Uzņēmējs Kārlis Bole: «Mēs Latvijā skrienam kā vāveres ritenī un nevaram neko sasniegt»

Kārlis Bole ir viens no pieredzējušākajiem vietējā autotirgus spēlētājiem. Spēles noteikumiem mainoties, Kārlis atteicies no automašīnu Škoda dīlera lomas un pievērsies Citroën tirdzniecībai. Pacēlām vienu, pacelsim arī otru – saka Kārlis, apzinoties, ka Latvijā ir viens no visvecākajiem autoparkiem Eiropā. Mums traucē latviešu domāšana – kas ir mans, tas ir mans! Uzņēmējs, kurš vispirms nirst kopā ar haizivīm un tad dodas biznesā, ir pārliecināts, ka nākotnē mēs auto pirksim arvien retāk – vairāk īrēsim.
Intervija
Aivars Pastalnieks
14. maijs

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Kāpēc nekad nevienam neesat sniedzis intervijas?

– Man vairāk patīk darīt, nekā runāt.

– Bez tā, ka ilgus gadus esat auto biznesā, ir zināms, ka braucāt arī sacensībās ar kvadriciklu.

– Jā, kādus sešus, septiņus gadus. Mēs ar kolēģi savulaik bijām pirmie, kas tos ieveda Latvijā. Tā kā bizness visu laiku ir jāpieskata, fiziski vairs nav laika. Lai tagad brauc jaunieši. Mans puika brauc jau no sešiem gadiem.

– Tātad stingrais rokasspiediens jums no motosporta.

– Savas gaitas motosportā uzsāku Ādažos. Tēvs nomira, kad man bija astoņi gadi. Palikām abi ar dvīņubrāli. Bija lietas, no kurām mamma centās mūs pasargāt, bet kaut kā pa kluso 12 vai 13 gados sāku braukt. Mamma to nezināja līdz pat 16 gadiem, kad jau sākās sacensības…

Mamma mūs turēja riktīgi stingri, bet mēs arī paši kaut kā bijām tendēti palīdzēt mammai, gribējām ko sasniegt.

Tajā laikā Ādažos bija motoklubs un treneris Andris Bārbalis. Tos pamatus iedeva viņš, pēc tam nāca Aigars Grots. Tie bija juku laiki, sākām ar čezetām, iedeva kastīti – re, kur tavs dampīts, pats saskrūvē kopā, ņem un dragā. Tehnika man vienmēr bijusi, es zinu, kas ir skrūvēt, zinu, kas ir braukt, visas lietas no A līdz Z.

– Bārbalis ir leģenda. Ko būtisku viņš jums ir iedevis?

– Iedeva to, ko motosports arī šobrīd puikām iedod, – raksturu, visu, kas dzīvē ļoti noder. Tas ir pats galvenais. Visu cieņu Bārbalim, ne velti mums ir daudz labu braucēju, kas ir no Bārbaļa skolas. Viņš prot izstāstīt tā, ka tu saproti, kas jādara. Ar Bārbaļa iedotiem pamatiem es arī braucu. Tā ka viņa priekšā cepuri nost!

– Ģimenē bijāt tas negantākais bračka?

– Biju par piecām minūtēm jaunākais (smejas). Mēs vispār neesam līdzīgi. Tēvs bija tumšs, māte gaiša. Es esmu vairāk pēc mātes, brālis pēc tēva.

Reizēm slēdzam derības ar cilvēkiem, kuri mūs tik labi nepazīst. Viņi saka – jūs esat dvīņi? Nevar būt! Tad es izvelku papīrus…

Man nepatīk daudz runāt, bet brālis var runāt ilgi un daudz. Ne velti viņš ir biznesa konsultants un lasa lekcijas. Mēs apmaināmies gan ar idejām, gan iespējām. Brālis šobrīd palīdz daudzās lietās. Viņam ir biznesa konsultāciju kompānija, kas palīdzējusi daudziem Latvijas uzņēmumiem. Tieši tāpēc pārmaiņu laikā mēs esam to biznesa kuģi sagriezuši.

