Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
23
-
0
-
3
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Ābolīt, necepies
Lai kā mēs negribētu un filozofētu, bet āboli tāpat krīt pie ābeles. Ikviens bērns, kurš dabūs dzirdēt, ka ir līdzīgs saviem vecākiem, sacepsies un teiks, ka tā nav. Taču fakti rāda pretējo. Man arī šķita, ka esmu riktīgs panks – ne tāds, kā mani vecāki. Bet es nekur nekādu savu ceļu tā arī neesmu aizgājis. Esmu realizējis mammas mākslas jomu, kur viņa sevi nerealizēja. Un nesen izrādījās, ka mans tēvs Carnikavā grasījās būvēt skolu. Un es daru tieši to pašu. Protams, mēs darbojamies citos laikos, sadarbojoties ar citiem cilvēkiem, un mums varbūt šķiet, ka darām citādi, bet saknē tas ir turpinājums.
Tēvam manā dzīvē bijusi ļoti liela nozīme. Darba mīlestība man nāk no viņa.
Tēva buramvārdi grūtās situācijās bija Raiņa: «Lai ir grūti, vajag spēt, stipram būt un uzvarēt».
Tēvs vienmēr jebkuru lietu ir varējis salabot. Tāpat kā to spēja mans opis. Vienmēr varēju skatīties un brīnīties, kā veči salabos jebko situācijā, kad pie rokas nav nekā, manuprāt noderīga.
Tāpat, protams ir īpašības, bez kurām varētu arī iztikt. Piemēram, nesavaldību. Vai neprasmi vajadzīgajos brīžos iekomentēt diplomātiski. Manam tēvam bijušas divas ģimenes. Arī man bijis tāpat. Viss tas pats. Neņemos spriest, vai tas ir labi, vai slikti. Tas tā ir noticis un esmu to pieņēmis. Tagad, protams, ar šī brīža informāciju, rīkotos savādāk. Un tomēr, mums katram ir savs – atšķirīgs dzīves scenārijs.
