Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
25
-
3
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
– Bedres periodos grūtākais ir godīgi paskatīties uz sevi. Ko tu sevī tobrīd ieraudzīji?
– To, cik bezpalīdzīgs esmu, ka 37 gados man joprojām ir nenobrieduša pusaudža apjēga par dzīvi. Tolaik savās un citu acīs biju zaudējis to, ko sauc par godu. Sapratu, ka ne pašam, ne citiem nav iemesla mani cienīt. Biju pārkāpis visus principus, kurus līdz tam uzskatīju par svētiem. Bezapzinātība ir domāt, ka zinu, ko daru, kaut patiesībā mani plosa iekšējās pretrunas, tādēļ vārdi un darbi dažkārt diametrāli atšķiras.
Es ieraudzīju savu vājumu, nespēju pastāvēt par savām vērtībām. Manī bija izplūdusi robeža, kur beidzas otrs cilvēks un kur sākos es. Šī izplūdusī robeža ir tā, kas liek rīkoties tā, kā citi no tevis gaida. Un tā tu dod solījumus, kurus nedz gribi, nedz vari izpildīt…
Manī bija arī pārlieku liela augstprātība, priekšstats, ka attīstīts intelekts, izglītība un profesija pasargā mani no personības attīstības problēmām. Jā, zināšanas dod zināmas priekšrocības, bet cilvēciskā līmenī mūsu apziņas dziļums ir mērāms ar mūsu pieredzēm, nevis izlasīto grāmatu skaitu. Grāmatas ir instruments, bet pamatjēga esi tu pats.
Filozofa ēna ir tā, ka tu sāc justies pats gudrākais visā pasaulē.
Šis intelektuālais narcisisms izdarīja man lāča pakalpojumu – savu krīzi neatzinu līdz pēdējam.
– Un kas tev lika attapties?
– Atzīšanās, ka manī ir ne tikai intelekts, bet arī iracionālā puse un dvēseles dzīve, kuru līdz šim biju ignorējis. 2016. gadā aizgāju uz Jura Rubeņa lekciju Sievietes un vīrieša iniciācija. Tradīcija un mūsdienas, un tajā katrs vārds, ko Juris teica, dziļi rezonēja manī. Tas bija vienlaikus universāls stāsts, bet arī līdz pēdējam komatam personīgs – tie bija procesi un arhetipi, ko sevī uzreiz atpazinu. Pēc tam nokļuvu vīru grupā, kur divus gadus strādājām ar lekcijā minētajiem K. G. Junga vīrišķības arhetipiem. Tā ir arī vīru grupu neatsveramā pieredze, ka tu neesi viens, kas iet grūtībām cauri, un tās absolūtā vērtība. Mūsdienās vīriešiem ļoti pietrūkst šādas autentiskas un atbalstošas vīrišķās enerģijas klātbūtnes. Mēs regulāri satiekamies, lai izstāstītu savus dziļos stāstus, un vīru reakcija palīdz saprast, kā tu pats mainies. Mijiedarbība vīru grupā ir nākamais līmenis tam, kam būtu jāsākas ar vīrišķības pamatu apgūšanu no tēva, grupa funkcionē kā daudzpersonisks tēvs, kurš iniciē vīrieti.
– Tu pieskāries svarīgam jautājumam: daudzi mūsdienu vīrieši auguši bez tēva, un arī tu savu tēvu satiki jau pieaugušā vecumā pēc daudziem atšķirtības gadiem. Kāpēc tev bija svarīgi meklēt ceļu pie viņa?
– Man bija septiņi gadi, kad vecāki izšķīrās, un viss, kas man ir bijis un saistījies ar tēvu, ir mātes projekcijas un vecmāmiņas negācijas par to, kas viņš ir un kāds viņš ir. Es to biju nekritiski un pašsaprotami pieņēmis, lai gan patiesībā savu tēvu vispār nepazinu.
Viena no lielajām lietām, par kuru savulaik nevarēju ar sevi vienoties, bija fakts, ka tēvs ir šķīries, aizgājis no ģimenes. Un tā ir ārkārtīgi dīvaina sajūta, ka, no vienas puses, es apvainojos uz to, ka viņš bija aizgājis, bet, no otras puses, teicu: ja nav, tad arī nevajag! Tīt vaļā šo pretrunu…
Man šķiet, ka tas ir manas paaudzes uzdevums – pārstāt tiesāt savus vecākus, atzīstot sevī viņu atstātās rētas un skatoties, kā tās iespējams sadziedēt. Un arī skaidri atdalot viņu sāpes no savējām. Citādi mēs turpināsim šo skumju, vilšanās un nepiedoto pāridarījumu ciklu, un mūsu bērni cietīs tāpat kā mēs.