Jums ir kopīgs bizness?

– Kopīga mums nav. Viņam ir transporta kompānija, kurā es palīdzu.

Ļaudis runā, ka ar brāli visu mūžu esat konkurējuši par to, kurš sasniegs vairāk?

– Nē. Nevienu brīdi. (Smejas.)

Bet, gadiem ejot, kļūstat par arvien labāku tandēmu?

– Tā gan ir. Daudzus gadus katrs esam skrējuši un darījuši savas lietas. Kamēr viens atrodas Papua-Jaungvinejā, otrs – Amerikā. Kamēr viens nirst kopā ar haizivīm, otrs iepazīst Silīcija ieleju. Pēdējā laikā gan vairāk nekā agrāk sanāk aprunāties un uzklausīt vienam otru. Šobrīd, saliekot galvas kopā, mums veidojas labi risinājumi. Viens no mums vairāk ir praktiķis, bet otrs teorētiķis.

– Vai brālis jums ieteica no Škodas pāriet uz Citroën tirdzniecību?

– Nē, tas bija mans lēmums.

– Kāpēc?
– Teikšu ļoti vienkārši – auto biznesā ļoti daudzas lietas ir saistītas ar attiecībām. Ja ir attiecības, tad ir arī ļoti daudzas lietas var pacelt, un tās labi strādās. Man auto bizness ir sirdslieta, un, ja es daru darbu, daru to kārtīgi. Man nepatīk, ja sadarbības partneris kaut ko dara pavirši, tad es nevaru savu produktu, ko tirgoju vai remontēju, noturēt līmenī.

Citroën nav vieglākais modelis, ko var tā paņemt un pacelt.

Škodu savulaik es paņēmu vēl sliktākā stāvoklī. Daudziem, kas nodarbojas ar biznesu, ir ne tikai īstermiņa domāšana, bet arī īstermiņa zināšanas. Ja paskatās mazliet plašāk un redz ilgtermiņā, Citroën ir ļoti liels potenciāls. Kāpēc? Pirmkārt, ir nomainījies menedžments. Visi modeļi, kuri parādīsies, būs pavisam citi. Citroën sauklis ir – inovatīvi risinājumi un komforta līmenis.

Es negribu Volkswagen kaut kādā mērā nonievāt, bet testos Citroën komforta līmenis tik tiešām ir augstāks, nekā VW grupas mašīnām. Tas ir tāpat, kā vecos laikos salīdzināt Volgu, Žiguli vai Moskviču.

Volkswagen mašīnām ir stingri, cieti sēdekļi, tā ir, kā saka, darbarūķu mašīna. Šobrīd gan viņi daudz ko maina. Citroën interjers un komforts ir radīti tā, lai viss būtu mīksti un forši.

Es reizēm eju pie masiera, bet nesen aizgulējos, redzu, ka nepaspēšu, rakstu masierim, ka šoreiz atliekam. Toreiz biju paņēmis testēt busiņu, iekāpu un atcerējos, ka sēdeklītim ir masieris. Ieslēdzu un, pavadot ceļā laiku no Siguldas līdz Rīgai, jutos perfekti! Tā ir mašīna ar komfortu.

– Tātad cerat tirgu paņemt ar jaunajiem modeļiem, inovatīvajiem risinājumiem?
– Nē, šie jaunie risinājumi šobrīd ir ļoti daudzās mašīnās iekšā. Daudzi Latvijā nezina, ka trīs gadus pēc kārtas Citroën motori ir numur viens. Tam vienīgajam ir pareizā, normālā kārba. Pārējiem ir visādas DSG un kas tik vēl. Visa pamatā ir pareizs mārketings, pareiza skaidrošana un pareizs darbs. Nekā jauna. Ar Škodu bija tieši tas pats. Mēs Valdemāra ielā pirmajā gadā notirgojām 70 mašīnas, 2007. gadā es tirgoju jau 3000 mašīnu gadā. Ar Citroën strādājot nepilnus četrus mēnešus, esmu jau notirgojis vairāk nekā 70 mašīnas.

