• Valdis Melderis: Nav stabilāka attiecību garanta kā hipotekārais kredīts

    Intervija
    Anna Peipiņa
    11. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Toms Norde
    Valdi Melderi vīriešu intervijai izvēlējāmies tāpēc, ka viņš par vīriešu lietām prot runāt universālā, pat mazliet, teiksim tā, sieviešu valodā.

    Intervija publicēta žurnālā Annas Psiholoģija 2013. gada 2. numurā

    Kad beidzas intervija, viņš pēkšņi piebilst, ka lielākā vērtība dzīvē tomēr esot brīvība. Ka viņš atkal var izvēlēties, piemēram, vadīt pasākumu vai nevadīt. Un tad piebilst: «Piemēram, ja tev šī saruna neapmierinātu, tu varētu nepublicēt šo interviju un tā vietā uzrakstīt, piemēram, tikai vienlapīti ar nosaukumu Psihologs 20 gadus pēc skolas beigšanas?»

    Es varētu. Bet neredzu nekādu vajadzību to darīt.

    – Tevi uztver kā šovbiznesa un radio vīrieti, bet tev ir arī, ja tā varētu teikt, otra, daudz nopietnāka profesionālā dzīve.

    – (Smaidot.) Jā, sanāk zināma personības dalīšanās… Jo radio formāts prasa, lai ir vienkārši, saprotami un divās minūtēs izstāstāmi. Tas ir mans rīts. Bet pa dienu esmu pasniedzējs Turībā. Pasniedzu komunikāciju mūzikā – tas ir par to, kā mēs mūziku izmantojam pasākumos, radio un reklāmā. Un vēl es pasniedzu lekciju par radošumu sociālajos medijos. Jo, ja tu gribi, lai tevi sadzird, tev tagad jābūt sociālajos tīklos. Tas ļauj daudz ko ietekmēt. Un palīdz tikt vaļā no bezspēcīgām dusmām. Un tas ir galvenais.

    – Kāpēc?

    – Tāpēc, ka cilvēks, kam liekas, ka neko nevar ietekmēt, kļūst bīstams. Jo viņam nav, ko zaudēt.

    – Nu re, nekur tālu no psiholoģijas tu neesi aizgājis.

    – Protams. Kaut gan, sākot studēt, man nebija lielākas vilšanās kā atklāsme, ka psiholoģija ir matemātika, nevis maģija. Man likās, ka man iemācīs dažādus trikus, kā tikt galā ar cilvēkiem. Pareizāk – kā izdarīt tā, lai viņi dara tā, kā es gribu.

    – Vārdsakot manipulēt.

    – Nu… Drīzāk – kā panākt, lai es viņiem patīku.

    – Tas ir slikti?

    – Tā ir trauma. Jo šāda vajadzība tev ir kāda iemesla dēļ. Ja tu kļūsti par iztapīgu konformistu tāpēc, lai patiktu, tā ir trauma. Mugurkauls ir mans beidzamā laika atklājums. Zināmā mērā pateicoties sociālajiem tīkliem. Jo, kamēr tev tuvinieki saka un atbalsta, tas ir viens, bet, ja tevi atbalsta un rezonē sveši cilvēki, kuriem no tevis neko nevajag un kuriem vienalga, ko tu par viņiem nodomāsi, tas jau ir citādi.

    – Tātad tev tomēr vajag saskarsmi ar citiem, komunikāciju?

    – Nē, sniegu es mēdzu tīrīt arī vienatnē. Ir tādi brīži… Decembrī, kad ir desmit, piecpadsmit pasākumu un vēl mammai ir dzimšanas diena, tu saproti, ka pašlaik tam visam nav spēka, kaut arī tā varbūt ir vienīgā iespēja satikt savus radus.

    Katram traukam ir savs tilpums. Arī man.

    Pirms gadiem pieciem man ģimenes ārste teica: «Melder, tagad paņem grāmatu un aizej mežā…»

    – Tas jau tagad ir moderni. Kādu grāmatu tu izvēlējies?

    – Keruaka Ceļā. Tā ļoti simboliski, vai ne? Bet gluži mežā es neaizgāju. Es paņēmu laivu, aizbraucu uz autoostu un pajautāju pēc autobusa, kura maršruts šķērso kādu upi. Tas bija, ja nemaldos, Balvu autobuss caur Gulbeni. Pededze. Augustā.

