Vai un kāpēc vajadzīgi draugi digitālajā laikmetā?

Kaspars Vendelis, biohakeris, lektors (plāno dzīvot līdz 120)

«Esmu samērā racionāls cilvēks. Man nav grūti komunicēt ar cilvēkiem, bet grūtāk ir veidot siltas un mīļas attiecības. Kā jau daudziem racionāliem cilvēkiem, kuriem īpaši nepatīk šīs uķi puķi un mīļošanās, man šķitis, ka no izjūtām labāk turēties pa gabalu.

Lai nu kā, bet pētījumi zinātnē rāda, ka mijiedarbība ar draugiem, samīļošanās, mīļu vārdu teikšana izraisa hormonālas izmaiņas ķermenī. Izdalās mums tik vajadzīgie laimes hormoni – serotonīns, oksitocīns, vazopresīns un citi. Tieši tāpēc svarīgi ir veidot siltas attiecības ar cilvēkiem. Jo fīlings rodas, tieši mijiedarbojoties ar citiem. Un šobrīd es redzu, cik liela jauda ir dziļās un emocionālās attiecībās. Tādās, kurās tu sajūti tuvāk otra ādu.

Vai nepietiek tikai ar ģimeni? Ja kādam pietiek, tad labi. Bet jautājums par to, vai pietiks visu laiku.

Jo nereti cilvēki savu dzīvi uzbūvē tā, ka tajā vērtība ir tikai profesionālā puse un par tuvākiem cilvēkiem kļūst darba kolēģi. Kas notiek, aizejot pensijā?

Pēkšņi vairs nav ne darba, ne draugu, ne hobiju. Bērni ir izauguši un sen ārā no ligzdas, partneris, iespējams, arī sen piegriezies, un šķiet, ka dzīve pēc sešdesmit ir galā. Ja partneri visus šos gadus bijuši kā divi dīķīši, kuros nav cirkulējis ūdens un viņi nav ļāvuši savā dzīvē ienākt ne jaunām vēsmām, ne pārmaiņām, ne jauniem draugiem, tad var pārņemt samērā rūgta atskārsme par bezjēdzīgi nodzīvotu dzīvi. Ļoti svarīgi ir saprast, ka viss apkārt ļoti strauji mainās. To pieņemot, mums ir jāmainās līdzi.

Mums nez kāpēc ir iestāstīts, ka draudzība drīzāk ir nejaušība, kas tāpat vien iekrīt klēpī. Nu, piemēram, klasē tu nejauši ar kādu apsēdies kopā vienā solā vai arī darba vietā tev ar kādu labi saskan, un jūs kļūstat par draugiem.

Tas tikai nozīmē, ka mēs pārāk paļaujamies uz likteni – kādi draugi trāpīsies ceļā, tādi arī būs.

Bet patiesībā tikpat rūpīgi, cik izsveram savu potenciālo partneri, mums būtu jāizturas arī pret draudzību. Tas nozīmē, ka draudzība ir jāorganizē. Jo, iespējams, piektdienas vakaros mums netrūkst paziņu, ar ko kopā paballēties. Arī kādu, ar ko kopā pasportot, parasti atrast nav problēmu. Bet var gadīties, ka nav vispār neviena, ar ko parunāties par mērķiem, sapņiem un intīmākām lietām.

Savu sociālo tīklu – paziņas, draugus, attiecības – veidoju, izejot no perspektīvas – tas ir uz ilgu laiku. Man ir, piemēram, tādi draugi, ar kuriem es tikai sazvanos. Mums pat nav īstas vajadzības tikties, bet intelektuālā domu apmaiņa ik pa laikam ir svarīga. Un ir tādi draugi, ar kuriem vienmēr forši doties iekšā piedzīvojumos. Tad ir draugi, ar kuriem kopā sportoju. Un ir ģimene, kura atkal pilda citu funkciju.

Un, manuprāt, nevar būt tikai viens draugs, kas simtprocentīgi aizpilda visu šo lauku.

Tāpēc ļoti mērķtiecīgi jāorganizē sava sociālā dzīve. Man šobrīd ir izveidojusies dažādu draugu kopa, bet šis process aizvien vēl turpinās.

Ja kāds man jautā, vai man pietiek laika draugiem, tad mana atbilde ir – draugi nav atvaļinājums, kas ir divreiz gadā. Pilnvērtīga dzīve notiek gan otrdienas rītā, gan trešdienas pēcpusdienā un tā joprojām. Tāpēc tieši tāpat, kā par ieradumu kļūst ūdens dzeršana katru dienu, par ieradumu jākļūst kopā ar draugiem pavadītam laikam. Un, ja beidzamos mēnešos nav bijis laika ne sportam, ne hobijiem, ne draugiem, tad, iespējams, pārāk daudz enerģijas tiek tērēts tikai darbam. Un tad nav brīnums, ka nāk virsū depresija un mazpamazām viss besī ārā.»

