Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pietuvoties dzīvei pilskalnu laikmetā ir ārkārtīgi saistoši, it īpaši tad, ja par to ir arheologa zināšanas. Tomēr tā ir tik dziļa un neizdibināma, ka Juris Urtāns pēc vairāku zinātņu grādu aizstāvēšanas un teju 60 vēstures grāmatu uzrakstīšanas un sastādīšanas atzīst, ka joprojām par pilskalniem daudz ko nezina.
Ekspedīcijās kopš bērnības
«Mans tēvs visu mūžu strādāja par arheologu. Arī māte pēc izglītības bija arheoloģe, tāpēc man profesijas izvēle bija skaidra,» atceras profesors. «Puikas gados kopā ar vecākiem vasarās dzīvojos pa arheoloģiskajām ekspedīcijām. Vēlāk jau vidusskolas gados pa vasarām strādāju un zināju, ko nozīmē arheologa profesija. Līdz pat deviņdesmitajiem gadiem Latvijā arheologa izglītību nevarēja iegūt. Es biju sacerējies, ka studēšu arheoloģiju Ļeņingradā, taču neizturēju konkursu. Nācās palikt un studēt Latvijā Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kur arheoloģijā bija tikai pāris lekcijas un vasarā prakse. Pēc augstskolas beigšanas strādāju Kultūras pieminekļu pētniecības padomē, kas sākotnēji vairāk bija saistīta ar mākslu un arhitektūru, bet vēlāk arī ar arheoloģiju. Tas bija ļoti jauks laiks – septiņdesmito gadu otrā puse un astoņdesmitie gadi. Braukājām pa Latviju, pētījām kultūras un arheoloģijas pieminekļus. Nav pagasta, kurā kādreiz neesmu bijis un darbojies tad un vēlāk visas darba dzīves laikā. Citur esmu pavadījis veselu vasaru, citur tikai dienu vai pusdienu. Ļoti labi atpazīstu vietas, taču neatceros cilvēku sejas.
Vēlāk atgriezos Ļeņingradā, strādāju pie zinātņu kandidāta disertācijas. Aizstāvēju to 1988. gadā pirms Padomju Savienības sabrukuma, un Latvijā Ļeņingradā aizstāvēto arheoloģijas zinātņu kandidāta grādu nostrificēja par Latvijas vēstures doktora grādu.
Manas pētniecības tēmas laika gaitā ir mainījušās, bet viena no galvenajām ir pilskalni. Jau tad, kad mācījos vidusskolā, tēvs strādāja Daugmales pilskalnā un es arī piedalījos izrakumos. Septiņdesmito gadu vidū iesaistījos interesentu grupu ekskursijās uz pilskalniem, kas toreiz bija zināms disidentisms.
Pilskalnus citu arheoloģijas pieminekļu starpā var salīdzināt ar saldo ēdienu, jo tie vizuāli ir visredzamākie un arī interesantākie.
Apmetni vai senkapus tu neieraudzīsi, bet pilskalnu pamanīsi, tas vienmēr atrodas skaistā vietā, un uz to ir vērts aizbraukt paskatīties.»
Arheologs nav kolekcionārs
«Mums, arheologiem, nepatīk, ka mūsu profesiju kino un literatūrā parāda nepareizi. Ja ieslēdzu televizoru un tur rāda kādu arheologu, tad diezgan droši zinu, ka viņš izrādīsies bandīts vai spiegs, un tādējādi tiek veidots nepareizs priekšstats. Tas ir 19. gadsimta sākuma uzskats par vienpatni, kurš dara savas interesantās lietas un kaut ko pēta sev par prieku. Taču patiesībā tā nav. Lielākoties arheoloģija ir pietiekami apnicīgs darbs komandā, un rakšana, kā tautā domā, nav galvenais. Tā aizņem tikai 2–5 procentus no kopējā darba. Galvenais ir papīri, fiksācija. Turklāt arheoloģijā pastāv dažādi virzieni, piemēram, agrārā arheoloģija, ainavu, zemūdens arheoloģija – kādas pārdesmit pietiekami patstāvīgas zinātnes nozares, kas nemitīgi attīstās.
Nupat skatījos detektīvseriālu par arheologu, kurš veido savu kolekciju. Tas ir absurdi! Ja arheologs ir kolekcionārs, viņš ir likuma pārkāpējs.
Vēl tiek tiražēts uzskats, ka arheoloģija ir mantu – zelta un bagātību – meklēšana, un tas, lūk, ir arheologa uzdevums un aicinājums. Tas varbūt atbilst 19. gadsimta sākumam un vēl agrākam laikam, taču vairāk nekā pusotra simta gadu arheoloģija vairs nepastāv kā mantracība. Arheologa uzdevums nav atrast smukas mantas, kuras pēc tam izstādīt, bet gan rekonstruēt seno vēsturi pēc materiālām liecībām. Jā, mantas šo rekonstrukciju atļauj, bet daudz lielāka nozīme ir parastiem ikdienas ieročiem, darbarīkiem vai rotām, kas nav ne zelta, ne sudraba.
Esmu pret izteicienu melnais arheologs. Tā nedrīkst degradēt normālu profesiju. Tad jau tikpat labi var būt melnais inženieris vai melnais ķirurgs. Tā sauktais melnais arheologs patiesībā ir noziedznieks. Protams, ka arī arheologam atrastā manta krāšņo dzīvi, bet tā nekādā gadījumā nav privātais īpašums un atradums nav galvenais. Mantracis rok, lai iegūtu sev mantu, visu apkārt sajaucot un iznīcinot, taču arheologa uzdevums ir izpētīt vēsturi.»
Latgalē visvairāk
«Pilskalni, senie dzīves centri, Latvijā parādījās 1.–2. gadu tūkstošu mijā pirms mūsu ēras. Teikas stāsta, ka tie ir sanesti ar cepurēm vai mēteļu stūriem. Droši vien zemes transportēšana ir notikusi ar nestuvēm, kas darinātas, pār kārtiņām pārstiepjot audeklu.
Pilskalni ar koka pilīm ir pastāvējuši apmēram divus tūkstošus gadu. To laiks beidzās līdz ar vācu krustnešu ienākšanu Latvijā 12.–13. gadsimtā, bet daži bija arī ilgāk.
Pēc tam arī vācu krustneši būvēja līdzīgas koka pilis.
Nereti rodas jautājums, kāpēc netālu no daudziem pilskalniem ir otrs augstāks un lielāks kalns, jo īpaši Augšzemē. No augstā kalna taču redz visu, kas tur notiek. Šo faktu varētu skaidrot ar ieroču – šķēpu un bultu – sniedzamības attālumu, kas ir kādi simts metri vai mazāk. Līdz ar to, uzkāpjot augstākajā kalnā, uzbrucējs varētu tikai novērtēt, cik pils ir liela un stipra, bet ar ieročiem neko nevarētu izdarīt. Turklāt, cik zināms, tolaik militārais uzbrukums notika lielākoties kā laupīšana un sirojums. Laupītājs ir bailīgs. Ja viņam uzreiz izdodas atņemt mantu un ieņemt pili, viņš ir priecīgs, bet, ja ne, tad atkāpjas.
Latvijā ir vairāk nekā piecsimt pilskalnu, no kuriem ar sistemātiskiem arheoloģiskiem izrakumiem ir pētīti tikai apmēram 15 procenti. Kāda toreiz bija dzīve, līdz galam nekad neuzzināsim. Varam tikai censties tuvoties šai sapratnei. Speciālistiem ir vairāk faktu bagāžas, viņi mēģina interpretēt faktus, kas ir pārbaudīti, bet arī nav līdz galam skaidri.
Pilskalnu būvēšana lielos vilcienos ir saistīta ar reljefa īpatnībām. Skandināvijā ir klintis, un tur pilskalnu nav, vismaz tādu kā pie mums. Latvijas pilskalni ir Ziemeļaustrumeiropas īpatnība. Pilskalni ir arī Lietuvā, Kēnigsbergā, Polijas ziemeļaustrumos, Baltkrievijas ziemeļdaļā, daļā Ziemeļrietumkrievijas, Igaunijas dienvidu daļā. Lietuvā ir vairāk pilskalnu nekā Latvijā, bet Igaunijā mazāk. Ziemeļdaļā ap Tallinu un Narvu kalnu nav, tur veidoti nocietinājumi no akmeņiem, uzberot zemes vaļņus, kas atgādina pilskalnus, taču tie nav īsti pilskalni.
