• Šobrīd

    weather img

    Rīga -15°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Vai vīrieti var aizvilt no ģimenes? Atbild psihoterapeits Viesturs Rudzītis

    Attiecības
    Ilze Klapere
    12. novembris
    1 komentārs

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pexels
    Beidzamā laikā par šo tēmu esam dzirdējuši, lasījuši un rakstījuši īpaši daudz – ka vīrietis pamet ģimeni un aiziet pie citas. Kurš ir vainīgs, kurš atbildīgs? Kāpēc tik ļoti gribas nosodīt un vērtēt? Un vai no tā visa iespējams izvairīties? Jautājumi birst kā no pārpilnības raga, un uz tiem šoreiz atbildēt lūdzām psihoterapeitu Viesturu Rudzīti.

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2019. gada 8. numurā.

    Saka taču, ka stipru ģimeni izjaukt nevar un vīrieti nevar aizvilt pret viņa gribu. Ja ģimenē viss kārtībā, tas nav iespējams, vai ne? Bieži vien cilvēki tā saka arī pēc tam, kad šķīrušies: nu, mums jau kādu laiku vairs nebija labas attiecības. Vai tas nozīmē, ka kaut kas vienmēr laulībā jau ir iebuksējis, ja reiz rodas iespēja kādam no malas?

    Jā, tā ir. Ja vīrietis stingri stāv uz savām kājām, viņam galvu sagrozīt tik vienkārši nav iespējams. Bet… tā ir tikai teorija. Prakse ir tāda, ka vīriešiem 40+ parasti iestājas varoņa lomas krīze. Redzat, varoņa loma ir absolūts altruisms. «Es visu sevi atdodu sievietei,» tā domā vīrietis saskaņā ar savām fantāzijām par to, ko sievietei vajag. Un pretī viņš dabū tādu mānīgu vēstījumu: esmu baigi krutais, un tam visam ir jēga. Es atceros arī dažas situācijas no savas dzīves ap un pēc 40 gadu vecuma, un tajās reizēs man, vienkārši sakot, noveicās. Jo tas nav tik vienkārši – izvēlēties pateikt sievietei un situācijai nē, mēdz notikt tā, ka saproti tikai to, ka neko nesaproti, bet esi kā apburts. Noburts, un viss!

    Nu… Bet kaut ko jau cilvēks tomēr apjēdz, nav jau tā, it kā būtu sadzēries apdullinošas zāles!

    Jā, bet tomēr… Tas ir savādi un mēdz būt ļoti jaudīgi, un es jūtu līdzi daudziem vīriešiem, kuriem nav atbalsta šādās situācijās. Jo bez atbalsta var viegli aiziet šķērsām. Mūsdienās runas par mīlestību – par tās pāriešanu un izbeigšanos – ir ļoti sačakarējušas visu fonu. Ja cilvēks nonāk šādā situācijā, iekrīt tajā vilinošajā vilnī, viņam nav iespējas paņemt pauzi, atpūsties, parunāties. Attiecībā uz vīriešiem tad bieži iedarbojas varoņa loma – tas, ka viņam šķiet: tai citai sievietei viņš ir vajadzīgs vairāk nekā sievai. Un tas darbojas nevis racionāli, bet kaut kādā baiļu līmenī, kad vīrietis nespēj sievietei pateikt nē.

    Noteikti jābūt vajadzīgam? Ja vīrietis ir vienkārši apburts – kā tas iet kopā?

    Tur jau ir tā apburtība. Vīrietim gribas glābt, un viņš atstāj realitāti. Bet tajā realitātē ir viss svarīgais, kas līdz šim dzīvē sabūvēts, kur ir investēts laiks, jūtas, rūpes, nauda: bērni, viņu labklājība, ģimenes ligzdiņa, ko esi vijis, sieva… Nu, sieva varbūt mazāk, bet tomēr. Tas viss vienkārši jāpamet, tas aizpeld, lai ļautos!