    – Ūdens tur vispār bija?

    – Ļoti labs jautājums. Es diezgan daudz dabūju nest laivu. Pie vainas gan vairāk bija bebri. Doma jau bija lieliska: gulēšu laivā, straume mani nesīs un es lasīšu grāmatu. Jo beidzamo reizi ar tēti biju laivojis pirms gadiem divdesmit, un tāds bija mans priekšstats. Un, kad es iekāpju upē, pirmkārt, vējš mani dzen pa straumi uz augšu, nevis uz leju, otrkārt, regulāri sapinos ūdenszālēs. Vārdsakot grāmatas vietā es visu laiku airēju, turklāt tik izmisīgi, ka visu maršrutu noairēju divarpus dienās četru paredzēto vietā. Turklāt biju nopircis telti, ko sauca par Pludmales telti, vēl nopriecājos, cik tā viegla. Pirmajā vakarā izvelku savu telti, un izrādās, tā tiešām ir pludmales telts. Proti, aizslietnīti pret smiltīm un sauli, nevis telti pret lietu. Un beigās vēl uzkāpu uz dunča, kuru biju īpaši šim ceļojumam nopircis.

    – Kārtīgs vīrieša iniciācijas process.

    – Kā tad. Otrās dienas beigās jau sāc ilgoties pēc komforta un tuvajiem cilvēkiem. Pēc ierastās, mīļās rutīnas, kur viss ir skaidrs. Bet ļoti labs pasākums, no sirds iesaku. Laba pārbaude priekšstatam par to, kāds vecis tu esi. Jo savā prātā tu joprojām esi tas vecis, kurš nodarbojas ar smaiļošanu, – divdesmit gadu vecs meistarkandidāts, kurš spējīgs uz visu, spiež simts no krūtīm un tā tālāk. Bet ir pagājuši desmit, piecpadsmit gadi, un tavs organisms sen vairs nav tāds. Nav brīnums, ka trīsdesmitgadīgie krīt ar sirdstriekām tikai tāpēc, ka vienreiz gadā grib kļūt par varoņiem. Tāpat ir ļoti, ļoti noderīgi aizbraukt uz kartinga halli un desmit minūtes nogāzt ar kartingu. Pēc desmit minūtēm tev no slodzes tā trīc rokas un tu esi priecīgs, ka viss beidzies.

    Tas tev nav sēdēt pie glauna autiņa stūres ar pastiprinātāju un milzu motoru.

    Tie ir ļoti veselīgi momenti, kas tev palīdz novērtēt sevi un arī pret citiem izturēties atvērtāk un saprotošāk. Ja pats neesi nekāds dižais varonis, nu, tad ko…

    – Mēs tā plūstoši nonācām pie šā numura tēmas par vīrišķību. Kā tu jūties kā vīrietis?

    – No shēmas viedokļa es drīzāk jūtos vainīgs kā vīrietis. Man nepatīk mājas darbi, man nepatīk ķimerēties, man nepatīk pieņemt saimnieciskus lēmumus. Es neplānoju dzīvi, neplānoju ceļojumus. Arī tāpēc, ka dzīve man pierādījusi, ka labāk neko neplānot, lai nav frustrācija, kad nepiepildās.

    – Plānot ir vīrišķīgi?

    – Protams. Plānot, paredzēt, garantēt. Man nav tādu klasisko vīrišķības izpausmes piemēru. Esmu trīsreiz mūžā kāvies un divas reizes no tām salauzis roku. Bet, ja runājam par to, ko es pats uzskatu par vīrišķību, domāju, ka tā ir spēja būt sirsnīgam, atklātam, atzīt kļūdas, piekāpties, saprast. Būt patiesam pret sevi. Bet man joprojām ir problēmas ar patiesumu pret citiem. Jo tu nepārtraukti mēģini sev iestāstīt, ka otru pasaudzēsi, ja nebūsi pret viņu patiess. Ja es vēl būtu spējīgs būt patiess pret citiem, nebaidīties no viņu reakcijas un nejusties vainīgs par to, ka mūsu domas nesakrīt, es pat teiktu, ka esmu harmonijā ar sevi kā vīrieti.

    – Kā tev liekas: tagad ir viegli būt vīrietim?

