Trīs bērnu tētis Kārlis Gedrovics: Labāks tēvs būšu tad, ja mainīšos pats

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
23. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
«Uzdodot jautājumus – kas ir bērns? – esmu guvis daudzas atziņas par pasaules uzbūvi. Un vēl, pateicoties šim jautājumam, esmu ticies, runājis ar cilvēkiem, kurus citos apstākļos diez vai būtu sastapis, un mūsu sarunas nebūtu izvērtušās tik apjomīgas un jaudīgas,» saka KĀRLIS GEDROVICS – meitas un divu dēlu tēvs, biedrības Tēvi valdes loceklis.

Mana pirmdzimtā ir meita. Viņa pasaulē nāca mājdzemdībās. Tā bija lieliska pieredze. Turklāt pati māja ar šādu notikumu iegūst citu dziļumu. Dzimšanu, par spīti fizioloģiskajām izpausmēm, varu raksturot kā baltu gaismu. Lai gan mums, cilvēkiem, to ir grūti nest.

Pavisam drīz meita svinēs desmito dzimšanas dienu. Vidējam dēlam tūdaļ būs astoņi, bet jaunākajam šobrīd ir divi gadi. Domāju, šo desmit gadu laikā esmu kļuvis nedaudz pacietīgāks. Tagad saprotu, ka, runājot ar bērnu, nav jāgaida tūlītēja man vēlama reakcija. Vienlaikus – vai ar to pietiek, vai esmu tādā attīstības līmenī, kādā man gribētos būt? Diez vai. Man joprojām ir par maz pacietības un miera, kas atspoguļojas manā reakcijā. Ja dārzā bērni no grila grābj pelnus, jauc tos ar ūdeni un taisa cementu, rezultātā viņu drēbes ir pilnīgi nelietojamas, es nespēju uz to visu mierīgā garā noskatīties un, baigi nepukojoties, netīrību savākt. Taču es gribu sevī šo mieru rast.

Man noteikti gadījies emocionāli nodarīt pāri savai meitai.

Bijuši brīži, kad esmu viņai teicis – tagad ejam uz istabu, aiztaisām durvis un tur kopā gaidām, kamēr tu izraudāsies. Taču esmu arī pārliecinājies, cik šāda rīcība ir neefektīva un dažādu pēcseku raisoša. Vecāki šādus izmisuma soļus sper, jo jūtas bezpalīdzīgi. Viņi nezina, ko darīt.

Kad zaudēju iekšējo līdzsvaru, manī dzimst dusmas. Man kā tēvam visvairāk gadījies klupt reizēs, kad bērni konfliktē savā starpā. Viņi to dara pat vairākas reizes dienā. Šajā ziņā vecāku uzdevums ir ar neatlaidību un mieru parādīt, kā rīkoties citādi. Un darīt to nevis ar stāstīšanu vai padomu došanu, bet pašiem parādīt, kā iziet no konflikta. Vecāka uzdevums ir nevis pateikt, ka strīds par zīmuli ir nieka vērts, bet gan pieņemt bērna emocijas.

Konflikts tikai padziļinās, ja bērna izjūtas netiek pieņemtas. Man šķiet, ka lielākā daļa tēvu ķeras un klūp, tieši saskaroties ar šo problēmu. Konfliktu arī nevar atrasināt ar vardarbību, sakot – muti ciet – vai liekot lietā siksnu. Pat ja bērns uz mirkli klusēs, pēc tam nāksies ļoti daudz tērēt laika un pielikt pūļu, lai savas rīcības sekas koriģētu. Nogurdinošākais tajā ir tas, ka, zinot šos vienkāršos principus, es tik un tā nespēju pietiekami stabili šādi rīkoties visās situācijās.


Pirms vairākiem gadiem man piezvanīja sena paziņa Ilze Znotiņa no Centra Dardedze. Centrs no fondiem bija dabūjis grantu un grasījās veidot tēvu grupas, kurās tēvi sanāk vienkopus un dalās savā pieredzē. Ilze vaicāja, vai mēs varam palīdzēt ar komunikāciju par Tēvu grupām. Tapa kampaņa Būt tēvam – tā ir māksla!, pēc tam nodibinājums Tēvi. Ja skatos plašāk, šobrīd redzu, ka bieži cilvēki nevalstiskajās organizācijās iesaistās, kad izjūt vēlmi risināt sabiedrības problēmas, lai gan patiesībā caur šo iesaisti risina arī savējās. Un tas ir labi.

Bieži vien, kad bērni vēl ir zīdaiņi, večiem šķiet – tagad lai ar bērnu ņemas māte, ko tad es tur varu līdzēt? Kad paaugsies, sāks runāt, tad pieslēgšos.

Patiesībā, kamēr vien eksistēs sabiedrība, tēva loma būs svarīga. Tēvam ir jāmācās savā bērnā klausīties.

Arī fiziskajam kontaktam starp tēvu un zīdaini ir milzīga nozīme. Tā tu būsi radījis platformu, kurā spēsi mijiedarboties tālākā nākotnē. Ņem savu bērnu rokās ik dienu, maini viņa autiņbiksītes, samīļo viņu, ļauj sajust savus sirdspukstus, bārdas rugājus un saklausīt savu balss tembru. Atceries – jo vairāk iespēju palaid vējā tagad, jo vairāk attālinies. Kaut kādā ziņā arī neatgriezeniski. 

Ģimenes psihoterapijas speciāliste Vita Kalniņa runā par to, ka ikvienam pieaugušajam sevī jāsadzird savs iekšējais bērns. Tikai tad spēsim saprast savu rīcību. Mūsu vecāki mūs mīlēja, bet, visticamāk, arī viņi nezināja, kura no rīcībām audzināšanā ir pareizā. Daudzu mūsu vecvecāki auguši kara laikā. Pēcāk viņi audzināja mūsu vecākus sabiedrībā, kas bija pilnībā izjaukta. Karā kritušie tēvi, izsūtījumi un viss pārējais tā laika fons – ikvienam tas bija ļoti, ļoti smagi.

Diemžēl sievietes ar stiprajām rokām un izšautie tēvi ir mūsu visu sāpīgais mantojums. Lielāko daļu vīru izaudzinājusi mamma, tēvam klāt neesot. Tā ir realitāte tiem, kuriem šobrīd ir trīsdesmit un nedaudz vairāk gadu. Arī mani lielā mērā audzināja mamma. Tēvs dzīvoja Rīgā, bet mēs ar mammu pie Madonas. Tēvu redzēju nedēļas nogalēs. Viss bija skaisti un forši, tēvs par mani rūpējās, bet tas neizslēdza to, ka starp mammu un tēvu bija attiecību modeļi, kurus varēja vēlēties citādus.

Ģimene ir vieta, kur mēs mācāmies dzīves pratību. Daži to mācās bērnunamā. Parasti, lai tur izdzīvotu, tev jākļūst par nezvēru. Ikvienam bērnam ir svarīgi, lai viņu sadzird brīžos, kad ir grūti.

Veči neraud – tas ir pilnīgi pārprasts jēdziens. Ja puikam ir smagi, bet vecāki viņam saka «turi muti un pats tiec galā» – kā viņš var iemācīties tikt galā ar psihoemocionāli smagajām lietām? Ļoti bieži viņš iemācās rīkoties ļoti nepareizi, jo prasmi nav apguvis. Ir jāzina, ko darīt, tas ir jāsajūt. Savukārt līdzsvarota ģimene saviem bērniem var iedot drošās piesaistes sajūtu. Eksistē arī jēdziens – iegūtā drošā piesaiste.

Kad cilvēks pieaug, viņš var atskārst, ka ar viņu kaut kas nav labi – viņš nesaprot, kāpēc rīkojas tā, kā rīkojas. Tad cilvēks iet pie psihoterapeita vai meditē, vai dziļi ieklausās Dieva vārdā. Vēl, protams, var palīdzēt dzīvesbiedrs, ja vien tas ir pieņemošs un pacietīgs. Tad izaugsme iespējama arī šādā savienībā.

Rezumējot – sapratu, ka labāks tēvs būšu tad, ja mainīšos pats, nevis tikai kļūšu labāks no tā, ko bērni man dod. Bērni mums pasniedz spoguļus. Vai mums patīk tas, ko tajos redzam? Ne vienmēr. Bet īstais jautājums ir – vai tu spēj uz sevi paskatīties pa īstam un ar trūkumiem? Bērnam par to, kā dzīvot dzīvi, vari stāstīt sazin ko, bet tā ir maza daļa. Izšķirīgi būs tas, kā rīkojies pats. Man bērni skaidri norādījuši, ka esmu nepacietīgs un mana pašpārliecinātība nav pietiekami veselīga. Vēl arī tas, ka bieži esmu melīgs.

Šī īpašība ir vērojama banālās situācijās. Piemēram, noraujos un apēdu vairāk šokolādes, nekā pienāktos, sadalot visiem vienādi. Tā kā mēs saldumu daudzumu regulējam, varu jau teikt – tev šodien vairs nevajadzētu ēst cukuru. Bet tajā pašā laikā todien pats esmu apēdis daudz vairāk cukura, nekā vajadzētu.

Viena no lielākajām grūtībām, audzinot bērnus, ir konsekvence partneru starpā.

Mums nav ģimenes plāna. Bet, iespējams, vajadzētu to izveidot, lai mēs kā ģimene būtu vienojušies par kopīgajiem mērķiem. Tā teikt – uzlikuši vektoru. Bērni intuitīvi jūt, ja vecāku viedoklis atšķiras. Viņi ies pie tā, kurš būs atļaujošāks. Un tas ir normāli. Nav jau vienkārši – par visu vecāki iepriekš vienoties nevar, jo tad būtu jānoslēdz miljoniem sīku vienošanos.

Vēl grūti ir nebūt helihoptera vecākiem, kuri visu uzmana. Mums ģimenē pie tā jāstrādā. Vairumam vecāku gribas, lai bērniem viss izdodas, bet ir skaidrs, ka mums ir jāļauj vienlaikus pašiem strādāt un ­kļūdīties.

Saprotams, ka bērnu savstarpējo konfliktu dēļ ar sievu esam nonākuši saspīlētās situācijās, kurās paši konfliktējam, un ne vienmēr protam no tām iziet, vienlaikus paši lūdzot bērnus to mācēt. Es pārstāvu viedokli, ka partneris ir dots, lai kopā augtu. Vērts atcerēties, ka bieži tas, kas mums nepatīk otrā cilvēkā, ir tas, kas mums visvairāk ­nepatīk sevī pašā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+