    Es zinu šo vīrieša sajūtu un zinu arī bezpalīdzības sajūtu tajā.

    Tā sajūta ir kā slimniekam, tu esi traks un nojūdzies. Un ir ļoti grūti, ja nav atbalsta, iespējas atjēgties.

    Ir jau arī tādi vīrieši, kas ievieš sev mīļāko, bet šķirties ij netaisās!

    Viņiem ir stingrāks pamats zem kājām. Tāds vīrietis jūt to eksistenciālo apdraudējumu – kas būs, ja viņš tagad aizpeldēs jaunā dēkā. Jauna dēka ar turpinājumu nozīmē norakstīt visus līdzšinējos investējumus dzīvē. No vienas puses, jā, tas palīdz justies mūžīgi jaunam un uztur sajūtu, ka tavas investīcijas nekad nebeigsies… No otras puses, bieži tur līdzi nāk tāda izmantotības sajūta, apmēram tā: otro sievu pametu trešās dēļ, bet trešajai atriebos par to, ka viņa mani atrāva no otrās, un tad es aizgāju pie ceturtās. Un, tā kā vīrišķība bieži tiek asociēta tieši ar varoņa lomu, tad ir grūti izvairīties pat no pašnāvības – jo, ja varoņa lomas nav, kas tu esi par vīrieti! Saproti tikai to, ka neko nesaproti, bet esi kā apburts. Noburts, un viss!

    Bet, ja vīrieši izprastu, ka vīrišķība sākas no egoisma, nevis no sieviešu apkalpošanas, būtu krietni cerīgāk. Ko es pats gribu no dzīves, kas ir mans ceļš? Šie ir četrdesmitgadīgo vīriešu galvenie jautājumi, un daudzi ar tiem vienkārši ieskrien stabā.

    Bet vai sieviete tiešām vienmēr grib aizvilt? Viņai jau arī var būt tāds pats apburtības stāvoklis, bez sākotnēja mērķa izjaukt kādu ģimeni! Taču beigās sieviete ir tā aizvīlēja, it kā vīrietis būtu bez prāta un vēlmēm.

    Nu, sieviete ir sliktā, īpaši citu sieviešu acīs. Jo citas sievietes jau jūt to drēbi, kā tas strādā, kā ar vīrieti var manipulēt un kā – ja ne gluži simtprocentīgi, tad attiecīgā apstākļu sakritībā – aizvilināt to vīrieti pie sevis… Bieži vien pašai esot pārsteigtai par to, ka ir izdevies, un bieži vien atskārstot, ka nemaz tā īsti to negribēji! Bet notikumi jau ieguvuši apgriezienus, un nav neviena, kas varētu pateikt: stop, beidzam, nevajag!

    Vai fantāzija par sānsoli neizrādās skaistāka par realitāti?

    Protams, lielākoties. Bet glābj jau tikai tas, kas nāk ar gadiem – pieredze, ka šīs lietas ir iluzoras un ka patiesībā šādās situācijās notiek tas, ka viens otru izmanto. Aiz nepieciešamības piepildīt nevis savas, bet kaut kādas arhetipiskas vajadzības. Un tad sanāk, ka vīrietis ir kā aktieris, kas spēlē uz kaut kādas skatuves, plosās kaislībās, bet pēc tam iet mājās, jūtas iztukšots un domā: nafig tas vispār bija vajadzīgs…

    Tātad tu saki, ka vīriešus var aizvilt no ģimenes?

    Jā, īpaši latviešu vīriešus.

    Kāpēc latviešu?

    Jo mums ir ļoti spēcīgs matriarhāts, vīriešiem ir grūti izrauties no dēla lomas, no atkarīgā lomas un līdz ar to arī no varoņa lomas. Vīrietim liekas, ka glābj sievieti, bet patiesībā viņš ir iepinies manipulācijās. Vīriešiem vispār visa motivācija pamatā sākas no bailēm. Ja vīrietis ir pieklājīgs, gādīgs, efektīgs, tad viņš to dara aiz bailēm, ka tikai kāda sieviete nepasaka: tu tak neesi nekāds vīrietis!

    Vai tad vīrietim nav tādas pašapziņas – esmu vīrietis, un man nav tas jāpierāda?

    Jaunībā tāda pašapziņa ir liels deficīts, īpaši Latvijā. Drīzāk glābt, pašapliecināties. Vēl jau ir tāda lieta, ko esmu jau teicis, ka sievietes dažkārt izliek savu vīrieti pārdošanā, un tā zemapziņas ideja ir tāda: ja es neesmu precējusies ar karali un neesmu karaliene – kāpēc man ticis kaut kas mazāks? Tādējādi sieviete vīrietim signalizē, ka viņš ir sūds uz kociņa. Bet tie parasti ir neapzināti refleksi.

    Kā ar pašu vīrieti? Ja viņš jau pāris reižu aizgājis pie citas – vai viņam tiešām nav nojautas, ka tas var atkal atkārtoties?

    Tur ir kaut kas pašnāvniecisks, saistīts ar varoņa lomu. Piemēram, kad lasa Donu Kihotu, varu tikai brīnīties: kur var būt tāds idiots! Bet ir – ik uz soļa. Jo viņš glābj un apkalpo, izmantojot loģiku, kas izriet nevis no prāta, bet no signāliem, kādus viņš uztver no sievietēm.

    Un sieviete? Saistīdamās ar vīrieti, kuram jau vairākas laulības aiz muguras, viņa neapjauš, ka tāds pats iznākums var atkārtoties?

    Neapjauš, jā, lielākoties viņa neredz, ka ir vienkārši nākamā rindā. Redz, joprojām eksistē tā grupu laulību un monogāmijas polaritāte, kurā vārāmies. Grupu laulībā sievietei ir priekšrocība, jo viņa izvēlas vai viņu izvēlas karalis, alfa tēviņš. Īss, skaists sakars ar viskrutāko vīrieti! Un pēc tam vienkārši dzīvo tālāk, tev ir bērns, bet tas vīrietis vairs pa kājām nemaisās. Taču grupu laulība ir haoss, tā neatbilst cilvēku praktiskajām interesēm. Savukārt upurējot dažus taureņus vēderā, tu vari dabūt skaidri saprotamu dzīves perspektīvu, bet tikai tad, ja tev ir viens vīrs vai viena sieva.

    Neviens nav pasargāts no sirēnu saldkaislajām dziesmām, bet iespēja piesieties pie masta gan ir vienmēr.

    Kāpēc sabiedrība vairāk nosoda tieši sievieti, kura izjauc ģimeni? Šķiet, ka vīrietis dabū mazāk ciest. Arī nosodītājas biežāk ir sievietes…

    Sievietēm savā starpā ir jākonkurē. Ja viena aiziet ar kādu alfa tēviņu, pārējām jāapmētā viņa ar akmeņiem, jo, redz, mēs, pārējās, neesam to izdarījušas – neesam varējušas, gribējušas, paspējušas. Savdabīga konkurence, skaudība – sauc, kā gribi.

    Daudzi to nespēj pieņemt un attiecināt uz sevi, bet savā galvā cilvēki ir poligāmi. Iztēlē mums nav problēmu gulēt krustu šķērsu citam ar citu. Bet monogāmijas drošības un apzinātības ētika pieprasa poligāmiju noliegt, cīnīties ar to. Taču pat tad, ja izcīnītas jau vairākas cīņas, psihē poligāmija turpina uzvirmot, un šādu arhetipisku, senu likumību nevar analizēt pēc kādas jaunākas morāles kritērijiem.

    Kāpēc cilvēki ir tik naski uz citu vērtēšanu? Nemaz ne reti notiek tā, ka tie, kuri visvairāk citu vērtē nosodoši, paši pēc laiciņa izpildās, piemēram, šausminās, kā var atstāt ģimeni, kurā aug mazi bērni, bet drīz vien izšķiras paši. Reiz vienā mūsu sarunā tu minēji tādu atziņu: bieži vien tikai tad, kad mēs dusmās laižam šķīvi pret sienu, mēs uzzinām, ka vispār esam uz to spējīgi. Proti, mēs jau varam iedomāties, ka kaut ko nekad mūžā nedarīsim, bet, kamēr situācija nav pienākusi… Vai šo atziņu varam piemērot, arī runājot par vērtēšanu un nosodīšanu?

    Jā, varam! Ja kāds kaut ko vērtē, tas nozīmē, ka viņam tas nav vienaldzīgi, ka viņš par šo jautājumu domā. Kad cilvēks pats ir tajā visā iekšā, viņam grūti novērtēt situāciju, bet no malas labāk redzams – ko tu, trakā (vai trakais), dari! Bet tas var būt arī tā, ka cilvēks teju apzināti tiecas uz iznīcību («…un smaidīdami mēs grēkā grimsim kā ievas ziediņš atvarā…»). Ļauties skurbulim reizēm ir kas līdzīgs ceļam uz pašnāvību.

    Bet, ja šādā ģimenes pamešanas un šķiršanās procesā ir iesaistīti bērni, no vērtēšanas un nosodīšanas tiešām ir grūti atturēties.

    Jā, tas ir skumjākais šajā visā. Ja tēvs ir nomiris vai slikti izšķīries, īpaši meita to uztvers, un viņas pašvērtība būs iedragāta. Lai kā arī vecāki censtos ar bērniem runāt, viņus saudzīgi sadalīt, lai kā arī mēģinātu stāstīt, ka mēs jau turpināsim bērnus mīlēt, mazajai meitenei, kuras tēvs aiziet, ir viena konkrēta izjūta: viņš pameta MANI, es neesmu svarīga. Tā ir mana darba klasiska – ienāk pa durvīm sieviete, un es jau redzu, ka viņu ir pametis tēvs. Pleci ir zemu, acis nolaistas, gaita sašļukusi. Nereti sieviete skaista kā bilde, bet… nošļukusi un pamesta. Viņai pašai grūti to mainīt – jā, viņa varētu būt karaliene, bet kā viņa var būt karaliene, ja viņu ir pametis tēvs?

    Vai tev ir kāds padoms, kā sievietēm neatdot savu vīru, vīriem sievu un kā pašam izvairīties no precēta cilvēka iekārošanas?

    Pirmais, kas nāk prātā, ir grieķu mīts par Odiseju. Par to, kā Odisejs lika sevi piesiet pie kuģa masta, kad kuģis brauca garām sirēnu salai. Un ausis aizbāza ar vasku, lai nedzirdētu sirēnu saldās, vilinošās dziesmas. Citu reizi atkal bija tā – kad Odiseja vīri piestāja salā pie burves Kirkes, visi tika pārvērsti par cūkām. Jo viņi bija tādi, kas nespēja izturēt kārdinājumu un krita vājībās. Bet tad atnāca Odisejs un noturēja stingru stāju, jo savulaik bija rūdījies, piesiets pie masta. Un panāca to, ka Kirke atbūra cūkas atpakaļ par vīriem. Tā ka padoms ir viens – jāspēj sevi piesiet pie masta vai jālūdz, lai to izdara kāds cits. Jo skaidrs, ka aizraušanās šķiet – un ne tikai šķiet, tā arī ir – skaista, iedod uzrāvienu, dzīvīgumu, prieku… Problēma ir tāda, ka cilvēki neprot tam sagatavoties, tāpēc arī ir tāda biedējoša šķiršanās statistika. Neviens nav pasargāts no sirēnu saldkaislajām dziesmām, bet iespēja piesieties pie masta gan ir vienmēr – jautājums, vai to izmanto.

    1 komentārs

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+