Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Klubs 2014. gada 5. numurā.
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā aizvien vairāk izplūst robeža starp vīriešu un sieviešu pienākumiem, mērķiem un uzdevumiem. Darba tirgū sievietes un vīrieša loma vairs nav tāda kā pirms simts vai pat divdesmit gadiem. Vīrietis – mednieks un sieviete – pavarda sargātāja ir aizvien retāk sastopams attiecību modelis. Dažādu cilvēkzinātņu pārstāvji pauž viedokli, ka mēs – vīrieši – šajā jaunajā pasaulē jūtamies apmaldījušies un nedroši.
1966. gadā Džeimss Brauns iedziedāja vienu no saviem hrestomātiskajiem gabaliem – It’s A Man’s Man’s Man’s World (Vīrieša pasaule). Pavisam vienkārša dziesmiņa, kuras jēga īsumā ir šāda: šī ir vīriešu pasaule, vīrieši būvē mašīnas un tramvajus, lai būtu, ar ko braukt, izdomā laivu, lai kā Noasa šķirstā tajā varētu peldēt pa ūdeni, pat bērnus iepriecina vīrieši, jo gatavo viņiem rotaļlietas, bet bez sievietēm un skuķiem, šī pasaule būtu bezjēdzīga un skumja. Pieņemu, ka tolaik šī kompozīcija īpaši aizkustināja dāmas, kas dziedāja līdzi un māja ar galvu – jā, tā tas ir, veči, bez mums jūsu pasaule būtu pagalam skumja. Mūsdienās cilvēks, kas sacerētu līdzīgu dziesmiņu, jau nākamajā dienā sastaptu niknu dāmu spietu, kas piketētu pret šādu šovinisma izpausmi. Modernā sieviete publiski mīl deklarēt, ka nevēlas dzīvot vīriešu pasaulē, viņa ir pastāvīga un patstāvīga, vēlas veidot karjeru un nesamierinās ar mājsaimnieces lomu. Tomēr, starp mums runājot, esmu bijis liecinieks daudzām sarunām, kurās izskan – mēs vēlamies, lai jūs esat stipri, lai mēs varam atļauties būt vājas un lutinātas.
Negribu būt stipra
Nesen dzirdēju kādas jaunas sievietes stāstu. Viņa ir sākusi iet sievišķības kursos, lai mācītos nebūt stipra. Tas izklausās mazliet dīvaini, bet situācija, kurā viņa nonākusi, ir šāda. Vīram nu jau vairāk nekā gadu nav darba. Viņš ir labs speciālists (precīzi neatceros, kādā jomā), un, kamēr bija darbs, viss bija labi – vadīja nelielu brigādi, nauda ripoja un dzīve zaļoja. Nezinu nianses, bet acīmredzot viņam ir problēmas atrast līdzvērtīgu darbu, savukārt nolaisties zem sava līmeņa negribas. Domāju, ka ikviens vīrietis to sapratīs. Bet viņas nesaprot, viņām gribas, lai tu esi spēcīgs un atrodi darbu, un, ja nevari, tātad esi vājš, un tas savukārt nozīmē, ka stiprai jākļūst viņai. Faktiski – pašai to negribot. Patiesībā tas ir tipisks gadījums – viņas ir gatavas aizstāvēt savas ģimenes labklājību, upurējot savu lepnumu, bet mums šis te lepnums ir svarīgāks. Visdaiļrunīgāk par to liecina kāds drūms pētījums par krīzes laiku, kurā strauji pieauga vīriešu pašnāvību skaits. Iemesls pamatā bija bezdarbs, nespēja parūpēties par savu ģimeni un galu galā – lepnums, kas šādā situācijā cieš vissmagāk. Tāpēc viņi nolēma «pielikt punktu», lai gan loģiski, ka līdz ar to radīja vēl lielākas problēmas savai ģimenei.
Daudzi vīrieši itin viegli sadzīvo ar stiprām sievietēm un ir gatavi mainīt savu lomu ģimenes modelī.
Te ir īsti vietā atcerēties kādu RE:Baltica pētījumu, kurā žurnāliste iejutās reņģu fabrikas fasētājas ādā un aprakstīja dzīvās šausmas, kādās tur strādā un dzīvo strādnieces, kas necilvēciskos apstākļos par kapeikām vergo, lai uzturētu savu ģimeni. Viņas ir gatavas ilgtermiņa upurim, bet mēs tam esam pārāk lepni – neviens vīrietis par kapeikām tur strādāt neies.
Lepnuma izstrādājums
Kāds tad ir mūsdienu vīrietis? Vai mēs varam piemeklēt vienotus standartus, kas raksturotu šo kopu, kuru pārstāvam mēs, žurnāla lasītāji, un galu galā – kur meklēt atbildi uz šo jautājumu? Kādi ir svarīgākie akcenti, ko uzsver vīriešu un sieviešu žurnālu veidotāji? Vīriešu žurnālos bieži vien svarīgas ir sarunas par naudu, varu, automašīnām un obligāti nepieciešams vismaz viens pliku pupu pāris. Sieviešu žurnāls runā par attiecībām, mākslu izprast sevi un cenšas saprast, kā domā vīrietis, un nez kāpēc – nekādu plikņu. Mums saprast sievieti nevajag, tāpat visi visu zinām. Sievietei ir svarīgi meklēt atbildes, vīrietim goda lieta tās zināt vai vismaz izlikties zinām. Mēs atkal nonākam pie jau apzinātā vīriešu Ahilleja papēža – lepnuma vai drīzāk tā surogāta – lepnumeļa jeb lepnuma izstrādājuma.
Vēl kāds raksturojošs stāsts, kurā daudzi atpazīs, visticamāk, ne sevi, bet kādu paziņu noteikti. Dzirdēju to no pirmavota – sievietes, tāpēc stāsts, lai arī vienpusējs, tomēr autentisks. Sieviete nesen bija izšķīrusies ar savu vīru. Pāris reižu viņu satiku. Solīds kungs – Gucci brilles, smalks uzvalciņš un gandrīz jauns BMW liecināja, ka bizness sokas un viss viņa dzīvē ir labi. Kāds varētu padomāt, ka šķiršanās iemesls varētu būt jauna blondīne vai pārlieku garās darba stundas, tomēr tas bija pavisam triviāls: sievai apnika slēpt no vīra naudu, lai nopirktu sev zābakus vai bērnam jaunas drēbītes – visa ģimenes nauda aizgāja tēla uzturēšanā. Viņi gluži vienkārši nevarēja atļauties ne brilles, ne uzvalciņu un pavisam ne pusjauno BMW. Kāpēc tas viss vajadzīgs? Elementāri – statusam. Lai arī izdomātam, uz savas ģimenes rēķina izmocītam, bet tomēr statusam jeb vecajam labajam lepnumelim.
Vīriešu Ahilleja papēdis ir lepnums vai drīzāk tā surogāts – lepnumelis jeb lepnuma izstrādājums.
Sievietes pārņem varu
Pirms kāda laika vētru ūdensglāzē izraisīja psihoterapeita Rudzīša intervija, kurā viņš apgalvoja, ka sievietes politikā vai biznesā izjauc lietu dabisko līdzsvaru, viņas ir pārāk pakļautas savam menstruālajam ciklam… Dāmas jutās aizskartas, kungi strīdējās – ir viņam visas skrūves vietā vai ne, bet cita starpā intervijā pazibēja arī kāda ievērības cienīga doma. Proti, sievietēm svarīgāka par visu ir drošība – nevis militārā, bet iekšējā sajūta, ka lietas ir drošās rokās. Svarīgākais objekts, ko sargā sieviete, ir viņas ģimene, bet, ja tās aizsardzībai nepieciešams pārņemt varu valstī, viņa to darīs.
Jo vājāki ir vīrieši, jo vairāk sieviešu ieņem vadošas lomas politikā, biznesā un sabiedriskajā dzīvē.
Mēs netiekam galā, viņas nāk sakārtot lietas. Ja mēs pieņemam, ka šis apgalvojums ir vismaz diskusijas vērts un paraugāmies uz situāciju Latvijā, redzam, ka vadošajos politiskajos amatos, arī sabiedriskajās organizācijās, kam ir liela nozīme valsts dzīvē, un mediju vadībā, lielākoties ir sievietes. Mazliet mazāks dāmu īpatsvars ir biznesa struktūrās, bet veiksmīgu sieviešu uzņēmēju netrūkst. Saprotams, tas nenozīmē, ka viņas ieņem vietas, kas pienāktos večiem, ja tādi kaut kur pēkšņi atrastos, bet tendence ir acīmredzama.
Stiprais dzimums – vājais dzimums
Dalījums stiprajā un vājajā dzimumā ir arhaisms. Lai atbildētu uz jautājumu – vai vīrieši kļūst vājāki, jāsaprot, kādi ir vīrišķības kritēriji modernajā sabiedrībā. Pusaudžu vecumā izteikti dominē fiziski spēcīgākie sugas pārstāvji. Ja tu vari piekaut vairumu klasesbiedru, tu esi līderis, tev cenšas līdzināties vai vismaz no tevis baidās pārējie, īpašu uzmanību velta arī meitenes. Tieši tad nostiprinās pārliecība, ka vīrišķības pamata kritērijs ir spēja uzvarēt citus vīriešus. Dūrīšu vietā vēlāk nāk nauda, vara, sasniegumi vai labākajā gadījumā smadzenes. Tie, kuru arsenālā nav nekā no minētā, meklē citus veidus, kā pašapliecināties. Lai vīrietis justos vīrišķīgi, viņam nepieciešams izcelties – vienalga kā. Vieni izceļas, pārgalvīgi braucot, citi – stāstot mednieku stāstus par saviem seksuālajiem piedzīvojumiem. Vīrišķības pamatā ir spēks vai vismaz tā demonstrācija. Nespējot realizēties nevienā no spēka disciplīnām, vīrietim ir grūti saglabāt vīrišķību pašam savās acīs. Mūsdienās šī problēma kļūst aizvien aktuālāka, jo vīrieši zaudē savas tradicionālās spēka pozīcijas arī attiecībās ar sievietēm. Viņas kļūst stiprākas un patstāvīgākas, bet mēs tā vietā, lai atrastu sev jaunu lomu, nereti vienkārši aizbēgam. 21. gadsimta vīrieša galvenā problēma ir nespēja pielāgoties jaunajai realitātei. Tomēr aina nav tik drūma, kā man tikko izdevās uzmālēt. Pazīstu daudzus vīriešus, kas itin viegli sadzīvo ar stiprām sievietēm, ir gatavi dalīt atbildību un mainīt savu lomu tradicionālajā ģimenes modelī.
Kāds mans draugs ir mājsaimnieks, jo sievai svarīgi veidot karjeru. Viņš rūpējas par lauku saimniecību, vizina bērnus uz pulciņiem, un viņi abi šajā attiecību modelī jūtas harmoniski.
Ja viņš uzstātu, ka vīrietim jāpelna, bet sievai jāsēž pie plīts, nekādas harmonijas tur nebūtu.
Tas ir tikai viens piemērs, lai ilustrētu to, ka attiecību modeļi un vīrieša loma tajos var būt visdažādākā. Mums visiem nav jākļūst par mājsaimniekiem, bet mums ir jāmācās pielāgoties ikvienai situācijai. Tieši spēja mainīties un pielāgoties ļaus mums saglabāt vīrišķību un turpināt saukties par stipro dzimumu. Šobrīd mums ir neliels mirkļa vājums, bet tas pāries – pastāvēs, kas mainīsies, Lāčplēsi…