Senatnē Latgalē bija visvairāk iedzīvotāju Latvijā, tāpēc vairāk arī pilskalnu, jo cilvēkiem vajadzēja, kur dzīvot un sevi pasargāt. Tagad Latgale ir vispamestākais novads, taču gandrīz puse no visiem Latvijas pilskalniem atrodas Latgalē. Diemžēl 20. gadsimtā ap 20 Latvijas pilskalnu ir gājuši bojā – norakti grants un smilšu karjeros, hesu applūdināti. Latgalē, kad trūka zemes, pilskalnus vienkārši noara.
Pašlaik apmēram 60 procenti Latvijas pilskalnu ir privātajā īpašumā, pārējie pieder pašvaldībām un firmām. Īpašnieks var aizliegt pieeju, saliekot zīmes, ka viņa pilskalnā neviens nedrīkst nākt, taču tā gadās reti.»
Pilskalnus atklāj no gaisa
«Ne vienmēr var skaidri pateikt, kas ir pilskalna atradējs. Man tikai pāris reizes ir gadījies, ka, ejot pa mežu, esmu uzkāpis kalnā un pēc tam secinājis, ka tas ir nezināms pilskalns. Tad es tiešām esmu pirmais un vienīgais atklājējs. Taču parasti kāds kaut ko ir redzējis un teicis, bet pats nevar pieņemt lēmumu, vai tas ir pilskalns vai nav. Ja es aizbraucu, pārbaudu un pārliecinos, ka tas nav pilskalns, tad viss arī beidzas. Toties, ja konstatēju, ka ir, tad rodas jautājums, kurš ir īstais atklājējs – tas, kurš pirmais to ieraudzīja, vai tas, kurš pateica, ka tas ir pilskalns.
Pilskalnu nosaka pēc noteiktām pazīmēm. Tam ir vaļņi, grāvji, ieejas vietas, nogāžu stāvinājums, kultūrslānis, ko izveidojuši senie iedzīvotāji. Viena pazīme var būt vairāk, otra – mazāk izteikta. Īsti tos var pārbaudīt, tikai veicot arheoloģiskos izrakumus, kas ir laikietilpīgi un dārgi. Intereses pēc vien to nedara, tāpēc informācijas par pilskalniem joprojām ir diezgan maz.
Cik zināms, ir pilskalni, kas pastāvējuši 1000 gadu, ir tādi, kas 50 gadu vai vēl mazāk. Vieni kalpoja tikai tam, lai cilvēki paslēptos, citur dzīvoja pastāvīgi, vēl citur bija tikai sardze, bet daži kalpoja kā militāri centri.
Pagājušā gadsimta otrajā pusē katru desmitgadi atklāja piecus sešus pilskalnus. 21. gadsimtā arheoloģijā ir nākušas klāt tādas jaunas tehnoloģijas kā aerolāzerskenēšana jeb LIDAR, kas skatās kā tehniska acs no gaisa. Līdz ar to temps ir zvērīgs – pēdējos 3–4 gados atklāti vairāki desmiti pilskalni katru gadu –, bet nupat jau krējums būs nosmelts. Taču bez cilvēka tāpat nevar iztikt. Lai kaut ko ieraudzītu, vajag arheologus un citus speciālistus, kas skatās LIDAR skenējumus, ierauga pilskalnus un tad brauc paši skatīties. Turklāt pastāv vesela subkultūra – pilskalnu meklētāji, ieraudzītāji… Paskatieties, cik daudz ir Latvijas pilskalnu mājaslapu un kas tajās ir iekšā!»