Saviem tēviem mēs neapzināti uzkraujam visu vīrišķības arhetipisko slodzi, kādu neviens cilvēks iznest nevar.
Mēs tik daudz gaidām no viņiem, vēlamies, lai viņi būtu karaļi, miljonāri un kinozvaigznes. Taču, ja neredzi savā tēvā dzīvu cilvēku, kam pateikt: «Es tevi mīlu, tēti,» – to arī savam dēlam neiemācīsi.
– Vai nav tā, ka tu savu tēvu spēji saprast vien brīdī, kad pats iekāpi viņa kurpēs – izšķīries no sievas un diendienā vairs nebiji kopā ar bērniem?
– Jā, sapratu, ka man nav nekādu tiesību tēvam kaut ko pārmest. Vēlāk atskārtu, ka mums nav autentisku attiecību, ir tikai manas projekcijas, aizvainojums un prasības, lai tēvs būtu tāds, kādu esmu viņu iedomājies, lai viņš piepildītu manas ilgas. Savu un tēva pieredzi negribu salīdzināt, bet būtība ir tā, ka brīdī, kad to aso nazi, ko esam pavērsuši pret savu tēvu, pavēršam pret sevi, jūtamies ne mazāk ievainoti. Tas palīdz izprast un netiesāt.
– Un tomēr, jūs satikāties kā divi svešinieki.
– Nē, ir asinsbalss, kuru nevar izskaidrot. Jūs esat vienkārši blakus, un izrādās, jau tas vien dod lielu spēku, ka ir kaut kas dziļi kopīgs, kas stāv pāri daudziem klusēšanas gadiem.
Tēvā ieraudzīju cilvēku, kam nepavisam nav bijusi vienkārša dzīve, ņemot vērā vectēva raksturu, kurš bija padomju armijas virsnieks. Vectēvs bija bargs, turpretim mans tēvs ir pilnīgi citāds – maigs un juteklisks cilvēks, viņā ir ļoti daudz sievišķās enerģijas. Viņa vīrišķība parādās dzelžainā profesionalitātē – viņš ir angļu filoloģijas profesors, viens no valstī redzamākajiem filologiem. Un, neskatoties uz dzīves pārbaudījumiem, viņam izdevies saglabāt mīlošu un labvēlīgu attieksmi pret visu. Viņš netiesā. Man vajadzēja izaugt līdz tam, lai pieņemtu – tāds ir mans tēvs.
– Tu sacīji, ka viens no vīrieša brieduma rādītājiem un arī grūtākajiem uzdevumiem ir spēja atdalīties no savas mātes.
– Un tas nav vienkārši! Psiholoģiskā atdalīšanās no mātes ir sava veida karš pret sievišķību. Mazais puika objektīvi pieredz, ka mamma par viņu ir lielāka, stiprāka un varenāka. Viņš pieredz viņas mīlestību caur varas prizmu. Atdalīšanās notiek tad, kad no šīm attiecībām noņemam varas attiecības un atstājam tikai mīlestības aspektu. Bet arī pašām mātēm, kad dēli izauguši, jāpārstāj uzvesties no varas pozīcijām. Jāsāk bērnā redzēt līdzvērtīgu cilvēku.
– Kāda ir tava pieredze ar savu mammu?
– Mana situācija ir diezgan interesanta, jo strādāju ar māti vienā katedrā un viņa ir mana vadītāja, – filozofam Latvijā nav tik daudz vietu, kur profesionāli realizēties, viena no tām ir RSU. Viegli tas nav, pastāvīgi jāpievērš uzmanība tam, kurā brīdī runāju ar viņu kā ar augstāk stāvošu, bet kurā – ar tuvu un mīļu cilvēku. Tas neizbēgami iespaido arī mūsu personīgās attiecības, tādēļ attiecību risināšana un domstarpības ir diezgan bieža parādība. Biežāka, nekā atļaujamies to parādīt uz āru. Pēc savas individuālās krīzes pārvarēšanas es ļoti daudz uzmanības pievēršu personīgo robežu turēšanai un spējai pateikt nē, tajā skaitā mātei, un viņai ne vienmēr ir bijis viegli to pieņemt.
