilks Viesturs Rudzītis

    Psihoterapeits
    Santa.lv
    Santa.lv
    12. novembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Protams, psihoterapeits Viesturs Rudzītis dzīvē nav vientuļš – viņam ir ģimene, pacienti, noteikti arī draugi. Un tomēr man gribējās intervijai dot tieši tādu nosaukumu.

    Intervija publicēta žurnālā Annas Psiholoģija 2013. gada augusta numurā.

    Arī ievadā man sākumā gribējās daudz ko paskaidrot un izskaidrot. Par Viestura neparastajām teorijām, par neordinārajiem uzskatiem, par… Bet tad nolēmu – nevajag. Lai tik runā pats! Pietiks, ja pateikšu, ka vēl nevar zināt, kas viņš ir vairāk – psihoterapeits, rakstnieks vai filozofs.

    Varu piebilst, ka mirklī, kad piebraucu pie Viestura Rudzīša mājas Jūrmalā, gāja vaļā viens no trakākajiem šīs vasaras pērkona negaisiem. Tikusi sausumā, teicu, ka sarunai būs efektīgs fons. «Kā Vāgnera mūzika,» atsmīnēja Viesturs. Pavisam mazliet viņā ir arī no aktiera.

    – Kurā brīdī sapratāt, ka jums ir svarīgi rakstīt?

    – Man jau skolā patika sacerējumus rakstīt. Un es atceros sajūtu, kādu kaifu dabū no tā, kā, uzliekot vārdus uz papīra, iegūsti domas pabeigtību. Bet galvenais – laikam esmu iekārtots tā, kā nav iekārtots vairākums cilvēku. Es vairāk uzzinu no rakstīšanas, nevis no lasīšanas.

    – Gribat teikt, ka patiesībā mēs jau visu zinām – jautājums tikai, kā līdz tam tikt.

    – Jā, cilvēka psihē ir viss. Daudz vairāk nekā visās pasaules bibliotēkās. Ir cilvēki, kam grūti tikt tam klāt, tāpēc viņiem tiešām daudz jālasa. Jāiet apkārtceļš. Es nesaku, ka lasu maz. Bet lielākoties lasu pa diagonāli, īpaši profesionālo literatūru – lai dabūtu aizmetņus savai domāšanai.

    – Pēc izglītības jūs esat ārsts, vai ne?

    – Es gāju uz medicīnu ar cerību, ka tā padomju laikā būs kaut mazliet, kaut drusciņ brīvāka profesija. Bet tā nav brīva profesija arī tagad. Aplokšņu nauda kā izdzīvošanas iespēja visu bojāja gan toreiz, gan tagad. Tāpēc psihoterapija līdz ar visu citu man bija arī veids, kā palikt brīvam. Kā zināms, psihoterapijā nav valsts naudas, te ir tīras tirgus attiecības – klients tevi izvēlas. Bet toreiz divdesmit četru gadu vecumā es pabeidzu augstskolu un devos strādāt par galveno ārstu uz Elejas slimnīcu. Droši vien varēju palikt arī Rīgā – ja būtu palūdzis profesoram Anšelēvicam, gan jau viņš būtu atradis vietu klīnikā. Biju sekmīgs students, olimpiādēs uzvarēju, konkursā Zelta stetoskops startēju… Bet man bija jārūpējas par ģimeni. Piektajā kursā piedzima vecākā meita, otra piedzima jau Elejā. Laukos toreiz varēju nopelnīt pāri par divsimt rubļiem, Rīgā man būtu kāds simts. Bija jāuzņemas atbildība un jācīnās pašam.

    – Galvenais ārsts – tas jau prestiži.

    – Toreiz, astoņdesmitajos, provinces slimnīcā tas bija vairāk nosaukums. Būtībā lieks amats. Kā piemaksa par pamatdarbu, ko strādāju nodaļā, kurā bija divdesmit piecas gultas. Tas bija laiks, kad trūka zāļu, nebija medikamentu. Nebija arī normālu izmeklēšanas iespēju.