Nav absolūtās taisnības
«Protams, pilskalns ir nesaraujami saistīts ar pili, taču koka pilis sen esam zaudējuši. Pils vizuālās interpretācijas iespējas ir ļoti lielas. Latvijā ir uzbūvētas trīs pilskalna koka pilis. Tās ir ļoti atšķirīgas atkarībā no autora, viņa interesēm un rocības. Pirmo, Uldevena pili Lielvārdē, kur nemaz nav kalna, uzbūvēja mākslinieks Agris Liepiņš. Vēl ir Normunda Jēruma Tērvetes jaunā pils un mazāk zināmā Kroma kalna pils Latgalē starp Andrupeni un Pušu, ko būvē Aleksandrs Lubāns kopā ar savu Kroma kalna brālību. Vēl ir Āraišu ezerpils, bet tas tomēr nav pilskalns.
Daudzi ir lasījuši Laimoņa Pura romānu tetraloģiju Degošais pilskalns. Tā ir rakstnieka interpretācija, un tādu ir daudz. Nevar teikt, ka viena vai otra versija ir pareiza vai nepareiza. Reizēm gan rodas faktu kļūdas. Kāda kundze reiz rakstīja vēsturisku romānu un deva man pārlasīt. Tajā viņa romantiski tēloja, ka saimniece Jersikas pilskalna pilī vērpj, taču 12. gadsimtā vērpjamais ratiņš vēl nebija izdomāts. Tas parādījās tikai pēc 200–300 gadiem. Tomēr principā katram literāram darbam ir kāds virsuzdevums, ko autors ir izvirzījis, un tad jau varētu būt, ka kļūdas vairs nav tik būtiskas. Mēs vienmēr gribam uzzināt absolūto patiesību, gaidām, ka atnāks kāds gudrais un pateiks, kā bija vai nebija, bet gudrais pēc laika izrādīsies nemaz ne tik gudrs. Es arī nevaru un negribu uzņemties paust patiesību, kā īsti cilvēki pilskalnos dzīvoja.
Jānis Mauliņš savulaik uzrakstīja grāmatu Tālava, kur ievija arī stāstu par Beverīnu. Taču ir vairāk nekā 30 hipotēžu, kur šī pils atradusies. Faktiski jebkuru vietu Ziemeļvidzemē var pievilkt kā Beverīnu. Toreiz aizbraucām, skatījāmies kādas piecas vietas, un rakstnieks labi pateica: «Bet kur tad ir tā īstā Beverīna?» Vēl viņš sacīja: «Jūs, vēsturnieki, varēsiet vēl strīdēties par to simtiem gadu, bet es uzrakstīšu romānu, ko cilvēki lasīs vairāk nekā jūsu grāmatas, tāpēc es nedrīkstu kļūdīties.»
Arī māksliniekiem ir sava senatnes interpretācija. Senlatviešu pilis gleznojuši, piemēram, Ludolfs Liberts, Arveds Gusars, Ernests Brastiņš, Voldemārs Vimba. Arveds Gusars pats bija arheoloģijas pieminekļu pētnieks, strādāja Pieminekļu valdē, bet ieguva Mākslas akadēmijā mākslinieka izglītību, tāpēc viņa kā mākslinieka izjūtas savijās ar pilskalnu pētnieka izjūtām, un tas redzams arī viņa gleznās.
Jo tālāk ejam pagātnē, jo mazāk tā ir zināma.
Vēstures attēlošanu var salīdzināt ar puzles likšanu, kad trūkst daudzu gabaliņu. Man patīk, kā rakstījis ievērojamais 20. gadsimta pirmās puses britu arheologs Gordons Čailds: «Mūsu Eiropas priekšvēstures pētījumi ir noveduši pie barbaru kultūru mozaīku atklāšanas, vēl precīzāk – pie vairākām neskaidrām mozaīkām, kas atrodas viena virs otras. Tās visas ir tik nesakārtotas, ka mozaīkas gabaliņus var savietot dažādā kārtībā. Bieži nav skaidrs, kurai mozaīkai katrs gabaliņš pieder. Pārvietojot gabaliņus no vienas vietas citā, katras mozaīkas veids kardināli mainās un mainās arī visu pārējo mozaīku nozīme.»»