Lai attīstītu kādu produktu, ir jādod iespēja klientam saprast. Iepriekšējie pārstāvji ļoti maz darīja, lai šo modeli popularizētu un parādītu tā labās īpašības. Vislabākā reklāma ir dot cilvēkiem testēt mašīnu. Notirgot jau var visu, bet klāt jābūt arī kaut kam emocionālam, tā mašīna ir jājūt.

– Sakiet, jums Škodas biznesu atņēma vai jūs to atdevāt?

– Nesakrita viedokļi. Teikšu tā.

– Kam?

– Mēs ar sirdi un dvēseli strādājām ar Škodu, reizēm par tās izplatīšanu rūpējāmies kā par mazu bērnu, lai tā būtu tur, kur ir. Mainījās stratēģija, un tika izteikts piedāvājums, kuram mēs nepiekritām.

– Piedāvājumu izteica kas?

– Pat neizteica piedāvājumu, teica – būs tā!

– Bet kas to teica?

– (Smejas.) Ražotājs.

– Tas bija ultimāts?

– Jā, atdosim visu vienam lielajam dīlerim, un tas visu izdarīs.

– Tātad jums piedāvāja paiet zem lielā dīlera?

– Jā, tajā posmā mēs nevarējām vienoties par biznesa noteikumiem. Ja tu esi pieradis strādāt ar augstiem standartiem, tev ir jārēķinās ar augstām izmaksām. Lai noturētu līmeni, būs augstas izmaksas. Citādi sanāks kā lielākajai daļai Latvijā – mēs kā vāvere ritenī skrienam un nevaram neko sasniegt. Tāpēc, ka izmaksu sadaļa ir tik liela, ka rezultātā zaudējam kvalitāti un visu pārējo.

Demokrātijā reizēm ir grūti pieņemt pareizus lēmumus.

Finansiāli mums tas piedāvājums nebija izdevīgs.  Skaidrs, ka lēmumu mēs pieņēmām koleģiāli. Lai gan uzņēmumā Karlo Motors esmu lielākais īpašnieks, es neesmu vienīgais. Bija brīdis, kad mēs arī savā starpā nevarējām vai negribējām vienoties. Droši vien, ja starp īpašniekiem būtu šābrīža situācija, lēmums būtu citāds.

– Kāds?

– Mēs būtu daļu biznesa atstājuši un turpinātu strādāt ar Škodas pārdošanu.

– Zem lielā dīlera?

– Jā. Tā jau gluži nav, ka esam vispār beiguši darbu ar Škodu. Mēs neveicam automašīnu tirdzniecību, bet strādājam tālāk kā servisa partneris.

Lai saprastu, tas process nenotika vienā dienā vai pāris mēnešos, viss notika divu gadu griezumā. Mēģinājām vienoties, bet…

Jā, var teikt, ka daļēji jaunais partneris, šābrīža importētājs, kaut kādā mērā piečakarēja.

– Tie ir dāņi?

– Jā, bet dāņus pārstāv igauņi.

– Piečakarēja kādā ziņā?

– Līdz pēdējam novilka daudzas lietas. Varu pateikt – tepat nāks iekšā igauņi un būvēs Škodai jaunu centru. Tāds plāns jau droši vien bija sen… Nē, es nejūtos piečakarēts, ka šeit nāks igauņi. Vienkārši mēs ar šiem cilvēkiem 15 gadu garumā sēdējām blakus visos Škodas pasākumos.

– Tiem pašiem dāņiem un igauņiem?

– Tiem pašiem dāņiem un igauņiem.

– Čomi, draugi…

– Jā. Mēs Škodā ļoti lielu naudu investējām tieši krīzes laikā, un šobrīd sākām lēnām, lēnām savas investīcijas atpelnīt.

– Un tajā brīdī jums biznesu paņem nost.

– Jā, tā ir piečakarēšana, ka tu ieguldi, pieņemsim, desmit miljonus un saproti, ka tev ir tik liels termiņš, lai investīcijas atpelnītu noteiktā laikā, bet, ņemot vērā krīzi, saproti, ka atpelnīsi lielākā termiņā.