    Izsauc mani pie slimnieka, kam cukura diabēts, un gandrīz vai jāizmanto senā ārstu metode cukura noteikšanai – pašam jāgaršo urīns.

    – Nopietni?

    – Nē, nē, es tomēr to nedarīju. Toreiz visi slimnieki bija vienuviet, arī smagie, nevienu jau neveda ne uz Jelgavu, ne Rīgu. Līdz ar to profesionāli es tur ļoti izaugu. Un cilvēks jau parasti visu grūto aizmirst. Trīsdesmit gadi galu galā pagājuši. Kaut gan nemaz nejūtos citādi kā toreiz. Tāpēc reizēm jocīgi aptvert, ko cilvēku fantāzijā nozīmē tāda vecuma vīrietis kā es – jo man jau iekšēji ir cita bilde pašam par sevi. Bet man tur nav nekādu pārdzīvojumu šajā ziņā, es tikai konstatēju nesakritību.

    – Pēc Elejas jūs kļuvāt par narkologu.

    – Tas bija ceļš, kas veda tuvāk psihoterapijai. Lauku slimnīcā strādājot, tu redzi, cik daudz tomēr tajā visā ir psihosomatikas. Toreiz šādos gadījumos uzreiz deva antidepresantus. Bet tas īsti nav ceļš. Padomju psihoterapija gan vispār bija tāda mazliet dīvaina parādība, diezgan moralizējoša, un galvenās metodes bija hipnoze un autogēnais treniņš.

    – Autogēnais treniņš ir tas, ka pieeju pie spoguļa, stāstu sev, ka esmu skaista, un tad tā arī jūtos?

    – Tas ir kaut kas starp meditāciju un pašsuģestiju. Jā, šādas lietas tika atzītas un praktizētas, bet nebija nekā no tā, kas balstītos uz moderno psihes izpratni. Neteiksim, ka Freids bija aizliegts, viņu vienkārši nevarēja izlasīt. Un par psihoterapeitu varēja kļūt divu mēnešu kursos.

    Starp citu, par narkologu sāku strādāt ļoti dīvainā laikā – pilnā sparā gāja Gorbačova alkoholisma apkarošanas kampaņa. Šņabis bija uz taloniem, un svinēja komjauniešu kāzas bez alkohola. Bet tik un tā narkologs savā ziņā bija daudz brīvāka profesija – tīrajā medicīnā tu biji iejūgts un nemitīgi cīnījies ar medicīnas birokrātiju. Turklāt tolaik jau sāka rasties kontakti ar ārzemniekiem. Norvēģi atbrauca, stāstīja, kā viņi ārstē jauniešus narkomānus, tur bija daudz vairāk pedagoģijas un psiholoģijas. Tur bija vairāk domu par katru cilvēku. Mums jau cilvēks nekad nav bijis svarīgs, arī tagad ne – simtus tūkstošus vienkārši aizlaižam no valsts, kur nu vēl runāt par to, ka sabiedrību interesē narkomāni. Nesaprotam, ka cilvēku resursi arī ir mūsu vienīgā nafta – tie jākrāj un jāsargā. Norvēģi ienesa atziņu, ka svarīgs ne jau tikai atkarības bioloģiskais moments. Man tas deva labu izpratni par to, ko nozīmē atkarība un kā ar to strādāt.

    – Mūsdienās arī atkarības jēdziens ir krietni paplašinājies. Ne vien dzeršana vai narkomānija – arī ēšanas atkarība, datoratkarība.

    – Atkarības objekti ir dažādi, bet pats princips ir viens. Atkarība nozīmē, ka cilvēkam vajag māti tajos brīžos, kad viņš ir kaut ko zaudējis, kad ir krīzē. Un alkohols ir viņa ķīmiskā māte. Vai narkotikas. Tas gan vairāk ir vīrišķīgais paņēmies – izmantot alkoholu vai azartspēles. Sievišķīgais paņēmiens ir izmantot cilvēkus. Attiecības. Jo sievietes psihe vēsturiski ir attīstījusies mājās, bet vīrietis ir audzis mežā, kur nevienam nevar uzticēties. Tāpēc arī krīzē vīrietis uzticas tikai nedzīviem objektiem. Sieviete ir dzīvojusi mājās, kur vienmēr bijuši bērni, tāpēc, kad ir slikti, viņa var izmantot bērnus – vai nu uzbļaujot, vai samīļojot. Bet pats princips neatšķiras, objekti ir atšķirīgi.