    – Domāju, ka esmu diezgan pilnvērtīgi izmantojis tās iespējas, kas dotas kā vīrietim šajā sabiedrībā. Piemēram, pasākumu vadīšanā ir svarīgi, ka esi vīrietis. Jo kaut kādā brīdī, ja nepieciešams, tu vari paņemt auditoriju arī uz masu. Tu vari atļauties iztaisnot plecus un pateikt auditorijai ziniet, būs tā. Un no tā iegūst visi. Sievietei tas ir citādi. Protams, tas ir tikai sabiedrības stereotips, un tomēr. Un es jau neesmu brīvs no stereotipiem. Reizēm, kad ar sievu sakasāmies, arī man sāk likties, ka visas tās sievietes vienādas. Un visām kaut ko vajag no tevis un nekad nav labi un nepietiek. Bet tad tas pāriet, jo tu saproti, ka, pirmkārt, visas nav tādas. Otrkārt, arī šī nav tāda, viņai tikai šobrīd tā uznācis. Un ka arī tev, vecim, uznāk tādi brīži. Kā nesen teica mana vidējā meita: «Es neesmu dumja. Es tikai dumji rīkojos.» Man vajadzēja trīsdesmit piecus gadus, lai atdalītu šīs divas lietas.

    – Tu jūti sabiedrības spiedienu par to, kādam tev jābūt kā vīrietim? Kas tev jādara, kas jāvar?

    – Nu, pirmām kārtām sabiedrības spiediens ir, ka man kā vīrietim jābūt ģimenei.

    – Vai tad?!

    – Nuja. To no tevis gaida sieviete, bet no kurienes tad tas nāk – no sabiedrības.

    – Vai vīrietim jāpelna daudz naudas?

    – Manā gadījumā tā ir iekšēja nepieciešamība. Jo tik daudz esmu sapratis, ka nauda vīrietim nozīmē arī seksuālu pievilcību.

    – Oho. Tas gan bija godīgi…

    – Tas nozīmē arī drošības izjūtu, ko tu vari piedāvāt, un drošības izjūta ir lielisks veids, kā dabūt sievieti. Man ļoti patīk tas Sobčakas stāsts par draudzeni, kura brauca liftā ar miljardieri, un no domas vien, kā šis miljardieris spētu nodrošināt viņas un viņas pēcnācēju nākotni, viņa piedzīvojusi orgasmu. Mūsdienu pasaulē, kur viss jūk un brūk, atrast kādu drošības salu tiešām ir tuvu orgasmam. Tas gan attiecas ne tikai uz sievietēm, bet arī uz vīriešiem.

    – Tik vienkārši?

    – Problēma ir cita. Ka grūti apstāties. Atceros laiku, kad man likās, ja spētu sakrāt tūkstoš latu, es gan būtu kings. Bet tad tev ir desmit tūkstoši latu bankā un atkal nav miera, jo desmit tūkstoši ir tas, ko kredītos pusgadā samaksāt. Nu, un tā tas vāveres ritenis aiziet. Un es domāju, atkarība, ka tu esi spiests visu laiku kaut ko darīt un skriet, pat vairāk grauj pašapziņu nekā naudas trūkums. Kad tu esi atkarīgs no bankas, no darba devēju labvēlības. Ja tev nav tāda kredīta, tu vari darba devēju pasūtīt trīs mājas tālāk, ja šķiet, ka viņš rīkojas šķībi, bet, ja esi iejūdzies, tev ir ģimene, saistības, tu trīsreiz padomāsi, vai teikt, ko domā. Un sanāk, ka tu pieliecies biežāk, nekā gribētu. Jo man ir bijis, ka es izrunājos par daudz, pasaku, ko domāju, un zaudēju pasūtījumu.

    Mugurkauls – tas ir ļoti dārgs prieks.

    To var atļauties vai nu ļoti bagāti cilvēki, kas kļuvuši finansiāli neatkarīgi, vai arī tie, kuriem vēl nav, ko zaudēt.

    – Roberts Ķīlis reiz teicis, ka vīrietis, kuram jautātu, ko viņš šobrīd grib visvairāk, atbildētu – lai visi mani liek mierā! Ka patiesībā tas ir viņa sapnis.

