Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Zemenes kapos
Darba laiku pavadot pie datora, biju pasākusi randiņus norunāt Lielajos kapos – netālu no darba vietas, lai būtu iespēja izkustētos arī dienas laikā. Iepazīstoties jau nav tikai jāsēž kafejnīcā, var arī staigāt pa svaigu gaisu un baudīt pavasari. Vai vasaru. Vai rudeni. Vai vienkārši labu kompāniju. Vai visu kopā.
Mēs satikāmies stāvvietā pie kapiem: abi piebraucām ar auto, un es novērtēju, ka viņš izkāpa pirmais un nāca pie manis. Jo ir bijuši tādi, kuri no sava auto ārā nekustas un pat norāda «tu mazliet pastaigā, lai es varu redzēt, kāda esi». Tātad viņš nāca, un es skatījos, smaidīdama aizvien vairāk – tumšmataini vīrieši ap 190 cm garumā allaž bijusi mana vājība. Bet kas tad viņam rokās? Kastīte ar pirmajām zemenēm! Priecīga izlēcu no auto, saņēmu tikšanās buču uz vaiga un viņa sniegtās zemenes, tās esot vietējās, ļoti gardas.
Mūsu pastaiga bija jauka, zemenes patiesi saldas, un vēl vienu kastīti viņš man iedeva līdzi prombraucot, lai varu cienāties ceļā uz Cēsīm, kurp devos darba lietās. Smaidīju, stūrēju, ēdu zemenes un lasīju īsziņas, ka esmu iepatikusies, ka manas formas raisot katra vīrieša fantāziju un viņš neesot izņēmums… Tomēr mani prieki nebija gari – jau nākamajā tikšanās reizē viņš atzinās, ka esot precējies; bieži braukājot komandējumos uz Skandināviju, un tad es varēšot braukt līdzi, protams, lidmašīnā mēs blakus sēdēt nevarēšot, bet viesnīcā un pilsētā šķiršoties tikai tad, kad viņam būs darba lietas.
Man tika piedāvāta tāda kā bezmaksas eskorta iespēja, kuru nespēju novērtēt un atteicos…
Sekojot ieteikumiem atcerēties labo, esmu prātā saglabājusi gardās zemenes, bet pārējo centusies aizmirst.
Būvuzraugs svingeris
Kad šķita, ka normālu un brīvu vīriešu laikam vairs nav, saņēmu vēstuli no pāris gadu jaunāka šķirteņa. Sava dzīvesvieta, laba izglītība un tēvišķas rūpes par pusaudzi dēlu – tas viss radīja gana pozitīvu iespaidu, lai pēc dažām vēstulēm iedalītu viņam savu telefona numuru. Jau pēc mirkļa dzirdēju patīkamu, zemu balsi. Sarunas bija vieglas un prieka pilnas, raisot sajūtu, ka esam pazīstami jau sen, – tieši tāpēc likumsakarīgs rezultāts bija nākamajā vakarā sarunātais randiņš.
Precīzi laikā pie manas mājas pieripoja tīri labs auto, vadītājs izlēca no savas vietas un atvēra man durvis. «Par to plusiņš, bet par ziedu trūkumu – mīnusiņš,» es nodomāju. Operatīvi nolēmām, ka vislabāk papļāpāt būs siltā auto ar skatu uz Daugavu, un, apbruņojušies ar tēju, kafiju un cepumiem no benzīntanka, rullējām uz Andrejsalu.
Citi lasa
Rudens vakars bija drēgns, izmetuši mazu līkumu, ātri vien atgriezāmies pie auto un karstajiem dzērieniem. Sarunā atklājām ne tikai kopējus uzskatus un nodarbes, bet arī paziņas, vietas un objektus. Vairākas stundas aizskrēja kā minūtes, un mani jau veda mājup. Pa ceļam vēroju viņa rokas uz stūres – savādi, bet tajās man kaut kas nepatika. Tādas nelielas, ar mazu īkšķi… It kā disonēja ar visu labo, bet es sev pārmetu, ka nevajag būt tik piekasīgai un subjektīvai. Ak jā, man ir tā, ka dzīvē pierādījies: ja man nepatīk cilvēka rokas, tad ar pašu arī neveidojas sapratne. Izskaidrot to nevaru, tas ir kaut kāds muguras smadzeņu lēmums, kuru nevaru ietekmēt.
Pievedis uz to pašu vietu, kur paņēmis, viņš izslēdza motoru, saņēma manu roku, ilgi skatījās acīs un tad pieliecās vieglam skūpstam uz lūpām. Atvadījāmies, es devos mājup, kur mani drīz vien sasniedza īsziņa ar «paldies par jauko vakaru, tu man ļoti patiki». Smaidīju kā naiva pusaudze, un pat man, skeptiķei, šķita – beidzot ir, ir, ir! Maigā, laimīgā miegā pavadījusi nakti, nākamajā dienā saņēmu vēl vienu īsziņu: «Ko darīsi sestdien, mēs varētu kopā aiziet uz nerātno pirtiņu.»
Smagu aizdomu mākta, bet ar cerību, ka esmu ko pārpratusi, pārvaicāju detaļas. Jā, tas tiešām bija svingeru pasākums.
Un es tiešām atteicos. Un viņš man vairs nerakstīja un nezvanīja. Un es sapratu, ka tai roku patikšanai vai nepatikšanai tomēr ir nozīme…
Grāmatvedis sandalēs
Kad dažas paziņas mani mazliet tā kā nokaunināja par to, ka randiņus sarunāju vietās, kur jāpiebrauc ar auto (jo tā varu novērtēt ne tikai materiālā stāvokļa realitātes sakritību ar stāstīto, bet arī iegūt info pēc auto numura), nolēmu, ka jākļūst vienkāršākai. Jo tas, ka vīrietis uz darbu centrā no dzīvesvietas Purvciemā brauc ar trolejbusu, nav noteicošais. Milānas metro taču arī tiem foršajiem vīriešiem nav sava auto! Kļūsti eiropeiska, tā es sev teicu. Un piekritu tikties ar kungu, kurš darbojoties «finanšu sfērā». Vietu izvēlējos es, tās gan bija vairākas, jo dažas viņš noraidīja – tās atrodoties pārāk tālu no trolejbusa maršruta.
Tā nu tikāmies pie ieejas Vidzemes tirgū, jo gan viņam trolejbuss netālu, gan es pie reizes zemenes nopirkšu. Apvienošu patīkamo ar lietderīgo. Tai brīdī naivi domāju, ka zemeņu pirkšana klasificēsies kā «lietderīgais» un tikšanās būs «patīkamais»… Un tad viņš nāca – pagari retiem matiem plīvojot saskanīgā ritmā ar paplatajiem piektā svaiguma džinsiem, vaļēju 300 mazu kabatiņu izraibinātu pelēku kokvilnas vesti mugurā. Cauri brūnām sandalēm jautri lūkojās vestei pieskaņotas pelēkas zeķes. Bija arī pleca soma, jo kaut kur taču jāglabā svarīgās lietas, piemēram, e-talons.
Nebija jau tā, ka es būtu cerējusi ieraudzīt princi… Tomēr tā visa man bija par daudz, es sasveicinājos un uzreiz pateicu striktu NĒ.
Aiziet gan tik viegli nebija, jo izskatījās, ka viņš mani nav sapratis, jo naskā solī sekoja man iekšā tirgū. «Vai tev arī kaut kas jāpērk?» es apvaicājos un uzzināju, ka nav gan. Bet viņš varētu nopirkt tā pavairāk kartupeļus, ja es viņu aizvestu ar auto uz mājām, trolejbusā neesot ērti, un no pieturas liels gabals jāiet… Es viņu nevedu. Laikam tomēr neesmu «atsaucīga, saprotoša un iejūtīga».
Paukotājs bez koda
Parasti nav viegli pieļaut domu «tam ir diagnoze». Gribas ticēt, ka visi ir veseli. Tagad es tādus «atkožu» ātrāk, bet pirms pāris gadiem tā nebija, tāpēc viena 40+ stāstus par biznesu un īpašumiem uztvēru kā reālus; pat ne tāpēc, ka gribētu uz tiem pretendēt, bet vairāk kā apliecinājumu – viņš kaut ko spēj. Tālab aicinājumu tikties uztvēru pozitīvi. Līdz brīdim, kad viņš man tuvojās, nākdams pāri stāvvietas laukumam. Izskatās nekopts un nošņurcis, es padomāju, pirms sasveicinājāmies.
Tuvumā ievēroju arī ne visai tīrus nagus, ienadžus un raupju ādu; tikai pieklājības pēc uzreiz neaizmuku un devāmies turpat netālu uz «Fazendas» vasaras dārzu. Viņš izvēlējās alu, es – saldējuma kokteili. Vispār randiņos es neizvēršos ar plašām vēlmēm, jo svarīgākais ir komunikācija un allaž jāatceras, ka sliktākajā scenārijā jābūt gatavai pašai apmaksāt savus tēriņus.
Dzerot alu, vīrietis lielījās ar saviem īpašumiem, panākumiem sportā un ceļojumiem; es klausījos un centos saprast, kāpēc gan tik veiksmīgs cilvēks izskatās tik noplucis? Simpātijas ne tik vien nevairojās, tās pat ļoti strauji ruka ar katru kopā pavadīto minūti, kamēr es teicu «man šodien ir maz laika». Kungs pamāja oficiantei un noteica, ka maksāšot ar karti. Izvilcis veselu čupiņu, viņš apkalpotājai piedāvāja vismaz kādas trīs, no kurām visām viņa atvairījās ar «mēs tādas neņemam».
Kungs raustīja plecus, sak, nu kā tad tā, kas te notiek? Un mēģināja maksāt ar vienu vietējo karti, kurai – ak, kāds pārsteigums – nospieda nepareizo PIN un nespēja atcerēties pareizo. Situācija virzījās uz to, ka jāmaksā būs man. Pasmējos un pasniedzu savu karti. Tad cēlāmies un gājām, viņš mani pavadīja līdz auto un ierosināja tikties vēl, lai varētu revanšēties ar pusdienām «kādā smalkā vietā». Politkorekti smaidot atvadījos un pēc nedēļas uz viņa īsziņu ar ierosinājumu papusdienot pat neatbildēju –
uzsaukt viņam pusdienas «smalkā vietā» neietilpa manos plānos.
Viņš vairāk nerakstīja. Es par to neskumu. Interesanti, ar cik daudzām viņam izdevās triks ar aizmirsto PIN kodu?
Parādītājs
Pēc vēstulēm un telefona sarunām viņš šķita izglītots un atbildīgs. Mazliet virs 30. Jo man allaž patikuši jaunāki vīrieši. Ir silta maija diena, un pēc ilgām stundām pie datora nolemju, ka vakarpusē varētu satikt vīrieti, kurš rakstīja tik skaistas vēstules un kura balss tembrs pa tālruni bija tik valdzinošs… Sazvanoties norunājām, ka viņš atbrauks pēc manis, un tad kopā lemsim, kurp doties – pastaigā vai uz kādu kafejnīcu.
Norunātajā laikā un vietā piestāja pelēks «Audi» ar mazliet mulsi smaidošu gaišmati. Sasveicināšanās, vērtējoši skatieni vienam uz otru… Pasmaidīju un ierosināju aizbraukt līdz netālajam parkam pastaigā. Domāts – darīts. «Audi» sāka ripot, bet vīrieša roka no ātruma pārslēga strauji novirzījās uz manu ceļgalu; es tikpat lēni un plūstoši roku atvirzīju. Iestājās maza pauze, un viņš teica, ka es viņam patīkot. Ļoti patīkot. Tik ļoti, ka viņš to pat varot parādīt…
Mana samaitātā fantāzija uzreiz saprata, «ko» man grib rādīt, bet saprāts sauca, ka tā taču nevarot būt!
Saprāts zaudēja. Pie nākamā krustojuma kungs atvilka džinsu rāvējslēdzēju un izvilka «to», kuram es biju iepatikusies. Iespējams, viņš gaidīja sašutumu, spiedzienus vai vēl ko tādu. Varbūt sajūsmu, jo loceklis bija paaudzies virs vidējā izmēra. Grūti teikt. Bet diezin vai smiekli un vienaldzīgs «redzu gan» bija viņa plānos… Kad atskanēja žēlīgs «varbūt vēlies to aptaustīt?» es palūdzu apturēt auto un atvadījos. Jau pēc pusstundas mani sasniedza žēlabainas īsziņas un atvainošanās, ka «es nekad tā neesmu darījis, nezinu, kas ar mani notika, kad tevi ieraudzīju». Nu ko lai saka? Aizmirst es viņu noteikti nevarēšu… Vismaz to viņš panāca.
Skrējējs-stūmējs
Gribam mēs sportiskus vīriešus ar sešpaku uz vēdera, platiem pleciem un tvirtiem dibeniem. Bet vai tādi sēž kafejnīcās vai siro pa lielveikaliem? Nē. Tādi iet uz sporta zāli. Vai arī skrien, gatavojoties pieveikt 114 kilometru distanci Cēsu apkārtnes pakalnos. Līdz startam tikai daži mēneši, izkrist no treniņu grafika viņš nedrīkstēja, un tāpēc mūsu pirmais randiņš notika Biķernieku mežā. Viņš uz šo randiņu atskrēja apmēram 15 kilometrus, es ar velo piebraucu 1,5. Satikāmies: nokāpu no velo, bet viņš skrēja uz vietas – tā arī sarunājāmies, pirms devāmies meža takās. Es minu pedāļus, viņš skrēja blakām. Runājāmies. Viņš pat neaizelsās, tikai palaikam iemeta aci pulsometrā.
Pēc 30 minūtēm es jutos sagurusi, bet viņš skrēja un mundri tērzēja. Centos turēt līdzi un pie sevis prātoju – nez vai es viņam patīku? Atbildi saņēmu jau pie nākamā uzkalniņa, jo viņš palīdzēja man to uzveikt, mani piestumjot. Rokas, protams, uz dibena. Tā kā es neprotestēju, visi nākamie kalniņi tika paņemti tieši tā. «Un vai tad vairāk kalnu nebūs?» vīrietis vaicāja, kad virzījāmies uz malu. Tātad iepatikās! Vai nu es, vai mans dibens.
Vēl tikai dažu kilometru līkums līdz DUS riepas uzpumpēt, atvadu buča, un viņš aizskrēja mājās atlikušos 15 kilometrus. Sazinājāmies bieži, bet otrs randiņš nesekoja – viņam ir «režīms» un «sievietes nedrīkst». Satikāmies beidzot vēlā rudenī, kad viņš bija atkopies pēc vasaras ultramaratona un atļāvās mazu pauzi pirms gatavošanās nākamajam izaicinājumam… Un vēl viņš piedāvājās mani iemācīt skriet. Lai arī labprāt būtu piekritusi, tomēr nespēju saprast, kādā statusā es būšu – trenējamā vai mīļotā? Tā nu aizbildinājos ar jaunībā traumētu ceļgalu.
Jo sekss trīsreiz gadā, stingri iekļauts treniņu grafikā, mani nevilināja. Mēs vairs netikāmies.
Laikam to sauc par mērķu nesakritību?
XXL mīļotājs
Visas sievietes vēlas novājēt – gan tās, kurām 50 kilogramu, gan tās, kurām 100. Un mēs vienmēr pasakām vismaz par dažiem kilogramiem mazāku svaru, nekā ir īstenībā… Tomēr gadījumos, kad vīrietis vēlas iepazīties ar apalīti, droši sakām īsto skaitli. Vai pat mazliet piemetam klāt… kā es to darīju, cenzdamās iepatikties vienam jaukam kungam. Ar maziem, tikai 5 kg smagiem meliem, es tiku «konkursa 2. kārtā» – uz tikšanos.
Šis bija gadījums, kad vilku mugurā visu to, kas izceļ formas, nevis kaut ko noslēpj: paīss, piegulošs adīts džemperis, apspīlēti džinsi un ziemas jaka – tāda es ietrausos auto un braucu atrādīties «materiāli nodrošinātam šķirtenim».
Viņš mani jau gaidīja, sēžot savā pilsētā tik izplatītajā smilškrāsas «LC». Mani uzreiz nopētīja kā vergu tirgū, bet sejas izteiksme liecināja, ka nav labi. Vārdos tas izskanēja kā: «Bet tu man meloji, tu taču esi tieva!» Visu ko es biju dzirdējusi, bet šis bija jaunums, kas izsauca smieklus. Pirmo reizi dzīvē centos ar skaitļiem pierādīt, ka neesmu slaida, bet man neticēja. Es aizrāvos un pat izkāpu no auto un pagrozījos, lai pierādītu savu vārdu patiesumu. Nē, es esot par tievu, viņam jau skolā patikušas apaļās, un viņš pat visu laiku savai tusnīgajai klasesbiedrenei izrādījis simpātijas, bet tā raudājusi, ka viņš par viņu ņirgājoties.
Paskatoties uz kungu, es sapratu – viņš joprojām bija stalts un sejā varēja redzēt, ka pirms gadiem 25 bijis pat ļoti izskatīgs vidusskolnieks. Arī es, pie standartiem un pieņēmumiem «mīl tikai slaidās» pieradusi, klasesbiedrenes vietā neticētu un domātu, ka mani izsmej… Tā nu saviesīgi parunājāmies, pasmējāmies un atvadoties viņš teica, ka tad, kad man būšot vismaz 20 kg vairāk, mēs varētu tikties; tā kā mani plāni bija tieši pretēji, mēs vairs netikāmies.
Bet aizmirst randiņu, kurā tevi atzīst par pārāk tievu, nespēj neviena sieviete, kura visu dzīvi ar mainīgām sekmēm cīnījusies ar saviem kilogramiem…
Cik ir bijis pirmo randiņu? Nezinu. Daudz. Un dažādos vecuma posmos. Aizmirstas sejas un vārdi, bet sajūtas saglabājas arī par tiem, ar kuriem nekas vairāk par pirmo randiņu nav bijis… jo vai tad var aizmirst paša audzētu un noplūktu asteru pušķi, kuru pasniedz vīrietis ratiņkrēslā? Viņš varēja atļauties izpirkt tukšu tuvējo ziedu veikalu, bet tieši tas, ka viņš pats audzēja, pats ar ratiņiem brauca un plūca… Vai arī tas krievu inženieris, kurš uzreiz godīgi atzinās, ka viņam interese tomēr nebūšot un kā «mierinājuma balvu» no auto bagāžnieka izcēla tādu rožu pušķi, kurš aizņēma visas man piederošās lielizmēra vāzes?
Piejūras ciema letiņš, kurš uz randiņu ieradās busā ar žāvētām zivīm, pats tērpies šortos un vecās gumijas iešļūcenēs. Nīgrs vecpuisis, kuru kaitināja viss, ko viņš redzēja sev apkārt. Volejbola treneris ar jauko balsi, kurš randiņā izturējās kā despotisks sieviešnīdējs. Gaudulīgs kurzemnieks, kurš meklēja kādu, kura viņa mājā strādās kūtī un dārzā, lai slimā mamma beidzot varētu atpūsties. Plikgalvis ar melnu karbonu aplīmētā «BMW» kabrioletā, kura mērķis bija vairākas stundas stāstīt par to, cik viņš ir lielisks; bet manu vārdu pat pajautāt aizmirsa. Lauku uzņēmējs, kurš sūdzējās par darbinieku dzeršanu un slikto kartupeļu ražu, bet restorānā karbonādi vispirms sagrieza mazos gabaliņos, lai pēc tam ar visu tiktu galā, izmantojot dakšiņu vien…
Ak, mēs jau negribam nemaz tik daudz! Gudru, veiksmīgu, uzmanīgu, sakoptu, labā noskaņojumā, brīvu. Un ar ziediem. Tik vien… Ticība un cerība nemirst!
