Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Klubs 2016. gada 4. numurā.
– Gatavojoties sarunai ar jums, aizdomājos, ka cilvēkiem ar Latgales saknēm ir kāds īpašs krampis, viņi ir izdzīvotāji. Kā jums šķiet?
– Latgalieši atšķiras no pārējiem latviešiem. Protams. Visa latviešu tauta ir latgaļi, kaut gan tagad saka, ka neesot. Bet gan jau, ka ir. Tomēr viss jau atkarīgs no tā, kādi bijuši dzīves apstākļi. Jo tie vieglāki, jo cilvēks vairāk izlaižas. Tad nav tas krampis. Manā bērnībā Latgalē bija riktīgas ziemas – kā raksta vecajās grāmatās – «lauskis sper». Vai jūs, piemēram, esat dzirdējusi, kā viņš sper?
– Šķiet, tā, ka viss iekrakšķas…
– Dzīvojām guļbaļķu mājā, vidū baļķiem bija sūna, un no iekšpuses izlīmētas tapetes. Kad no rīta piecēlos, lai ietu uz skolu, vajadzēja ūdens spainī izdauzīt sasalušo ledu, lai varētu muti nomazgāt. Vajadzēja sagādāt malku, krāsni kurināt.
Bet jo grūtāki apstākļi, jo lielāka vēlme dzīvot labāk.
– Kas bija jūsu vecāki?
– Kā jau vairumam laukos, vecākiem bija četru klašu izglītība. Tad karš, nometne, atpakaļ mājās, un vajadzēja audzināt mūs – piecus bērnus. Sestā māsa nomira pirmajā dzīves gadā. Esmu ņēmis piemēru no vecākiem, man arī tagad ir pieci bērni (smejas). Bet, lai tos piecus uzaudzinātu, bija mežonīgi jāstrādā. Tēvs strādāja kolhozā, un līdz pat Brežņeva laikiem par darbu kolhozā nemaksāja naudā, bet graudā. Bet mums bija piemājas saimniecība, kurā audzējām sivēnus. To gan vajadzēja slēpt, jo to nedrīkstēja darīt. Bet tirgū vienu sivēnu varēja pārdot par 25 rubļiem, un tad mājās bija svētki – bija baltmaize un dažreiz arī desa. Bet lielākoties ēdām kartupeļus, kāpostu zupu un sālītu gaļu. Tēvs arī kopa zirgus kolhoza zirgu stallī un vēl papildus apstrādāja linus. Mamma no šķūņa veda linus, lika zārdos kaltēt. Man viss linu apstrādes process ir skaidrs, tas ir briesmīgs darbs. Kad pārnācu mājās no skolas, mans pirmais darbs bija padzirdīt zirgus. Bet zirgu bija vairāk nekā 30, un katrs izdzer četrus līdz sešus spaiņus ūdens, kas jāsanes no dīķa ar rokām. Pēc tam kādu pusotru kilometru kājām bija jāiet uz riju un jāpalīdz tēvam salikt malku krāsnī. Kad ap vienpadsmitiem braucu mājās, mācīties jau vairs negribējās. Bet gribēšana un varēšana dzīvot labāk man ir kopš tā laika.
– Jāsaka – tagad nodarbojoties ar graudkopību, nekur tālu no savām saknēm neesat aizgājis.
– Līdz 18 gadiem nodzīvoju laukos. Tikai aizejot armijā, beidzot iepazinu, kas ir duša. Tā mēs visu laiku mazgājāmies pirtiņā. Bet lauksaimniecība man ļoti patīk.
– Jūs tā diezgan krasi nogriezāt iepriekšējo dzīvi. Bijāt taču tāds salonu lauva, kas regulāri apmeklē saviesīgos «tusiņus».