– Tātad jūtaties nenovērtēti no galvenā ražotāja puses. To grūto posmu izvilkāt…

– Jā. Vienlaikus es saprotu, ka tas ir bizness. Ja man būtu vienam jālemj, es ātrāk pieņemtu lēmumu. Droši vien tas būtu citāds.

– Kāds?

– Mūsu otrajā centrā Škoda būtu palikusi.

– Jūs norītu aizvainojumu?

– Daļēji jā. Kāpēc? Viens ir ambīcijas, otrs – man ir darbinieki, vairāk nekā 80 ģimeņu aiz muguras, par kurām es domāju. Man uzņēmumā darbinieku mainība bija un šobrīd ir ļoti maza. Tā kā mēs par darbiniekiem rūpējamies, kādreiz visi aizvainojumi ir jāsabalansē. Tās ir emocijas, bet bizness ir bizness.

– Gribas saprast to globālo procesu. Citi auto pārdevēji, piemēram, Aleksandrs Oskins, lieto ļoti skarbus vārdos – lielie spēlētāji nodarbojas ar ekonomisko okupāciju.

– Visur pasaulē grib samazināt izmaksas, un skaidrs, ka arī te. Ražotāju es saprotu, viņš sēž un skatās – izmaksas ir tur un tur. Ko es varu izdarīt? Kaut ko apvienot. Mums tie tirgi ir ļoti, ļoti maziņi. Otrs ir tas, ka tehnoloģijas ļoti attīstās. Domāju, ka divu trīs gadu laikā arī auto tirdzniecībā būs ļoti lielas izmaiņas. Ļoti.

Mēs savu tirgus daļu, savas pozīcijas netaisāmies kādam atdāvināt.

Mums jau ir pieredze, esam bijuši līdzīgā situācijā, kad senos laikos auto biznesu sākām pie Alfas. Mūsu placis bija tur, kur tagad ir tirdzniecības centrs.

Tur bija līdzīgs stāsts. Atnāca cilvēki un teica – mēs te celsim, būvēsim un darīsim vēl visu ko, bet mēs jau bijām placī uzbūvējuši servisu, ielikuši investīcijas. Teicām – okay, jums ir lieli plāni, sakārtojam jautājumu par investīcijām, un viss kārtībā! Ilgi cīnījāmies. Mums bija labi draugi, nolikām placim apkārt lielās fūres, tās tur stāvēja mēnesi. Rezultātā ļoti niecīgu kompensāciju dabūjām.

– Jūs teicāt, ka tirgus ļoti mainīsies.

– Būs elektromašīnas, būs gāzes mašīnas.

– Kāpēc uzreiz nemetāties uz elektromašīnām?

– Nav noslēpums, ka esam iegādājušies pilna servisa līzinga kompāniju Green motion. Tā radīs produktus arī klientiem. Mums vēl nav, bet Eiropā ir visādi auto šāringi. Šie mobilitātes risinājumi ir ļoti daudz un dažādi. Latvijā ir visvecākais autoparks visā Eiropā. Mums ir parks ar mašīnu vidējo vecumu 13 gadu. Mums jauno automašīnu tirdzniecībai vai mobilitātes nodrošināšanai ir ļoti lielas perspektīvas, ja tikai pareizi to ieraugi un saproti. Mums ir viena kaite, tas, manuprāt, ir latviešu domāšanas veids, – kas ir mans, tam jābūt manam. Es nopērku mašīnu, izmaksāju kredītu, tai pie manis jāpaliek. Eiropā jau sen mašīnu īrē vai nomā.

– Tātad tā ir arī mūsu nākotne.

– Tā ir mūsu nākotne. Tās pašas elektrības mašīnas. Tās būs. Mēs bieži vien neredzam šīs mobilitātes iespējas, bet to ir ļoti daudz.

– Piemēram, kādas vēl?