    – Bet vai mēs nedzīvojam lielāku atkarību laikmetā?

    – Nē, vienkārši ar padomju laiku ienāca tendence atkarīgos kaut kā stigmatizēt. Ar morāles un psiholoģiska terora palīdzību atkarīgos nosacīti sadzina tādos kā diagnožu geto. Apgalvojot, ka, teiksim, būt alkoholiķim ir kauns. Bet, piemēram, grāfs Tolstojs sarunās ar saviem zemniekiem jautāja: «Saki, cik naudas tev aiziet vodkai?»

    – Tā jau tāda Krievijas tradīcija.

    – Nē, tur ir dziļāka jēga. Ka var būt dzīve, kurā nevar izdzīvot bez šņabja. Mums ir iegājies, ka tas, kurš dzer, ir sliktais, nelietis. Nevis interesēties, kas notiek tā cilvēka dvēselē, kurš dzer un dzer pārmērīgi, un nomirst, bet fiksēt kā amorālu faktu – viņš ir dzērājs. Tas ir antihumāni. Bet toreiz narkoloģija tāpēc arī tika izveidota – ahā, beidzot mums būs medicīnisks pamatojums, lai cīnītos ar tiem, kas negrib čakli strādāt! Taču atkarība ir universāls mehānisms, kas ir visiem cilvēkiem un ko daba mūsos ir ielikusi kā instrumentu, lai pārvarētu zaudējumu. Turklāt zaudējumā mums vajag garantiju, lai tas, ko mēs pietuvinām sev, mūs nepamestu. No šāda viedokļa alkohols ir ļoti uzticams, tā ir garantija – tu iedzersi un tas darbosies.

    Diemžēl ir lieta, kas ir raksturīga tieši latviešiem, – atkarība kā ideoloģija. Mēs esam piesavinājušies vēsturiskā upura lomu un līdz ar to arī upura varu. Es to nevaru ciest, bet mūsu nacionāļi no tā gūst punktus. Mēs nu tagad visai pasaulei parādīsim, ka mums ir tāda vēsture kā nevienam citam! Mēs esam cietuši – nu tā, nu tā, kā neviens! Vēstures zinātņu doktors Šņore uzskata, ka Uzvaras piemineklis ir tas, kas mūs traucē izveidot normālu valsti. Vārdu sakot, ja pieminekļa nebūs, beidzot uzreiz varēsim izveidot valsti, kas plaukst un zeļ. Tā taču ir izteikta upura domāšana!

    – Toties izdevīga.

    – Protams. Jo mēs esam uzbūvēti kā empātiskas būtnes – ja otrs cieš, gribas just līdzi. Un te upurim ir baigā vara – ja es raudu, man ir vara izšķirt, vai tu būsi labs vai slikts. Vai jutīsi man līdzi. Un nevienam jau negribas būt sliktam. Ja to turpinās kultivēt, mēs nonāksim aizvien lielākā bezizejā.

    – Tomēr no narkoloģijas jūs aizgājāt.

    – Deviņdesmit ceturtajā gadā bija baigā krīze. Kad pēc repšikiem ieviesa latus, pēkšņi aptrūkās nauda. Man piedāvāja slimnīcas budžetu samazināt reizes trīs. Visas novitātes, ko tur biju ieviesis, bija jāslēdz. Iznāca, ka to biju darījis velti. Ne jauniešu lietas vairs interesēja, ne ģimenes. Un tad es teicu – nē. Ja mēs nevaram saglabāt sistēmisku pamatu, tam nav jēgas. Tolaik bija Ģimenes centra ziedu laiki, pievienojos viņiem. Tur es savā darbā biju diezgan brīvs, vienlaikus jutos starp savējiem. Beidzamos gadus praktizēju šeit, Jūrmalā.

    – Kā pa šo laiku ir mainījušies psihoterapeitu pacienti?

    – Cilvēki? Nē, nekā īpaši.

    – Saka jau, ka tagad nāk vairāk vīriešu nekā agrāk.

    – Pie manis vienmēr ir nācis daudz vīriešu. Lielā mērā tas saistīts ar manu narkoloģijas līniju – es vēl ilgi braucu arī mājas vizītēs. Tas gan bija riska pilns darbs, jo narkologu sauc tad, kad cilvēks ir tiktāl, ka vairs nevar ne dzert, ne nedzert, un tā jau ir stadija, kad cilvēks var nomirt. Bet tas ir arī mirklis, kurā cilvēks kaut ko grib mainīt.

    – Ar kādiem jautājumiem tagad pie jums nāk cilvēki?

    – Redz, viens ir, kādus jautājumus cilvēki izrunā, bet otrs, kas zem tā patiesībā slēpjas. Visvairāk, protams, par attiecībām.

    – Un kas attiecībās parasti ir galvenais jautājums?

    – Piemēram, vai tas, kuru esmu saticis, ir man īstais cilvēks? Un otrs – ko man darīt, lai viņu mainītu? Kas dziļākajā būtībā ir gandrīz tas pats.

    – Vārdu sakot, ja būs īstais, tad viss notiks pats no sevis; ja ne, tad nav jēgas pat censties?

    – Jā, un tā ir pilnīgi maģiska lieta – ticēt, ka vajag tikai atrast īsto… Ka pasaulē kāds ir konstruēts tieši pēc tavām vajadzībām. Pietiek tādu atrast, un vairs nekas nav jādara. Turklāt mēs uztveram ģimeni kā attiecības. Un tā ir pilnīgi briesmīga maldīšanās! Kas nozīmē – ja mums attiecības pasliktinās, tātad jāšķiras.

    Cilvēki nesaprot, kas ir ģimene. Ģimenei ir maz sakara ar attiecībām, kur nu vēl ar mīlestību

    – Te, lūdzu, mazliet sīkāk. Ja reiz ģimene nav attiecības – kas tad tā ir?

    – Līgums. Līgums par pienākumu sadali. Līgava ir vārds no vārda līgt, līgums. Jau pēc tam, kad līgums ir noslēgts un ir pamats, uz kura šie divi cilvēki var stāvēt, lūdzu – veidojiet attiecības, kas kopdzīvi darītu patīkamu. Piestrādājiet pie seksa! Nevis otrādi: sāksim ar seksu, attiecībām un tad – ģimene. Patiesībā ģimene ir saimniecisks darījums, ar kura palīdzību var izveidot maksimāli ērtu, ekonomiski iespējamu dzīvi. Labu pamatu, uz kura var augt bērni. Un attiecības ir tas, kas izriet no ģimenes loģikas, nevis ir tās cēlonis. Nevis tur kaut kāda mīlestība vai seksuālā saderība. Attiecības ir lieta, kas izdodas, ja pie tām strādā. Nevis – patīk, iemīlējos, precos. Sastrīdējos – šķiros. Šīs lietas cilvēki joprojām neapjēdz.

    – Bet ar to mēs esam auguši un tā audzināti.

    – Ziniet, es nesen pārlasīju Tolstoja Kreicera sonāti. Tur ir zīmīgs prologs. Diskusija vilcienā, kur brauc kāds konservatīvs kupcis, jauna sieviete un vēl citi personāži. Ņemiet vērā, tie ir 19. gadsimta septiņdesmitie gadi! Lūk, jaunā sieviete saka: precēties var tikai un vienīgi aiz mīlestības. Kupcis jautā: un ko tad, ja mīlestība pāriet? Un es te varētu piedalīties un papildināt: tā vienmēr pāriet. Tā vienmēr mainās, pārdzīvo metamorfozes. Un te sākas maldi – ja nav mīlestības, tad var šķirties. Ja es nemīlu vienu, tad eju pie otra. Vai zināt, kas iemācīja monogāmiju? Bads. Matriarhāta laikā, kad cilvēki vēl nebija sapratuši, ka bērnu dzimšana ir saistīta ar seksu, sieviete varēja gulēt, ar ko grib. Taču, mainoties klimatam, cilvēki sāka migrēt, meklējot auglīgas zemes un glābiņu no bada. Un tikai tad viņi ievēroja, kādā veidā sekss ir saistīts ar bērniem. Turklāt redzēja, ka izdzīvot vislabāk var pārī, divatā. Tas ir vispraktiskākais veids, jo nav jāstrīdas, kas kam pieder – ne bērni, ne sastrādātās vērtības. Šādās attiecībās izaug visstiprākie bērni ar visskaidrāko skatu uz dzīvi, jo viņi zina – tas pēc tam piederēs arī man. Bet matriarhātā nevar saprast, kas kam pieder. Un mūsdienu emancipācija nav nekas cits kā atgriešanās pie matriarhāta.

    Redz, es varbūt no citiem kolēģiem atšķiros ar to, ka man ir sava teorija, kā ar šīm lietām strādāt. Tā ir arhetipiska teorija, balstīta domā, ka cilvēka psiholoģija vēsturiski augusi un veidojusies ģimenes lokā. Vēsturiskie periodi ļoti atspoguļojas mūsu psihes attīstībā. Tāpēc es tik daudz runāju par matriarhālo un patriarhālo. Tas ļoti ātri visu padara skaidru. Un te ļoti būtiskas ir cilvēku attiecības ar Dievieti. Ne Dievu, bet Dievieti – drīzāk kaut ko pretēju.

    – Kas tā tāda?

    – Ja jūs iedomājaties ļoti, ļoti garu rindu ar sievietēm, kas ir visas jūsu sences, un kura aizved līdz planētas pirmajai dzīvdzemdētājai, tad mēģiniet tajā atrast simbolisku vidējo locekli. Tā ir Dieviete. Un viņa ir tikai sievietē.

    – Kāpēc?

    – Tāpēc, ka Dieviete ir Mātes arhetips. Tāda kā Mātes pārstāvniecība. Dievietei ir šausmīgs spēks, un viņā pašā netrūkst daudz kā šausmīga – te ir iekšā arī visas gorgonas un harpijas no sengrieķu mitoloģijas… Tas ir vēsturiski un enerģētiski stiprs arhetips. Kad vīrietis skatās uz sievieti, viņš nevar neredzēt šo Dievieti, nevar ar viņu neveidot attiecības. Tur ir gan bailes, gan arī pienākums un vēlme izpatikt. Kad vīrietis dāvina sievietei ziedus, viņš cer, ka šādā veidā pielabinās Dievietei viņā, lai tikai šī neparāda savus briesmīgos aspektus. Bet sievietes, jūtot pret sevi šādu attieksmi, ātri vien identificējas ar Dievieti un līdz ar to arī ar viņas briesmīgajām daļām… Sievietei pašai gan arī nav viegli veidot attiecības ar Dievieti. Tas labi redzams Trīra filmās, kur nāk ārā šī bīstamā sievišķība. Man bieži pārmet, ka es nevarot ciest sievietes…

    – Esmu dzirdējusi, jā.

    – To saka tās sievietes, kas sevi tad arī asociē ar Dievieti. Bet, protams, viss nav tik vienkārši – sieviete arī nevar noliegt Dievieti sevī, tā viņai ir vajadzīga, no Dievietes nāk dzīves enerģija.

    – Tiešām sarežģīti. Labi, bet kādas tad mums būtu jāveido attiecības ar šo Dievieti?

    – Dažādos dzīves posmos dažādas. Ir jēdziens, ko var saukt par psihisko dzemdi, kura nav tikai kā vairošanās orgāns, drīzāk psihisks spēks. Tas nav gluži tas pats, kas Dieviete, bet uz to pusi gan. Dzemde ir tas dzīvnieciskais, kas ir mūsos, tikai apslēpts. Gribam to vai ne, bet sieviete ir uzbūvēta apkārt dzemdei, un vairošanās lieta viņai ir ļoti, ļoti svarīga. Tāpēc jau sieviete tomēr jūtas nevērtīga, ja viņai nav bērnu. Būtībā modernai sievietei tā nevajadzētu justies, neviens taču no viņas to neprasa, nu, nav, un viss, bet tas ir saistīts ar pašvērtējumu. Ar to, ka Dieviete it kā sievietei saka – lūk, piedzemdē un tad es tevi atzīšu. Un nevar ņemt un pasūtīt to Dievieti. Savukārt, kad bērni ir izauguši, Dieviete atkal čukst ausī sievietei – tagad ej pie saviem bērniem un atņem viņiem viņu bērnus. Ziedojies mazbērniem. Aizmirsti par to, ka tu esi ne tikai māte, ka tev var būt karjera, interese pret dzīvi. Nē, saka Dieviete, ārpus tavas mājas nekā nav, ir tikai loks dzemdē–audzini–mirsti. Un, ja sieviete Dievietei pakļaujas, tad viņa tā arī dzīvo. Bet patiesībā šajā brīdī sievietei vajadzētu pateikt Dievietei – stop! Un sākt dzīvot savu dzīvi.

    – Vārdsakot pienāk laiks, kad sievietei Dieviete būtu jāatšuj?

    – Jā, bet tas jau viegli nesanāk. Piemēram, menopauzē vajadzētu taču būt ļoti forši – dzemde vairs ar sievieti nerunā, neliek uzvesties kā kaķenei martā, kā vīriešu pievilinātājai, kuras vienīgais prieks – o, vīrieši uz mani skatās. Bet ir sievietes, kam šajā brīdī iestājas panika. Jo gribēt tikt gribētai ir bijis tik nenormāli svarīgi un visu dzīvi ir kārtojis dzemdes imperatīvs. Un pēkšņi tā vairs nav. Tās visas ir dziļi bioloģiskas lietas, bet tas ir daudz svarīgāk, nekā mēs parasti domājam. Kaut vai premenstruālais sindroms. Tas taču ir dzemdes izmisums – atkal mēnesis nodzīvots pa tukšo! Jo daba sievieti iekārtojusi kā dzemdējamo mašīnu… Tā tas ir, un ar to jātiek galā, bet mēs bieži vien neieraugām, kā bioloģija ienāk psihē. Sievietes nereti kļūst piktas, kad runā par šīm dzemdes lietām. Tas skaitās slepens jautājums. Bet, ja vīrieši neko nezinās par to, kā lai viņi veido attiecības ar sievieti?

    Man bieži pārmet, ka es nevarot ciest sievietes.

    – Bet vīrietis? Viņš arī kalpo Dievietei?

    – Jā, bet problēmas rodas tad, kad viņā nekā cita līdz ar kalpošanu šai Dievietei arī nav. Kad galvenais viņa dzīvē ir iegūt sievieti. Jo vairāk, jo labāk.

    – Tad brunču mednieks iznāk Dievietes vergs?

    – Principā jā. Tāpēc jau celibātam ir daudz dziļāka jēga nekā tikai vēsturisks reliģisks kanons.

    – Kā jūs pats – esat noskaidrojis attiecības ar Dievieti?

    – Līdz galam ne. Tas ir garš ceļš. Būtībā ceļš, ko iet mūki. Atsakies no domas par sievietēm, no dzimumattiecībām, parādi, ka tev ir kas svarīgāks. Cilvēka attīstības virziens ir skaidrs – no Dievietes pie Dieva. Dieviete gan soda vīrieti par šādām grēcīgām domām – ak, tu atsakies mani godāt? Tur jābūt milzīgai ticībai Dievam, lai to izturētu. Un te var saprast Kantu – kad viņam trīsdesmit piecu gadu vecumā nosaka diagnozi impotence, viņš nopūšas un atviegloti pateicas. Viņam vairs nav jākalpo ne Dievietei, ne dzemdei, ne instinktam. Ne arī ģimenei. Viņš var darīt to, ko grib. Patiesībā tas man ir noslēpums, kāpēc tā. Bet mūka solījums ir milzīgs varoņdarbs.

    – Klau, kā jūs līdz tam visam vispār aizdomājāties? Jūs taču Latvijā laikam vienīgais par to runājat?

    – Ne tikai Latvijā. Šāda domāšanas shēma ir unikāla arī pasaulē. Tā ir mana teorija, un te ir ieliktas tik dziļas arhetipiskas struktūras, ka ikvienam cilvēkam, kas pie manis atnāk, es varu parādīt, kurā struktūras posmā viņš tagad ir. Kādi spēki uz viņu iedarbojas. Tas daudz ko ļoti atvieglo. Lielā mērā šo izpratni esmu ieguvis, balstoties uz narkoloģiju. Jo, kad tu skaties uz alkoholu, tu redzi māti. Vīrietis, kas ir alkoholiķis, ir attiecībās ar Dievieti. No šāda viedokļa darbs ar atkarīgajiem ir ļoti parādošs un pamācošs – te viss izgaismojas asāk.

    – Ko par šo jūsu teoriju saka citi kolēģi?

    – Tas nevienu neinteresē. Mēs te katrs esam savā aliņā ielīdis. Vienīgais jautājums, kas mūs vieno, ir sertifikācijas lietas, nevis domas un viedokļi. Man tas tiešām liekas briesmīgi. Jo man ir ļoti svarīga intelektuālā dzīve, bet, ja tu redzi, ka citiem ne, tad uznāk tāda vientulība…

    – Tad tāpēc jūs esat tā… mazliet nomaļus no pārējiem?

    – Es esmu pamatīgi nomaļus. Es esmu margināls. Bet man tiešām liekas, ja kolēģis uzraksta grāmatu, būtu vērts to izlasīt. Apspriest. Bet grāmata iznāk, un koleģiālā vidē to gandrīz nepamana. Man ir izteikuši vērtējumus cilvēki no citām jomām, bet ne kolēģi.

    – Es gan no tā daudz nesaprotu, tomēr šķiet, ka jūsu teorijā ir kaut kas no jungiānisma, vai ne?

    – Nupat grāmatai Pie tēva angļu valodā palūdzu atsauksmi Rimam Kačūnam, psiholoģijas profesoram no Viļņas, viņš ir Eiropas Eksistenciālās psihoterapijas asociācijas ģenerālsekretārs. Un viņš saka: tas, ko tu dari, ir unikāli, tam nav analogu. Proti, skatīties uz visu caur ģimenes lomu prizmu. Jungs skatījās, kā indivīdā pārstāvētas arhetipiskās lietas, es skatos, kā tās pārstāvētas ģimenē. Es it kā atkāpjos vēl tālāk pagātnē. Bet kādreiz jau tā bija, ka cilvēki sevi identificēja ar grupu, nevis sevi kā indivīdu, un, dziļāk raugoties, tā ir joprojām. Kāpēc cilvēki ir ar mieru krist karā par valsti? Tieši tāpēc. Vai – kāpēc ir gatavi sevi upurēt ģimenei. Tāpēc man liekas, ka tas ir ļoti racionāls piegājiens – skatīties uz cilvēku kā daļu no ģimenes, kādu lomu viņš tajā pilda un kā tas ir veidojies vēsturiski.

    – Jums pašam ir ģimene, trīs meitas un jau pat trīs mazbērni. Jums izdevies cauri gadiem saglabāt laulību, kaut gan agri apprecējāties un droši vien veidojāt ģimeni tieši tā, kā nevajag, – iepatikās, iemīlējāties…

    – Nu es tak toreiz to visu nezināju! (Pasmaida.) Bet jāatzīst, kā ir, – te man vienkārši ir noveicies. Tā ir pilnīga cūcene, ka neesmu noņemts kādā brīdī no trases, iemests citos pienākumos, un tagad droši vien dzīvotu un izmisīgi domātu, kā lai to visu savāc kopā. To jau tagad manā vecumā daudzi vīrieši dara – veido jaunas attiecības. Kas parasti iet paralēli ar to, par ko jau stāstīju, – kad sieva atdod sevi mazbērniem. Sievietei tas ir lielisks veids, kā nedomāt par jautājumu, kāpēc es dzīvoju. Viņa no tā aiziet, metoties rūpēs par mazbērniem. Vai visādās diakoniskās padarīšanās – labdarībās, palīdzībās. Tas, protams, objektīvi nav nekas slikts, bet subjektīvi nozīmē – es būšu tikai māte. Es atkal kalpošu Dievietei. Nevis jautāšu, kas ir mana dzīve, un meklēšu Dievu. Bet vīrietis to dara, iekarojot jaunu sievieti. Taču šie vīrieši ir par tuvredzīgu, lai pamanītu, ka patiesībā ne jau viņi izvēlas. Viņi tikai piesakās atklātajā konkursā. Izvēlas sieviete. Pašlaik ir daudz jaunu sieviešu, kas meklē drošību, un viņas pieprasa tieši šādus vīriešus. Rodas atkal jauna ģimene, un te mums būtībā veidojas daudzsievība, tikai Austrumos viss par to ir skaidrs un izrunāts, bet te – haoss un bērniem ir nevis abi vecāki, bet tikai viens.

    – Bet ko jūs atbildētu vīrietim, kurš atnāktu un teiktu, ka tā vecā sieva viņam vairs galīgi nepatīk, viņš vairs viņu negrib…

    – Ka tā nav. Patiesībā ir otrādi. Patiesībā tas nozīmē, ka sieviete viņu jau ir atraidījusi pirmā. Zināt, kā mēdz būt, – sieviete, kas paliek stāvoklī, pēkšņi vairs nevar paskatīties uz vīrieti. Tā ir bioloģija – viņai no viņa vairs neko nevajag. Un, kad sievietei ir vecums, kad vīrietis vairs viņu neinteresē kā sēklas donors, viņa var pārstāt būt skaista un iekārojama. Pārējais ir tikai sekas.

    – Viestur, jūs esat laimīgs cilvēks?

    – Es par to tā nedomāju. Laime ir īss dvēseles stāvoklis, kas ir un pāriet. Jēdzienam laimīga dzīve es vispār neticu. Var būt laimīgs brīdis. Laimīga diena. Laimīgs notikums. Man pat laimīgas attiecības skan aizdomīgi. Mēdz teikt, ka narkomāni ir cilvēki, kas grib būt laimīgi par katru cenu. Tad viņi ātri iztērē savu laimes limitu un pāri paliek tikai nelaimīgums. Patiesībā deviņas desmitdaļas sava laika mēs strādājam, lai nopelnītu vienu desmitdaļu laika, kas ir pilns ar laimi. Mēs, protams, varam paņemt laimi avansā, uzreiz, bet pēc tam būs tikai darbs un darbs, un nekas cits. Kā ar patēriņa kredītu, ko iztērē uzreiz, bet jāatpelna ilgi.

    – Bet, ja ne laime, kāds tad ir jūsu atslēgas vārds?

    – Brīnīšanās. Kad eju pa to ceļu, kas man ierādīts, es ik pa brīdim sastopos ar ko brīnumainu. Šīs te Dievietes lietas man arī nāca kā brīnums. Esmu priecīgs, ka joprojām spēju brīnīties. Skolā mīļākie priekšmeti man bija fizika un matemātika – tās pieprasa spēju abstrahēties un izveidot galvā modeļus. Un tad tie modeļi darbojas. Tad tu vari atrast formulu likumam, pēc kura tie darbojas. Un tad tu vari modelēt un eksperimentēt laboratorijā. Tas attiecas tiklab uz fiziku, kā uz psihoterapiju. Uz dzīvi arī.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+