– Tā bija, jā. Un tagad esmu nogājis riktīgos laukos kā tāds Bāskervils (smejas). Katrā dzīves posmā savs. Vidusskolas laikā man, piemēram, negaršoja alus, domāju, kā tādu rūgtu var iedzert. Bet vēlāk dzīvē man ir bijis gan «Hennesy» laikmets, gan džina un tonika laikmets, gan «Chablis» laikmets. Esmu izceļojies pa Luāras ieleju, nakšņojis tajās pilīs, viss ir bijis.
Bet garšas sajūtas mainās. Tāpat kā cilvēka attieksme. Man taču jau ir sešdesmit gadu, ko tad es pa tiem krogiem staigāšu?! Domās, ka nojūdzies (sirsnīgi smejas). Tad, kad man vēl tas patika, man bija tikai četrdesmit – otrā jaunība. Godīgi sakot, piecpadsmit gadu neesmu bijis naktsklubos. Tagad vairāk klusumu un mieru gribas.
– Lasot senākas intervijas, kurās stāstāt par derībām ar Indriksonu uz 100 000 dolāriem, taksometrā aizmirstiem 6 000 dolāriem, radās iespaids, ka esat bijis samērā lielīgs.
– Ir bijis tā, nu, ko darīt? Tagad par to tikai pasmejos. Kaut arī, varbūt ir bijuši nepareizi jautājumi un nepareizas atbildes. Jo doma lielīties man nekad nav bijusi.
Es nekautrējos parādīt to, ko pats esmu nopelnījis.
Drīzāk tā doma bijusi, ka viens Latgales lauku puika kaut ko dzīvē var sasniegt. Un ka to pašu var sasniegt arī pārējie. Ja katrs latvietis sakārtotu savas mājas priekšu vai censtos uzbūvēt sev mājiņu, valsts būtu daudz sakoptāka. Bet šobrīd man nav vajadzības lielīties – ne es politikā grasos iet, ne valsts darbā strādāt, ne ierēdnis būt, ne policijas darbinieks, ne prokurors. Jau pirms kādiem pieciem gadiem pateicu: pietiek, aizmirstiet, vairs nelielīšos. Tagad lielīsimies ar ražošanas sasniegumiem, ar briežiem, mežiem.
– Pie jums tāda lielāka nauda atnāca samērā vēlu – ap četrdesmit gadu vecumu. Vai tas kaut kā jūs ietekmēja?
– Man vienmēr ir bijusi nauda – pat skolas laikā. Jau pirmajās klasēs nopelnīju pats savu naudiņu, brīvdienās plūcot kārklu mizas. Vasarās, neskatoties uz visiem mājas darbiem, vēl gāju arī strādāt kolhozā – grābt sienu. Tā to naudiņu sakrāju. Un, kad mēs braucām skolas ekskursijās, piemēram, uz Maskavu un Pēterburgu, tad skolotāja ēda līdzpaņemto maizīti, bet mēs ar draugiem pusdienojām restorānā. Studentu celtnieku vienībā Kamčatkā nopelnīju vairāk nekā 1000 rubļu mēnesī. Ja vidējā alga tolaik bija 90 rubļi mēnesī, tad tā bija milzīga nauda. Paralēli studiju gados sāku audzēt mārrutkus, kartupeļus. Ar mārrutkiem varēju nopelnīt 6000–7000 rubļu gadā, un par tādu naudu varēja žiguli nopirkt. Man vienmēr bijusi nauda. Tad sākās kooperatīvu un Padomju Savienības sabrukuma laiks. Man bija daudz draugu starp armijas komandieriem, sākām tirgot kuģu dzenskrūves no bronzas, ar kurām bija pilna Ventspils. «Repšikos» jau par tām varēja dabūt miljonus. Tad no igauņu salām Sāremas un Hījumā vedām uz šejieni ar helikopteriem un tirgojām elektrības ģeneratorus.
– Tādā gadījumā – kāds ir bijis jūsu dzīves augstākais un zemākais punkts?