– Ritenis (smejas). Arī tas ir mobilitātes nodrošinājums. Viss jau ir izmaksās. Es arī dažreiz intereses pēc uz Siguldu aizbraucu ar autobusu. Man reizēm ar automašīnu izmaksas ir lielākas, nekā braucot ar autobusu. Bet laika patēriņš ir tas pats.

– Principā jūs iesakāt mums nepirkt auto.

– Es iesaku nevis nepirkt, bet padomāt par mobilitātes risinājumiem.

– Nomāt?

– Jā. Kāpēc ne? No auto biznesa viedokļa varbūt nonāku pretrunās, bet es vienmēr iedziļinos klienta vajadzībās. Kad saproti, kas ir kas, uz ko viss virzās, saproti, kāds produkts cilvēkam ir vajadzīgs.

– Starp citu, dronam kā transportlīdzeklim jūs ticat?

– Pēc desmit gadiem – droši. Gaisā, manuprāt, viss ir vispareizāk sakārtots, uz ceļa pat vairāk viss kas var notikt. Gaisā, ja būs kontrole tiem droniem, vispār nekādu problēmu.

– Jums ir arī pilota apliecība.

– Jā, tāpēc es zinu standartus. Šobrīd gan laika trūkuma dēļ es neesmu lidojis.

– Ko nozīmē būt vienam gaisā?
– Izbaudīt. Kā uz gleznu skatīties. Tu baudi to, cik smuka ir šī zeme. Lidojot esmu ieraudzījis tik daudzas vietas, kuras ikdienā vispār neredzi. Kā no gaisa izskatās meži, kā izskatās tas, ko daba rada. Ir brīži, kad ceļas mākonīši… tos dabas skatus ir grūti izstāstīt. Tu no gaisa ieraugi lietas, par kurām pat neiedomājies, ka tur kas tāds var būt.

Gonkās viscaur pa Latviju esmu braukājis, kur tikai nav būts. Bet lidojot tu ieraugi, ka tur ir ezers, ir tik smuka vieta, par ko nemaz neiedomājies.

– Būt gaisā – tas bija mērķis vai nejaušība?

– Tā nebija nejaušība. Man patīk mācīties un apgūt ko jaunu. Kāds kolēģis teica – ir tāda lieta. Es teicu – okay, man tas interesē. Tas bija interesants periods. Tur arī iepazinos ar ļoti jaukiem cilvēkiem, instruktoriem. Lidošanu mācījos un baudīju tāpat kā motokrosu. Pirms pusotru gada aizgāju uz jahtas kapteiņa kursiem. Man ir motorjahtas tiesības. Es gribēju jahtu, jo tā atkal ir sava pasaule ar savām sajūtām, savu baudījumu. Tu satiec cilvēkus, paplašini savus redzesloku.

– Jums ir vājība arī uz antīkiem auto.

– Pirms kāda laika Amerikā nopirku Cadillac Eldorado, bet tas ir stāsts ar ne pārāk laimīgām beigām. Restaurējot šo auto, iepazinos ar daudz interesantiem cilvēkiem un uzzināju, ko dara un spēj vietējie restauratori. Process bija interesants. Mašīnas krāsošana bija paredzēta Ogrē. Pēc divām nedēļām man zvanīja un aicināja atbraukt, jo atgadījusies nelaime. Krāsotava ar sešām mašīnām, ieskaitot Eldorado, bija nodegusi.

– Ko jūs vēl biznesā gribat iemācīties?

– Šobrīd ir skaidrs plāns, ko mēs gribam īstenot. Saglabāt noteikto mērķi un mācēt pārliecināt kolēģus. Tā šobrīd ir lielākā māksla, lai tev notic. Tāpat kā sportā – viens ir sportists, otrs – komanda, kas palīdz. Pārnestā nozīmē arī biznesā. Ja komandā katrs zina savu uzdevumu un to nodrošina, tad mērķis ir sasniedzams. Biznesā ir tieši tāpat.

– Tas, ko redzēsim pēc pāris gadiem, būs jūsu vīzija?

– Daļēji jā. Procesā piedalās visi kolēģi, bet pamatvīzija ir mana. Pārējais ir komandas darbs.