    – Nu, nav nekā briesmīgāka par nepiepildītu sapni. Tāpēc es cenšos savus sapņus piepildīt. Lai tie man liek mieru. Jo bieži vien izdari un nomierinies. Un saproti, ka nekā tāda tur nebija. Piemēram, manai sievai bija sapnis iemācīties braukt ar motociklu. Četrdesmit gados viņa pirmoreiz uzkāpa uz motocikla. Un kas notika? Nolika tiesības, iemācījās braukt, un uz kādu laiku iestājās miers. Iestājoties krīzei, daudzi beidzot nolēma piepildīt senu sapni – atvērt savu veikaliņu. Nu, atvēra, pastrādāja, bankrotēja. Un nomierinājās. Jo saprata, ka labāk ir tur, kur viņš bija.

    – Tas bija par sievu un citiem. Bet kāds bija tavs sapnis?

    – Kad biju maziņš, man neļāva vakaros skatīties televizoru. Un man likās, ka tik daudz kas paiet garām… Kaut kur biju redzējis, ka televīzijā ir telpa ar daudziem, daudziem ekrāniem, un domāju, kā es gribētu tur sēdēt un vienlaikus visos skatīties… Un iedomājies, deviņdesmit otrajā gadā sāku strādāt par TV diktoru. Tu sēdi režijas telpā, saslējis kājas uz galda, gaidi ēteru un truli blenz uz tiem daudzajiem ekrāniem.

    Un pēkšņi saproti: ei, šis ir tas sapnis! Te es esmu! Un? Nu, dabūji, ko gribēji, – toreiz par sevi iesmaidīju.

    Bet ir sapņi, kurus tu piepildi par spīti tam, ka it kā nevarēji atļauties, un saproti, ka tā nauda ir bijusi desmitkārt šā sapņa vērta. Tāds piemērs ir mocis. Visa nauda bija tā vērta. Jo tu esi laimīgs. Un tu nevari ne vadīt pasākumus, ne iet ēterā, ja neesi laimīgs. Jo tu nevienam nevari iestāstīt, ka esi laimīgs, tu tikai vari pielipināt to prieku. Mans profesionālais pienākums ir būt laimīgam. Tāpēc jāskatās labas filmas, jāiet uz ūdensaerobiku, jābrauc ar moci. Ja esi šovbiznesā, tas ir tavs pienākums. Un tad liekas: kā, tu dienas vidū divas stundas sēdi kafejnīcā un lasi žurnālu? Jap. Guli dienas vidū džakuzi? Jap… Jo es zinu, kāpēc.

    – Par kura sapņa piepildījumu tev ir vislielākais prieks?

    – Kādreiz es diezgan cietu no klasesbiedriem. Biju liels konformists, lai neteiktu – pielīdējs. Bet tad es sāku nodarboties ar smaiļošanu un viss mainījās. Vairs nevienam nekas nebija jāpierāda. Vai nu tā bija iekšējā pārliecība, vai arī es beidzot biju sapratis, kas es esmu un kāds ir mans virziens. Jā, varbūt tieši virziena iegūšana arī ir mans lielākais prieks. Jo, kad man skolā jautāja, par ko es gribu kļūt, es atbildēju – par vēsturnieku. Kāpēc? Tāpēc, ka tur piecnieks. Man nebija ne mazākās skaidrības, par ko kļūt. Un, kad saproti, kas tu esi, tas ir lieliski.

    – Kurā brīdī tu sajuties tāds…viengabalains?

    – Es joprojām neesmu. Skaties, piemērs. Kad iepazinos ar savu tagadējo sievu, viņai bija diezgan vētraina pagātne. Un es sapņoju, kā viņai pievienošos un mēs kļūsim par trakulīgu pāri. Taču izrādījās, ka trakulīgais dzīvesveids viņai jau bija piegriezies un viņa manī bija atradusi stabilizējošo faktoru. Tas bija tāds aplauziens! Man likās, beidzot es varēšu nomest to savu konformista tēlu un darīt, ko gribu, un pie pakaļas visa morāle, es beidzot būšu pats! Un še tev. Tā ka viengabalains es neesmu joprojām, jo, piedod, ja cilvēki zinātu, kas darās manā galvā, daudzi mainītu savu viedokli par mani. Bet, no otras puses, ja viņi zinātu, kas darās vienas vidējās sievietes galvā, visi atslābtu un būtu daudz patiesāki.

    – Varbūt pietiktu ar to, ka visi godīgi paskatītos paši savās galvās.