– Augstākais vēl nav sasniegts. Bet zemākais?! Man nekad nav slikti gājis (piesit pie galda – aut.). Nevaru sūdzēties. Daudzi, piemēram, sūdzas par armiju kā par diviem no dzīves izmestiem gadiem. Bet man tie bija vieni no labākajiem dzīves baudīšanas gadiem. Es dienēju Kaļiņingradas apgabalā tankistos.
– Tad jau līdzīgi kā poļu filmā «Četri tankisti un suns…»
– Suņa nebija, bet meitenes gan. Ar tanku braucām uz ballītēm, reizēm viņas izvizinājām, daža laba pat sēdās pie «ričagiem». Meitenes atnesa mums kandžu, bet mēs iebērām viņām kabatās «semečkas». «Semečkas», kandža, un notiek balle. Ļoti labi dzīvojām. Bijām Varšavas karaspēka pulks, un mums bija ļoti labas kaujas spējas. Tik tiešām no rīta līdz vakaram tikai šāvām un braucām.
– Izklausās, ka jums ir tāda dzīvespriecīga daba…
– Varbūt. Es kaut kā slikto ātri aizmirstu. Jo, piemēram, reiz mums salūza tanks un trīs dienas palikām bez pārtikas lauka vidū. Cepām ābolus, zirņus pa laukiem meklējām. Kad brauca garām kāds no tehniskās palīdzības, iedeva mums uz sešiem vienu mazu konservu bundžiņu, un mēs to sadalījām uz visiem. Tas paliek atmiņā, jo tas bija interesanti. Kas tik viss nav noticis?! Tā kā slikto aizmirstu, šķiet, ka visa dzīve bijusi rožaina.
– Jūs četrpadsmit gadu esat nostrādājis prokuratūrā. Vai tas, ka prokuroram visi jāapsūdz, neraisa nepatīkamas izjūtas?
– Prokuroram vienmēr nav jāapsūdz, viņam jāskatās, lai tiek ievērots likums. Strādājot par izmeklētāju, reiz bija tāda situācija, ka visi, ieskaitot apsūdzēto, domāja, ka viņš ir slepkava. Bet viņš nebija. Ķengaragā izcēlās konflikts starp diviem cilvēkiem. Mirušais bija kādreiz nodarbojies ar boksu, fiziski spēcīgs vīrietis. Konfliktā apsūdzētais iesita viņam pa zodu. Viņš nokrita, atsitās ar galvu pret zemi un uz vietas bija beigts. Tad, kad man vajadzēja vākt pierādījumus, izmantoju visas iespējamās ekspertīzes. Pat tādas, kuras veica tikai Maskavā. Un ekspertīze atzina, ka cietušā vienīgais miesas bojājums bija pārsista lūpa. No kā iestājās nāve? No asinsizplūduma smadzenēs. Un no kā tas? No tā, ka viņš bija tā nodzēries, ka kuru katru brīdi varēja plīst asinsvadi. Un es apsūdzēto izlaidu ārā.
Bet kaut kādu iespaidu šis darbs, protams, uz cilvēku atstāj.
Es pats smejos, ka pusotru gadu esmu cietumā nodzīvojis.
Jo man taču ar tiem cilvēkiem bija jāstrādā cietumā. No rīta aizgāju, vakarā pārnācu mājās.
– Jūs kā prokurora palīgs savulaik esat braukājis pa mazdārziņiem un licis jaukt nost siltumnīcas, kas bija par vienu metru garākas nekā atļauts.
– Tas bija Andropova laikos, un tāds toreiz bija likums.
– Bet, no tādas filozofiskas puses skatoties, citus apsūdzēt ir viegli, bet pašam sevi – ne vienmēr. Jūs nekad šajā ziņā nav grauzuši sirdsapziņas pārmetumi?