Artis Dzērve, video mākslinieks

«Visi, kuriem ir bērni, noteikti ir piedzīvojuši to, ka kāds sadrūvējies atnāk mājās no bērnudārza vai skolas un saka: «Ar mani neviens nedraudzējas.» Kad tiek noskaidrots, kāpēc nedraudzējas, izrādās, ka Annai vai Pēterim ir uzdāvināts jaunākais aipods, kompjūterspēle vai skūteris, un tāpēc visi tagad draudzējas ar viņiem. Kaut kā iegājies tā, ka jau kopš bērnības no draudzības tiek mēģināts dabūt ārā kādu benefitu (izdevīgumu, labumu). Jautājums – kāpēc tas ir tik svarīgi. Un tad tu sāc aizdomāties, kas tad tā draudzība patiesībā ir.

Domāju, ka daudziem pieaugušiem cilvēkiem joprojām draugi ir tāpēc, ka viņi tos saista ar kaut kādām iespējām gūt labumu.

---

Kad strādāju reklāmā, man bija baigi svarīgi būt iekšā lielajā apritē. Un, ikdienā rīvējoties kopā ar visiem tiem cilvēkiem, rodas sajūta, ka gandrīz katrs ir tavs čoms. Bet, tikko tā vide nomainās, saproti, ka tas ir bijis tikai pašapmāns. Patiesībā ar laiku saproti, ka kāds visu laiku ir bremzējis savus izteikumus par tevi, nav tev atklāti kaut ko acīs pateicis, un tas viss ir noticis aizmuguriski. Īsts draugs vai čoms acīs pateiks: «Krāns tu esi, kāpēc tu tā izdarīji?» Un aizmuguriski viņš tevi neaprunās, bet teiks: «Viņš ir foršs džeks!» Brīvība padara draudzību simpātisku. Ja sāc sevi ierobežot, tas nozīmē, ka šajā draudzībā tā atklātība nav īsti līdz galam. Un tas īstenībā baigi labi parāda, kuri tad ir tavējie cilvēciņi un kuri nav.

Man ir arī divdesmit un pat trīsdesmit gadu seni draugi. Katram jau dzīve attīstās citādi, un var gadīties, ka jūs vairs nerīvējaties kopā vienā sfērā. Bet tas kontakts jau paliek, pat ilgstoši nesatiekoties. Un, ja notiek kāda nelaime vai negadījums, šiem draugiem varu zvanīt jebkurā diennakts laikā. Īstu draugu ir tik ļoti maz. Un atrast dzīvē cilvēkus, ar kuriem ir tas konekšens un sajūta, ka kopā vari iet karā, ir vērtība. Jo bieži vien ir tā, ka pirmajā mirklī kāds uzsit kaut kādu švunku, un ir sajūta, ka baigi forši, bet beigu beigās vairāk par to arī nekā nav. Bet attiecībā uz draudzību ir kaut kādas lietas, kuras tu nevari ietekmēt.

Nu, piemēram, ja kādam aizbrauc širmis un viņš kļūst par fanātisku ticīgo. Un tu vari būt ar viņu bijis kopā pat desmit gadu, bet vienā brīdī šis draugs tev ir zudis. Jo tu pats neesi iestājies sektā, kā arī neesi kļuvis par fanātisku ticīgo. Pat nevaru iedomāties, ka man varētu nebūt draugu.

Jo būt vienam ir absolūti pret manu būtību. Turklāt divi cilvēki nekad nav absolūti vienādi.

Un tie savienojumi un ķīmija, kas veidojas starp cilvēkiem, dara fenomenālas lietas. Jo ir provocētāji, tādi, kas dod enerģiju, tādi, kas pacietīgi kaut ko īsteno, un tā joprojām. Un tas daudzveidīgais komplekts, ko tu nekad pilnībā nedabūsi ģimenē, katram ir nepieciešams. Draugi tevi var ievilkt arī hobijā, piemēram, kaitsērfingā. Un tad tu saslimsti ar to, un šis hobijs kļūst par vienu lielu daļu no tavas dzīves.

Arī profesionālā jomā kāds var ieraudzīt tevī kādu jaunu šķautni, palīdzēt, pabīdīt uz priekšu, un tu kļūsti pārņemts ar to lietu. Un tas notiek tikai tāpēc, ka tu esi saticis šo cilvēku. Un jūs pat kļūstat draugi. Draudzība ir kā tāds brīnumkociņš. Ikdienā mēs visi esam aizņemti. Un, ja kāds draugs piezvana vakarā un saka – «ejam», bieži vien gadās, ka nekas nesanāk. Bet tas zvans jau ir rādītājs, ka vajag satikties, ja ne šodien, tad pēc trim dienām noteikti. Mūsdienu tehnoloģijas draudzēšanos padara vēl vieglāku – iespējams kopējais čats, kurā tu redzi, kas notiek tavu draugu vidē, kas tiek organizēts. Bet starp draugiem arī pastāv robežas, kuras jāievēro. Jā, tik tālu mēs varam iet, taču tālāk jau būs nežēlīgi, neētiski. Bet, ja cilvēki ir no viena klana, tad iekšējais ētikas kodekss pirms tam nav pat jāpārrunā, tas darbojas pats no sevis.»