– Jūs neesat vienīgais, kas Latvijā izplata Citroën?

– Ir vairāki. Kādi pieci.

– Jūs teicāt, ka jāstrādā pie mārketinga. Tas nozīmē, ka jūs arī saviem konkurentiem veicināsiet spēju pārdot.

– Es viņus neuzskatu par konkurentiem, viņi ir mani kolēģi.

– Viņi arī tā uzskata?

– Kad mēs kopā sasniegsim rezultātus, viņi to sapratīs. Varbūt šobrīd viņi nesaprot, ka ir kolēģi. Mēs reizēm savās domās nodarām paši sev pāri. Mums liekas, ka visi ir konkurenti, bet, ja mēs visi iesim uz mērķi, sasniegsim to divreiz ātrāk, nekā tad, ja skatīsimies viens uz otru kā uz konkurentu. Konkurencei jābūt veselīgai, tādai, kas stimulē. Ja tu domāsi, kā uzlabot darbu, un nāksi ar konstruktīviem piedāvājumiem un risinājumiem, viss būs kārtībā. Mūsu sabiedrībā jebkurā līmenī lielākajai daļai ir vairāk argumentu, kāpēc kaut ko nedarīt. Bet tur, kur sapulcējas cilvēki, kuri meklē risinājumus, viņi to jebkurā gadījumā atradīs. Tāpēc es uz kolēģiem Latvijā vai Baltijā skatos kā uz partneriem, ne konkurentiem.

– Jūs esat teicis – pacēlām Škodu, pacelsim arī Citroën.

– Jā, es tā teicu.

– Tas ir jūsu moto?

– Daļēji jā. Mums ir vairāki moto. Mums ir ļoti laba komanda un pārliecība par daudzām lietām. Ja esam savas lietas profesionāļi, tad ir ļoti viegli daudz ko izdarīt. Šobrīd varu pateikt ļoti elementāri – tāpat kā Škoda pirms kāda laika bija nenovērtēta, tāpat Citroën ir nenovērtēts.

– Jūs varat pacelt jebko?

– Nē.

– Ko nevarat?

– Droši vien dzīvu haizivi no okeāna dzelmes. Es esmu ar haizivīm peldējies. Man tā ir vājība, viens no izaicinājumiem jau 15 gadu. Jaunajā gadā ar draugiem braucam nirt. Ir bijuši skaisti nirieni ar haizivīm. Tās ir sajūtas, kad tu pats mācies kontrolēt situāciju.

– Jūs esat būrī?

– Nē…

– Haizivis bija nekaitīgas?

– Kaitīgas.

– Gluži kā biznesā.

– Jā, tāpēc mēs ar haizivīm protam tikt galā (smejas). Mēs trenējamies okeānā un tad ejam biznesā.

Viena situācija ar haizivīm bija varbūt ne tik ekstrēma, bet ļoti interesanta. Mēs nirām Boraborā brīvajā okeānā. Kolēģis peldēja pakaļ haizivij un neredzēja, ka aiz muguras nāk vēl viena. Tas skats – viena haizivs, viņš pa vidu un vēl viena haizivs…

Kāpēc jūs lienat pie haizivīm? Citi nirst tā pa vieglo, pa skaisto.

– Mēs lienam ne tikai pie haizivīm. Arī caurumos, pie kuģiem, visur. Arī skaistas vietas skatāmies.

Jums dzīvē pietūkst adrenalīna?

– Pagaidām nav trūcis. (Smejas.) Fidži salās, kur speciāli braucām okeānā, lai tiktu pie haizivīm, gan adrenalīna bija atliku likām. Mēs nolaidāmies 10 metru dziļumā. Vīri, kas organizē un mūs pieskata, ūdenī iegāza jēlu gaļu, kuru no visām pusēm acumirklī ielenca aptuveni 50 haizivis. Varu pateikt godīgi, es nenoturējos un vienai no haizivīm, kad tā peldēja man garām, pieskāros pie spuras. Tāpēc varu teikt, ka reizēm esmu pārgalvīgāks, nekā vajadzētu, vienlaikus man svarīga ir piesardzība. Kad paskatījos, kas notiek aiz muguras, redzēju, ka instruktori, kuri mūs drošināja, gaiņāja dažas haizivis.