– Tas varbūt vairāk attiecas uz mani kā izmeklētāju… Manā praksē tikai divi cilvēki izmainīja liecības tiesā. Viens jaunietis, kurš bija notiesāts par slepkavību, un otrs – par cepures zādzību. 99 procenti cilvēku liecības tiesā nemainīja. Bet, lai tā būtu, bija jādara liels un smags darbs. Esmu sēdējis kopā ar notiesātajiem Ziemassvētku naktīs. Ir bijuši gadījumi, kad notiesātie atzīstas vēl citos nodarījumos, parāda, kur līķi aprakti. Bet, lai kāds visu izstāstītu, ir jābūt kontaktam ar to cilvēku – jākļūst it kā līdzīgam ar viņu. Kā man tas izdevās? Man jau skolas gados patika psiholoģija, biju lasījis daudz grāmatu šajā jomā. Padomju laikos bija tāds žurnāls «Soveršenno sekretno» (Pilnīgi slepeni), kuru izdeva Maskavā. Šajā žurnālā diezgan bieži parādījās mani raksti un tas, kā vajag strādāt ar apsūdzētajiem. Bet man bija lielas darbaspējas. Es aizgāju strādāt par izmeklētāju pēc trešā kursa vēl kā studentiņš. Pēc tam jau biju prokurora vietnieks, tad prokurors. Es biju jaunākais reģionālais prokurors Padomju Savienībā. Bet to visu panācu tikai ar darbu. Nācu naktīs mājās kājām, jo tramvaji, trolejbusi vairs negāja, pa ielām skrēja žurkas. Es kā praktikants pelnīju tikai 60 rubļus mēnesī, bet man bija interesanti un ātrāk gribējās kaut ko sasniegt. Piemēram, pašlaik izmeklēšana notiek gadiem. Es lietas izmeklēju divu nedēļu laikā. Katru gadu uz tiesu aizsūtījām ap 40 līdz 60 krimināllietām. Tagad izmeklētāji aizsūta uz tiesu divas vai trīs lietas pa gadu. Tāpēc, ka piecos vakarā neviena vairs nav darbā. Mūs varēja atrast darbā vēl divos trijos naktī, arī sestdienās un svētdienās.
Bet es nebiju tas, kas par katru varu centās ielikt cilvēku cietumā. Mani taču pēc tam naktsklubos tie, kas bija atsēdējuši cietumā, sveicināja. Jo viņi saņēma pēc nopelniem, tas nebija netaisnīgs sods. Apsardzes man nu jau nav kādus 20 gadus, bet man nekad nav bijuši konflikti.
– Kā jums pašam šķiet – esat mainījies? Vai arī agrāk bijāt tāds romantiķis, kas jūsmo par saziedējušo rapsi un pirms kulšanas dzeltējošiem kviešiem…
– Daba man vienmēr ir patikusi, esmu taču dzimis un uzaudzis laukos. Dzīvoju Latgalē smukā vietā pie ezera, vakaros gājām peldēties, vēžus ķērām, makšķerējām. Domāju, ka latgalieši visi ir tādi romantiķi. Ar lauksaimniecību jau nesāku nodarboties tā pēkšņi. Man iepatikās šī te vieta (pie Ēdoles, meža vidū – aut.) nekurienē. Te taču bija īsti džungļi, pat ceļa nebija un elektrības arī ne. Es visu te uztaisīju par savu naudu. Šis te ezeriņš (rāda aiz loga) bija aizaudzis, viens vienīgs čūksliens, nevarēja tikt klāt. Tad man kāds cilvēks ieteica izmantot apkārtējo zemi, kaut ko iesēt. Un tā tas iesākās.
– Un tagad esat viens no lielākajiem zemes īpašniekiem Latvijā?