    – Nuja. Kad esi pusaudzis, tu domā, ka esi jefiņš un perversākais tips savā klasē vai kursā.

    Un tad aizbrauc uz Amsterdamu, ieej seksšopā un saproti, ka neesi vis jefiņš.

    Un galīgi ne perverss.

    – Atcerējos, reiz teici, ka vienīgā doma, kas tevi nodarbināja divdesmit gados, bija sekss.

    – Nu, man joprojām ļoti patīk sekss. Mainījies ir tikai tas, ka tev vairāk iespēju, bet arī vairāk šķēršļu. Kaut gan arī tad, ja tev ir ģimene un partneris, iespējams paplašināt vispārpieņemtās robežas. Cits jautājums, ko no tevis gaida sabiedrība. No tevis gaida konkrētu rīcību.

    – Kādu?

    – Nu, iedomājies, par mani tad teiktu: tēlo priekšzīmīgu tēvu, bet patiesībā viņam ir mīļākā.

    – Tu domā, tas vairs kādu šokētu?

    – Nezinu, varbūt. Nē, nu, protams, gribētu beidzot nomierināties, sākt dzīvot intelektuālu dzīvi un veltīt visu savu enerģiju kam citam… Neatceros, kurš no dižajiem bija teicis, ka tikai tad, kad viņam zudusi seksuālā tieksme, viņš sapratis, kāds lunātiķis bijis līdz šim. Bet iespējams, ka es ar to sabiedrības viedokli tikai aizbildinos. Lai nedarītu ko tādu, no kā man pašam patiesībā bail.

    – Nu, labi, sabiedrība ir viens, bet partnerim taču arī ir viedoklis.

    – Protams. Bet man ļoti patīk stāsts par vecīti, kurš visu mūžu ēdis doniņas un devis vecenītei mīkstumiņu, un tad vienreiz viņam pietiek, nospriež, tāpat jau mirs tūliņ – ņems un ēdīs mīkstumu, ko tiešām gribas. Un tad izrādās, ka vecenīte visu mūžu kārojusi tieši doniņu. Un tā pagājusi dzīve…

    – Bet iedomājies, kādai mīlestībai jābūt, lai visu mūžu dotu otram to, ko ļoti gribas pašam. Valdi, ko tu vispār esi sapratis par sievietēm?

    – Godīgi sakot, mani pārsteidz, cik ļoti sievietes paņem tas, ja vīrietis ir uzvalkā. Ja es atnāku uz radio uzvalkā, uzreiz – wow… Nezini, kāpēc tā?

    – Tās ir ilgas pēc vīrišķības. Un džentlmeniskuma.

    – Nu, bet tad jau katrs ļoļeks var uzvilkt uzvalku un…

    – Katram ļoļekam uzvalks nemaz nepiestāv.

    – Bet uzvalks taču maina figūru. Polsteri, stāja.

    Tas drīzāk ir maskēšanās, nevis vīrišķības tērps.

    – Tad jau visas sieviešu drēbes tādas ir. Bet tu neatbildēji, vai saproti sievietes.

    – Absolūti. Tas ir vienkārši. Jebkurš cilvēks grib justies mīlēts. Ja tu sievieti mīli, ja viņa jūtas mīlēta un pasargāta, lolota, cienīta, viņa būs tava.

    – Ir sievietes, kas jūtas mīlētas un drošībā. Taču viņas meklē asumu un piedzīvojumus.

    – Tas ir nākamais līmenis. Tas ir normāli. Kā zināms, ir labi tur, kur mūsu nav.

    – Esi ievērojis, cik daudz foršu sieviešu ir vienas? Nevar atrast īsto vīrieti.

    – Bet zini, ja man nebūtu ģimenes, es arī nevarētu atrast īsto sievieti. Jo vienmēr tev ir doma – a ja nu ir kāds labāks variants? Jā, šī forša, bet vēl taču varētu būt labāka. Bet es īsti nesaprotu, kāpēc tā ir problēma. Viņas var izmantot vīriešus, kad grib un kur grib. Ir viens vīrietis, kurš labi salabo krānu, otrs, ar ko parunāt par grāmatām, un trešais, ar ko tev ir sekss. Savā ziņā tas ir lielisks ģimenes stāvoklis, kad tev pieder visi vīrieši, ko tu vēlies.

    – Tikai, lai tā viegli dabūtu visus šos vīriešus, ir jābūt lieliskai pašapziņai. Un tai savukārt, grozies, kā gribi, ir saistība ar vīrieti. Tāds apburtais loks sanāk.

    – Jā, ja vientulība ir ilgstoša, tā ir. Ar večiem jau tas pats. Kāpēc precēti vīrieši ir pievilcīgi? Tāpēc ka loloti un aprūpēti. Viņš ir pievilcīgs tāpēc, ka viņam jau ir sieviete.

    – Un kas tevi kaitina sievietēs?

    – To gan esmu sapratis, ka sievietēs mani kaitina tas pats, kas kaitina manī pašā. Piekasīgums, vēlme mācīt citiem dzīvot. Vēlme pamācīt tā vietā, lai izdarītu pats. Man patīk ideja par laulāto klusēšanas zvērestu, piemēram, uz trim dienām. Kas notiek, ja tu nolem klusēt? Ja otrs kaut ko nav izdarījis, vienīgais veids, kā kaut ko labot, ir izdarīt pašam. Jo nav iespējas otram izstāstīt, kāds viņš stulbs, ka nav izdarījis to un to.

    Bet vispār, jā, otrā jau kaitina tas, kas besī sevī.

    Jo tu visos atpazīsti tieši šo problēmu. Bet tas viss nieki. Patiesībā es ļoti novērtēju, ka man ir ģimene. Ka man ir aizmugure. Jo tas ir kā kara lidmašīnai bāzes kuģis. Tu jau vari pacelties gaisā, veikt nez kādus varoņdarbus, bet ja tev nav, kur pēc tam atgriezties? Tad kāda tam jēga?

    – Tev ir divu laulību pieredze. Ko esi sapratis par attiecībām?

    – Ģimenes ārste Ilze Aizsilniece man savulaik teica, ka attiecības ir kā upe, kas sākumā ir kā straujš, traks ūdenskritums, taču jārēķinās, ka ar laiku tā pāriet platā, mierīgā, līdzenā plūdumā. Sākumā ir interesanti un aizraujoši un viss notiek pats no sevis, bet jautājums, ko tu pēc tam iesāc ar to rāmo plūdumu. Tad pie attiecībām jāsāk strādāt. Kad pazūd pirmā eiforija, tu sāc sev uzdot jautājumus. Un arī jautājumu – vai šīs ir manas īstās attiecības? Bet ir labi zināt, ka katras attiecības agri vai vēlu nonāk šajā fāzē. Tā tas ir. Vienu esmu sapratis: laimīgas attiecības ir tās, kurās katrs pats par sevi ir laimīgs. Kur katrs varētu aiziet savu ceļu un no tā nejustos apdalīts. Interesanti, ka parasti nepamet cilvēkus, kas nebaidās būt pamesti. Jo, pirmkārt, viņš ir sapratis, kas viņš ir, otrkārt, ja otrs aiziet, viņš no tā nejūtas sliktāks. Vienkārši vairs nav pa ceļam. Un vēl man liekas, nav tā, ka attiecības var būt tikai ar vienu cilvēku. Var būt ļoti intīmas, atklātas attiecības ar vairākiem cilvēkiem, turklāt gan ar vīriešiem, gan sievietēm. Tikai jārēķinās, ka šādās attiecībās starp sievieti un vīrieti vienmēr ir kāda dzirkstele, tur tas latentais sekss visu laiku ir klāt. Un, ja to apzinās, šādas attiecības var veidoties ļoti interesantas. Bet nevajag izlikties, ka tā tur nav.

          (Pauze.) Bet zini, par attiecībām runājot… nav stabilāka attiecību garanta kā hipotekārais kredīts. Ja gribi ilgtermiņa attiecības, paņem hipotekāro kredītu. Varbūt ciniski, bet tur ir ļoti liela daļa patiesības… Un tad nav citas izejas, kā veidot attiecības maksimāli labas. Galvenais, lai ir, par ko runāt. Un tas nav iespējams bez kaut kā, ko dara kopīgi. Mēs kopā braucām ar močiem. Un tu esi tik priecīgs, ka vari runāt par to, kā braucām, kā mēs tur kavējām un kur palikām, un kā tas viss bija. Citādi: kā gāja? Ai, normāli… Un ko tu daudz stāstīsi. Otrs jau visu ir dzirdējis, turklāt zina, ka reizēm tu muldi… Jebkura cita sarunbiedra acīs, lai ko stāstītu, tu esi jauns, nedzirdēts, interesants, un tu redzi to interesi. Bet, ja ir kopējs piedzīvojums, tad uzreiz ir, par ko parunāt. Un galvenais, ka tad tu vari sarunāties, necenšoties noskaidrot attiecības, līdz kam bieži aizved dienišķās sarunas.

    – Teorētiski jau tā viss ir. Dzīvē mazliet sarežģītāk.

    – Nuja, dzīvē tev ir hipotekārais kredīts. (Smiekli.) Un tas visu noliek vietās. Man nav sevišķi liela jaunu attiecību veidošanas pieredze, bet tik daudz es saprotu: tu nevari izveidot grandiozi citādas attiecības, jo tajās ieguldi to pašu veco Valdi Melderi, kāds viņš ir. Ir muļķīgi cerēt, ka tagad nu būs pilnīgi citādi. Jā, sākumā ir interesanti. Pēc tam jānāk kaut kam citam.

    –Tu esi šovmenis, pasākumu vadītājs. Reiz intervijā teici, ka apzinies – principā normālam vīrietim tas nav vajadzīgs. Tā tomēr ir kā prasība izpausties, parādīt sevi.

    – Tai pašā laikā es nereti gribētu būt tāds normālais vīrietis, ar biezu ādu un kuram pilnīgi pie pakaļas, ko par viņu domā.

    Jo viņam ir savs mērķis, un, ziniet, nepatīk – ejiet ieskrieties…

    Un galvenais – tad tu vari izdarīt daudz vairāk tādās fundamentālās lietās. Tur jābūt aknai, lai visi teiktu – es viņam ticu. Jo viņš pats sev tic. Es ļoti apskaužu cilvēkus, kam ir tāds mugurkauls, ka tur lūst vai plīst, bet notiks tā, kā viņš iecerējis.

    – Mēs gan nezinām, ko viņš jūt un kas viņā notiek.

    – Mēs pirmām kārtām nezinām, ko tas maksā. Mēs arī nezinām, kāda pieredze tā liek darīt, un varbūt mēs nekad sev negribētu šādu pieredzi. Man bija iespēja krīzes laikā pārbaudīt, kā tas ir, kad tev divas nedēļas neviens nepiedāvā vadīt pasākumus. Jā, ir darbs radio, ir pasniedzēja darbs… Un normāli būtu divi pasākumi nedēļā. Bet nav. Un piezogas doma, ka varbūt esi izkritis no aprites, varbūt vairs neesi aktuāls. Varbūt tavas zināšanas un pieredze nav vajadzīgas. Atceros, biju gatavs strādāt kaut vai par četrreiz mazāku samaksu, lai tikai nebūtu sajūtas, ka neesi vajadzīgs. Būt vajadzīgam – nezinu, kā ir citiem džekiem, bet man tā ir ļoti svarīga sajūta. Tā bija baigi labā pote. Tāpēc sev nekautrējos atgādināt, cik lieliska ir mana dzīve. Pat ļoti metodiski un apzināti. Dīvainā kārtā piepildās viss, par ko es sapņoju… Un kaut kā nevilšus tomēr izdari pareizās izvēles…

    Man patīk doma, ko mācīja Drošas braukšanas skolā, – tu nonāc tur, kur tu skaties. Ja brīdī, kad mašīna sāk slīdēt, tu ar izmisumu un šausmām skaties kokā, tu arī ietesies kokā. Ja gribi mašīnu izlīdzināt, tev jāskatās tur, kur tu gribi nonākt. Tajā brīdī visi instinkti, visa motorika strādā uz to, lai tu nonāktu tur, kur tu skaties. Uzkāpjot uz krosa moča, pirmais, uz ko tu skaties, ir priekšējais ritenis – un tu tur redzi drausmīgas dangas. Liekas, tūliņ priekšējais ritenis ieies tajā dangā, tevi sanesīs šķērsām un tu pārlidosi pāri ragiem. Un šausmas tevi paralizē. Vienīgais, kas palīdz tādā brīdī, – uzdot gāzi un skatīties tur, kur brauc. Un tas reāli strādā.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+