Sandis Dūšelis, apzinātības skolotājs

«Viena no pasaulē ilgāk veiktajiem pētījumiem (75 gadu garumā) mērķis bija noskaidrot, kas cilvēkus padara laimīgākus un labvēlīgi ietekmē viņu veselību. Sekojot cilvēkiem visas dzīves garumā, Hārvarda Medicīnas skolas profesors Roberts Valdingers atklāja, ka tieši labas attiecības mūs uztur laimīgākus un veselākus, bet vientulība, varētu teikt, nogalina.

Cilvēki, kuriem ir ciešākas attiecības ar ģimeni un draugiem, ir laimīgāki, fiziski veselāki un arī dzīvo ilgāk.

Nav svarīgi, cik daudz draugu ir feisbukā, bet tieši tuvo attiecību kvalitāte. Jo, dzīvojot attiecībās, kurās ir daudz konfliktu un problēmu, diez vai kāds jutīsies īsti laimīgs.

Atšķirībā no ģimenes draugi cits citu otru kritizē. Protams, mēs novērtējam, ja draugi mūsu pašu attīstības labā pasaka arī kaut ko kritisku. Bet svarīgi tomēr, lai atbalsts un izaicinājums ir atbilstošās devās. Pārāk daudz kritikas un pārāk daudz atbalsta arī neļauj attīstīties.

Tā kā dzīve pati par sevi ir pilna ar dažādām grūtībām un izaicinājumiem, tad atbalsta loma tajā ir ļoti svarīga.

Draudzība veido brīnišķīgu prieka un atbalsta spilvenu, kas dzīvi padara patīkamāku un vieglāk panesamu.

Budisma literatūrā ir aprakstīts, kā Budas māceklis Ananda aiziet pie Budas un saka: «Draudzība ir puse no garīgā ceļa.» Buda viņam atbild: «Nesaki tā, Ananda, draudzība ir nevis puse, bet viss garīgais ceļš.» Jo tur ir gan paļaušanās, gan atbalsts, ejot cauri iekšējās transformācijas procesam un mēģinot kaut ko vairāk saprast savā dzīvē.

Es, piemēram, pēc dabas esmu diezgan liels vienpatis. Un man ir draugi kopš bērnības un skolas gadiem, kurus satieku vienu vai divas reizes gadā. Mūsu intereses jau laika gaitā ir dažādojušās, bet bērnībā un jaunībā iegūtām saiknēm līdzi nāk tāds kā nerakstīts kopības kodekss, kopīga vēsture. Tas dod jauku tuvības sajūtu. Man šķiet, ka jebkuram no saviem draugiem varētu palūgt atbalstu, ja tas man būtu nepieciešams. Un viņi tāpat to varētu lūgt man. Man ir prieks, ka gadu gaitā šīs attiecības esam centušies uzturēt un neesam sabojājuši.

Cilvēki, kuriem ir vairāk kopīgo interešu, tiekas biežāk, un tad šīs attiecības kļūst par brīvā laika pavadīšanas sastāvdaļu – tā ir kā atpūta no darba, laiks, kurā ir vairāk prieka un kas palīdz atjaunot enerģiju. Un tad ir dzīves laikā iegūtas draudzības. Piemēram, savu bērnu bērnudārzu gaitās un skolas laikā sastaptie bērnu vecāki. Arī viņi kādu brīdi kļūst par domubiedriem kopējās rūpēs par bērniem. Un tad man ir draugu kopa, kas izveidojusies, strādājot par psihologu un praktizējot apzinātības praksi.

Mana sieva ir viena no maniem labākajiem draugiem.

Jo, lai veidotos draudzība starp partneriem, ir jāsakrīt vērtībām un apceres dziļumam. Mēs spējam labi komunicēt un arī iedziļināties mūs interesējošos jautājumos, apcerēt tos, un mums ir arī interesanti par to runāt. Bet ne vienmēr un ne visiem tā ir.

Tomēr tas nenozīmē, ka nav vajadzīgi draugi. Sievietēm ir savi klubiņi, kuros notiek sarunas pie tējas, vīriešiem ir garāža jeb savi klubiņi, kuros var mazliet pasūdzēties par pretējo dzimumu. Un tas mums visiem ļauj mazliet nolaist tvaiku. Dažādība ir ieguvums. Jo vairāk iespēju, kur iegūt atbalstu vai uzlādi, jo dzīve kļūst patīkamāka. Nevajag tiekties uz daudzumu, bet vismaz vienam labam draugam vajadzētu būt.

Pat tie, kuriem šobrīd nav neviena laba drauga, var mēģināt iekšēji atvērties. Jo pārsvarā cilvēki ir gatavi komunicēt un veidot draudzīgas attiecības.»