– Tā saka. Es jau nezinu, cik ir pārējiem. Zinu tikai, cik ir man – 5000 ha, tas ir viens maziņš kolhoziņš. Jo savulaik kolhozi bija ar 8000–12000 ha zemi. Mēs tādi nieciņi vien esam. Lasīju masu medijos, ka Amerikā kāds nopircis 270000 ha zemi. Kas tad mēs tādi salīdzinājumā esam? Latifundisti. Bet kādi esam, tādi esam. Man ir safotografēts, kāds lauks pirms tam izskatījās – ar vieniem krūmiem un bedrēm – un kāds pēc tam, kad zied rapsis.
– Bet kā ar to mainīšanos?
– Droši vien, ka esmu citādāks. Cilvēks jau pats to nemana. Katru dienu skatoties spogulī, liekas, ka visu laiku esi tāds smuks un jauns (smejas). Tikai tie, kas tevi nav redzējuši piecus gadus, saka – ā, tev tur grumbas un tā… Protams, ka cilvēks mainās. Nevar būt, ka tā meitene, kas tev patika 16 gados, tev patiks arī pēc piecdesmit gadiem. Daudzi cilvēki paliek dzīvot kopā aiz cieņas un draudzības.
– Bet jūs esat bijis tik drosmīgs, ka izšķīrāties no savas pirmās sievas?
– Jā, mēs nodzīvojām kopā padsmit gadu. Bet cilvēki paliek citādāki. Tur neko nevar izdarīt, tāda ir daba. Ja var pieņemt pārmaiņas, tad labi.
– Bet tagadējā dzīves draudzene Mila ir jūsu dzīves lielā loze. Sapratu, ka jūs kopā ejat gan uz hokeju, gan futbolu, viņu interesē gan medības, gan makšķerēšana. Katra vīrieša sapnis…
– Jā, nekādu problēmu mums nav. Hokeju šobrīd gan kopīgi paskatāmies pa televizoru. Bet es nemaz neesmu tāds fans, lai ietu uz arēnu, uz spēlēm. Taču sports man patīk. Pats tikai nesen beidzu nodarboties ar «off road» ralliju.
– Kāpēc beidzāt?
– Veselība neļauj. Pēdējos gadus man ir problēmas ar locītavām. Tāpēc arī svaru esmu uzaudzējis. Ja četrus piecus gadus neko nedara, svars momentā nāk klāt. Bet es papeldu baseinā, pastaigāju, vasarā uzspēlēju tenisu, basketbolu, masāžas vannā, pirtī eju. Ja tā visa nebūtu, droši vien neieietu iekšā pa durvīm. Bet mums ģimenē visiem ir mammas gēni. Tēvam bija kauli un āda, bet mēs visi esam drukni. Toties mamma ar savu apaļīgumu nodzīvoja līdz 92 gadiem, tēvs – tikai līdz 73 gadiem. Tā kā kalsnums nav labākais ilgdzīvotājiem.
– Jūs pats vairākkārt esat uzsvēris, ka neesat azartisks cilvēks. Bet, lai brauktu pa bezceļiem, taču vajag azartu…
– Es joprojām neesmu azartisks cilvēks. Varu vinnēt kazino, atstāt to naudu un aiziet prom. Mani drīzāk saista laba kompānija, laba laika pavadīšana. Arī rallijā man svarīgākais bija «tusiņš». Šis jau nav tas sporta veids, kurā var ātri pabraukt. Aiz polārā loka Somijā, kur ir purvi, kalni, klintis, celmi, dubļi, smilts, jābrauc ar galvu. Pirms Krievijas Ladogas čempionāta, kur vinnējām, Latvijā nopirkām plānus plastmasas žogus. Kad bija jābrauc pāri purvam, izrullējām tos priekšā mašīnai. Kur pārējie patērēja septiņas astoņas stundas, mēs – 40 minūtes. Izbraucām cauri tur, kur krievu tanki nevarēja tikt.
– Jums kaut kā patīk tie džungļi, bezceļi…
– Man patīk pārvarēt sevi. Bet tas nav azarts, tā ir sevis pierādīšana. Es kopš bērnības gribēju būt sporta meistars, bet sākumā izvēlējos ne to sporta veidu – skriešanu. Bet «off road» kļuvu par sporta meistaru.