Pašam savs pilskalns
«Jau apmēram 27 gadus brīvajā laikā bieži uzturos Jēkabpils novada Kūku pagastā Dzirkaļu pilskalnā, ko 1996. gada beigās privatizēju par sertifikātiem. Runāja gan, ka sākumā pašvaldība nemaz nav gribējusi ļaut man to privatizēt. Klīda runas, ka es neesmu vietējais iedzīvotājs, ka bieži braucu uz ārzemēm un pilskalnā atrasto mantu pārdošu ārzemniekiem. Toreiz par sertifikātiem vēlējos iegūt arī lielo Asotes pilskalnu, bet, paldies Dievam, nedabūju, jo tad man tagad būtu daudz lielāka atbildība. Pašlaik Asotes pilskalns ir vietējās pašvaldības īpašumā. Viss īpašums Kūku pagastā ir nedaudz lielāks par 10 hektāriem, bet paša pieminekļa – pilskalna, Baznīckalna, apmetnes pie pilskalna – teritorija ir pāri par hektāru liela. Viens neliels robežas gabaliņš gāja pa pašu pilskalna pakāji, tāpēc vaicāju blakus saimniecei, vai viņa nav ar mieru pārdot man savu zemi. Viņa skaisti atbildēja, ka to ir mantojusi no saviem vecvecākiem un atstās mazbērniem, taču pirms pāris gadiem izrādījās, ka uzskati mainījušies un zeme pārdota kādai ārzemju firmai. Laika gaitā no apkārtējiem kaimiņiem iegādājos citas pilskalnam piegulošās zemes.
Pilskalnu un tā apkārtni sedz krūmi un mežs, tāpēc mana galvenā darbošanās šeit ir meža un ainavas kopšana. Pilskalnā atrodos gan dažādos gada un dienas laikos, gan dažādās darbībās un apstākļos. Ilgstoši uzturoties pilskalnā un tā apkārtnē, to vērojot, sarunājoties ar vietējiem iedzīvotājiem, esmu ieraudzījis tādas ar pilskalnu saistītas reālijas, ko īsa apmeklējuma laikā varētu neievērot. Var sacīt, ka ar pilskalnu un tā apkārtni esmu pat tā kā saaudzis un sāku to uztvert sajūtu līmenī.
Pilskalna dienasgrāmatā, kurā pierakstu savus redzējumus, ierakstus parasti izdaru tajā pašā dienā vai nākamajās, un tas ļauj arī pēc kāda laika būt tuvāk attiecīgajām tā brīža izjūtām. Tikai vēlāk šie redzējumi apaug vai arī neapaug ar kādu plašāku domas vai parādības skaidrojumu. Pa visu šo laiku ar pierakstiem sakrājušās jau trīs biezas klades.
Arheologam, apsekojot senvēstures pieminekļus, parasti ir ierobežots laiks, tāpēc konkrētajā vietā tiek pavadīta kāda stunda, pāris stundu vai nedaudz vairāk. Iespaidi, kā tagad saprotu, tādās reizēs ir samērā virspusēji, jo vieta vēl nepaspēj iedarboties uz pētnieka prātu un jūtām. Citādi ir tad, ja pilskalnu uzmēra un tajā pavada pusi dienas vai vēl ilgāku laiku. Tad tas tiek saskatīts ar daudz redzīgākām acīm. Tā kā Dzirkaļu pilskalnā un tā apkārtnē pavadu ilgu laiku, vieta kļūst daudz saprotamāka un tuvāka, kā arī uzdod jaunus jautājumus. Ir bijis tā, ka dažu acīm redzamu reljefa pārveidojumu esmu pamanījis tikai pēc vairākiem gadiem, piemēram, tā tas bija ar uzkalniņiem pilskalna tuvumā vai seno jātnieku ceļu. Arī tagad nevaru droši sacīt, ka esmu ieraudzījis visu.
Arheologs pieminekli parasti pēta vasarā un diennakts gaišajā laikā, bet Dzirkaļu pilskalnu esmu vērojis dažādos gadalaikos un dažādās diennakts stundās, un tas bijis zaļš, krāsains, caurspīdīgs, sēņains, pielijis, tumšs, izgaismots, drūms, apsnidzis, apsarmojis, kūpošs vai vēl citāds.
Lai gan pilskalnā jūtos labi, dažas reizes ir bijis neomulīgi, piemēram, kad mežā pie pilskalna sāk skanēt saucieni un trokšņi, un redzu dzinēju ķēdi, kas virzās slīpi pāri pilskalnam man virsū, jo darbojos pilskalna pakājē. Nākamā doma – ja ir dzinēju ķēde, tad jābūt arī šāvēju ķēdei, un vai vieni un otri mani pie zaru ugunskura redz. Piemetu ugunskuram vairāk slapju egļu zaru, lai ir lielāki dūmi, bet dzinēji arī laikam bija sapratuši, jo apgāja man apkārt ar lielāku loku.
Agrāk tas nelikās tik būtiski, taču mūsdienās ir svarīgi, ka man kā arheologam pašam pieder pilskalns, jo pēc Latvijas likumdošanas arheoloģijas piemineklī arheologs drīkst pētīt tikai ar īpašnieka atļauju.
Ja saimnieks negrib, tu vari būt visgudrākais speciālists ar nezin cik doktora grādiem, viņš tev var aizliegt pētīt, un bez jebkāda paskaidrojuma.
Pēdējā laikā ir bijušas vairākas šādas situācijas. Man tas atkrīt. Pats sev varu dot atļauju pētīt. Protams, tā kā tas ir valsts kultūras piemineklis, ir dažādi priekšraksti un noteikumi, kas jāievēro.
Darbojoties pilskalnā, galvenais ir nekādā veidā nepārveidot zemi. Mežu var cirst, taču nedrīkst izmantot smago tehniku, jo tad veidojas rises, un kādu kalna malu var nobraukt nost. Tā Liezērē ar meža darbiem ir sačakarēts Avotiņu pilskalns. Koki no meža jāvelk ārā aukstā laikā, kad zeme ir sasalusi vai izmantojot mazu tehniku. Man Baznīckalnā nemitīgi aug lazdas, spēju tikai zāģēt un cirst. Pilskalnā un pie pilskalna koki gāžas, katru gadu kaut kas nolūst.
Dzirkaļu pilskalnā esmu sakārtojis piebraucamos ceļus, lai tam varētu tikt klāt, ir izvietotas informācijas zīmes, ceļu marķējumi, kalna pakājē plīvo valsts karogs. Bet tik un tā laiku pa laikam kāds apmaldās vai nevar pilskalnu atrast. Informācijas stendu palīdzēja ierīkot pagasts un kaimiņi. Pie stenda atrodas viesu grāmata ar ceļotāju ierakstiem. Šeit bijuši tūristi gandrīz no visām Eiropas valstīm, Amerikas un citiem kontinentiem. Brauc daudzi mani kolēģi, piemēram, pagājušajā vasarā bija arheologi no Vācijas un Polijas, kas strādā Daugavas pilskalnu izpētē. Par pilskalna popularitāti liecina arī geokešinga futrālis, kas ievietots pilskalna informācijas stenda pastkastītē, un atradēju ieraksti.
Pilskalna darīšanās iesaistās arī mana ģimene – dēli, meita un viņu bērni. Palīdz sieva Māra, pēc profesijas arhitekte, kas savulaik aizstāvēja doktora disertāciju par arheoloģijas pieminekļu ainavu. No 2018. gada viņa brauca man līdzi uzmeklēt vēl nezināmos Latvijas pilskalnus. Arī savu foksterjerīti Virgu ņēmām līdzi. Neviens cits suns Latvijā nav redzējis tik daudz iepriekš nezināmu pilskalnu!
Mazdēls Fricis savulaik ilgi un mums nesaprotami gaidīja, ka no Dzirkaļu pilskalna zvēru alas līdīs ārā bumucis, kā viņš savā valodā nosauca bruņurupuci, jo brālis bija iestāstījis, ka tur tāds dzīvojot. Bērni un mazbērni atbrauc pāris reižu gadā, un tad rīkojam talkas. Šoziem esmu nogāzis daudz lazdu. Līdz marta beigām jāsadedzina zari, kamēr atļauts.»