Niršana man ir mācījusi, ka, sakārtojot sevi, var tikt galā ar ļoti lielu stresu ikdienā. Šī pieredze ļāvusi pieņemt nozīmīgus lēmumus objektīvi, nevis emocionāli.

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē jūs sākāt ievest mašīnas no Vācijas. Tas bija bandītu un reketa laiks. Kam tad jūs mēģinājāt pieskarties?

– Es pieskāros viskautkam (smejas). Tie bija ļoti interesanti laiki, kuros sastapos ar daudz ko. Tolaik dažas lietas bija vairāk sakārtotas nekā mūsdienās. Nav noslēpums, ka tajā laikā darbojās jumti. Arī mums, lai varētu strādāt, tāds bija. Tolaik daudziem žuļikiem šķita, ka auto tirgotāji pelna lielu naudu.  

Šobrīd, apzvanot vecos kolēģus, jāsecina, ka lietoto auto biznesā ļoti maz kas ir mainījies.

Arī tagad tiek griezti spidometri un tirgošanai ieved gan sasistas, gan slīkušas mašīnas. Latvijā gada laikā kopumā tiek pārdotas 20 000 jaunas mašīnas, bet 60 000 ir lietoti automobiļi. Normālos apstākļos, kā tas ir citviet pasaulē, šim īpatsvaram vajadzētu būt puse un pusi.

Kas bija jūsu jumts?

– (Pauze.) Iesauka Maziņais. Mums bija labas attiecības. Ja radās problēmas ar reketu, vērsos pie viņa. Visas lietas dzīvē esmu risinājis nevis ar naudas, bet attiecību palīdzību. 

Ko nozīmē labas attiecības? Mantisks bārters? Mašīna apmaiņā pret drošību?

– Nē, nekāda bārtera. Šajā gadījumā attiecības veidoja kopējas intereses. Dažkārt, lai uzturētu attiecības, pietiek ar kopīgu laba laika pavadīšanu.

Piedodiet, bet kāds no tā labums bija jūsu jumtam?

– Ne vienmēr ir vajadzīgs labums. Arī es dzīvē daudz esmu palīdzējis cilvēkiem, neprasot nekādu labumu.  

Tāpēc sponsorējat, piemēram, Paulu Jonasu?

– Sportā ir divas svarīgas lietas – tehnika un pats braucējs.

Redzot, kā Pauls ar sevi strādā, man gribas palīdzēt, nodrošinot viņam labvēlīgus apstākļus.

Pirms gadiem mums ar Kristeru [Serģi] bija saruna, viņš teica – tagad vēl Pauls nav čempions, bet būs! Ja tu to virtuvi saproti, ir patika atbalstīt, virzīt, skatīties, kā lietas notiek. Dzīvē motosports visu laiku ir blakus.

Kad sāku tirgot Škodu, pirmās mašīnas izstādīju Cēsīs Nelss trasē, jo man bija labas attiecības ar Kristeru Serģi. Ļoti daudzas lietas dzīvē tā notiek bez dīla. Vienkārši viens otram piepalīdzam. 

Jūs sponsorējat arī basketbolu.

– Tam ir vēsturisks pamats. Mana kolēģa sieva spēlēja basketbolu, un viņas brālis Kārlis Muižnieks trenēja Ventspils basketbola klubu. Kāpēc nepalīdzēt, ja ir iespēja? Laiki, protams, ir mainījušies. Tagad atbalstām Latvijas Basketbola savienību.

Ejot pa ielu, esat ziedojis lūdzējiem?

– Esmu ziedojis, tiesa, izvērtēti, jo dažiem ubagošana ir profesija, bet dažus dzīve ir piespiedusi lūgt. Noteicošā ir iekšējā sajūta. Gadījies, ka nevis ziedoju, bet saku – ja tiešām nepieciešama maizīte, iesim veikalā un es to nopirkšu. Gadās, ka cilvēks nāk līdzi, bet gadās, ka no maizes atsakās.

Vai būtu pareizi teikt, ka esat viens no retajiem auto tirgotājiem, kura uzņēmumā ir privātais kapitāls?

– Ja nemaldos, ir vēl daži. Nav tā, ka mēs apzināti paliekam pie šīs nostājas un neesam atvērti. Lai gan – gribas jau kaut ko no sevis atstāt nākamai paaudzei, bet jāņem vērā, ka bērni savu nākotni izvēlēsies paši.

2007. gadā bija viens adekvāts piedāvājums, bet tobrīd mēs šo iespēju noraidījām. Arī pēc finanšu krīzes parādījās piedāvājumi, bet mēs atkal atteicām, jo biznesa vērtība ir tad, kad nākotnes plāni ir skaidri. Tobrīd skaidrības nebija.

Cik bērnu jums ir?

– Seši. Man pašam ir trīs, bet manai kundzei vēl trīs.

Ko būtisku saviem bērniem cenšaties iemācīt?

– Vecākais dēls vēl studē, bet drīzumā absolvēs Banku augstskolu un jau pusgadu strādā pie manis. Man ir svarīgi, lai cilvēks ir godīgs.

Jaunībā cilvēkiem ir lielas ambīcijas, tāpēc no savas puses bērniem esmu mācījis, ka katra lieta ir jānopelna.

Neko nevar iegūt, neko neizdarot. Latvijā ir iestādes, kas kontrolē visu visdažādākajos slāņos. Dažreiz man šķiet, ka viņiem vajadzētu iedot lāpstu rokā, lai saprastu, ko nozīmē – rakt. Pretējā gadījumā, sodīti tiek visi, nešķirojot. Varu pateikt piemēru.

Latvijas Auto asociācijā esam 30 biedri. Auto biznesā Latvijā ir gandrīz 9700 kompānijas. Visa šī masa gada laikā nodokļos samaksā aptuveni 100 miljonus eiro. Asociētie biedri nomaksā 60 miljonus, bet atlikušo summu nomaksā pārējie 9000 ar astīti.

Par ko tas liecina?

– Par to, cik mums viss šeit ir sakārtots (pasmaida) un kādos apstākļos strādājam.

Un ko nozīmē VID pārmetums jūsu uzņēmumam par iesaistīšanos lietotu auto pārdošanas shēmā?

– Sīkāk nekomentēšu, pateikšu vien dažos vārdos. Mēs šobrīd pierādām, ka neesam ēzeļi. Neizslēdzu arī mūsu cīņas par Škodu sekas.

Proti, tas varētu būt pasūtījums.

– Jā, iespējams. Ir fakti, kas uz to norāda.

Bet ko nozīmē – lietotu automašīnu pārdošanas shēma?

– Pārmetumi, kas vērsti pret mums, man nav skaidri. VID, piemēram, norādīja, ka esam pārdevuši mašīnu firmai, kas reģistrēta adresē, kura, apskatot Google Maps, neeksistē. Tajā vietā ir klajš lauks. Bet, kā zināms, šī karte tik ātri nemaz neatjaunojas.

Šie pārmetumi, zināmā mērā ir pašķobījuši jūsu reputāciju?

– Uzskatu, ka nē, jo zinu, ko daru, un zinu savus partnerus un klientus. Tie, kas saprot auto biznesa vidi, domas tamdēļ nav mainījuši. Ja dari savu darbu kārtīgi – tā ir tava reputācija.

Starp citu, ko tulkojumā nozīmē vārds Citroën?

– Tiešā tulkojumā? Labs jautājums…

– Gan lejā, ienākot salonā, gan te redzamas dekorācijas ar citroniem. Tie tur nolikti, lai veidotu asociācijas?

– (Smejas.) Tas ir mūsu mārketings.

– Bet piekritīsiet, ka vārds ļimons skan labāk?

– Es to arī mārketinga meitenēm teicu – strādāsim tā, lai mēs tos ļimonus varam nopelnīt.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada aprīlī.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs