Stratēģiskais tehnoloģiju panks: «Šobrīd es domāju, ka miers pasaulē nav iespējams»

Tehnoloģiju uzņēmums Sonarworks ir Helmuta Bema trešais bizness. Pirmo viņš pārdeva un labi nopelnīja. Otrais izgāzās un lika nolaisties no eiforijas augstumiem, bet trešais šobrīd ir savas nišas līderis pasaulē. Šobrīd neviens, pat ne Dolby, tik labi ar savām tehnoloģijām nespēj nokalibrēt skaļruņus un austiņas, kā to dara Sonarworks.
Intervija
Ralfs Dravnieks
24. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Helmut, pārskatot tavus Facebook ierakstus, secināju, ka esi ne vien cilvēks no tehnoloģiju biznesa aprindām, bet esi arī sociāli politiski aktīvs.

– Piespiedu kārtā, jā (smejas). Man šķita, ka pirmsvēlēšanu laiks bija eksistenciāls brīdis, kad paaudzēm vajadzēja nomainīties. Taču jaunā paaudze vēl negrib uzņemties atbildību. Es jutu atbildību, tāpēc nepaliku stāvam malā. Tas ir mazākais, ko varēju darīt, ņemot vērā, ka darbojos privātajā sektorā un politikā iet nevaru.

Kad zvanīju tev, lai uzrunātu intervijai, jautāji, vai mums nav nekā kopīga ar Dienas Biznesu, un piebildi, ka tādā gadījumā tu ar mums nerunātu. Kāpēc tā?

– Tas, ko priekšvēlēšanu laikā izdarīja Dienas Bizness, bija superslikta žurnālistika. Viņi degradējās līdz dzeltenās preses līmenim ar pilnīgi vienpusēju, tendenciozu saturu. Šķita, ka viņu pēdējie soļi bija tādi, ka šiem ir pilnīgi vienalga, kas ar viņiem notiks nākotnē. Es domāju, ka šim medijam ir laiks nomirt, un nekādā veidā negribu viņus atbalstīt.

Tevī kaut kur mājo panks?

– Noteikti. Vidusskolā klausījos pankroku. Ar to sākās mana mūzikas pieredze. Es noteikti nereprezentēju sociāli klusāko sabiedrības daļu. Ja man būs sajūta, ka ir akūta vajadzība rīkoties, es piecelšos, lai paustu viedokli.

Man prieks, ka daudzi, kuri jaunības laikā ar domām bijuši panku kustībā, tagad dara lielas lietas.

– Par to paldies anarhijas filozofijai tās labākajā izpratnē. Anarhisms neļauj iestagnēt esošās sistēmas ietvarā.

Runājot par sistēmas ietvariem, kā jūs nonācāt pie biznesa idejas, kuras mērķis ir uzlabot skaņu skaņas ierīcēs? Kas jūs neapmierināja esošajā kārtībā?

– Šobrīd notiek digitalizācijas process, kas dažās jomās steidzas pa priekšu, bet dažās iepaliek. Audio ziņā šis process ir iepalicis. Mēs dzīvojam brīdī, kad skaņas pieredze ir sasieta ar dzelzi, kurš atskaņo mūziku. Proti, ja mūzikas atskaņošanai lieto tālruni, tu dzirdēsi tālrunim raksturīgo skaņu. Tas pats attiecas uz visām pārējām atskaņošanas ierīcēm.

Bet, pateicoties digitalizācijai, skaņas pieredzi ir iespējams pārdefinēt. Tas nozīmē, ka mēs atraujam pieredzi no dzelža. Nākotnē cilvēkiem vairs nebūs pieņēmuma, ka, piemēram, tavs televizors vai austiņas spēj skanēt tikai tā un ne citādi. Skaņas pieredze būs mainīgs lielums, jo tā būs atkarīga no softa jeb programmatūras. Šī izmaiņa ir fundamentāla. Ne visi uzņēmumi to šobrīd redz.

Proti, ne visi nozares spēlētāji to grib saprast?

– Tieši tā. Liela daļa austiņu un skaļruņu ražotāju domā tikai dzelžu perspektīvā. Es viņus saprotu. Piecdesmit gadu viņi ir zāģējuši koku, locījuši metālu, lējuši plastmasu un skrūvējuši skrūves, bet te pēkšņi atnāk jaunas tehnoloģijas, kas nav taustāmas un izmaina līdzšinējos noteikumus.

Kuram radās ideja savienot dzelzi ar digitālajiem risinājumiem?

– Tam ir sava vēsture. Taisnību sakot, ļoti daudzi aizmetņi nāk tieši no Latvijas. Manuprāt, tas ir mantojums no Rīgas Radio rūpnīcas laikiem. Latvija skaņas ziņā vienmēr bijusi progresīva. Nu, kaut vai mikrofonu ražotājs Blue microphones

Diemžēl šis uzņēmums ir pārdots.

– Es gan neteiktu – diemžēl. Manuprāt, tā ir veiksmes mēraukla. Blue microphones pārpirka Šveices milzis Logitech. Tas tieši ir veiksmes stāsts.

Ienākot ofisā, pamanīju divas lietas. Kādu darbinieku, kurš pabrauca garām ar skrituļdēli, un jūsu izstrādātos produktus, kas, sakrāmēti kastītēs, stāv pie sienas. Ja saprotu pareizi, Sonarworks izstrādā gan skaņas programmatūru, gan kalibrēšanas ierīces.

– Es mūsu biznesu dalu trijos virzienos – mēs strādājam ar gala patērētāju tirgu pa tiešo, ar protirgu, jeb segmentu, kas iesaistās mūzikas radīšanas procesā, un šā tirgus dziļums ir mērāms miljonos. Bet trešajā gadījumā – lai nokļūtu pie masu tirgus, kas ir patērētājs, licencējam tehnoloģiju. Licencēšana ir mūsu jaunākais virziens. Šobrīd esam noslēguši divus darījumus ar Ņujorkā bāzētu mūzikas straumēšanas platformu Roon un uzņēmumu, kas ir viens no lielākajiem profesionālo skaļruņu ražotājiem. Mūsu tehnoloģija kā procesors būs iebūvēta viņu skaļruņos.

Cik skaņu studiju visā pasaulē izmanto jūsu programmatūru?

– Nu jau vairāk nekā 30 000, novembrī mēs pārdevām ļoti daudz vienību.

Sonarworks ir tavs pirmais bizness?

– Nē, man šis ir trešais bizness, bet uzņēmuma līdzdibinātājam Mārtiņam Popelim, šķiet, ceturtais. Mūsu pirmais kopīgais bizness radās laikā, kad vēl studējām augstskolā. Izveidojām konsultāciju uzņēmumu. Pavisam nesen uzņēmums Baltijas konsultācijas tika pārpārdots trešo vai ceturto reizi. Toreiz, kad pārdevām, mums bija divi ofisi un aptuveni 20 darbinieku.

Cik nopelnīji, pārdodot savu pirmo biznesu?

– To es nedrīkstu atklāt. Tas ir atrunāts līgumā. Pēc šā gājiena gadu nostrādāju risku investīciju fondā un pēc tam izveidoju biznesu, kurš pilnībā izgāzās. Tā bija lietotne feisbukam.

Tev šķita, ka ideja ir laba?

– Man šķiet, ka galvenā problēma bija eiforija pēc pirmā veiksmīgā biznesa. Šķiet, to dēvē par Ikara sindromu. Pēc tam mēs meklējām jaunas idejas. Kopīgi ar Mārtiņu bijām izveidojuši personīgo investīciju fondu ar domu, ja investējam, tad arī paši iesaistāmies. Tā nu mēs satikām inženieri, kurš bija izstrādājis prototipu skaļruņu mērīšanai.

Mēs ātri vien sapratām, ka šis bizness nebūs one man show, jo tehnoloģijai ir nepieciešamas ļoti dažādas kompetences, ko nevar nosegt viens cilvēks, tāpēc sākām veidot komandu, kā rezultātā izgudrojām arvien jaunas lietas. Izmaiņas, kuras virzām, netika izdomātas vienā mirklī. Mēs pie tā nonācām piecu gadu garumā. Šobrīd, iespējams, mums ir desmitiem aktīvu tehnoloģiju vai softu gabalu, ko vajadzīgajā brīdī varam sasiet kopā atkarībā no projekta. Sonarworks ir daudzu produktu un tehnoloģiju kompānija.

Jums ir laba apetīte.

– Un tā nepārtraukti aug. Arvien ienākot jaunās jomās, parādās jauni griezumi, par kuriem iepriekš neviens nedomāja. Nu, piemēram, iesākumā iemācījāmies uzlabot skaņu skaļruņiem. Pēc laika iemācījāmies uzlabot arī skaņu austiņām. Bet tad sapratām – abiem jāskan vienādi, jo arī studijā, veicot ierakstu, izmanto abus.

Tu atceries skaņu pirms jūsu tehnoloģijas?

– Es ļoti labi atceros brīdi, kad pirmo reizi dzirdēju digitāli nokalibrētu skaņu. Tas notika manā automašīnā. Braucot sadzirdēju digitālās iespējas. Un tas bija pilnīgs wow.

Atceries, ko tu klausījies?

– Klikšķa nebija, klausoties konkrētu dziesmu. Tā bija skaņa – zvaniņš. Braucot nedomāju par to, kas skan, bet, dzirdot zvaniņu, mans prāts noticēja, ka zvaniņa skaņa ir pilnīgi reāla lieta, kas notiek manā mašīnā. Būtībā tā ir pieredze, kurā dzīvu skaņu neatšķir no reproducētas skaņas. Mans auto ir vide, kurā testēju mūsu tehnoloģijas. Un, iespējams, mana automašīnas audiosistēma ir viena no vissarežģītākajām visā pasaulē.

Tās audiosistēma pilnībā atbilst jēdzienam – digitālā skaņa. Proti, kontrole ir pilnībā digitāla. Zem mašīnas paneļiem stāv iebūvēts lielais desktop dators ar jaudīgām skaņas kartēm, bet mašīnas oriģinālā skaņas sistēma ir pilnībā izvākta. Mašīnā ir astoņi skaļruņi, par kuriem atbild četri skaņas pastiprinātāji. Katrs no skaļruņiem tiek kontrolēts atsevišķi. Es mašīnā dzirdamo skaņu varu pilnībā izmainīt, nospiežot vienu pogu uz skārienjutīgā ekrāna. Reiz par savu auto pastāstīju kāda audiouzņēmuma tehniskajam direktoram. Vēlāk viņš man rakstīja, ka tagad arī viņu uzņēmuma laboratorijā skaņas testi notiek mašīnā.

Kāpēc tieši automašīnas vide ir laba audiotestiem?

– Jo no audioviedokļa tā ir viskomplicētākā un sarežģītākā vide. Skaļruņi auto salonā ir izvietoti nesimetriski, turklāt pats klausītājs sēž nesimetriski. Panākt labu skaņu ir supergrūti, jo vide ir ļoti kompleksa.

Esi skatījies seriālu Sillicon Walley?

– Nē, bet man ir teikuši, ka ir tā vērts.

Tu man atgādini šā seriāla galveno varoni, kurš, izstrādājot mūzikas atskaņošanas formātu, nonāca pie citas tehnoloģijas.

– Tā tas tik tiešām notiek. Perspektīva visu laiku mainās, tāpat kā nosacījums – kas ir svarīgi. Ikreiz, runājot ar industrijas pārstāvjiem, katrs no viņiem parāda jaunu šķautni.

Piemēram, audiojomā auto segments bija apstājies. Skaņa automašīnā bija kļuvusi labāka nekā agrāk, turklāt lietotājam jaunā autiņā arvien grūtāk ir pašam kaut ko uzlabot, kaut vai tāpēc, ka viņš var zaudēt apdrošināšanu. Taču tagad viss sāk mainīties. Kad tirgū ienāks pašbraucošās mašīnas, auto koncepts mainīsies pilnībā. Uzņēmumiem, kuri inovē, ir jādzīvo nākotnē, taču lielākā daļa cilvēku dzīvo tagadnes realitātē. Pašbraucošajā automašīnā tev vairs nebūs jāfokusējas uz ceļu, varēsi darīt citas lietas.

Šiem auto būs divi galvenie pielietojumi – fun un parctical. Tas būs gan tavs ofiss, gan mediju patērēšanas centrs. Arī autoindustrijas spēlētāji mainās. Vecajiem kļūst grūti pielāgoties, jo šajā nozarē ienāk Apple, Google un Amazon. Tie visi nākotnē būs lieli autoindustrijas spēlētāji.

Ja esi saistīts ar tehnoloģijām, tava izdzīvošanas spēja ir sasieta ar spēju inovēt.

Turklāt ātrums, kādā tehnoloģiju industrija attīstās, ir kaut kas traks.

Tevi šis ātrums nebiedē?

– Tas ir fundamentāls jautājums, kā izdzīvot vidē, esot līdzās visiem lielajiem monstriem, kas turpina inovēt. Pagaidām mūsu nišu redzu diezgan labi. Uzņēmumā strādā 40 cilvēku, bet, piemēram, Google nodarbina 85 000 darbinieku. Taču realitātē viņu cilvēki dara daudz dažādu lietu, un nišai, kurā strādājam mēs, nevelta tik lielu un fokusētu resursu. Protams, viss var mainīties, ja viņi sapratīs, ka tur ir bizness, un izvirzīs to par stratēģisku prioritāti.

Jums šobrīd ir konkurenti?

– Viens no tiešākajiem un lielākajiem konkurentiem atrodas Zviedrijā. Bet ir arī lielie spēlētāji, kas ir netiešie konkurenti. Tas gan nenozīmē, ka viņi nav bīstami. Iedomājies, tu ražo analogās fotokameras, un tavs tiešais konkurents dara to pašu. Bet tad vienā mirklī atnāk netiešais konkurents, kurš ražo digitālās fotokameras, un apēd visu tavu industriju.

Mūsu lielākie netiešie konkurenti ir Dolby, kas ir lielākā audiotehnoloģiju kompānija pasaulē. Šobrīd viņi iet mūsu virzienā, bet viņiem nesanāk.

Mani interesē, kāda ir tā sajūta, ka tevi jebkurā brīdī var gāzt no troņa.

– Jautājums ir par apzināšanos. Latvijā ir ļoti daudz uzņēmumu, kuri neapzinās, ka var tikt gāzti. Tāda apziņa ir bēdīga. Es apzinos riskus. Droši vien man palīdz tas, ka daudz braukāju apkārt, runājot ar tirgus spēlētājiem, lai nedzīvotu ilūzijā. Man nav bail no konkurences, tā drīzāk izveido pareizo domāšanu. Proti, es nedrīkstu apstāties, man jāturpina skriet. Ātruma samazināšanu es saprotu kā eksistenciālu biedu. Jā, tas ir stresaini.

Man šķiet, Latvijā ir daži uzņēmēji, kuri domā, ka viņi uztaisīs biznesu, citi viņu labā strādās, bet paši dzīvos uz salas un dzers kokteiļus. Tas ir pilnīgs debilisms.

Pasaulē tā notiek, ja atskaita dažas nišas, kuras nekonkurē pasaules ietvarā. Stress, kas nāk no neziņas par nākotni, ir pilnīgi visiem. Zināmā mērā lielās korporācijas šo stresu izjūt vēl vairāk. Viņiem ir pieredze, jo ieradās jaunuzņēmumi, kas sāka ļodzīt korporācijas. Droši vien labākais piemērs ir autoindustrija. Tikko Īlans Masks paziņoja, ka viņš netic Ford spējai pārdzīvot nākamo krīzi. Domāju, tas ir relevants salīdzinājums.

Cik ilgi tev pašam būs interesanti, ņemot vērā, ka šis nav tavs pirmais bizness?

– Pagaidām man ir ļoti interesanti. Konsultāciju biznesu pārdevu pēc pieciem nostrādātiem gadiem. Tobrīd man bija pilnīgi skaidrs, kā industrija darbojās. Līdz ar to kļuva garlaicīgi, pat neskatoties uz to, ka tas bija komerciāli veiksmīgs bizness. Tagad man nav bijušas divas vienādas dienas. Ja paskatos pusgada griezumā, tad šobrīd risinu fundamentāli citādas problēmas, nekā tobrīd. Mani darba pienākumi visu laiku mainās.

Kādi ir tavi pienākumi?

– Šobrīd tās ir attiecības ar investoriem un investīciju piesaiste, kas aizņem lielāko daļu laika.

Attiecības ar investoriem? Tas nozīmē uzklausīt viņu ieteikumus un sekot viņu ceļa kartei?

– Pirmkārt, mēs esam riska kapitāla finansēts uzņēmums. Tā ir industrija, kas darbojas pēc specifiskiem noteikumiem. Riska kapitāls finansē ātri augošus uzņēmumus un tev ir dažādu kategoriju investori, kas iesaistās dažādos attīstības posmos.

Mans uzdevums ir pazīt investorus. Tāpēc manā kontaktu lokā ir simtiem dažādu gradāciju investori. Lai cik attīstītas būtu saziņas tehnoloģijas, investēšana notiek, ņemot vērā personiskos kontaktus jeb attiecības. Ar tiem investoriem, ar kuriem esam saistīti, man ir jāturpina sazināties, skaidrojot, kas uzņēmumā notiek. Otrkārt, strādāju pie uzņēmuma kopējās stratēģijas. Treškārt, veidoju komandu, strādājot ar galvenajiem vadītājiem.

Esi teicis, ka riska kapitāls uzņēmumam nodrošina strauju augšupeju. Bet kā ar pieļaujamo kļūdu faktoru?

– Kļūdas ir neizbēgamas. Izvairīšanās ir nepareiza pieeja. Tās ir jāpieņem, jābūvē sistēma, kura pieļauj kļūdas. Biznesā ne viss ir iespējams bez naudas. Kapitāls ir biznesa pīlārs. Pieejamība kapitālam ir viena no biznesa priekšrocībām. Proti, jo vairāk naudas tev ir, jo vairāk vari atļauties kļūdīties. Tajā pašā laikā redzu, ka Apple sagaida grūti laiki. Viņiem ir tik daudz naudas, ka tā viņus ir izlutinājusi. Līdz ar to viņi pilnīgi izkropļoti skatās uz sevi un uz tirgu. Viņu gadījumā nauda vēršas pret viņiem pašiem. Tāpēc domāju, Apple ir liela iespēja palaist garām nākamo lielo tehnoloģiju vilni.

Runājot par kļūdām, esi teicis, ka investori palīdz tās nepieļaut.

– Investori ir ļoti interesanti industrijas spēlētāji. Viņi sevī akumulē milzu pieredzi un zināšanas par tirgu. Viņi uzņēmumam var palīdzēt veidot pareizu stratēģiju. Latvijā bieži runā par jēdzienu – ideja. Man šķiet, ka plikai idejai nav baigās vērtības. Milzīga nozīme ir stratēģijai, jo tas ir plāns, kā ideju iznest. Laba stratēģija ir tāda, kurā ir vērts riskēt.

Tu mēdz iebilst saviem investoriem?

– Mēdzu, bet man ir ļoti palaimējies ar investoriem. Mums šobrīd nav bijis situāciju, kurās mūsu viedokļi pilnībā atšķirtos un mēs nespētu atrast kopsaucēju.

Tev ir ieteikums tiem, kuriem ir ideja un kuri meklē investoru?

– Kad meklēju investorus, visi man teica, ka ir ļoti būtiski atrast pareizos cilvēkus. Kad sāc darīt, tev ir milzu entuziasms un esi priecīgs par jebkuru naudu, kas ļauj realizēt mērķus. Bet ir divas svarīgas lietas. Pirmais ir investors, kurš var palielināt tavu vērtību un saprot, ko tu dari. Otrs – investors, kurš spēj turpināt investēt. Noteikums numur divi ir nenormāli svarīgs kritērijs. Mazie investori, kuri tevi nespēs atbalstīt ilgtermiņā, ir potenciāla problēma nākotnē.

Tāpēc, ka investoru starpā radīsies neizbēgams konflikts. Tas, kurš būs ienācis ar mazāku summu sākuma stadijā, nespēs investēt vēlāk, kad spēlei pievienosies lielāks spēlētājs. Viņiem radīsies interešu konflikts. Mazais gribēs uzņēmuma attīstību piebremzēt. Progress nozīmē jaunus investorus ar lielākām summām, kas mazajam investoram nozīmē daļas samazināšanu.

Cik daudz naudas investīcijās šobrīd esat piesaistījuši?

– Aptuveni divarpus miljonus eiro.

Latvijas kontekstā tas ir daudz vai maz?

– Latvijas kontekstā daudz. Šobrīd mēs strādājam, lai piesaistītu papildus trīs miljonus. Eiropas kontekstā tas ir relatīvi normāls skaitlis. Amerikas kontekstā tas ir maz. Runājot ar amerikāņiem, viņi nesaprot, kāpēc mēs meklējam tik mazas summas.

Man radās jautājums: kāpēc esat izvēlējušies strauji augoša uzņēmuma ceļu? Varētu taču lēnāk, bez spriedzes.

– Tas ir labs jautājums. Vairākkārt ar uzņēmuma līdzdibinātāju esam runājuši par to, kāpēc mēs šo darām. Varētu taču mierīgi sēdēt kaut kādā stabilā korporatīvā darbā. Vispirms – es savas dzīves laikā tikai dažus mēnešus, kopumā varbūt gadu, esmu strādājis algotu darbu pie kāda cita. Man vienmēr bijusi sajūta, ka stabilais korporatīvais darbs ir ilūzija. Tā nav nākotnes norma, jo nākotne būs arvien nestabilāka. Labāk ar realitāti iemācos sadzīvot agrāk, nekā piecdesmit gadu vecumā saduros pret to, ka mana stabilā korporatīvā darba vieta tehnoloģisku izmaiņu dēļ sabrūk.

Jau konsultāciju biznesa laikā sapratu, ka nevēlos veidot biznesu, kurš ir atkarīgs no vietējā tirgus, jo tas pēc saviem principiem nav tāds kā pasaules līmenis. Globālā tirgū viss notiek citādi.

Es gribēju būt neatkarīgs. Un ir vēl viena lieta, kas mani atšķir no citiem. Man ir augsta tolerance pret neskaidrību. Lielākā daļa cilvēku, zaudējot darbu, piedzīvo eksistenciālas bailes no tā, kas notiks rīt. Bailes mūs paralizē darīt ko jaunu, jo tas ir risks. Taču mani tu vari ievest superneskaidrās situācijās, kurās nav notikumu, un es jutīšos kā zivs ūdenī.

Tas ir meditācijas nopelns?

– Cilvēkam ir trīs stadijas – normālā, stresa un panikas. Cilvēks stagnē, atrodoties normālajā stāvoklī, mācās un attīstās, esot stresa stāvoklī, bet pārstāj mācīties, nonākot panikas zonā. Taču panikas līmenis ir ļoti svarīgs, jo tas paplašina tev panesamo stresa līmeni. Iespējams, tur, kur sākas mana stresa zona, citiem jau ir panikas zona.

Brīdī, kad pirms daudziem gadiem aizgāji no darba, izšķīries no draudzenes un pameti īrēto dzīvokli, lai lidotu uz Nepālu, tu atradies panikas zonā?

– Stresa un panikas zona bija mirklī, kad mana iepriekšējā dzīve sāka brukt. Toreiz es jau zināju, ka lietas mainīsies un vietā nāks jauni notikumi. Kad sabrūk viss, kas tev ir bijis, prāts paliek atvērts. Sākumā man vajadzēja staigāt pa kalniem, lai izvēdinātu bēniņus. Bet tad kļuvu atvērts un sāku lūkoties apkārt. Gandrīz izveidoju biznesu. Nepālā ir ļoti attīstīta apģērbu un aksesuāru ražošanas industrija. Tiesa, galvenokārt tas ir tāpēc, ka viņi taisa pakaļdarinājumus. Darbaspēks tur ir lēts, bet kvalitāte augstā līmenī.

Cik ilgi sabiji Nepālā?

– Četrus mēnešus. Bet šāda ideja nevarētu rasties cilvēkam, kurš kalnos nekad iepriekš nav bijis. Mana pieredze bija gana liela. Iespējams, tu nezini, ka esmu rīkojies vēl radikālāk, toreiz konsultāciju biznesa laikā. Pēc skolas beigšanas man kā vīrietim vajadzēja pierādīt, ka es kaut ko varu. Izveidoju uzņēmumu, kas strādā un pelna naudu. Pēc tam man atkal sevi gribējās pierādīt. Meklēju neatkarību un brīvību. Veids, kādā to īstenoju, bija došanās ekspedīcijā uz Mongoliju. Divos mēnešos mēs ar velosipēdiem šķērsojām šo valsti. Tas ir vistrakākais, ko esmu darījis.

Mongolija bija stūrakmens, kas izmainīja manu uztveri un domāšanu.

Kas ar tevi Mongolijā notika?

– Iesākumā bija baigi grūti, jo braucām augstkalnē pa bezceļiem. Laikam ritot, pielāgojāmies arī fiziski. Ar laiku kļuvu par pedāļus minošu mašīnu. Esot Mongolijas vidū, mēs uzkāpām kalnā. Tur stāvot, sapratu, ka šis ir brīdis, kurā es esmu. Tas bija apogejs tam, ko es saprotu ar jēdzieniem neatkarība un brīvība. Man nebija konkrēta plāna, kā šķērsot Mongoliju. Stāvot kalna galā, sapratu, ka varu braukt jebkurā virzienā. Tā bija brīvība. Taču fonā bija apziņa, ka pirmais uzņēmums ir pārdots un man ir līdzekļi, kas nodrošina neatkarību. No šā brīža es visu varu un jebkas ir iespējams. Taču vienlaikus šīs divas sajūtas man nesniedza piepildījumu.

Atskatoties uz to, ko esi paveicis, tev šķiet, ka dzīvē ir kas neiespējams?

– Agrāk man tā nešķita, bet tagad zinu, ka ne visu var izdarīt. Piemēram, cilvēka dabu mainīt nevar. Pēc atgriešanās no Mongolijas rīkojām pasākumus, kuros sanākušajiem stāstījām par piedzīvoto. Vienā no tiem piedalījās alpīnistu komūna. Viens no viņiem, gados vecāks kungs, mums pienāca un ar smaidu uz lūpām teica, ka var redzēt mūsu pacifistu garu, kuram šķiet, ka viss ir iespējams. Vienlaikus viņš piebilda, ka dzīve pati parādīs, ka ne viss tomēr ir iespējams. Toreiz es viņu nesapratu, jo domāju par mieru pasaulē un globālo attīstību. 

Šobrīd es domāju, ka miers pasaulē nav iespējams.

Tu, tāpat kā Stīvs Džobss, esi bijis Indijā. Tas ir obligāts noteikums – ja darbojies tehnoloģiju nozarē, jāapmeklē Indija?  

– (Smaida.) Kaut kādā mērā tā ir nepieciešamība. Vai tā nākotnē būs Indija? Diez vai. Lokācija mainīsies. Ko Indija reprezentē? Tas ir totāli neparedzams haoss. Pilnīgs pretstats Rietumu definētajai skaidrajai sistēmai. Par Indiju mēdz teikt – vai nu tu Indiju mīlēsi, vai ienīdīsi. Man pirmajā reizē, izejot no lidostas, sejā iesitās ļoti karsta svalkas smaka. Un man tas iepatikās. Indija vēl joprojām ir labs tests tam, cik labi jūs spējat sadzīvot ar haosu. Aizbraukt uz Indiju un paskatīties uz Tādž Mahalu ir stulbākais veids, kā skatīties uz šo valsti. Brauciet un dzīvojiet Indijā vairākus mēnešus, ceļojiet, un jūs sapratīsiet, ka nav iespējams saplānot lietas, jo Indija saplāno tevi. Ja šādā vidē jūties labi, esi izturējis testu, lai veidotu uzņēmumu.

Teici, ka Indija mainās. Kura, tavuprāt, būs nākamā Indija? Varbūt kāds plašās Krievzemes nostūris?

– Varbūt, jo Krievija ir kārtīgi iestagnējusi vecajā pasaules perspektīvā. Domāju, ka divdesmit gadu laikā Indijas ekonomika būs uzrāviena augšgalā, līdz ar to man šī vieta būs neinteresanta. Es saprotu indiešus, un darītu to pašu, bet man ir bēdīgi, ka pazūd vieta, kur jaunam cilvēkam mācīties par to, kāda ir dzīve. Piemēram, Vārānasī ir supervieta šādai pieredzei, kur visa dzīve notiek uz kāpnēm pie upes.

Vienas dienas laikā, esot uz kāpnēm, vari redzēt pilnīgi visu dzīvi – piedzimšanu, bērna pirmos soļus, kādu, kurš apgūst jaunu arodu, kādu, kurš jau strādā, bet vēlāk jūs redzēsiet vecumdienas – kādu, kurš sēž un skumji skatās upē. Tad atnāks kāds, kurš grasās nomirt. Visbeidzot jūs redzēsiet miroņus, kas tiek sadedzināti. Jūs neko no tā neredzēsiet šeit, jo Rietumu sabiedrība visu slikto aizvāc prom no acīm. Mēs, šādi dzīvojot, cilvēkiem mācām ilūziju.

Tev ir svarīgi nopelnīt savu pirmo miljonu?

– Nē, jo fundamentāli tas manā dzīvē neko nemainītu. Man, piemēram, ir pilnīgi pajāt par automašīnām vai jahtām. Ja kāds savu veiksmi saista ar krutāka auto iegādi, man tas ir pilnīgi pie vienas vietas. Es braucu ar vecu SAAB 9–3 un, pat ja es nopelnītu miljonus, turpinātu braukt ar šo auto, jo pārtaisīt mašīnas audiosistēmu ir milzu darbs.

Man būtu svarīgi pirmie 10 miljoni, jo tie ļautu darīt citādas lietas, uzsākot jaunus biznesus. Ja šis bizness man ļaus nopelnīt 10 miljonus, jūs visdrīzāk redzēsiet trīs jaunus uzņēmumus. Piemēram, Igaunijā no Skype darījuma palika 300 miljoni. Tas bija īpašs brīdis, jo šī nauda nosēdās pie cilvēkiem, kuri prot būvēt tehnoloģiju uzņēmumus.

Tu esi teicis, ka tavs mērķis ar Sonarworks ir kļūt lielākiem par Latvenergo.

– Taisnība. Bet es nerunāju par piesaistīto cilvēku resursu, es runāju par apgrozījumu. Tas gan nenozīmē, ka Latvenergo manās acīs ir kas slikts. Tieši pretēji. Tas ir fundaments. Kāpēc man ir tāds mērķis? Manuprāt, ir svarīgi saprast, ka šīs jaunās gaisīgās tehnoloģijas var būt lielākas par vecajiem, fundamentālajiem biznesiem, jo pakalpojumos, servisos un programatūrās ir vērtība. Es daudz labprātāk gribētu redzēt Latviju konkurējam ar pasauli tehnoloģijās, nevis valsti, kas ražošanā mēģina konkurēt ar Ķīnu.

Lasīju, ka jums ir diezgan augsts apgrozījumu mērķis.

– Vislabāko notikumu apstākļos mēs varētu sasniegt miljardu. Mūsu lielākais konkurents Dolby šobrīd tehnoloģiju licencēšanas biznesā apgroza 1,3 miljardus USD.

Vai vari ieskicēt vietējā un globālā tirgus galvenās atšķirības?

– Pašmāju ekonomikā ir pārāk atkarīga no iekšējā tirgus. Te ir dīķis, kas maļas pats sevī. Latvijā ir daudz privāto sektoru, kas ir atkarīgi no valsts pasūtījumiem. Tā ir vide, kas neizbēgami balstīta uz sarunāšanu jeb personīgām attiecībām. Korupcija šajā gadījumā jau ir iestrādāta sistēmā.

Ja skatos uz mūsu valsts ekonomiku, tad jāsaka, ka mums ir liels risks iestrēgt tajā, ko dēvē par middle income trap. Attīstība, kas sasniegta pēdējo 25 gadu laikā, ir tikai tāpēc, ka kļuvām par demokrātisku valsti ar atvērtu ekonomiku. Tā dēļ mēs kļuvām pieejami attīstītajām tirgus ekonomikām. Viss, kas bija izgudrots un ieviests ārzemēs, ir ieviests pie mums, līdz ar to mūsu ekonomika kļuvusi konkurētspējīgāka.

Bet šādā veidā mēs varam nokļūt tikai līdz viduvējību statusam. Lai mēs kļūtu labāki, mums jāsāk inovēt, jārada labumi citiem. Šobrīd pasaulei no mums ir maz jēgas. Galvenokārt mēs tomēr vārāmies savā putrā un vēlamies uzcelt sienu ap sevi, sakot – lieciet mūs mierā.

Vai nav nedaudz par skeptisku, runājot par mūsu pienesumu?

– Ļoti vienkārši, ņemam par piemēru mūsu iekšzemes kopproduktu. Mēs esam ļoti viduvējā līmenī. Mēs neesam superpārtikusi nācija.

Tad ko, tavuprāt, mums vajag, lai mēs būtu jēgpilnāki?

– Es teiktu, ka mums vajag vismaz desmitreiz vairāk tehnoloģisku inovāciju.

100 tehnoloģiju uzņēmumus?

– Jā, es tā domāju. Nākamos simts gados – simts spēcīgus uzņēmumus. Un ar to es nedomāju, ka mums obligāti jārada nākamais Nokia, Skype vai Microsoft, kā cilvēkiem labpatīk idealizēt.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs