Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
23
-
1
-
0
-
2
-
2
-
0
-
5
-
Savu mīlestību atradu slimnīcā
Savu mīlestību atradu slimnīcā. Sāku just, ka viena sieviete uz mani skatās tā īpaši, runā īpaši. Viņa pati bija paciente.
Vispār pacienti tur bija ļoti interesanti cilvēki. Nekādu trako, kas raustās agonijā. Tur bija dzīves sačakarēti cilvēki.
Darbaholiķis, kuram bija bizness un kurš ar to ņēmās nepārtraukti, līdz vairs nesaprata, ka viņam blakus ir sieva un bērns. Bija meitene, kuras klātbūtnē bandīts kazino aplaupīšanas laikā bija izšāvis gaisā ļoti tuvu viņas galvai. No trokšņa, no šoka meitene mocījās ar šausmīgām galvassāpēm. Bija sieviete, kuru vīrs morāli un fiziski iespaidoja tiktāl, ka bija nepieciešana palīdzība no malas. Bija vīrietis, kurš bija pieradis pie miega zālēm un vairs nevarēja bez tām aizmigt.
Attiecības slimnīcā sākās tik nevainīgi, pūkaini, ar vārdiem, skatieniem un aizgāja tiktāl, ka sapratu, ka viņa vēlas, lai es viņu noskūpstu. Bet es biju kā no dzelzs: neko lieku, neko divdomīgu. Tad vienreiz no pēdējās vakara smēķēšanas mēs visi bariņā ejam uz savu nodaļu, un viņa mani aiz rokas pavelk, lai mēs ietu pēdējie. Kad visi pārējie jau bija uzkāpuši stāvu augstāk, mēs vēl bijām palikuši pirmajā stāvā, viņa mani piespieda pie sienas un noskūpstīja. Tā tas viss sākās. Vēlāk, kad es ar viņu par to runāju, viņa atzinās, ka nekad mūžā viņai tā neesot bijis, ka skūpstoties reibst galva.
Slimnīcā man bija arī sekss. Tā skaisti un lēnām nonācām līdz tam, ka mēs sapratām, ka sekss ir vajadzīgs gan vienam, gan otram. Un tad vienā dienā aizbraucām uz pilsētu, noīrējām viesnīcu, un viss notika. Mums bija brīvs režīms, varējām iet ārā no slimnīcas teritorijas, aizbraukt uz pilsētu, bet noteiktās stundās – kad deva zāles, ēdienreižu laikā – vajadzēja būt atpakaļ. Tie, kam bija problēmas ar alkoholu, nedrīkstēja iet ārā no teritorijas. Tiklīdz biji alkohola reibumā, tā ārā no slimnīcas. Ar sievieti viesnīcā gan biju tikai vienu reizi, pēc tam to darījām pāris metru aiz slimnīcas teritorijas, pļavā uz segas. Diemžēl manas attiecības neizdevās. Visu izšķīra attālums. Mums bija attiecības gadu, pusotru. Sapratu, kāpēc tās izbeidzās. Tāpēc, ka viņu vīrs bija pazemojis, bet te pēkšņi uzrodas cilvēks, kurš viņu uzskata par baltu un pūkainu.
Pēc slimnīcas viņa sāka šķiršanās procesu, es biju viņai vajadzīgs kā morālais balsts. Mēs regulāri tikāmies, es braucu pie viņas, viņa brauca pie manis. Tad sākās naudas jautājums. Viņai vajadzēja naudu, jo laikā kamēr viņa bija slimnīcā, nebija veikti maksājumi. Man tādas naudas nebija, tāpēc viņa brauca uz Vāciju strādāt.
Katru dienu sazvanījāmies skaipā, ko tikai viens otram nesolījām. Pēc tam tas kļuva arvien retāk un retāk. Protams, viņa bija tikusi vaļā no sava vīra, viņš viņu vispār vairs nesatrauca un neterorizēja. Līdz ar to viņai sāka kļūt labi pašai ar sevi. Beigās mēs izšķīrāmies, jo es sāku runāt par to, ka viņai nekad nav laika. Vēlāk sapratu, ka nevis nav laika, vienkārši nav vēlēšanās. Ja gribētu, laiku jau varētu atrast.
Esmu viņai rakstījis feisbukā, bet atbilde bija, ka iet labi, jau kuru reizi atrodas Vācijā, kaut gan solīja, ka atbrauks uz Latviju, jo viņai jārisina dzīvokļa jautājums, bērns jālaiž skolā, rēķini jāapmaksā. Izšķīrāmies, jo es to vairs nevarēju izturēt, ka sieviete nemitīgi ir prom, atbrauc uz desmit dienām un nevar atrast iespēju satikt mani.
Piedodiet, kas tad es viņai esmu? Kaut gan pirms tam, redziet, viņai ceļi tirpa. Tātad es biju vienkārši plāksteris.
Vēl viena atziņa, ka slimnīcā novērtēju cilvēkus, kuri pirms tam man bija likušies svarīgi un nozīmīgi. Tur patiesībā redzēju, kurš ir svarīgs un kurš tāds nav. Jo bija cilvēki, kuri man zvanīja katru trešo dienu un prasīja, kā jūtos. Bet tādi cilvēki, paziņas, no kuriem gaidīji zvanus, vispār ne reizi nepiezvanīja. Ciemos brauca tie, kuriem patiesībā to nevajadzētu darīt. Bijusī sieva, kura no manas meitas uzzināja, ka esmu slimnīcā, kaut kad piezvanīja vēlu vakarā un tā vietā, lai apvaicātos, kas ar mani noticis, pavaicāja, vai gadījumā neatceros dziesmas nosaukumu. Kādas dziesmas? Nu tur, kur dzied par baltajām kāzām. Billijs Aidols, White Wedding. Ā, skaidrs, paldies, un nolika klausuli.
Materiāls publicēts žurnālā Kllubs 2018. gada martā.