– Jūs ticat Dievam?
– Es taču esmu Latgales puika, nāku no pašas katoļu sirds – desmit kilometrus no Aglonas. Es esmu kristīts, svētīts, stiprināts. Kad bīskaps Vaivods mani stiprināja, viņš man pienāca klāt un teica: «Valentinus Johannus!» un pliukš – ar plaukstu pa seju! Man otrais vārds ir Jānis. Bet pie stiprināšanas vienmēr dod otro vārdu, lai ļaunie gari nezina, kurš ir īstais. Kad esmu Latgalē, vienmēr apmeklēju arī Aglonu.
– Grēkus arī esat sūdzējis?
– Ai, laikam kādā septītajā klasē.
Man jau pašam šķita, ka man nav grēku.
Bet mamma teica, lai sakot, ka viņu neesmu klausījis. Tad man mācītājs lika piecreiz noskaitīt tēvreizi, un grēki tika piedoti.
– Vairāk grēksūdžu jūsu dzīvē nav bijis?
– Nē, es pats esmu svēts. Valentīns taču ir svētais (smejas). Tas tāds joks, protams. Bet kaut kas augstāks jau pastāv – vai Dievs ar bārdu, vai mācītājs. Es ļoti daudzus mācītājus pazīstu – gan luterāņu, gan katoļu.
– Vai jums nāk prātā kāds beidzamā laikā piedzīvots brīdis, kurā esat juties ļoti laimīgs?
– Meita Anna piedzima… Bet es esmu tāds dīvains, jo man laimes izjūta nav ilgstoša. Kopš bērnības sevi esmu veidojis tā, lai nebūtu ne no kā un ne no viena atkarīgs – ne no mammas, ne tēva, ne kafijas, ne tējas, ne ēdiena, ne dzīves apstākļiem. Es pat speciāli vecākiem ziemā neļāvu kurināt istabu, kurā gulēju. Man patika, ka varu izturēt nekurinātā istabā.
Arī pieķeršanās cilvēkiem rada atkarību. Un man kaut kā gribējās sevi izaudzināt neatkarīgu. Un tas dod dvēselisku mieru. Jo cilvēkam labākā sajūta ir tad, kad viņā ir šis miers, kad nav satraukuma. 40 gados mani pavadīja nemitīga trauksmes sajūta, un šī miera man ļoti pietrūka. Bet tagad esmu sasniedzis to, ko kādreiz lūdzu Dievam.
– Mīlestībai jūsu dzīvē ir liela nozīme?
– Es domāju, ka vīrietim mīlestība traucē. Tā ir atkarība. Taču tā arī iedvesmo. Kādā septītajā klasē aizbraucām uz Rīgu, uz teātri. Pēc izrādes mēs, kā jau lauku zēni, ķērām aktierus un prasījām autogrāfus. Es arī vienu noķēru. Un viņš man saka tā: «Ko es tev, puisīt, rakstīšu, es jau nekas tāds neesmu.» Bet viņš uzrakstīja – «Bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs…» Pēc tam tikai noskaidroju, ka viņš uzrakstījis Ziedoņa dzeju. Tas bija aktieris Zigurds Neimanis.
– Jūsu ģimenes ģerbonī ir rakstīts «Pat zaudējot iegūt». Ko jūs esat ieguvis zaudējot?
– Kaut vai, zaudējot savu darbību tranzītbiznesā, esmu ieguvis smukus laukus, dīķus, briežus un sirds mieru. Es nesēžu cietumā, un mani neapsūdz. Saglabājot to, kas man ir, esmu tikai ieguvis – man šobrīd ir alternatīvs bizness, bet pārējie palikuši tajā pašā silē joprojām.
– Jūs esat apmierināts, kādu ceļu dzīvē ir izvēlējušies jau pieaugušie bērni no pirmās laulības?
– Neko sliktu par saviem bērniem nevaru teikt – neviens nav nedz dzērājs, nedz narkomāns, cietumā arī neviens nesēž. Vecākais dēls pabeidza «Oksfordu», tagad nodarbojas ar savu biznesu, otrais dēls arī Anglijā beidza augstskolu, iet savu ceļu, līdzīgi man pats visu grib sasniegt. Bet meita audzina divus mazbērnus.
– Jums ir kaut kādi uzstādījumi par sievietes un vīrieša lomām?
– Es nedalu sieviešu un vīriešu darbus. Milai, piemēram, divi bērni jāaudzina, un es vēl kā trešais bērns. Viņai pietiek, ko darīt. Es, piemēram, pats labprāt gatavoju. Septiņos gados esmu šo to apguvis, un man daudz kas labi padodas. Piemēram, manu harčo visi bērni slavē.
– Sakiet, jūs jebkad ir nomocījuši dzīves jēgas jautājumi?
– Kā mani var mocīt dzīves jēgas jautājumi, ja man ir pieci bērni? Tur viss ir skaidrs. Jēgas jautājumi var nomocīt tos, kuri nezina, kam naudu atstāt. Pateikšu godīgi – dažreiz man kļūst garlaicīgi. It kā visur ir būts, viss ir redzēts, viss izbaudīts. Tāpēc jau visu laiku kaut ko jaunu domāju.
– Krāsaina un intensīva jums tā dzīve.
– No tā, kas noticis manā dzīvē, mēs labākajā gadījumā esam izrunājuši kādus piecus procentus. Piedzīvojumu ir bijis ļoti daudz, un es esmu uz tiem tiecies, jo tā ir interesanti. Kā kāds gudrais ir teicis – dzīve sastāv no atmiņām. Tu vari no rīta piecelties, nomazgāt muti, uztaisīt ēst, izslaukt govi, uztaisīt vakariņas, nākamajā rītā piecelties un teikt – visas dienas ir vienādas. Bet, jo vienādākas ir dienas, jo mazāk tās paliek atmiņā. Jo vairāk atmiņu, jo garāka dzīve. Pagaidām gan negremdējos atmiņās, bet cenšos vēl piedzīvot kaut ko aizvien jaunu.
– Jums ir daudz draugu?
– Kas ir draugi?
No sirds varu aprunāties ar jebkuru cilvēku.
Man nav problēmu. Ir cilvēki, ar kuriem man ir interesanti, un mēs tiekamies kādus trīs četrus gadus. Bet tad, kad vairs kopīgo interešu nav, draudzība pamazām izčākst. Ilgus gadus draudzējos tikai ar trīs cilvēkiem. Viņi, protams, ir uzņēmēji, bet mums nav nekādu biznesa attiecību. Mēs kopā medījam, zivju zupu vārām. Nesen abiem maniem draugiem nosvinējām kāzas. Tagad man pienākusi rinda. Jo mēs ar Milu kopā esam jau 19 gadus.
Reiz bija tāds ekskluzīvs klubs «5X5», kur pulcējās viss Latvijas krējums. Tā krējuma gan tur bija vairāk nekā kluba biedru (smejas). Un tad man viens cilvēks pateica: «Valentīn, tu tikai neapvainojies, bet tevi visi uztver kā naudas maisu.» Tādi draugi arī man ir, bet tie jau nav draugi.
– Kā jūs domājat, Valentīn, – ja jums nebūtu naudas, vai būtu tāds pats cilvēks?
– Mārrutkus tāpat savulaik būtu audzējis. Es nepieļauju, ka man nebūtu naudas. Nu, «vot», tagad sešdesmit gados atdošu visu mantu, kas man ir, un sākšu no jauna. Domājat, pēc desmit gadiem man nebūs naudas? Ja ir zināšanas, naudu vienmēr var uztaisīt.
