Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
23
-
1
-
0
-
2
-
2
-
0
-
5
-
Aizved mani uz trakomāju
Tad sāku rakņāties pa internetu, atradu, ka ir kaut kāda Eiropas Savienības sponsorēta nodaļa Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Aizgāja pie ģimenes ārsta, dabūju norīkojumu, piezvanīju uz slimnīcu, pateicu, kad varu ierasties.Vakarā piezvanīju draugam un palūdzu, lai nākamajā dienā agri no rīta mani aizved uz Jelgavu. Viņš bija neizpratnē, ko es tik agri tur darīšu.
Kad pateicu, ka mani vajag aizvest uz Jelgavas psihoneiroloģisko slimnīcu, kas atrodas Filozofu ielā, klausules galā iestājās klusums.
Pēc brīža viņš atbildēja: «Protams, aizvedīšu, es vēl nevienu neesmu vedis uz trakomāju!»
Nokļūstot slimnīcā, mani nošokēja, kad uzzināju, ka tas nebūs uz pāris dienām, bet krietni ilgāk – septiņas nedēļas. Toreiz man bija totāls bezmiegs, varēju vairākas dienas negulēt, svīdu tā, ka no rīta varēja palagus izgriezt. Slimnīcā man deva miega zāles, bija individuālas pārrunas ar psihoterapeitu, grupu terapijas. Galvenais, ka slimnīcā bija režīms, jo man tāda nebija pusotru gadu. Bija noteikumi, kas jāievēro, pretējā gadījumā draudēja izrakstīšana. Tā bija pilnīgi cita vide, kurā nonācu, kurai vajadzēja pielāgoties. Vairs nebija draugu un paziņu. Tas bija pats galvenais.
Bija sajūta, ka esmu ar saknēm izrauts no vecās vietas un iedēstīts jaunā. Tas bija labākais, kas varēja notikt. Vēlāk daudz domāju, kā man izdevās sevi atšķetināt vaļā, līdz atkal kļuvu darbspējīgs un normāls. Tas vispār ir grūts jautājums.
Trakākais bija tas, ka pēc tam no slimnīcas vispār negribēju iet projām. Izdomāju visādus iemeslus, lai tikai paliktu tur ilgāk. Jo man tur sāka patikt.
Vienīgais, kā tur sākumā pietrūka, bija draugi, tuvi cilvēki un mīlestība, kas piepilda sirdi. Bet ar laiku uzradās draugi, slimnīcā bija bibliotēka, internets, uzradās arī sieviete, kura izrādīja par mani interesi. Finālā radās tāds klimats, kurā ir baigi forši. Negribēju no turienes iet prom. Zināju, tiklīdz būšu ārā, atkal būšu tur, kur jau biju. Tās bija bailes no dzīves. Būs jāmeklē darbs, cilvēks, kas piepilda sirdi. Viss būs jāsāk no nulles.
Pašā sākumā slimnīcā bija diezgan neinteresanti. Pamosties, iedzer zāles, paēd, tad ārstu apmeklējums, pusdienas, diendusa, vakariņas, atkal gulēt. Kad nokļuvu slimnīcā, man apkārt bija vīrieši un sievietes, kuri jau šajā iestādē pabijuši zināmu laiku un kuri dzīvi padarīja jautrāku. Viņiem bija visādas fiškas, kā izklaidēties. Aptuveni pēc divām nedēļām viņi visi izrakstījās, un es paliku par tādu kā vecāko. Sanāca daudz jauniņo, kuri kā sēnes dzīvoja, neko nesaprotot, kas notiek.
Es jau biju kļuvis par ģedu, un man kļuva garlaicīgi. Sapratu, ka kaut kas jādara. Sāku izdomāt visādas izklaides, lai padarītu dzīvi kaut nedaudz krāšņāku. Piemēram, notiek grupas terapijas nodarbība. Aizejam uz telpu, katrs paņem savu krēslu, izvietojamies pusaplī, atnāk daktere un ar mums sarunājas. Pirms ienākšanas telpā ikvienam uz lapas jāpierakstās. Pirmo reizi aizgāju intereses pēc, jo man vienkārši bija garlaicīgi. Pasēdēju, paklausījos, pāris teikumus par sevi izstāstīju. Otro reizi jau aizgāju ar funktieri. Ja uz nodarbību bija atnākuši četrpadsmit cilvēki, protams, atbilstošs skaits parādās arī lapā. Tajā reizē parādījās sešpadsmit vārdi. Daktere visus saskaita un skatās, ka kaut kas neštimmē. Pēc saraksta sāka meklēt un konstatēja, ka divu trūkst: Jānis Pliekšāns un Aspazija. Tad tika meklēts vainīgais. Mans smīns mani nodeva.
Vēl viena atrakcija bija kopīgā telpā ar ledusskapi, kurā katrs ielika savus produktus, klāt pieliekot zīmīti, kuram kas pieder. Vienu dienu uz telpas durvīm kāds bija piestiprinājis A4 formāta lapu ar uzrakstu: «No ledusskapja pazudusi vobla un aliņš. Ja kādam ir sirdsapziņa, lūdzu to visu nolikt atpakaļ.» Vērojām garām ejošo reakciju. Kāda māsiņa izlasīja, pasmaidīja un gāja tālāk. Gāja paciente, pusmūža sieviete, kura, to izlasot, saviebās.
Ar meitenēm arī bija hihi haha attiecības. Cits citu mēģināja paķert uz muļķi. Man zvana no nepazīstama numura, un sieviete prasa, vai es vāverīti joprojām pārdodu. Prasu, kādu vāveri. Nu, parastu vāveri. Nē, jūs esat kļūdījusies ar zvanu, un klausuli nolieku. Paiet pāris minūtes, un zvana no cita numura. Zvanot par sludinājumu, vai pārdodu vāveri. Tad es sapratu, ka laikam kādam biju sariebis un man šādā veidā atriebās. Tādi gadījumi dzīvi slimnīcā izpušķoja, citādi bija tikai un vienīgi režīms.
Vēl izdomāju, kā tur padarīt dzīvi interesantāku, – telpā ar galdiem un krēsliem bija milzīgs televizors, kuru neviens pat iekšā neslēdza. Nesapratu, kā tā var dzīvot. Mums pirmajā stāvā bija atpūtas telpa, kurā bija novuss, krāsojamās grāmatas, kas nevienu neinteresēja, un DVD atskaņotājs. Tātad vajadzēja saorganizēt, lai cilvēki skatās filmas, bet līdz tam neviens nebija aizdomājies. Bija viena meitene, kurai bija portatīvais dators, bet vienīgais, ko viņa darīja, sēdēja draugos. Nu stulbi. Saku – pumpējam filmas un skatāmies! To arī darījām.
Raksta turpinājums:
