Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Zini, man tev gribas paspiest roku par to vien, ka esi šādu projektu novedis līdz taustāmam rezultātam, jo ne reizi vien esmu sastapis cilvēkus, kuriem radusies ideja par šādu telpu, bet neviens to nav realizējis.
Ļoti bieži notiek tā, ka cilvēks atnāk uz šo vietu, ierauga un iesaucas: «Tas ir tik elementāri! Arī es savā piemājas garāžā to izdarīšu.»
No mana skatpunkta tādus vārdus klausīties ir nepatīkami. Laikam visiem šķiet, ka radīt šādu vietu ir ļoti vienkārši. Man pašam iespēja radās, kad, nopērkot māju, mantoju arī garāžu, kura bija piebāzta ar visādu autodrazu – instrumentiem, vecām riepām un eļļām. Padomāju un secināju, ka mūsdienās mašīnu garāžā turētu vienīgi lohs. Telpu kā noliktavu izmantot arī nešķita prātīgi. Tā viss pamazām salikās pa plauktiņiem un radās doma par vietu, kur cilvēkiem izlādēt savas emocijas.
– Tev šī doma radās, jo pats gribēji izlādēties?
Visdrīzāk šis ir pragmatisks lēmums. Proti, Smash Room Riga ir veids, kā nopelnīt, nenormāli neiespringstot. Tas droši vien neizklausās tik interesanti, kā gaidīji. Tiesa, procesa gaitā notika vērtību pārvērtēšana. Sākumā šķita, ka šis viss būs fun, cilvēki nāks sist mantas un ar dzidriem smiekliem ies mājās, taču ātri vien sapratu, ka tā tas nestrādā.
Patiesībā tas, ko viņi šeit dara, ir pielīdzināms psihoterapijai. Pēc procesa cilvēkiem akmens noveļas no sirds – to var labi redzēt, jo lielākoties viņiem burtiski mainās seja.
– Atnāk ar vienu seju, aiziet ar citu.
Ir bijis tā, ka meitene zvana un prasa, vai pēc stundas būšu uz vietas, jo viņai vajag tūlīt un tagad. Ir bijis arī tā, ka meitenes apraudas. Tā ir daļa no terapijas procesa.
– Tu pats vienmēr esi līdzās procesa laikā?
Jā, gan tādēļ, lai redzētu, cik naudas iztērēts, un arī tādēļ, lai dauzītājus pieskatītu… Tu pārstāvi vīriešu žurnālu, bet patiesība ir tāda, ka 80 procenti manu klientu ir sievietes. Acīmredzot džekiem ir futbols, bokss, alkohols. Bet sievietēm šis ir kā glābiņš. Džeki kaut kādā ziņā ir kautrīgāki, daži neuzskata, ka šim pasākumam ir jēga.
– Tev ir nojausma, kādu profesiju pārstāves pārsvarā izmanto tavus pakalpojumus?
Nav tā, ka es viņas aptaujāju, bet, šķiet, pārsvarā tās ir biroja darbinieces. Jāatzīst, sākumā man šķita, ka šo pakalpojumu izmantos pagrimuši ļaudis, tāpēc pašam bija kultūršoks, kad sāka plūst labi ģērbti un situēti cilvēki, kuri ieradās skaidrā un ļoti punktuāli, izdarīja savu darbu un aizbrauca ar savu auto.
Šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur jaunas, skaistas meitenes paņem milzīgu vāli un dauza televizoru.
Katrs otrais latvietis par savu goda lietu uzskata sasist televizoru. Viņiem patīk kineskopa sprādziens.
Tāpat pieprasīti ir datori un klaviatūras. Tos izvēlas cilvēki, kas aizsēdējušies savā birojā.
– Cik ilgu laiku cilvēks šeit pavada?
Laika ierobežojuma nav. Galvenais ir terapeitiskais process. Ir divu tipu cilvēki – vieniem patīk pudeles un šķīvji, ko var iznīcināt ļoti ātri, bet otri izvēlas lielos priekšmetus, piemēram, datoru, ko apstrādā 15 minūtes.
– Ko vēl īpatnēju esi novērojis darba procesā?
Reiz kāda meitene zvanīja vakarpusē un teica, ka grib atnākt. Viņa ieradās kopā ar puisi. Telpā viņa iegāja tā, it kā te būtu jau septiņpadsmito reizi. Meitene izvēlējās televizoru, piecu minūšu laikā to sasita un aizgāja, pat nepaskatoties ne uz ko citu.
Atklājas arī dažādas cilvēku īpatnības. Savulaik LNT uztaisīja sižetu par šo telpu. Pēc tā noskatīšanās man zvanīja sievietes, kuras, redzot telpas kopskatu, bija pamanījušas vērtīgus traukus. Viena pat atnāca un traukus nopirka, lai tos kāds nesasistu. Dažiem savukārt ir izteikti īpatnējas asociācijas ar konkrētām mantām.
Piemēram, nežēlastībā krīt padomju laiku šķīvji un krūzes, jo ieslēdzas atmiņu sasaistes. Iznīcinot printeri, ir dzirdēts, ka cilvēks saka: «Tas tev par visiem draiveriem, kas negāja, un papīriem, kas iesprūda.»
– Cilvēki kliedz, dauzot mantas?
Reti, bet kliedz. Gadās, ka meitenes finālā apraudas no aizkustinājuma.
Pētījumus neesmu veicis, varbūt kļūdīšos skaitļos, bet, pēc maniem novērojumiem, šeit bijis tikai viens cilvēks, kuram process nepatika.
Tas bija puisis, kurš mainīja darbavietu. Četras kolēģes viņam uz atvadām uzdāvināja iespēju kaut ko sasist. Viņš bija izteikts biroja tips. Puisis teica, ka viņam šis viss nepatīk un viņš neesot tāds. Tad nu meitenes pašas ķērās pie lietas, jo dāvanu karte bija jānotērē. Tas, ka cilvēkam šī vieta nepatīk, ir liels retums.
– Kā pats juties brīdī, kad klients izrādīja nepatiku?
Sajūta ir jocīga, bet, no otras puses, es galīgi neesmu atbildīgs. Te arī var vilkt paralēles ar psihoterapiju. Viena lieta, ja tevi vada iekšēja vēlme un tu pats atnāc. Otra – ja tevi kāds paņem aiz rokas un atvelk. Līdz ar to atbildība ir tam cilvēkam, kurš viņu atvedis.
– Skatos, līdzās cirvim, kuvaldai, mačetei un beisbola nūjai stāv arī ķivere un aizsargbrilles.
Protams. Drošība ir pirmajā vietā. Ir arī kombinezons, ja vajag, kā arī cimdiņi. Latviešiem dikti patīk beisbola nūja. Re, cik tā nodauzīta. Arī mačetes vicināšana mūsu cilvēkus uzrunā.
– Tostarp ir dažādas virsmas, kur apstrādāt priekšmetus, – var uzlikt uz bluķīša vai uz plauktiņa pie sienas, ja gribas.
Pudeles un traukus var mest pret sienu. Starp citu, šis ir vesels temats – kā cilvēki izvēlas, kādā veidā mantas sadauzīt. Piemēram, krievu tautības cilvēkiem patīk dauzīt pudeles pret ķiveri. Bija arī tāds brīnumdaris, kurš taisīja stikla lietu, proti, sita pudeles pret griestiem un ļāva lauskām birt sev pār galvu, kuru sargā ķivere.
– Tie stikli tur, stūrī, arī ir daļa no piedāvājuma?
Jā, tie ir vilciena logu stikli. Sasist šo stiklu maksā piecīti, tie plīst skaisti, jo tas ir rūdītais stikls.
– Tev noteikti jādomā, kur tās drumslas un lauskas pēc tam likt.
Protams. Atkritumus šķiroju četrās grupās – metāls, plastmasa, stikls un elektronika, kuru savāc viens džeks, kurš pats mani atrada. Dievs dod maniem draugiem alu dzert, jo alus pudeles nonāk pie manis. Feisbukā ir grupas, kurās cilvēki atdod vai par simboliskām summām pārdod lietas, kuras varētu šķist kārdinošas maniem klientiem.
– Kas ir tās emocijas, kuras apmeklētāji pie tevis izsit?
Lielpilsētas frustrācija, ja tā vispārināti. Cilvēkiem ir sakrājusies tā mūžīgā skriešana un problēmas, kurās nevari iedot otram pa purnu vai uzbļaut. Visiem sakrājas. Jautājums tikai – kā katrs to risina. Jāpiemin, ka klientu sarakstā ir arī bērni.
Pirmoreiz, kad mamma atveda savu bērnu, biju ļoti priecīgs par to, cik gan progresīvi domājošs vecāks stāv manā priekšā. Mamma teica, ka bērns nevar sakoncentrēties mācībām. Tā vietā viņam gribas kaut ko sadauzīt, kādam iebakstīt vai knakstīties. Taču te bērns izplosījās un bija laimīgs. Viņš pat video magnetofonu sasita, nezinot, kas tas ir.
– Tavuprāt, dusmas ir dāvana?
Vai dusmas ir dāvana? Man drīzāk prātā iešāvās Sex Pistols līdera Džonija Rotena grāmatas nosaukums – Anger is a energy. Bet vai dusmas ir dāvana? Tas ir filozofisks jautājums. Ja proti tās transformēt, tad varbūt. Bet tam, ka dusmas ir enerģija, gan piekrītu.
